Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kaspars Antonevičs: Lai dzīve nav "tukša loze"!

2008. gada septembris, Jelgava

"...piedzīvojums vairāk salīdzināms ar apsolītu Ziemassvētku dāvanu, kuru jau kādu laiku iepriekš sāk gaidīt bērns. Tieši šīs ilgas un gaidas, kas beigu beigās rezultējas mēģinājumā iziet kādu sev piemērotu, varbūt tuč tuč grūtāku maršrutu, kāds tika iets līdz šim, tad arī atnes kāroto piedzīvojuma garšu un piedzīvojums šeit roku rokā soļo ar romantismu un jūtām! Pie tam tu to dari sevis, nevis citu dēļ – tā ir kā smalka ēdiena degustācija, izbaudot katru tā buķetes sastāvdaļu."

* * *

Kas Tavuprāt ir "skarbs piedzīvojums"?

Pat nezināšu īsti atbildēt, jo nekad pēc tādiem "baisi skarbajiem" neesmu dzinies, tie nav mans mērķis. Tas man drīzāk atgādina viduslaiku mūkus vientuļniekus, kuru mērķis bija sevi šaustīt, lai kāds pēc tam uzsistu uz pleca un pateiktu – Vo, bliņ (pankūka – no kr.val.), nu baaaigi sūrais vecis! Mūsdienās tādu parādītu kādā ekstrēmo parādību šovā un tas arī viss. Kam tas vajadzīgs? Ne Bibliskajam Dievam tādi bija vajadzīgi, ne sabiedrībai tas nes kādu labumu. Piedzīvojums jau ir kaut vai došanās kalnos kādā līdz šim tev nezināmā vai garākā maršrutā, jo kalnu vide pati par sevi ir maz paredzama. Man "piedzīvojums" vairāk saistās ar "mazliet kaut ko vairāk un priekš sevis", t.i., baudai un ļoti mērenai, saprātīgai attīstībai, pieaugsmei. Es vairs nelūkojos uz tām "supertālajām, augstajām zvaigznēm" un Latvijas vārda nešanu pasaulē, jo, pirmkārt, gadi vairs nav tie, lai sasniegtu sporta virsotnes, otrkārt, jau pēc dabas esmu par sabalansētu attīstību, nevis pārmērībām. Ar katru došanos ceļojumā cenšos vismaz atkārtot pagājušās reizes savu lielāko sasniegumu, kā arī paņemt kaut ko mazliet bik bik vairāk. Tur tad arī ir piedzīvojums un adrenalīns.

Tātad, summējot, "skarbs piedzīvojums" manā izpratnē vairāk atbilstu tādiem jēdzieniem kā "izrādīšanās" vai "pārmērīga atkarība", kas kombinējas ar tev neattaisnojamu risku. Varbūt kāds teiks – a kā tad ar, piemēram, V. Babānovu, kurš faktiski iet tikai "pārmērīgajos maršrutos"? Bet vai tad tas nav viņa (!) līmenis, līdz kuram viņš (!) ir izaudzis? Cita lieta, ja tas skarbums gadās, bet tad jau tas būtu dēvējams par "ieberzienu". :)

Protams, dažkārt šādi "skarbie piedzīvojumi" ir atstājuši neizdzēšamas pēdas vēsturē, kā Amundsens un tml., bet nereti pār tiem vienlaicīgi ir jūtama nāves elpa, kas paņēmusi daudzas jo daudzas dzīvības… Bet varbūt mēs maldāmies terminos?...



Visskaistākie, krāsainākie, emocionāli bagātākie mirkļi, kas piedzīvoti iepriekšējā gada laikā?

Pēdējā gada laikā būs pagrūti izdalīt kaut ko vienu, visam pāri stāvošu. Lai arī ir šogad piedzīvots šis tas arī kalnos, tomēr kā lielāko, ilgstošāko ieguvumu, kas līdzi nesis spilgtas emocijas visa (nepilnā) gada garumā gribētu minēt "izturēto" Kalnu Grupu 4 (KG). Lai arī jau pirms tam biju kāpis gan pa mākslīgo klinšu sienu, gan Aldarītī, tomēr to salīdzināt ar KG kursu nekādi nevar. Šo astoņu KG mēnešu laikā tika kāpts pa virvi gan augšup, gan lejup, kāpts ar leduscirtņiem un dzelkšņiem, iets ar augšējo un apakšējo drošināšanu, likti klinšu drošināšanas ieliktņi un veidotas stacijas, piedzīvota februāra vētra Kaķīškalnā apgūstot sniega/ledus tehnikas pamatus, kā arī darīts un uzzināts daudz, daudz vēl kas cits. Iepazīti jauni, brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem kopīgi trenēties un "runāt vienā valodā". Vārdu "izturēt" sākumā minēju ar zināmu smīnu. Patiesībā runa ir par sevis pārvarēšanu visdažādākajos aspektos – bailēs no augstuma, slinkumā, nogurumā, slapjumā un aukstumā. Iegūtā zināšanu, uzticēšanās un pieredzes bagāža ir kā milzīgs auglis, no kura vēl ilgi ēst un ēst. Tagad arī ikdienas treniņi ir ieguvuši pavisam citu saturu un nozīmi. Kopumā jāsaka, ka vārdi "esmu apmierināts" ir stipri par vārgu, lai aprakstītu KG iegūto. Pavisam noteikti – katrs iztērētais santīms bija simtkārt to vērts!



Vai sacensības, sacenšanās un samērošanās (sacīkstes, čempionāti...) ar sasniegto "nogalina" piedzīvojumu?

Manuprāt, te svarīgākais būtu motīvs un cilvēka personība, t.i., kas notiek cilvēka prātā. Ja tas ir lielīšanās, uzpūsta "ego" un augstprātības pēc, tad, protams, tā ir tukša loze. Tomēr reizēm dzīve, situācija pieprasa zināmus sasniegumus un rangus, lai mēs varētu iet tālāk, veidot karjeru un efektīvāk ietekmēt sabiedrībā notiekošo. Te būtu jāatbild, vai, piemēram, kalnos kāpšana ir sports tā klasiskajā izpratnē? Sportisti parasti trenējas, lai būtu labākie, lai pārspētu kādu citu nevis piedzīvojuma dzīti, bet parasti "mirstīgie" to dara savas baudas un prieka dēļ. Par kalnos kāpšanu gan jāpiebilst, ka pati kalnu vide nereti pilnīgi negaidīti sagādā visdažādākā ranga "piedzīvojumus", līdz ar to ir jautājums, vai šādos nekontrolētos apstākļos vispār vietā ir klasiskais sports ar savām tabulām un rangiem. Man jau šķiet, ka piedzīvojums vairāk salīdzināms ar apsolītu Ziemassvētku dāvanu, kuru jau kādu laiku iepriekš sāk gaidīt bērns. Tieši šīs ilgas un gaidas, kas beigu beigās rezultējas mēģinājumā iziet kādu sev piemērotu, varbūt tuč tuč grūtāku maršrutu, kāds tika iets līdz šim, tad arī atnes kāroto piedzīvojuma garšu un piedzīvojums šeit roku rokā soļo ar romantismu un jūtām! Pie tam tu to dari sevis, nevis citu dēļ – tā ir kā smalka ēdiena degustācija, izbaudot katru tā buķetes sastāvdaļu.



Riskantākais, bīstamākais un nervus kutinošākais piedzīvojums Tavā pieredzē?

Tā kā neesmu alpīnisma veterāns, tad man nav 50 atgadījumu bagāža no sērijas "nu gan ir sūdi!" (Var tak šo vārdu minēt? - Manuprāt, skan ļoti latviski!). Tomēr visspilgtākais šādu emociju sakopojums tika izbaudīts pagājušajā gadā pirmo reizi kāpjot ferratas Ziemeļitālijā. Mēs bijām pilnīgi zaļknābji, kuri reālu kalnu vidi līdz tam bija izbaudījuši tikai Augsto Tatru trekinga takās. Arī mākslīgā klinšu siena bija iemēģināta tikai kādu pusgadu. Tā, izgājuši 1A ferratiņu (lietota Smita-Fletčera ferratu gradācijas sistēma no 1A līdz 5C), nākamajā dienā pēc veikalu apmeklēšanas ap vieniem dodamies Michielli Strobel - Punta Fiames ferratā. Ko nozīmē 3B, protams, īstas sajēgas tobrīd nav un ejam ar domu, ka, ja būs pa smagu, tad iesim atpakaļ. Jau pati stāvā pieeja prasa vismaz stundu un sekojošajos pirmajos ferratas metros beidzas līdzpaņemtais dzeramais (nesaprašanās dēļ uz diviem tika paņemts tikai puslitrs sulas). Tā, pēc kādas 1.5-2 stundu ferratas kāpiena slāpes ir vārdos grūti aprakstāmas, kā rezultātā pamazām zūd arī spēki. Bez tam mani nopietni uztrauca iespējamā negaisa draudi. Jau pašā ferratas sākumā satikām pāris kāpējus, kas devās atpakaļ, ferratu tā arī neiesākuši, jo viņiem nepatika mākoņi. Arī laika ziņās šodien tika solīts lietus ar pērkonu. Piedzīvot ferratā negaisu principā līdzinās pašnāvībai, it īpaši šādos trijniekos, kad tu esi uz atklātas klints, pieķēdēts pie dzelzs troses ar metāla karabīnēm un citiem "pričendāļiem", bet galvenais - aizmukt ta nav kur...! Tā teikt - drīkst vienreiz minēt, kur spers zibens. Mūsu kāpšanas laikā mākoņu noteikti nekļuva mazāk. :) Šis apstāklis kopā ar to, ka uzkāpjot kārtējo augsto un stāvo klinšu sienu pavēra skatu tikai uz jaunu tādu pašu (t.i., kas to zina, cik ilgi vēl "jāmauc" uz augšu), kā arī pārliecības trūkums par maršruta sarežģītību no virsotnes uz leju (mēs nebijām īsti droši, ka uz leju nevedīs vēl viena ferrata) plus strauji nākošais vakars, plus augstuma baiļu uzmākšanās mēģinājumi pāris pieturvietās (o, jā – jāatzīstas, ka man ir bailes no augstuma, kā arī uz tik atklātas sienas, kad zem kājām "nekā nav", atrados pirmo reizi mūžā!) darīja savu. Pa galvu sāka šaudīties visādas stulbas domas, tai skaitā, ka var vēl nākties pārdot savu auto, lai apmaksātu glābēju izsaukšanu... Apsmadzeņojot minētos apstākļus, pat izspēru, ka varbūt prātīgāk ir doties atpakaļ, jo vismaz tad ir skaidrs, ka lēnām, bet mēs noteikti tuvojamies "zemei", turpretī, turpinot ceļu, par nepieciešamo laiku it nekas nav zināms (vai esat dzirdējuši tādu vārdu, kā iekšēja panika, kad situācija uz spēles gatavojas likt tavu dzīvību? :). Aizbildinoties, ka pa šādu maršrutu atpakaļ nokāpt nav iespējams (kaut mums līdzi ir pat virve un vienam līdzkāpējam ir pat zināma "kalnu izglītība", tajā skaitā, kā organizēt nolaišanos pa virvi, tiesa, toreiz es to nezināju...), abi kompanjoni mani pārliecināja, ka jākāpj tik uz augšu (kā vēlāk izrādījās, tas bija pareizais lēmums). Tā nu man nācās iekšēji sevi ar varu pārliecināt, ka "es varu un es uzkāpšu". Un tik tiešām jāsaka, ka tas strādā. Tādējādi es ieguvu kādu svarīgu atziņu, par kuru biju tikai lasījis, ka psiholoģiskā sagatavotība ir tik pat svarīga kā fiziskā! Es spēju saņemties un sevi uzvarēt! Tā noteikti ir vairāk nekā puse no uzvaras!! Izskaņā tikai piebildīšu, ka ūdens problēma laimīgi atrisinājās - kalna galotnē lēnām kusa naktī uzsnigušais sniegs un sākumā pa lāsei, vēlāk jau pa nelielai urdziņai laimīgā kārtā izdevās uziet arī maršrutā. Tiesa, garšoja tas nedaudz pēc hlora, bet slāpes veldzēja. Rezultātā atgriezās arī spēki.


Dolomītos, kad zem kājām "nekā nav"... (foto: Raimonds Krastiņš)

Ja nedēļai pievienotu astoto dienu (protams, brīvdienu!), ko Tu tajā izvēlētos darīt?

Iesēstos autiņā un aizbrauktu ar ģimeni kaut kur. Diemžēl esošās divas brīvdienas nereti ir jau "aizsistas" mēnesi uz priekšu ar visādiem "obligātajiem" pasākumiem – jāapciemo tas, jāsvin šitas, jāpiedalās tur… Diemžēl pamatā šos pasākumus raksturo tukšas pļāpas par laika apstākļiem, kaimiņu Andriem vai juriem un „a’ mans bērns…”. Rezultātā cieš ģimenes laiks un bērnu (jā – man ir divi!) bērnības iespaidi.



Kura vieta pasaulē ir tā, kurā Tu noteikti vēlētos pabūt un ko turp nokļuvis darītu?

Pirmkārt tie ir kalni, virsotnes, kurās vēlētos uzkāpt, taču "sarakstā" nav ne Everesta ne K2. :) Mani vairāk interesē manam pašreizējam sagatavotības līmenim atbilstošie maršruti – F līdz PD grūtību kategorijas sniega/ledus virsotnītes, UIAA III maršrutiņi, ļoti vēlētos šo to iziet kopā ar instruktoru (patiesībā, ar instruktoru nekad reāli maršruti vēl nav ieti).

Ja runā par "sapņu zemēm", tad, ņemot vērā manu kādreizējo vēsturnieka specializāciju, tās būtu Spānija, Meksika, Peru, Ķīna. Austrālijā gribētu apmeklēt sava vectēvu (viņa kapu), no kura padomju laikos saņēmām paciņas un krāsainus žurnālus. Protams, ja ļauts pasapņot "pa īstam", tad vēlētos pasēdēt pie Labās Cerības raga un Ugunszemes krastā, lai mēģinātu iztēloties, kā tiem garām mēģina tikt Vasko da Gamas, Magelāna un citu atklājēju karavelas, tirgotāju un vaļu zvejnieku div- un trīsmastnieki, gribētu izgaršot savdabīgo Grenlandes, Dienvid- un Ziemeļpola dabas vienreizību, gribētu nolaisties ar batiskafu Mariannas bezdibenī… Interesanti, bet manā sapņu prioritāšu sarakstā nav nevienas pilsētas…



Vai tici citai dzīvei pēc nāves un kā to iedomājies?

Nu, šitas jautājums ir svarīgāks pat par kalniem! :) Te neiet runa tikai par remdenu vienaldzību, kurai ir vienalga – "katram taču sava blusa"! Šis ir jautājums par dzīves jēgu. Nāk prātā, kā pavisam nesen sēdēju mūsu auto Rimi stāvlaukumā gaidot sievu un slinki vēroju cilvēkus. Nejauši, "reizi simts gados", biju ieslēdzis Latvijas Kristīgo radio. Skatījos, kā pa gājēju celiņu lēnā solītī gāja kāds vecs pārītis – ap gadiem 70 abiem, bet vēl joprojām laimīgi, kad piepeši galvā pazibēja doma – tīri dabīgi, viņiem nav vairs daudz atlicis. Palūkojos uz kādu māmiņu ap gadiem 35, kas centās savaldīt savu dēlēnu un atkal tā pati doma – arī viņa kādreiz bija jauna, bet vēl apmēram tik pat un arī viņa mirs. Arī puika pārvērtīsies jauneklī, tad vīrietī, radīs pēcnācējus, vēl mazliet un tad nomirs. Katrs, kas vismaz tuvojas saviem 40 taču atzīs, ka līdzšinējie gadi paskrējuši tik ātri...? Visi, galu galā, dzīvo īsu brīdi un tad mirst! Kāda tad jēga tam visam? Šajā brīdī – skatoties it kā no malas, man tik skaidri bija redzams, ka ir reāla personība, daudz varenāka par mums – Dievs, kurš mums devis iespēju nodzīvot šo dzīvi ar kādu konkrētu mērķi – viņa mērķi un Viņš tepat vēro, kā tad mums sokas.

Domāju, ka gandrīz katrs savulaik ir aizmaldījies līdzīgās pārdomās. Diemžēl vairums šīs uzmācīgās pārdomas atliek kādā tālākā plauktiņā. Esot kalnos, man vismaz pāris reizes ir nācies izbaudīt, kad vēl nedaudz pamainoties laika apstākļiem, mana dzīvība varētu tikt apdraudēta. Un ko tad? Un ja nu Bībele izrādās patiesa, un mūžība, debesis un elle ir vairāk kā reālas, un uz elli dodas arī labi cilvēki? Jāsaka, paldies Dievam, man nav bailes mirt, jo es zinu, ka savu dzīvi esmu atdevis Viņam un zinu, kurp pēc nāves nonākšu. Esmu piedzīvojis (!), ka Bibliskais Dievs ir reāls. Šādās skarbās situācijās man nepatīkamas sajūtas raisa kas cits – iespējamā glābēju saukšana, kuru īsti nevaram atļauties, iespēja salauzt kādu roku vai kāju un tml., taču arī tad man ir uz ko paļauties, kura palīdzību lūgt, jo es Viņu tomēr nedaudz esmu iepazinis – tajā skaitā kā Palīgu un Glābēju! Visi mēs esam ticīgi – daudzi tic, ka Dieva nav un arī nevēlas noskaidrot patiesību viegli saucot "ticīgos" par vājiem cilvēkiem. Citi tic, ka kaut kas augstāks ir, bet vieglprātīgi atstāj šo jautājumu sev neatbildētu (bet ja nu ir Dievs, kam ir savas prasības pret katru konkrētu cilvēku?). Es teiktu, ka dzīva kristietība jeb Dieva pazīšana (lūdzu nejaukt ar konfesionālismu) ir priekš stiprajiem un tā ir stipri racionāla!

Lai nu kā, par šo vēl daudz varētu runāt – no organisku savienojumu rašanās no neorganiskajiem pie zibens izlādes, no varbūtības teorijas viedokļa un vēsturiskajiem faktiem līdz pat cilvēka estētiskās dabas novērtēšanai pretstatā dzīvniekiem (govij ir vienalga – ēst no siles kūtī vai no zelta spaiņa Luvrā). Gribu tikai novēlēt visiem būt racionāliem, atrast reālu Dievu (nevis konfesiju).


Cilvēka atbilde uz Dieva radīto...

Kaspara Antoneviča rakstītie piedzīvojumu apraksti, kas publicēti www.adventurerace.lv vortālā:
● Augstie Tatri novembrī
Jādomā, kurp doties ceļojumā šoruden? Lūk, kāds stāsts par pagājušā gada novembra braucienu uz Augstajiem Tatriem Polijā. >>>
● Atkal kalnos, jeb vēlmju sakritība ar varēšanu
Ne visiem, lai cik arī jauki cilvēki tie nebūtu, pietiek motivācijas un spēju doties turp... >>>
● Vērtīga diena!
"Pārvarot savu baiļu devu, mazliet iestumjoties, slidinamies lejā. Uzdevums - sasniedzot zināmu ātrumu, efektīvi apstāties..." >>>
● Brauciens uz Augstajiem Tatriem
Nolemjam aiziet līdz nākamajai virsotnei, kas nebūt nav tuvu. Attālums kalnos stipri mānīgs un tūristu taku nereti pat nevar pamanīt... >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Septiņi. Un septiņas."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv