Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Atis Caune: Vairāk alkstu pārdzīvojumu, ne vietu!

2008. gada septembris, Rīga

"Pasaule ir tik liela, ka nav vērts to pārvērst par vienu punktu, kuru bieži vien sasniedzot nākas vilties. Vietas mainās no apstākļiem un man vienmēr būs griba atgriezties pie Aiviekstes austoša vasaras rīta miglā vai Vidzemes pakalnos februāra ziemas spelgoņā, kad saules stariem laužoties piesnigušu koku zaros apkārtējais gaiss viz sīkām zvaigznītēm. Es vairāk alkstu pārdzīvojumu, ne vietu..."

* * *

Kas Tavuprāt ir "skarbs piedzīvojums"?

Tas ir tad, kad iekšā ir trīseklis un visa būtība ir nospriegota uz izdzīvošanu, un kad atgriežoties mājās, ir tāds savādāks skats uz garām skrienošajiem, solis ir lēns un mierīgs, un dvēsele saka: jātinas atkal projām...



Visskaistākie, krāsainākie, emocionāli bagātākie mirkļi, kas piedzīvoti iepriekšējā gada laikā?

Visskaistākais mūža piedzīvojums ir bijis pirmais brauciens uz kalniem. Kaukāzs, Bezengijas ieleja ar Rīgas skolēnu pils tūrisma grupa un Māru Vilciņu - tik spēcīgus iespaidus es vairs nespēju dabūt, paldies Mārai par to! Tas arī mani parāva uz kalniem.

Pēdējā gada spilgtākie (krāsainākie) iespaidi ir no Amerikas un Jutas zemes, kaut kāds dabas ārprāts (par to var lasīt šeit, red.)! Milzīgas krokas, milzīgi dabas veidojumi, krāsa – sarkani brūna, mālaina. Kanjoni un klinšu sienas, kas pārsteidz ar savu mērogu, ej un steni no pārsteigumiem, kas tevi sagaida aiz stūra.



Vai sacensības, sacenšanās un samērošanās (sacīkstes, čempionāti...) ar sasniegto "nogalina" piedzīvojumu?

Piedzīvojumu rada apstākļu kopums un var jau teikt, ka katra diena mums ir sacensība un katra diena ir piedzīvojums, bet brutāla sacensība notrulina un aizmālē dvēselei acis, neļaujot redzēt draugus un vājumā spēku.

Nogalina tādas lietas, kā nauda, lielība, mantkārība, slavas kāre, ambīcijas...



Riskantākais, bīstamākais un nervus kutinošākais piedzīvojums Tavā pieredzē?

Glābšanas darbi uz Kazbeka kalna, kad grupas dalībniecei kalnu slimības rezultātā iestājās smadzeņu tūska. Sadarbojoties ar grupu no Krievijas, saņemot no viņiem nenovērtējamu palīdzību, gan medicīnisko, gan fizisko. Pasākums tika veikts naktī, kad ārā ir spēcīgs vējš un sniegputenis, dziļš sniegs un nulle redzamības. To gabalu, ko bijām gājuši augšā trīs dienas, astoņās stundās noskrējām lejā. Seši vīri stiepa nestuves, trīs izlūkoja ceļu un lavīnbīstamas nogāzes, vēl divi gatavojās uz maiņu un ik pa laikam doks veica dažādas injekcijas cietušajai. Tajā brīdī visi šie vīri sanāk apkārt un spīdinot ciklopus drūmi veras cietušās sejā, tad atkal noelšas un ķeras pie nestuvju stiepšanas un dziļā sniega stampāšanas.

Ciematā kur jau ilgu laiku bija atslēgta elektrība, slimnīcas palātā sveču gaismā krievu grupas dalībnieks, pirmā kursa medicīnas students, deva norādījumus slimnīcas galvenajam ārstam par tālākajām darbībām.

Piedzīvojām ļoti spēcīgu cilvēcisko atsaucību no šīs Krievijas grupas, lai arī pēc tam saņēmām aizmugurēju apmelojumu dušu (tas notika 9. maijā, un kāpēc gan neizmantot atskaņas latiš – fašist savos interneta lapas aprakstos). Tai pat laikā "rietumu" draugi, čehi, kas arī tur atradās, izrādīja pilnīgu neiejūtību un neatsaucību.

Par laimi viss beidzās labi, ļaujot pārdzīvojumu pārvērst pieredzē.



Ja nedēļai pievienotu astoto dienu (protams, brīvdienu!), ko Tu tajā izvēlētos darīt?

Patiesībā nedēļā ir tikai trīs darbadienas - pirmdiena, trešdiena un piektdiena, un tad ir viena liela brīvdiena. Man patīk mans darbs, bet visu laiku nākas ķert līdzsvaru un man pat liekas, ja es pārceltos strādāt tikai uz kalniem, tad šis kalnu prieks tiktu sabojāts.



Kura vieta pasaulē ir tā, kurā Tu noteikti vēlētos pabūt un ko turp nokļuvis darītu?

Pasaule ir tik liela, ka nav vērts to pārvērst par vienu punktu, kuru bieži vien sasniedzot nākas vilties. Vietas mainās no apstākļiem un man vienmēr būs griba atgriezties pie Aiviekstes austoša vasaras rīta miglā vai Vidzemes pakalnos februāra ziemas spelgoņā, kad saules stariem laužoties piesnigušu koku zaros apkārtējais gaiss viz sīkām zvaigznītēm. Es vairāk alkstu pārdzīvojumu, ne vietu, jo vieta ir tikai fikcija, bet pārdzīvojums - piedzīvojums ir īsts un neizdzēšams.



Vai tici citai dzīvei pēc nāves un kā to iedomājies?

Nē neticu. Citējot Māri Čaklo: "Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis." Par nemieru ir šis stāsts, tad kad apstāsies tas iekšā, vai arī es apstāšos?



Ata Caunes rakstīts piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Tuksnesī upe tek
Asfalta upe, nebeidzama, tāla čūska, iestiepjas aiz trīs pakalniem horizontā. No Ņujorkas uz Jūtas un Kolorādo štata pierobežu... >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" " Septiņi. Un septiņas."? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv