Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
VX Leģenda Pro 2008: Čakars, fiksais tesiens un "grēt saksēs"

Autors: Edgars Andersons
Organizatoru, brīvprātībo tiesnešu un līdzjutēju arhīva foto
2008. gada novembris, Rīga

Tu esi kādreiz braucis ar ričuku ar mīkstu pakaļējo riepu? Es domāju nevis mīkstu, bet pilnīgi tukšu!? Un nevis vienkārši braucis, bet astoņus kilometrus nolidojis ar vidējo virs 21 km/h. Es esmu! :) Pašā sākumā jau bija gan čakars ar nokļūšanu pa tumsu tajos Pipariņos Cēsīs...



Bet pēc starta raķetes šāviena desmitos vakarā gan vairs nemaldījāmies. Tad tikai ik pa laikam novirzījāmies no kursa. Pirmais - kāju posms, bez lieka stresa to paņēmām pusotrā stundā un lieta darīta. Tikai pašā sākumā nedaudz atspoles skrējiens pa 200 m uz vienu un otru pusi tā, lai pierastu pie kartes. Un tad arī saņēmām abas leģendas un skaitījām posmu garumus, jo gribējām kā pirmo braukt garāko. Uz fikso skaitot, sanāca ap 24 km viena un otrai bija kaut kas ap 20...

Tad nu braucam to, kurai pa vidu kā speciālais uzdevums (papildus posms) bija kāju (trekinga) posms. Rullējam, ņemam Slēptos un parastos Kontrolpunktus. Baigi labs bija KP zem Gaujas tilta pie Jāņarāmja - tieši zem kājnieku tiltiņa pašā upes vidū. Orgi, šķiet, bija gribējuši, lai tur ar alpīnisma ekipējumu kāds spēlējās, bet es, toreiz Monā redzējis, kā igauņi ņem šādus punktus, iekāros ar kājām tilta margās un augšpēdus līdu zem tilta punktam pakaļ. (Minūtes laikā tiek nopelnīts aliņš, arī konkurentu komandai kompostrējot kontrolkartiņu.)



Kaut kad tieši pirms starpfiniša arī bija upītes šķērsošana. Saviem spēkiem. Upe tāda uz 8 m platumu, dziļums, pēc pašu mērījumiem, bija līdz pusciskai. Ideja par apzinātu kedu slapināšanu un riekstu mērcēšanu divos naktī netiek uzņemta ar pārāko entuziasmu, tāpēc tiek novilktas bikses un apavi. Es Ingu pārnesu kukuragā, Zigs pārstiepj Ingas ričuku. Protams, ka igauņi un viņiem līdzīgie te tesa pāri neapstādamies un pilnā ekipējumā. Hmmm... grūti minēt, cik komandām šī būtu beigu barjera, ja sači notiktu, piemēram, -6 grādu salā...

Tad arī pirmais starpfinišs, kāju posms, kurā ejot maksimāli tuvu ūberlīkumainas upītes (po mojemu, tā bija Strīķupīte) krastam, jāatrod KP 7 un pa ceļam esot arī vēl daži slēptie punkti. Tas bija tieši laiks ap pulksteņu griešanu, šķita, ka baigi ātri esam paveikuši posmu, bet patiesībā bija stunda klāt jārēķina un tur arī tās divarpus stundas salasījās. Tad vēl tikai daži posmi veloleģendā un nonācām pie Gaujas tilta pie Cēsīm.


SF 3: pie laivu posma kartes

Zem tilta tad arī sākas laivu posms - jāsavāc trīs punkti, divi pie tilta balstiem, viens patālu pa straumi uz augšu, kādas upītes iztekā. Sasēdām pa četriem tajā trīsvietīgajā laivā, trīsreiz pamatīgi sagrīļojāmies un mēs ar Zigi kopīgi pateicām, ka laivu posmu izlaižam! Nu, bļāviens, tik nestabili un nedroši es laivā vēl nekad nebiju juties! Un situāciju optimistiskāku arī neparadīja starpfinišā esošie tiesneši, kuri ar patmīlīgu smaidu uz lūpām sajūsmināti stāstīja, kā viens čalis esot ievēlies laivā un kādus 100 metrus pa straumi lejā nests un vēl viena komanda, noliekot laivu pilnīgi šķērsām straumei, to uzreiz apgāzusi. Pussešos drēgnā un vējainā rudens rītā doma par peldēšanos kopā ar savu sauso drēbju mugursomu nešķita diez ko vilinoša.


Ne visām komandām izdevās palikt sausām...

Laivu posmu izlaižam un arī velo orientēšanās posmā neejam iekšā, jo esam nolēmuši orientēties pa gaismu. Kaut gan - kāda tur orientēšanās pa gaismu līderu komandām, kuras ar pirmo gaismu jau taisījās uz finišu? Tad arī mēs vēl iegriežamies starta/finiša zonā Pipariņos, apēdam pa kādam spēcinošam kārumam, banānam, uzpildām plaušas un fļagas un velo tiek dzīts otrajā veloleģendas posmā, uz otru Cēsu pusi. Braucam kaut kur gar Žagarkalnu, normāls downhill tikai ciklopa gaismā! Pabraucam garām arī Ozolkalnam, kur mums priekšā esošās komandas jau ņemas pa virvju trasi.



Mums vēl priekšā kaut kādi izcirtumi, mežistrādes ceļi, dubļi... Ingai jau sāk nepatikt, šamā sāk īdēt.. A‘ ko tādam skuķim padarīt!? Jābļauj pretī, biki jāpstumj ričuks un šamā pat pasmaida. :)

Paņemam vēl dažus KP un SL un tad arī klāt Ozolkalns. Jāiziet virvju trase, kurā atrodas daži slēptie kontrolpunkti, komanda dalās divās daļās - divi iet lielo/augsto trasi, divi ņemas pa mazo/zemo. Vienreiz vari minēt, kuru trasi gāja augstumbailis Zigs!? :)



Toties mēs abi ar Gatiņu (nē, trešdien sadzērušies neiekritām rododanderā!) gan labi izpildījāmies! Precīzāk gan viņš, vienkārši aizmirstot atzīmēties vienā no trases kontrolpunktiem... Nācās meklēt pa vidu kādu zemāku vietiņu, kur trasē no jauna var ielīst iekšā, lai vēlreiz to punktu paņemtu. Bet nu kur tā var - paiet garām acu priekšā esošam punktam, kas karājas deguna galā?! Izgājām virvju trasi un no turienes jau arī vairs tālu nebija līdz upes tiltam, kur atkal starpfinišs, lai sāktu velo orientēšanos.

To, cik interesants bija uzdevums, lai saprastu, kur kartē novietoti meklējamie kontrolpunkti, nemaz nerakstīšu. Nemaz nezinu, vai pietiekami labi mācētu izskaidrot. Bet bija forši! (Pat uzvarētāj komanda, igauņi, šeit pavadīja pusstundu pārlīkuši pār karti...)


Igauņu komanda pie trešā velo posma kartes

Sazīmējam punktus kartē, jau gatavi startam, tikai pavaicājam tiesnešiem, cik ilgu laiku šis posms prasīja igauņiem. Estipoisi ar šo posmu esot tikuši galā nepilnās trijās (!) stundās. Mēs posmu sākam deviņos ar kapeikām un kontrollaiks beidzas vienos, resp., mums ir četras stundas. Skaidrs, ka visus punktus nesavāksim. Bet - mēģināts nav zaudēts!

Mūsu centieni atrast pareizos ceļus uz KP gan vairāk izskatījās pēc mēģinājumiem, bet, man šķiet, piecus (no septiņiem) punktus tik un tā savācām. Grēt saksēs, ja ņem vērā pašu labāko - miega deficīta delīrijā sākām ar Zigi ar ričukiem ārdīties pa dubļu peļķēm uz ceļa - kurš trāpīs dziļākajos... Nu, iebraucu visdziļākajos un arī uzrāvos - kārtējais sprādziens, par kuru jau rakstīju pašā sākumā. Bilance par pēdējām četrām gonkām - trīs cauras kameras, divas sprāgušas riepas. Bet tad bilance vēl nezināja, ka tai lemts tikai augt! Kamēr es montēju jaunu kameru un ar makgaivereni konvencionāli novēršu pumpas veidošanos, tikmēr Zigs ar Gt savāc divus tuvējos punktus un Inga klasiskajā adventūristu stilā vienkārši paguļ tajā tobrīd pēkšņi ieņemtajā stāvoklī. Tajā brīdī viņa kaut kā sēdēja uz celma...

Čaļi atpakaļ no punkta, man vēl rats nav sataisīts, toties uz ceļa mētājās galoša. Sataisām mana velo pakaļējo ratu, uztaisām arī divmetrīgu vilkšanas cilpu Ingai, jo ir skaidrs, ka atpakaļceļā būs jālido no visa spēka un viņai tā spēka tā pamaz palicies. Tad nu vēl nedaudz paripināmies pa mežiem KP 14 virzienā. Nonākam pie vajadzīgās stigas, metamies tajā iekšā un, pretēji noteikumiem, sūtam Ingu ārā uz ceļa, pa kuru jau viņa lēnām ripinās asfalta virzienā. Mēs trijatā tikmēr zem baigā laika spiediena meklējam to nolādēto punktu, kuram, kā vienmēr, "tepat kaut kur ir jābūt". Meklējam un skatāmies pulkstenī - vai paspēsim uz finišu, kurš tiek slēgts vienos? Kad pēc otrā neveiksmīgā gājiena pēc punkta jau gribam mest mieru, tomēr izdarām vingrinājumu "nu-ļauj-man-vēlreiz-iemest-aci-kartē". Un tad kā ar bomi pa galvu - bet tas taku tepat 100 m blakus!!! Punkts rokā un varam test uz finišu.

Jau kārtīgi iegūlušies pedāļos, minam Raiskuma virzienā, lai dzītos pēc finišētāju miera un mūžīgās slavas, kad atkal atskan šāviens un es toč' padomāju - mūkam, krievi nāk! Tomēr tā pakaļējā riepa neizturēja un zaudēja savu stāju kā jauna meita krogā pēc trešā aliņa... Bet līdz finišam ~8 km un 25 min. Pof, brauks ar tādu, kādā ir. Un jāatzīst, ka viegli nebija. Pa taisnu asfaltu attīstīt ātrumu virs 20 km/h bija ļoti pagrūti. Ne tikai dēļ lielās pretestības, ko tas pūslis izrāda, bet arī dēļ vibrācijām un kustībām, ar kādām tas rats kustina visu riteni un arī sēdekli, kurš mērķtiecīgi nolēmis uz visiem laikiem atdalīt manus dibena vaigus vienu no otra. Bet tad Zigs izvelk no somas iepriekš sagatavoto vilkšanas cilpu un es pirmo reizi tieku buksēts! Divatā jau daudz vieglāk, bet tas nenozīmē, ka drošāk. Pirms pirmā nobrauciena sarunājam, ka ātrāk pa 30 kā-em-hā gan nevajadzētu braukt. Phe, kurš tev to dos!?



Kulminācija bija pavisam nedaudz pirms finiša uz grants ceļa, kad tikai dažas minūtes pirms finiša līkumainā nobraucienā pamanījos paskatīties spidometrā - 41km/h. Domāju jau, ka nomauksies riepa un mans ķermenis pakļausies centrbēdzei un manu personu nogādās grāvmalas krūmos. Bet izturējām - slapju muguru tomēr bez piecām vienos finišējām. Tiesa gan, ar nelielu vilšanos, jo kā izrādās uz goda pjedestāla tomēr uzkāpt neizdosies - pirmās komandas finišējušas starp astoņiem un deviņiem. :)

Pēc tam arī garšīga spēkbarība, apbalvošana, kafija un kliņģeris, pirts un aliņš. Rezultāti? Statistika gan neko spoži nespīd: kopējais nobraukums 86 km, distances laiks: 15:55, uz velo pavadītais laiks: ~7,5 h, vidējais ātrums: ~12 km/h...

Bet pirms desmit minūtēm sākās četrdesmitā stunda kopš esmu nomodā. Ir izdzerts vakariņu aliņš un domāju, ka esmu godam nopelnījis savas 10 stundas miega. Rīt tak’ atkal tā caurumainā bumba jāpadzenā. Riteni gan kaut kad parīt mazgāšu...

Diskusija par piedzīvojumu veloralliju VX Leģenda Pro 2008: [FORUMA TĒMA]

Piedzīvojumu velorallija VX Leģenda Pro 2008 rezultāti.

Sacensības atbalstīja:

NBS Instruktoru Skola

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv