Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Land Rover G4 Challenge atlase Krievijā

Autors: Ivans Petrovs
Foto no autora un Land Rover G4 Challenge atlases organizatoru arhīva
Tulkojums no krievu valodas: Kristaps Liepiņš
2008. gada novembris, Maskava

Pagājusi nedēļa kopš tā brīža, kad es un citi LAND ROVER G4 CHALLENGE (tālāk tekstā LRG4) dalībnieki atgriezāmies no Sočiem, kur risinājās šis pasākums.

* * *

p.p.a piebilde: Ivans ir bijušais rīdzinieks, bet nu jau kādu ilgāku laiku dzīvo Maskavā. Tomēr Rīgu nav aizmirsis un arī neaizmirsīšot... Pirms nepilna pusotra gada Ivans atveda uz Latviju vienu no spēcīgākajām un pieredzes bagātākajām Krievijas piedzīvojumu sporta komandām Nike ACG Team, lai kopā startētu piedzīvojumu sacīkstēs Rīga Challenge 2007, kurā Krievijas komanda ieņēma otro vietu. Starp citu, arī sekojošajā rakstā pieminētais Artjoms Rostovcevs savulaik piedalījies VX piedzīvojumu sacīkstēs Latvijā...

* * *

Daži vārdi par to, kas tad ir šis Land Rover G4 Challenge. LRG4 – pasaules mēroga piedzīvojums, kura pamatā ir Land Rover automašīna ar visām savām bezceļu un VISUceļu īpašībām. Bet neskatoties uz to visu, pašas sacīkstes nav (!) AUTOsacīkstes! Šīs sacīkstes vērstas uz Piedzīvojumu Garu, kur automašīna ir tikai pārvietošanās līdzeklis, kas gatavs jūs nogādāt/ievest/ienest/iespraust aiz "ierastā robežām" (ne velti Land Rover moto ir "Go Beyond").


Protams, šajā Piedzīvojumā svarīgas arī zināšanas par automašīnu un prasmes vadīt to dažādos ceļos, bet paralēli tam svarīgas arī Piedzīvojumu alkas, tiekšanās pretim uzvarai, cilvēka personības kvalitāte, spēja komunicēt un strādāt komandā, uzticamība un uzticēšanās...

Pirms kādiem septiņiem gadiem uzzināju, ka Camel Trophy vairs netiek organizēts, bet to nomainījis LRG4. Jau no bērnības biju vēlējies piedalīties šajā Piedzīvojumā. Tikai toreiz es vēl nezināju, ka to sauc par "Piedzīvojumu". Man vienkārši patika vērot televizorā, kā vīri spraucās cauri necaurejamām vietām, lai kur tas arī nebūtu, purvā, mežā vai tuksnesī. Iespējams, ka tas Gars, ko toreiz uzsūcu sevī, uzveica mani un man bija skaidrs – "Gribu!" Tad nu pēc daudziem gadiem, kā man pašam šķiet, pieaugušā vecumā, sāku rakties dažādos informācijas avotos un uzgāju informāciju par 2005. gada atlasi uz LRG4 Maskavā. Tieši togad tad arī priekš manis sākās šī atlase un turpinās tā līdz pat šai dienai, un vēl turpinās šobrīd!

Toreiz Maskavā, 2005. gadā es izturēju atlasi, bet man bija sarežģījumi ar dokumentiem, kas man neļāva doties uz nākošo atlases kārtu – uz starptautisko atlasi Anglijā. Ja pajautāsiet, ko toreiz jutu, kad man pateica, ka tālāk nevarēšu doties, tad atbildēšu – visu! Viss manī sajaucās – gan sāpes, gan dusmas, gan nožēla, gan vēl lielāka motivācija un vēlme. Jo tas taču bija mans BĒRNĪBAS SAPNIS! Un tas bija tik tuvs. Un kādā sekojošā mirklī es sev mainīju situācijas polus. Es pieņēmu TO situāciju un paskatījos uz iespējām: "Manā rīcībā ir vēl 2 vai 3 sagatavošanās gadi, lai saprastu, kas ir diferenciāļi un citas gudrības automašīnā, apjēgt un kļūt vēl pieredzējušākam..." Un ar šo domu es dzīvoju līdz par 2008. gada reģionālajai atlasei.

Atlasē piedalījos Rostovā, jo uz Pēterburgas un Maskavas atlasēm netiku darba dēļ, abas reizes biju ārpus Krievijas. Par Rostovas atlases kārtu var rakstīt atsevišķu stāstu. Bet ne par to pašreiz. Galvenais, ko nevaru nepateikt: "Sveiciens visiem, kas piedalījās atlases kārtā Rostovā! Kopā ar jums bija labi! Puiši, kam bija iespēja par visiem 100% tikt vismaz uz Sočiem – mācieties angļu valodu! Un piedalieties nākošajās atlases kārtās!" Tālāk? Soči!

Pagāja kādas 10 dienas no atlases Rostovā. Dažas dienas pirms došanās uz Sočiem sāku kravāt mantas, pārbaudīju un sapakoju velosipēdu, sametu visus loriņus. Šajā reizē nolēmu parūpēties par sevi ar rezervi – lai būtu sausi un ar komfortu. Vairākas Nike ACG kārtas, likru, flīsu, divus kroseņu pārus, naglenes, katram gadījumam arī Gore-Tex jaku un bikses un no visa kā vēl daudz. Un lūk – izlidošanas diena. Lidostā pūlis. Šeit jau ne tikai maskavieši, bet arī puiši no Pēterburgas, Jekaterinburgas, Ufas. Visiem lielisks noskaņojums, visi joko. Un patiešām, dvēselē tāds miers un prieks. Un vēl lielāks brīdī, kad iedomājos, ka braucu uz LRG4 Nacionālo atlasi... Un jau pēc dažām stundām būsim Sočos.



Soči: nodarbības "klasēs"

Mums paziņo, ka aiz borta ir +18°C. Ir zināms satraukums un gaidas pēc kaut kā "garšīga". Un lūk – pirmais malks Soču tīrā gaisa. Nav iespējams aprakstīt tā mirkļa sajūtas. Izkāpu no lidmašīnas un lūkojos apkārt – kalni, kalni... "Lieliski" – nodomāju. Un garastāvoklis vēl uzlabojās. Mūs iesēdināja "mandarīnos" (oranžajos Discovery-3) un veda uz nometni. Pa ceļam piestājām iepirkt banānus, ūdeni, bulciņas, šokolādi – kas nu kuram, lielākoties, kas lietojams piedzīvojumu sacīkstēs. Ieradāmies nometnē Mzimtas upes krastā. Lieliska vieta. Uzbūvējām telšu pilsētiņu, sākām izpakot velosipēdus, devāmies pusdienās. Visu ēdināšanu nodrošināja vietējie, uz kuru zemes atradās nometne. Viņiem atsevišķs Paldies par garšīgo ēdienu un laipno attieksmi! Jā, un vēl par izžāvētajām krosenēm un uzsildīto Pepsi! :)

Uzreiz pēc pusdienām sākās teorētiskās lekcijas, tādas kā "Iedziļināšanās brendā", "Land Rover Experience"... Krasnojarskieši joprojām kavējas, viņiem problēmas ar lidmašīnu. Nākošajā dienā – izbraukšana uz "skolu". No rīta man paveicās, jo nokļuvu grupā, kura pirmkārt devās uz dažādām aktivitātēm: orientēšanās ar GPS, azimuts, lenta un velo nodarbības. Teikšu godīgi, ka jau uz beigām sajutu, ka esmu izlicis spēkus, jo nepārtraukti nācās skriet, pie tam visu laiku augšā-lejā. Visgrūtākais priekš manis izrādījās azimuts. Atkal ātrums izspēlēja kārtējo joku. Iesākumā rupja kļūda ar Z un D virziena sajaukšanu, pēc tam aizskrēju garām punktam, tad atkal novirzes pa labi/pa kreisi un atkal garām punktam. Sanāca tā, ka azimutus skrējām kopā ar Ļenu Bondarj. Bija jautri! Vēl atsevišķu rindu vēlos veltīt SASApareļ (augs tāds, kurš ieķeras visur, kur vien iespējams un figu no viņa tiksi vaļā!). Ceru, ka tā dzeloņainā liāna neapvainosies uz mani, ja es to gramatiski nepareizi esmu uzrakstījis...

Kā pēdējais bija nobrauciens ar velosipēdu, kam sekoja kāpums atpakaļ. Vis jau būtu labi, ja vien es kādas trīs reizes teju nebūtu lidojis – biju jau gatavs sagrupēties lai jau kūleņotu pa ceļu, bet katru reizi brīnumainā kārtā, pareizāk sakot, ar pakaļējo atbalsta punktu trāpīju uz sēdekļa un varēju turpināt nobraucienu. Nobrauciens noritēja ar organizatoru sarūpētiem velosipēdiem, saprotams, bez kontaktpedāļiem, un esošie pedāļi bija pavisam gludi... Atpakaļ kalnā nokļūt bija ne mazāk jautri, jo velosipēds burtiski vilka lejup ar savu masu!



Viss, pirmais posms aiz muguras. Tālāk klinšu kāpšana, neliels kanjonings un Via Ferrata. Interesanti, skaisti un vēl daudzkārt skaisti, skaisti! No klintīm pavērās lielisks skats, kanjonings ļāva ienirt un veldzēties vēsā ūdenī, kurš vēl pāris reizes tecēja no augšas "a la duša", bet Via Ferratu izbaudīt nesanāca, jo Tjomič (Artjoms Rostovcevs) mina uz papēžiem neļaujot skatīties apkārt. Tāpēc no tā atceros tikai trosi un metāla skavas-pakāpienus...

Sekoja pusdienas uz pārejas, saule spīd, ir iespēja apžāvēt visas mitrās lietas un vietas. Un galvenais, arī pašiem pieņemt saules vannas. Cits paēda, cits pļāpāja, cits iemiga. Bet konkrēti var teikt – visi Kaifoja! Pēc pusdienām bezceļa autovadīšana, kurā vienu apli vajadzēja izbraukt, mainot auto vadības funkcijas, un pēc tam vēl vienu, mazāku, kura laikā divi Guru vēroja braukšanu un visu laiku kaut ko atzīmēja savās piezīmēs. Uz to laiku atbrauca arī krasnojarskieši, kuriem viss notika pēc saīsinātas programmas, bez jebkādām lekcijām, tā sakot, "no kuģa uz balli".



Kad visi visu pabeiguši visās "klasēs", mašīnas konvojā dodas uz nometni. Un šeit mūs gaidīja vēl viena "klase"... Braucam mēs tumsā (satumst jau ap 17:30) augšup lejup pa kalniem, šķērsojam pāris braslus. Pēkšņi tumsā, braucot pāri kādam tiltiņam, redzam mirgojošām avārijas gaismām automašīnu zem tilta upē, un vēl vienu, ceļa malā, arī mirgojošu. Pirmā doma – avārija. Ieraugām operatoru ar kameru un secinām – filmē, un katram gadījumam ieslēguši avārijas gaismas. Nobraucot vēl 20 metrus, dzirdam rācijā "Konvojam STOP, avārija, jādodas palīgā!" - "Aha, interesanti, ko gan tagad glābsim?" – Pieskrienu pie avarējušajām automašīnām. Pie pirmās jau pulcējas cilvēki, nelienu, skrienu uz nākošo. Pie stūres Goša (manekens) bezsamaņā. Sākam to celt ārā no mašīnas un dzirdam vaidus uz aizmugurējā sēdekļa – tur vēl viens "cietušais", mūsu visu draugs Antony, kurš testēja mūsu angļu valodas zināšanas... Ar Gošu ātri tikām galā, izcēlām un sniedzām pirmo medicīnisko palīdzību. Paralēli strādājam ar Antony. Viņam ir "traumēts" mugurkauls un vaļējs lūzums kājai. Mašīnas bagāžniekā atrodam visu nepieciešamo un veiksmīgi, protams, ar nelielām kļūdām, visu nobeidzam – visi dzīvi. Man gan palika atvērts jautājums: "Mežā, kad esmu es un cietušais, un nekādu palīglīdzekļu, kā gan rīkoties?" Saprotams, ka ir atbilžu varianti. Un tomēr gribētos, lai tie tikai paliek kā varianti! Vakarā vakariņas un – gulēt!

Atlase

Precīzāk gan būtu teikt – sagatavošanās sacīkstēm un tad – gulēt... Iepriekšējā vakarā katrs gāja gulēt, kā nu sanāca, no 23:30 līdz 01:00. Celšanās jau 02:45. Brokastis 03:15. Izbraukšana no nometnes 03:30. Ierašanās starta vietā 04:20, bet pats starts 05:00. Un tālāk četras disciplīnas: orientēšanās, velo orientēšanās, kanjonings un virvju šķēršļi. Katrai disciplīnai 4 stundas. Man ļoti patika orientēšanās: skaists mežs, lieliska kompānija, darbs komandā. Kādā rītausmas brīdī, kad izskrējām uz elektropārvades līnijas stigas, paskatījāmies iesāņus un atklājās tāds burvīgs skats, ka taisni vai gribējās kliegt. Un mēs to arī darījām... Noskaņojums no starta brīža uzlabojās ar katru minūti. Dvēsele un miesa dejoja un dziedāja!

Kādā mirklī, jau tuvāk orientēšanās posma beigām, ieēdu "Arena" želeju. Uzsildīta tā izrādās vēl garšīgāka. :) Beigu beigās noskrējām orientēšanos par nedaudz vairāk kā divarpus stundām. Un mums ir gandrīz pusotra stunda atpūtai un lai sagatavotos velo etapam. Velo etapā pavadījām visas četras stundas un vēl dažus sekunžu desmitus. Domāju, ka mūs sodīja par pusotras minūtes kavējumu, un arī pareizi.



Velo orientēšanos braucām kopā ar Sergeju no Krasnojarskas. Tieši pirms finiša, divus kontrolpunktus un divdesmit minūtes pirms laika limita beigām panācām Ļenu Bondarj, kura jau gribēja nogriezties un pa taisno doties uz nometni. Tomēr mēs viņu pārliecinājām, pareizāk piedāvājām un viņa piekrita, paņemt vēl septiņus punktus (6+1). Vis būtu bijis lieliski un laikā, ja tikai mēs pēc jau pēdējā punkta paņemšanas un 600 m pirms finiša nebūtu ielidojuši... SASApareļ, un vēl pie tam tāds, ka bez mačetes tur darīt nav ko. Tomēr neskatoties pat uz to mēs rāvāmies uz priekšu, jo atpakaļceļa vairs nebija – aiz mums kalns ar 35-40 grādu stāvumu un mežs. Pāris minūtes cīņas, dažas skrambas, trīs četri kārtējie caurumi biksēs un mēs esam uz ceļa, vēl 30 sekundes un jau nometnē... Atkal pusotra minūte soda... "Obidno, odnako".

Jau pēc 15 minūtēm mūs ved uz kanjoninga etapu. Tas droši bija pats emocionāli piesātinātākais posms patērētā laika griezumā, t.i. maksimums emociju dažās sekundēs. Un pie tam neparasti. Posms sastāvēja no aptuveni 4 km pārvietojoties pa kanjona gulti. Uzdevums – maksimāli ātri pārvarēt šo posmu jebkurā veidā. Šeit bija divi lēcieni – viens no 7 metru augstuma "baseinā" un otrs no aptuveni tāda paša augstuma, tikai šaurā vertikālā spraugā nelielā "vannītē" – maksimums emociju vienā mirklī. Klāt tam vēl šur tur vajadzēja skriet pa upes gultni, rāpties pa akmeņiem, nopeldēt aptuveni 4-5 piecdesmitmetrīgos "baseinu" un vienkārši lēkāt pāri plūdu sanestiem baļķiem. Bet pats neparastākais priekš manis bija peldēšana "kanālos", kuri bija aptuveni divus metrus plati, upes straumē starp stāvām klintīm: ūdens, klintis un tīras debesis... Vah-vah...



Kanjoninga posma finišā es domāju par meitenēm, kā viņām tur ies. Pat ne finišā, bet vēl ūdenī esot, kad peldēju un sapratu, ka ūdens nepavisam nav ne 20, un ne 15, un pat ne 12°C. Un velti raizējos. Iznāca meitenes un apmierinātas – apmierinātas: "Mēs vēl gribam"... Tā, lūk... Ir meitenes krievu ciematos!!! Pārģērbjamies un uz mājām, uz nometni. Nometnē mūs gaida virves un individuālais Head to Head - skrējiens pārvarot šķēršus uz laiku.

Virvju posms sastāvēja no četriem etapiem: šūpojoši baļķi 6 m augstumā, Z-virves, baļķu pakāpieni un savītas virvju kāpnes. Vajadzēja saspringt. Un kāpnes pārvarēju jau ar tehniku, ne spēku... Ā, un vēl, ar 5-to vai pat 7-to reizi izpildīju pacelšanos ar apgriezienu. Trenējos!!! Vakariņas, pirts, silta duša, velosipēdu izjaukšana un naktsmiers. Nakts bija salda-salda!!!

Fināls

Celšanās 6:30 no rīta – paldies! Brokastis, nometnes novākšana un izbraukšana uz fināla uzdevumu. Pareizāk – vairākiem fināla uzdevumiem, gan individuāliem, gan komandām. Pats pēdējais fiziskais sasprindzinājums – velo sprints uz "izlidošanu". Divi atlases braucieni pa 10-12 cilvēkiem. Viens aplis aptuveni 300 m, starts kalniņā, nobrauciens un nedaudz atkal kalnā uz augšu finišs. Pēc katra apļa pēdējas tiek atskaitīts. Es izkritu kādā 4-5 aplī, jo saņēmu sitienu ar kāda velo riteni pa ātrumu pārslēdzēju. Tas, savukārt, trāpīja spieķos un teica: "Niht arbaiten"... Tādā veidā finišā citi ar saviem dzelzs zirgiem nokļuva ātrāk. Nepatīkami, skumji, apvainojoši... Bet arī tā ir dzīve. Vēl daži uzdevumi, kuri jāizpilda ar automašīnām, pareizāk – ar to ekipējumu un vissss... – FINIŠS!!! Tālāk vairs tikai foto sesija pie jūras uz brīnišķīga saulrieta fona un trīs stundas brīva laika viesnīcā.



Restorāns plkst. 21:00. Aptuveni 22:00 tika paziņoti uzvarētāji. Līdz uzvarētāju paziņošanas momentam galvā caurzibēja visi mirkļi, sākot no tās pašas dienas, kad manī dzima tas pats BĒRNA SAPNIS par dalību Camel Trophy ar "GRIBU" sajūtu, un visi sekojošie notikumi, ieskaitot LRG4 atlasi 2006. gadā, beidzot ar to, kas notika pirms dažām stundām, kad tika pielikts starppunkts Land Rover G4 Challenge Nacionālajai Atlasei Sočos.

Uzvarētāji: Natālija Abrāmova un Jeļena Bondarj, Artjoms Rostovcevs un es, Ivans Petrovs. Tieši mēs pārstāvēsim Krieviju 2009. gada februārī Anglijā. Un divi no mums Starptautiskās Land Rover G4 Challenge Atlases noslēgumā varēs saukt par Krievijas Ekipāžu, kura startēs fināla sacīkstēs "aiz ierastā robežas" Mongolijā, 2009. gada vasarā. Un esmu pārliecināts, ka lai arī kurš no mums četriem tas nebūtu, mēs izdarīsim MAKSIMUMU! Jo ik katrā no mums mājo Piedzīvojumu Gars, Neizzinātā Alkas un Uzvaras Griba! Vēlu veiksmi visiem! Un PALDIES visiem, kas kaut kādā mērā bija saistīts ar šo pasākumu!



p.p.a pievienojas apsveikumiem un novēl Ivanam, kā arī pārējam Krievijas piedzīvojumu meklētājiem, kas iekļuvuši nākošajā LRG4 atlases kārtā, gatavoties nākošajiem piedzīvojumiem! VeiXmi Jums, lai izdodas! :)

Vairāk par Land Rover G4 Challenge var uzzināt šeit: www.landroverg4challenge.com

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv