Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Ušbas notikumi: aculiecinieka stāsts

Autors: Jurijs Kendenkovs
Foto: Igors Šķukins
Tulkojums no krievu valodas: Kristaps Liepiņš
2008. gada 20. augusts, Rīga

Redaktora priekšvārds
Pašreiz tiek organizēta otrā meklēšanas grupa to Latvijas alpīnistu meklēšanai, kuri kopš augusta sākuma pazuduši Gruzijas kalnos. Saspringtas militāri politiskās situācijas dēļ Gruzijas varas iestādes ilgi vilcinājās ar atļauju turpināt meklēšanas darbus. Nepalīdzēja ne oficiālie Latvijas vēstniecības lūgumi, ne tuvinieku zvani. Uz Tbilisi tika nosūtīts viens no iniciatīvas grupas dalībniekiem, Antons Aleksandrovs. Viņš apmeklēja robežsardzes vadību un atļauja atkārtotu meklēšanas darbu organizēšanai tika saņemta. Uz kluba "Traverss" palīdzības lūgumu atsaukušies arī Ukrainas un Gruzijas alpīnisti. Lai arī situācija Gruzijā joprojām ir nestabila, Ušbas kalna rajonā karadarbība nenotiek. Šodien uz Tbilisi izlido grupas koordinators, kurš organizēs ekspedīcijas sagatavošanu. Lai cik tas arī nebūtu sāpīgi, bet nu jau varam runāt tikai par "meklēšsanas" darbiem – par glābšanu runāt ir līdzvērtībi ticībai brīnumam... :( Domās esam kopā ar Anatolija, Antona un Andreja draugiem un tuvajiem cilvēkiem, ar visiem tiem kalnos kāpējiem, kuri izprot notikušo...


Ušbas notikumi: aculiecinieka stāsts. Hronoloģija un fakti.


Sākotnēji mūsu ceļojums plānojās sekojoši:
1. Visi 15 cilvēki ierodas Svanetijas galvaspilsētā – Mestijas ciemā. Tur kopā dzīvojam un atpūšamies starp izgājieniem uz kalniem.
2. Bija ieplānoti 3 izgājieni uz kalniem. Pirmais izgājiens – aklimatizācija, uz Lekzir ledāja rajonu. Turp dodas visa grupa, uz vietas sadaloties komandās, kuras dodas kāpienos pa dažādiem maršrutiem. Otrais izgājiens: vairāk pieredzējušie grupas biedri dalās 2-3 komandās, kuras dodas kāpienos uz Šharas un Šota Rustavelli virsotnēm; mazāk sagatavotie grupas biedri apvienojas komandā, kura dodas kāpienā uz citu rajonu (kā variants tika izskatīts Tvībera ledāja rajons). Trešais izgājiens – pēc vēlmēm – uz Ušbu (grupas dalībnieki dalās dažās komandās, kuras veic kāpienus pa dažādiem maršrutiem uz Ušbas Dienvidu un Ziemeļu virsotnēm).
3. Atpūta un izbraukšana no Mestijas.



Kā vienīgais informācijas avots par maršrutiem mums kalpoja A.F.Naumova grāmata "Svanētijas kalni", kura izdota 1985. gadā. Jau pirmais izgājiens, no 23. Līdz 28. jūlijam, liecināja, ka no grāmatas izdošanas pagājušajiem vairāk kā 20 gadiem, rajons stipri izmainījies, mainījušies arī maršruti. Daudzi sniega-ledus un kombinētie maršruti kļuvuši par klinšu maršrutiem; tur, kur agrāk bija līdzens ledājs, tagad atradās nepārvarami leduskritumi.



Šī iemesla dēļ visa izgājiena laikā tika veikti tikai divi kāpieni: 26. jūlijā septiņi cilvēki uzkāpa Ziemeļu Svergar virsotnē (2A grūtību kategorija, kombinētais maršruts), astoņi cilvēki veica, iespējams, maršruta pirmgājienu uz Galveno Lekzir virsotni (~3A, sniega-ledus maršruts). Pirmajā laikā laiks bija lielisks. Uz 26. jūlija vakaru laiks sāka maitāties. 27. un 28. jūlijā bija mākoņains, periodiski lija lietus.



Otrais izgājiens

30. jūlijs. Naktī spēcīgi lija. No rīta sadalījāmies divās grupās, sakāpām mašīnās un izbraucām Žabeši un Halde ciemu virzienā. Drīz vien noskaidrojās, ka ceļš, pa kuru braucām, izskalots – jau vairākas dienas nepārtraukti līstošā lietus dēļ nelielais strauts, kas šķērsoja ceļu, pārvērties par virmojošu straumi 5-7 metru platumā.



Tajā jau paspējusi iestrēgt "Ņiva". Mūsu šoferi saka, ka ceļu, iespējams, salabos dienas laikā. Apspriežoties pieņēmām lēmumu atgriezties Mestijā, lai tur piekoriģētu mūsu plānus.

Spriežot pēc visa, Toļiks bija apbēdināts par negaidītajiem šķēršļiem. Uzreiz pēc atgriešanās Mestijā viņš piedāvāja otrajā izgājienā doties uz Ušbu, tā kā ceļš tās virzienā no lietus nebija cietis. Un lai nezaudētu laiku, izbraukt uz Ušbas rajonu jau tajā pašā dienā, pēc pusdienām.



Pret Toļika piedāvājumu neviens īpaši neiebilda, lai arī īpašu entuziasmu nevarēja novērot. Laikā, kas bija atlicis līdz izbraukšanai, mēs kārtējo reizi pārgrupējāmies, sadalījāmies vairākās komandās, no kurām katra piemeklēja sev pieredzei un personiskajām vēlmēm atbilstošu maršrutu. Rezultātā bijām sekojošās komandās un ar izvēlētiem maršrutiem:
Toļiks, Andrejs, Antons un Aleksejs P. – Dienvidu Ušba pa Dienvidu kori (5B, klinšu maršruts). Pieeja maršrutam - no Guļ ledāja puses. Šo maršrutu Toļiks jau bija noskatījis iepriekš, saņēmis tam rekomendācijas no gruzīnu alpīnistiem. Pēc viņu vārdiem, šis maršruts uz Ušbu ir loģisks un pietiekami drošs, dažu iepriekšējo gadu laikā pa to veikti vairāki veiksmīgi kāpieni uz Ušbu.
Rolands, Olģerts, Ediks – Dienvidu Ušba (5A, klinšu maršruts). Pieeja - no Ušbas ledāja puses.
Jura, Rita, Aleksejs V, Vita, Vaclavs, Igors – Ziemeļu Ušba pa Ziemeļaustrumi kori (4A, kombinētais maršruts). Pieeja - no Ušbas ledāja puses.
Maksims, Taņa – Mazari Rietumu virsotne pa Rietumu kori (3A, klinšu maršruts). Pieeja - no Ušbas ledāja puses.

Tādā veidā Toļika komanda ieplānoja maršruta veikšanu no vienas Ušbas puses, bet pārējās komandas – no otras...

Mums līdzi bija trīs Yaesu VX-6E rācijas, kuras mēs sadalījām starp Toļika, manu (Jurija) un Maksima komandām. Jau iepriekš tika atrunāti sakaru seansu laiki un periodiskums, kā arī pamata un rezerves frekvences. Tā kā starp Toļika komandu un pārējām grupām kādu laiku atradīsies Ušbas masīvs, plānojām, ka sakari būs iespējami tikai tad, kad komanda izies uz kores. No tās Toļika komanda varētu pārskatīt un kontrolēt Rolanda komandas rīcību. Mana un Maksima komanda praktiski visu laiku varētu atrasties tiešas redzamības un radiosakaru zonā. Maksima komanda varētu kalpot kā retranslators starp Toļika un manu komandu.



30. jūlija dienas otrajā pusē mēs izbraucām Ušbas virzienā. Komandas, kuras devās Ušbas ledāja virzienā, izkāpa aiz Mazeri ciema, pie zīmes "Līdz Ušbas ledājam 6,5 stundas". Pēc tam Toļika komandu aizveda līdz viņu piegājiena sākumam, pamestā ciemata Guļ virzienā. Atpakaļceļā autobusam vajadzēja mūs sagaidīt tajās pašās vietās, kur izkāpām, 4. augustā plkst. 16.00.



Vakarā ik pa laikam lija lietus, redzamība viduvēja. Rolanda, Maksima un mana komandas gāja kopā. Nedaudz pamaldījāmies no krastiem izgājušo upīšu dēļ, līdz beidzot atradām nakšņošanai piemērotu pļavu nokalnē. 20.00 sazinājāmies ar Toļika komandu. Dzirdamība bija normāla. 30. jūlijs. Naktī atkal lija. 8.00 sazinājāmies ar Toļika komandu. Šis bija pēdējais sakaru radio seanss ar viņiem, vairāk ar viņiem sazināties neizdevās, kaut arī mēs ar Maksimu regulāri izgājām uz sakariem iepriekš atrunātajos laikos, klausījāmies ēteru.

No rīta bija nomācies, pa dienu laiks nedaudz uzlabojās, bet visumā laiks mākoņains. Zemo mākoņu dēļ mūsu komandas ne uzreiz atrada marķēto taku, kas ved uz Ušbas ledāju. Kad taku atradām, nepamanījām pareizā virziena norādes un vairāk kā divas stundas gājām nepareizā virzienā. Tas atklājās tikai tad, kad nonācām līdz Dienvidu apmetnes "Dolra" drupām. Tad aptuveni stundu gājām atpakaļ. Rezultātā, mana un Maksima komanda pieņēma lēmumu šajā dienā līdz ledājam nekāpt, bet nakšņot blakus Dolras upes tiltam, robežsargu būdiņā. Rolanda komanda bija aizgājusi vēl tālāk aiz "Dolra" apmetnes un tāpēc nakšņoja tajā.

1. augusts. Naktī spēcīgi lija lietus. No rīta nomācies. Netālu pirms Ušbas ledāja Rolanda komanda panāca mūsējās un tālāk gājām kopā. Ap 14.00 mākoņu spraugās mēs beidzot ieraudzījām Ušbu. Uz pusdienām apstājāmies uz ledāja, iepretim Šheldas leduskritumam. Aptuveni 16.00 ierīkojām nometni uz morēnas, Mednieku laukumiņu rajonā. Vakarpusē laiks uzlabojās.



2. augusts. No rīta laiks bija lielisks. Aleksejs V. un Vita nolēma maršrutā nedoties un palikt naktsmītnēs, kopā ar Maksimu un Taņu. Rolanda komanda, pārskatot iepriekš izvēlēto maršrutu nonāca pie secinājuma, ka dotajā brīdī tas nav veicams (slapjas klintis) un pieņēma lēmumu doties uz to pašu maršrutu, kurp devās mana komanda.

Kopā pārvarējām ledāja leduskritumu un izgājām uz plato (Rolanda komanda ap 11.00, bet mana komanda ap 12.30), neaizejot kādus 100 kāpiena metrus līdz t.s. "Spilvenam", ierīkojām naktsmītni uz klinšu izciļņa blakus leduskritumam, kurš ved lejup Krievijas virzienā. Leduskrituma augšējā daļā varēja redzēt visai svaigas, nav zināms, kam piederošas, lejupejošas pēdas.

Uz šo brīdi laika apstākļi spēcīgi pasliktinājās. Debesis nomācās, pūta spēcīgs vējš. Pēcāk sāka līt. Labā laikā no mūsu naktsmītnes vietas paveras skats uz Pieelbrusu, bet šobrīd gan Elbruss, gan apkārtējās virsotnes bija slēptas mākoņos. Atrunātajā laikā izgājām uz sakariem ar Maksimu, sakaru kvalitāte bija apmierinoša.

3. augusts. Uz šo dienu manai un Rolanda komandām bija ieplānots kāpiena mēģinājums uz Ušbas Ziemeļu virsotni un nokāpiens līdz Mednieku laukumiņiem. Pamodāmies ap 4.30. Valdīja mitrums, redzamība slikta – cauri mākonim lukturīša stars "neaizsniedza" pat 10 metru attālumā stāvošās kaimiņu teltis. Pamatojoties uz laika apstākļiem pieņēmu lēmumu: mana komanda maršrutā nedosies, sagaidīs gaismu un kāps lejup. Rolands un Ediks tomēr sataisījās un izgāja maršrutā.

Uz 9.00 laiks nedaudz uzlabojās, tomēr virsotne un lielākā daļa maršruta joprojām palika tīta mākoņos. Sākām kāpienu lejup. Oļģerts palika gaidīt savējos. Uz šo brīdi Rolands un Ediks sasniedza "Spilvenu" un no tā uzkāpa pa kori, līdz maršruta sākumam. Uz 11.30 man komanda nokāpa līdz Mednieku naktsmītnēm, kur satikām Maksimu, Taņu, Alekseju V. un Vitu. Nolija neilgs lietus.



Uzreiz pēc 12iem līdz naktsmītnēm nokāpa arī Rolanda komanda. Sliktas redzamības dēļ Rolands un Ediks nolēma pārtraukt kāpienu augšup.

Uz 16.00 visas trīs komandas nogāja lejup līdz robežsargu būdiņai pie Dolras upītes. Pa ceļam iekļuvām ļoti spēcīgā lietusgāzē. Vakarpusē tāpat ik pa laikam turpināja līt. Sakaru ar Toļika grupu visu šo laiku nebija, līdz ar to nolēmām, ka arī viņi nav izgājuši maršrutā slikto laika apstākļu dēļ, un visticamāk, atrodas kaut kur lejā.

4. augusts. Lielisks laiks, spīd saule. Uz plkst. 14.00 nokļuvām līdz satikšanās vietai ar Toļika komandu un ar autobusu. No rīta Toļika komanda uz sakariem neiznāca. Tas jau šķita dīvaini, jo pēc mūsu aprēķina, mums bija jābūt radiosakaru iespējamības zonā. Nākošie sakari bija ieplānoti uz 15.00.

Plkst. 14.15 parādījās Aleksejs P. No viņa mēs uzzinājām sekojošo:
- pārskatot iepriekš plānoto maršrutu, Toļika komanda atzina to par pārāk bīstamu (lejasdaļā) un izvēlējās citu, iepriekš neplānotu maršrutu (4A, kombinētais, D.Kokina maršruts);
- sakarā ar nepietiekamu ledus ekipējumu un sliktu pašsajūtu Aleksejs P. palika naktsmītnē, bet maršrutā devās Toļiks, Andrejs un Antons, rāciju viņi paņēma līdzi;
- komanda izgāja maršrutā ap 9.00, vizuāls kontakts ar to pārtrūka ap 11.00, kad komanda pa taisnāko ceļu pārvarējusi leduskritumu pagriezās pa kreisi un aizgāja aiz klinšu aizsegā;
- Toļiks noteicis atgriešanās kontrollaiku uz 4. augusta 10.00 no rīta, ja komanda šajā laikā neatgriežas, Aleksejam P. jādodas uz tikšanās vietu un jāizziņo trauksme.

Aleksejs P. rīkojās precīzi pēc Toļika dotās instrukcijas.

Plkst. 15.00 mēs vēlreiz mēģinājām sazināties pa rācijām ar Toļika komandu, bet kārtējo reizi bez panākumiem. Mēģinājām sazvanīties arī ar Idrisu Hergiāni, alpīnistu, ar kuru Toļiks konsultējās par Svanetijas kalniem, bet viņa telefons bija atslēgts. Kā vēlāk izrādījās, viņš tajā laikā bija uz Kazbeka.

Pēc nelielas apspriešanās mēs pieņēmām sekojošu lēmumu: grupa Alekseja P., Rolanda, Oļģerta, Edika sastāvā ņem visus pārpalikušos produktus, gāzi, rāciju, dodas augšup zem maršruta un uzsāk meklēšanas-glābšanas darbus. Pārējie dodas uz Mestiju, iepērk produktu papildinājumu un nākošās dienas rītā arī dodas augšup un pievienojas pirmajai grupai.

Pa ceļam uz Mestiju mēs apstājāmies pie robežsardzes posteņa un dežūrējošajam robežsargam pastāstījām par to, kas noticis. Viņš sacīja, ka nodos šo ziņu savai priekšniecībai un ka robežsargi norīkos palīgos glābšanas vienību.

Atbraukuši līdz Mestijai mēs iepirkām nepieciešamos pārtikas produktus, savācām papildus ekipējumu. Vakarā mums organizēja tikšanos ar Nukzaru Nuguriani, pieredzējušu alpīnistu, kurš agrāk bija Mestijas glābšanas vienības vadītājs. Maršrutu, uz kuru aizgāja Toļika komanda, Nukzars raksturoja kā ļoti lavīnbīstamu, pastāstīja un uz fotogrāfijām parādīja līnijas, pa kurām parasti iet lavīnu ceļi, kā arī to, kā labāk pārvarēt sarežģītus un bīstamus posmus maršrutā.

5. augusts. Rīts bija nomācies, redzamība slikta. Plkst. 5.00 grupa, kurā bija Jura, Maksims, Vaclavs un Igors, ar produktiem un ekipējumu nokrāvušies, izbrauca atpakaļ uz Ušbas rajonu. Ap 13.00 viņi bija jau nokļuvuši līdz naktsmītnēm Guļ ledāja morēnas kreisajā (ortogrāfiski) pusē (tas ir aptuveni pusstundas attālumā no Ušbas leduskrituma), kur satikās ar komandu, kas šurp bija atnākusi iepriekšējā vakarā. Uz to brīdi redzamība bija 30-50 metri, periodiski lija lietus.

Līdz pat 16.00 sēdējām teltī, gaidot, kad beigsies lietus. Pa šo laiku sazinājāmies ar Rīgu, paziņojām par radušos situāciju. Uzsākās mēģinājumi sakaru nodibināšanai ar vietējiem glābējiem. No Rīgas saņēmām informāciju, ka daži cilvēki ir gatavi nekavējoties izlidot uz Gruziju, lai palīdzētu meklēšanas-glābšanas darbu veikšanā.



Ap 17.00 laiks nedaudz noskaidrojās, daži no mums devās līdz pat leduskrituma sākumam un uzkāpa uz morēnas vaļņa cerībā pārskatīt no turienes maršrutu. Tomēr, sākot ar ledāja augšējo daļu, viss maršruts bija nosegts ar mākoņiem. Rita un Taņa šo dienu pavadīja policijā, kur rakstīja iesniegumu par komandas dalībnieku pazušanu un centās "izsist" vietējo varas struktūru palīdzību. Pēc tam viņas devās uz robežsardzes štābu, kur arī lūdza palīdzību.

6. augusts. No rīta laiks bija labs. Rolands, Oļģerts, Ediks un Jura pārvarēja leduskritumu pa taisnāko ceļu (tajā sasaite Ediks – Jura tikai pateicoties brīnumam izvairījās no sadursmes ar no leduskrituma augšējās daļas krītoša liela akmens). Maršruta augšējā daļa joprojām slēpās mākoņos, savukārt apakšējā daļā bija redzamas nesen nobrukušu lavīnu pēdas – taisni centrā un nedaudz pa labi (ja skatās no apakšas), tuvāk klintīm. Arī augstāk bija redzamas lavīnas pēdas un lavīnas sanesumi. Lejā palikušie uzkāpa uz morēnas un no turienes veica novērošanu un uzturēja sakarus ar Rolanda grupu, kas bija uzkāpusi augstāk, tuvāk leduskritumam blakus Guļba virsotnei. No turienes, skatoties binoklī, Oļģerts augšējā lavīnu sanesuma lejasdaļā saskatīja savādu priekšmetu. Nolēma pieiet tuvāk apakšējiem lavīnu sanesumiem.

Pieejot tuvāk, blakus centrālā lavīnu sanesuma lejasdaļai uzreiz bija pamanāma Andreja mugursoma. Tā bija pietiekoši spēcīgi bojāta, daļa no jostām atrautas, augšējais pārsegs vaļā un tukšs. Blakus, aizvērtā ūdensdrošā iepakojumā, atradās Andreja fotoaparāts. Diemžēl, ūdensdrošais iepakojuma maiss izrādījās saplēsts pa šuvi, soma un fotoaparāts gluži slapji. Pie tam fotoaparāta objektīvs izrādījās sasists. Mugursomā, neskaitot personiskās mantas, gāzi prīmusam un pārtiku, atradās arī praktiski viss Toļika komandas klinšu drošināšanas ekipējums – frendi, ieliktņi. Netālu no mugursomas atradām arī Toļika briļļu futlāri.



Sasaite Rolands – Oļģerts pakāpās vēl 100-150 metrus augšup pa lavīnas noejas ceļu. Sarkanais priekšmets, kuru pirms tam atklājām ar binokļa palīdzību, izrādījās sapakota telts (iepriekš tā bija piestiprināta pie Antona mugursomas). Bez tā, augšējā daļā, ;lavīnas noejas ceļā tika atrastas Andreja un Toļika aizsargķiveru atlūzas, Antona jaka.

Laiks samaitājās, maršrutu atkal nosedza mākoņi. No augšas laiku pa laikam sāka lidot nelieli akmeņi. Rolands un Oļģerts sliktas redzamības apstākļos nolaidās līdz vietai, kur bija Jura un Ediks, un kopā ar viņiem uzsāka nolaišanos līdz ledājam. Tika pieņemts lēmums laisties lejup ne pa to ceļu, kur tika kāpts augšā. Treversējām sniega lauku zem Guļbas virsotnes un pēc tam gājām lejup pa nobirām līdz morēnai un tālāk atpakaļ uz ledāju.

Pa dienu zvanīja robežsargu glābšanas vienības vadītājs Mihails (diemžēl, neiegaumēju viņa uzvārdu) un paziņoja, ka viņi ieradīšoties pie mums vakarpusē no Mestijas. Vēlu vakarā viņš zvanīja vēlreiz un teica, ka glābšanas vienība esot apstājusies naktsmītnēs otrā morēnas pusē. Vienojāmies, ka satiksimies nākošās dienas rītā.

7. augusts. Laiks šajā un nākošajās dienās bija labs, saulains. Arī pa nakti bija visai silts. No rīta visi, izņemot mani, sagatavojās un izgāja turpināt meklējumus. Pats ne pārāk labi jutos, tāpēc nolēmām, ka es palieku lejā ar mobilo telefonu un rāciju saziņai starp mūsējiem un ārpasauli. Pārgāju pāri morēnai, kur satikos ar robežsargiem. Glābšanas vienība sastāvēja no 6 cilvēkiem, no kuriem 4 jau drīz devās augšup, lai palīdzētu mūsējiem meklējumos. Glābšanas vienības ekipējums visai "raibs" – Petzl ķiveres un drošināšanas sistēmas, Camp leduscirtņi no vienas puses, "rausīšu" veida mugursomas un dzelkšņu neesamība – no otras. Viens no robežsargiem vispār bija gumijas zābakos. Toties viņiem bija lavīnu lāpsta un sešas saliekamās lavīnu zondes ~2,5 metru garumā. Tāpat no viņiem uzzinājām arī par jauno augšupejošo maršrutu, kurš apiet leduskritumu un neiziet uz nobiru lauka – pa klinšu plauktiem, kas atrodas kā reiz starp leduskritumu un nobirām.

Dienas gaitā telefoniski sarunājos ar daudzām amatpersonām, gan no Latvijas, gan no Gruzijas. Mums apsolīja visāda veida palīdzību, teju vai līdz īpašai gruzīnu glābšanas vienībai un helihopteram. Beigu beigās noskaidrojās, ka tā robežsardzes glābšanas vienība, kura jau bija ieradusies ir arī vienīgā palīdzība, kuru mums var piedāvāt vietējās varas iestādes uz šo brīdi.



Šajā dienā ar lavīnzondēm tika apsekots apakšējais lavīnu konuss, blakus kuram tika atrasta mugursoma. Daļa glābēju (gan mūsu, gan robežsargu) pakāpās augstāk. Tur, renē, kuru aiz sevis atstājusi lavīna, kādus 3 metrus no plaisas tika atrastas asiņu pēdas. Apvidu, kurā tika atrastas asinis, pārraka visos virzienos; plaisā tika nolaists Rolands, viņš tās apakšējo daļu pārskatīja, pārbaudīja sniega klājumu ar zondi, aizdomīgās vietās raka, bet rezultātā tā arī neko neatrada.

Augšējās lavīnas augšējā daļā atradām samarķētu virvi (vienu no divām, kuras bija pazudušajai komandai). Šīs lavīnas ceļā lejup atradām vēl ledusāķi, frendu, šokolādes batoniņus, pudeli ar cukuru, saules pretiedeguma krēmu. Atradām arī daļu no Antona mantām: lausku no ķiveres, cimdu, jakas kapuci.



Pēc 12tiem no augšas sāka lidot akmeņi, atrasties uz nogāzes kļuva bīstami, tāpēc visi devās lejup. Atpakaļceļā robežsargi padalījās ar mums ar gaļas konserviem un maizi. Atrodoties jau nometnē saņēmām ziņu, ka no Rīgas mums palīgos izlido 5 cilvēku grupa. Vakarā es, Vaclavs un Aleksejs devāmies pāri morēnai ciemos pie robežsargiem, lai apspriestu nākošās dienas darba plānu. Kā izrādījās, robežsargiem bija ieradušies papildspēki – trīs četri cilvēki, kā arī, lai uzzinātu par meklēšanas darbu gaitu no pirmavotiem, no lejas augšā uznācis arī robežsardzes vienības komandieris. Sagaidīja mūs lieliski, apsolīja visa veida palīdzību un atbalstu. Kad jau posāmies atpakaļceļā, viņi vēl iedeva mums līdzi gaļas konservus, maizi, kā arī sieru un dārzeņus. Visi bija noskaņoti optimistiski, plānojām nākošajā dienā apsekot augšējās lavīnu saneses un plaisas.

Kad jau atgriežoties bijām tuvu savai nometnes vietai, mūs panāca glābšanas vienības priekšnieks un paziņoja to, ka tikko kā pilnīgi visus robežsargus steidzami atsauc, pavēlot doties lejā, sakarā ar "attiecību saasināšanos ar Krieviju". Robežsargi atstāja mums visu savu pāri palikušo pārtiku un posās lejup.



8. augusts. No rīta Igors palika nometnē sakaru uzturēšanai, pārējie devās augšup. Izzondējām augšējo lavīnas sanesi, Rolands un Aleksejs atkal laidās lejā plaisā, virs kuras tika atrastas asiņu pēdas. Sasaite Ediks – Maksims – Jura kāpa augšup, pieturoties nogāzes kreisajai malai, līdz augšējām plaisām, apskatīja tās, bet neko neatrada. No augšas laiku pa laikam sāka krist akmeņi.

Aptuveni 10.20 no klinšu nogāzes, kura atrodas pa labi (no kāpiena ceļa), nogāzās lavīna. Uz mūsu pusi tā nevirzījās, novirzījās lejup gar klintīm. Šajā dienā izskatījām arī apakšējās ledāja plaisas, bet neko jaunu neatraduši, nolaidāmies lejup. Vakarā saņēmām informāciju, ka komanda no Rīgas sasniegusi jau Mestiju un drīz būs pie mums, kā arī par to, ka sākusies karadarbība starp Gruziju un Dienvidosetiju.

9. augusts. Aizvadītajās dienās visi esam pārguruši. No rīta augšup dodas sasaite Vaclavs – Aleksejs, lai vēlreiz skatītos apakšējo lavīnas sanesi. Ap 10.00 līdz mums beidzot nokļuva komanda no Rīgas. Iepriekšējā vakarā no Mestijas viņus uzveduši līdz pat 3300 m augstumam, zem pārejas, bet viņi nav varējuši pa gaismu līdz mums atnākt un nakšņojuši pa ceļam.

Nedaudz atpūtušies un iestiprinājušies Oļegs, Timurs, Miks un Valdis, Rolanda un Maksima pavadībā devās augšup lai iepazītos ar apstākļiem. Pēc neilga laika nometnē atgriezās Vaclavs un Aleksejs, bet ap 17.00 arī visi pārējie. Leduskrituma labajā (ortogrāfiski) malā Timurs atrada asiņu pēdas. Nolēmām šo vietu rīt pārskatīt vērīgāk. Šīs dienas laikā tika novērotas problēmas ar mobilajiem sakariem – piezvanīt pa mobilo telefonu bija neiespējami sakarā ar tīkla pārslodzi. Izdevās tikai nosūtīt īsziņa, un arī tās pēc 3-4 mēģinājumiem. No lejas mums atsūtīja ziņu, ka karadarbības zona tiek paplašināta, kā arī par to, ka Latvijas vēstniecība Gruzijā organizē Latvijas iedzīvotāju evakuāciju no Gruzijas. Pēcāk pienāca informācija, ka lidmašīnas no Tbilisi vairs nelidojot un ka turp vairs nav iespējams nokļūt, jo karadarbības zonā ir arī Gori pilsēta – kā reiz caur to iet ceļš uz Tbilisi. Latvijas vēstniecība un arī Viesturs Silinieks, kurš atradās Tbilisi un kontaktējās ar Gruzijas oficiālajām personām, cieši rekomendēja pārtraukt meklējumus un pēc iespējas ātrāk pamest Gruzijas teritoriju.



Apspriežoties izlēmām, ka līdz 10. augusta pusdienas laikam mēs turpināsim meklējumus, bet pēc tam dosimies lejup uz Mazeri ciemu, kur ap 18.00 mūs gaidīs autobuss, ar kuru nokļūt Mestijā. Tāpat mums izdevās sazināties ar Ritu un palūgt viņai noorganizēt visai mūsu grupai 11. augustā transportu līdz Zugdidi, bet vēl labāk - pat līdz Batumi.

Vakarā, ap 20.00 pie mums uz nometni atnāca divi lietuvieši. Izrādās, ka viņu komanda četru cilvēku sastāvā šodien esot uznākuši līdz ledājam no Mazeri ciemata puses. Lejā viņi esot uzzinājuši par mūsu situāciju un tagad atnākuši uzzināt, kā norit meklēšanas darbi. Par saviem plāniem viņi runāja visai negribīgi, teica, ka esot atbraukuši uz kalniem uz mēnesi, karadarbība viņus stipri neuztraucot, jo tā risinās pietiekami tālu. Ap plkst. 22.00, kad visi jau bija teltīs, pāri Ušbas rajonam dažas reizes pārlidoja lidmašīnas, tomēr ne šāvieni, ne sprādzieni nebija dzirdami.

10. augusts. Aptuveni 6.30 visa 12 cilvēku grupa devās augšup lai turpinātu meklējumus. 10 cilvēki turpināja pētīt ledāja plaisas un lavīnu saneses, bet Timurs ar Miku izgāja dažas virves uz augšu pa leduskritumu mēģinot noprecizēt, no kurienes ved asiņainās pēdas. Diemžēl viņu vienīgais atradums bija vecs padomjlaika ledusāķis un karabīne, kuriem nebija nekāda sakara ar pazudušo komandu.

Es ar zondi un lāpstu nolaidos jau zināmajā plaisā, nostaigāju to no vienas malas līdz otrai, apskatīju sienas mēģinot uz tām atrast vismaz kaut kādas zīmes. Tāpat tika apskatītas arī augstāk un zemāk esošās plaisas, izzondēta augšējā lavīnu sanese. Oļegs un Valdis centās pakāpties pēc iespējas augstāk pa nogāzi, lai no sāniem pārskatītu lavīnas ceļa augšējo daļu.



Šajā dienā saules atkausētie akmeņi sāka krist lejup daudz agrāk nekā iepriekšējās dienās. Jau 8.40 krītošu akmeņu sērija skāra kā reiz lavīnas ceļu, un brīnumainā kārtā neaizķēra nevienu no tam tuvumā esošajiem cilvēkiem. Uzreiz pēc 9.00 mēs pieņēmām lēmumu doties lejup, jo palikšana uz nogāzes kļuva pārāk bīstama. Plkst. 14.00 mēs sakravājām mugursomas un devāmies lejā uz Mazeri ciemu. Jau pēc 19.00 bijām Mestijā un sākām gatavoties prombraukšanai.

Nākošās dienas rītā mēs iepakojām mantas mikroautobusā un izbraucām Zugdidi virzienā, un tālāk līdz Batumi. Šis brauciens noritēja ne bez piedzīvojumiem, bet tas vairs neattiecas uz notikumiem, kas norisinājās uz Ušbas.


Ziņas oriģināls (krievu valodā) meklējams šeit.

Iepriekšējais raksts par šo tēmu: Oļega Mirošņikova raksts "Īsi par meklēšanas-glābšanas darbiem uz Ušbas".

Iepriekšējās ziņas, preses ziņu fragmenti, saistīta informācija p.p.a vortālā meklējama šeit.

p.p.a vortāls turpinās sekot notikumu gaitai!

[FORUMA TĒMA]

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv