Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
VX Leģenda 2003: Murķeļu stāsts
jeb "Kā sasalst ledus tēja"

Autors: Daina Vabole [ AUTORE?]
Foto: Kristaps Liepiņš
Arhīvs: 2003. gads

Kā viss sākās? Sākās ar to, ka dažiem kadriem tika ierosināts palasīt VX mājas lapā Leģendas nolikumu... Tika radīta pareizā interese, pietrūka tikai meitenes... kārtējo reizi... bet neilgi… Tika pieteikta komanda, kuras sastāvs līdz pat pēdējam brīdim nebija līdz galam skaidrs... bet iekšējs ņirbulis teica - būs... esi mierīgs, būs... un bija ar…

Tātad izbraukšana uz Cēsīm pulksten astoņos vakarā no Rīgas... Tas mazliet ievilkās, daži tikai tanī dienā uzzināja, ka komandas sastāvs ir mazliet mainīts. Tika padzerta tēja jeb uzņemts siltums, jo nakts nepavisam nelikās ar siltumu nākam...

Kā parasti lielais veikals "Alfa", kurā žigli tika iepirkts iztrūkstošais inventārs un paika. Lēmumu bija diezgan grūti pieņemt, bija dažādas vēlmes un prasības, skraidījām kā tādi bābieši pa veikalu nespēdami vienoties, kas būtu piemērotākais. Tātad, obligāta sastāvdaļa bija ledus tēja, šokolādes kā parasti, riekstiņi (kas netika lietoti) un vēl šis tas smagumam. Steigšus tika iekosts pa ceļam, laiks Siguldā nepavisam neiepriecināja, kaut izskatījās diezgan romantiski - balti apsarmojoši koki un temperatūra starp -3 un -4 grādiem. Fonā skanošs komentārs par futbola spēli Latvija - Turcija...



Starta vieta tiek sasniegta tieši laikā, lai noklausītos, ko stāsta sacensību organizētāji. Pirmssacensību drudzis, pareiza ieģērbšanās, dažam varbūt arī koncentrēšanās, sveicināšanās ar tādiem pašiem kā mēs, fotografēšanās... Komandas ir uz starta, tiek iesaiņoti telefoni... Izskan daži joki, ka starts nenotiks…


Vienīgā ārzemju komanda šoreiz – lietuvieši!

Tieši pusnaktī ir īstais starta signāls. Visi kā viens dodas meklēt savu koku (savu koku tāpēc, ka pie koka ir pielikts numuriņš un virs tā ir kontrolkartiņa). Tiek izcīnīta kontrolkartiņa - izcīnīta tāpēc, ka pie daža koka ir pat divas kontrolkartiņas, tikai katrai komandai no savas puses, bet divi reizē nevar uzrausties...



Sākas...

Pirmais ir kāju posms, kurā trīs punktus, kurus pirms tam iezīmējām kartē, var ņemt brīvā izvēlē. Tātad lēmums Nr. 1 - ņemt punktus secībā "trīs, viens un divi". Ar pirmo punktu viss kārtībā, pretī nesas Jelgavas Maiznieks/VX Club, aiz viņiem pāris sekotāji, tātad ejam pareizā virzienā. Ar Nr. 2 jau ir mazliet grūtāk, tas atrodas uz pussalas. Punktu redzam, bet diemžēl aizsniegt nevaram... Ūdens viegli pārklājies ar smalku ledus kārtiņu, neviens trakais neatradās, kas vēlētos peldēt jau distances sākumā, nav jau vasaras sezona. Nākas līkumot riņķī slapjumam. Ar trešo punktu problēmas neradās, ja nu vienīgi bija vēlme iet pa 90 grādiem nepareizā virzienā, bet drīz šī kļūda tika likvidēta, pateicoties lietuviešu komandai. Ienākam startā kā 19tie, nav slikti, svarīgākais, manuprāt, ir nepalikt aiz savas komandas numura, pagaidām neatpaliekam. Tiek paņemti riteņi, iedzerts pirmais aukstais malks ledus tējas, nežēlīgas slāpes krūtīs... patiesi dīvaini...


Viena aiz otras komandas atgriežas no pirmā kāju posma...

Dodamies ar riteņiem pirmajā obligātajā posmā gar upi... Esam mazliet nesaprašanā, kur īsti jādodas, jo gājēju takas dalās, mēs izvēlamies tuvāko Gaujai, kaut nav īstas pārliecības, ka tā ir pareizā. Mūsu komandas navigators sāk palikt mazliet nervozs, atgriežamies taku krustcelēs, vēlamies paspēt pirms pretim nākošām uguntiņām, kas izskatās aptuveni kā purvu maldugunis filmā "Sprīdītis". Daži nesaprašanā dodas mums pretī, prasot, vai šī ir īstā taka, mēs tik paspējam paraustīt plecus, bet tumsā tas nav redzams. Aši dodamies bobsleja trases virzienā... Pa ceļam satiekam komandas, kas aizgājušas pa taku gar Gauju, no kuras mēs atgriezāmies, uzskatot to par nepareizo. Mūsos valda mazliet prieks, jo viņi šinī brīdī šķērso slapjo pančku (pareizāk būtu teikt - grāvīti). Mēs, toties, vēl joprojām esam sausi.

Steidzamies uz bobslejtrases sākumu, kur mūs sagaida tiesneši, kas paziņo, ka esam 14tie, tas patiešām priecē. Sākam doties pa trasi uz augšu, ir patiešām dīvaina sajūta, komandas biedri atceras, kā kādreiz ir laidušies lejā no trases. Tagad no tās palicis pāri tikai zemē iebūvēts valnis. Rodas jautājums, kas kādreiz paliks pāri no mūsu veidotām lietām, vai kādreiz kādam citam bez mums, šīm lietām būs arī vērtība, vai tās iznīks tāpat, kā šī bobsleja trase... ? Pa ceļam ir visādas drātis, kurās ir diezgan grūti pārvietoties, kur nu vēl stumt velosipēdu.

Nākošais kontrolpunkts Cēsīs pie baznīcas. Pilsēta ir klusa, ja neskaita pāris mašīnas, iereibušus pamatiedzīvotājus un dažus gājējus, kas īsti nesaprot, kāpēc trakie ar riteņiem tagad kaut kur dodas, bet veiksmīgi māk norādīt, kurā virzienā mums jādodas. Pie kontrolpunkta daži līdzjutēji interesējas, kur palikušas kādas citas komandas. Tālāk bija sastrēgums, kuru radīja autobuss, iegriežoties mums vajadzīgajā ielā un aizsprostojot ceļu...

Mums ir sava mūzika. Kā tā veidojas? Vienkārši, lai iegūtu kaut ko dzeramu, un mazliet pakausētu sasalušo ledus tēju, kas patiešām atbilst aprakstam, to vajag mazliet padauzīt pret kādu citu priekšmetu. Tā rodas mūzika, kuras ritms atkarīgs no tā, cik ļoti gribas dzert. Malkot droši… ar ledu... ūdens ir sasalis pavisam... Tēja ar ledu…

Tuvojas murgs, vēl nezināms, bet pārvarams, kā vēlāk izrādās - Ērgļu klintis. Pirmā leģendas norāde "kāpnes", ne pēdējā gan... Nav lielas starpības, vai doties augšā pa kāpnēm un stumt velosipēdu, vai nākt lejā pa trepēm, ritenim īsti nestrādā bremzes, tā kā viss atkarīgs no apaviem, kas ir kājās.

Komandas navigators vēlas dzirdēt dziesmas, neviens īsti skaļi nedzied, ja nu vienīgi pie sevis. Daži atpalikušie, tādi kā es, dzied aiz dusmām uz sevi, ka nevar pamīt pedāļus straujāk, ka Cēsis sastāv tikai no vieniem kalniem, pa kuriem nemitīgi jādodas uz augšu, nobraucienu ir ļoti maz un kad tie ir, nepaspēj pat izbaudīt. Lielā ātrumā dodoties lejā no kalna ir pilnas acis ar asarām un prasās lidotāja brilles, daudz netrūkst, lai varētu pacelties kā putns debesīs, pietrūkst tikai spārnu.



Ir sasniegts viens no starpfinišiem, smaidīgs tiesnesis sniedz mums nākošos norādījumus. Runājot par tiesnešiem, tie laikam ir vēl trakāka tauta - patiešām apbrīnojami, kā var nosēdēt vienā vietā aukstumā un ar smaidu sagaidīt nākošās komandas!

Tiek iezīmēti kontrolpunkti, nestāvam ilgi, bet tas mums netraucē mazliet nosalt. Dažus sieviešu kārtas pārstāvjus komandā sāk mocīt izsalkums, pulkstenis ir jau tuvu sešiem no rīta, laiks ir paskrējis vēja spārniem. Skan komandas mūzika... Izdangāts ceļš, pareizāk būtu teikt veļas dēlis... Aizmugurē dārdošs Gaujas tilts... Pie kāda kontrolpunkta mūs sagaida rejošs suns, kas no tāluma mūs ar aizdomām vēro. Lēnām sāk pamosties daba, tuvējās mājās parādās gaismas, dažiem ir sākusies jauna diena, dažiem vēl turpinās iepriekšējā…

Viss noris tīri jauki līdz punktam Nr. 9, kur mums uz astes uzsēžas vadātājs, kuru kā stāsta leģendas, mēs pārņēmām no citas komandas, kas pirms tam bija blandījusies, ejot uz 8. kontrolpunktu.

Palicis pavisam nedaudz, bet labāk par to nedomāt. Mums notiek kļūme, tiek labots ritenis... Ak, šī riepa! Tiek apvienots patīkamais ar lietderīgo, iekosti pāris pīrādziņi (beidzot arī vīriešiem parādījusies apetīte!), mums pabrauc garām pāris komandas, nav patīkami, bet ko padarīsi?

Starpfinišā mūs atkal sagaida smaidošs tiesnesis, kas ir mazliet lipīgi, daži citi konkurenti, kuri izsaka kādu nejauku joku par tēmu, "kur tad jūs te gadījāties" u.t.t. Dodamies obligātajā kāju posmā, pēc tiesneša teiktā komandas šo gabalu pieveic pusotrā stundā, plus mīnuss. Mēs rēķinām, ka apmēram pēc 50 minūtēm mums vajadzētu būt sasniegušiem punktu. Iešana nav viegla, nav arī grūta... Ir pienācis laiks, kad vajadzētu būt sasniegtam 11. punktam, bet kaut kā aizdomīgi ir tikai upīšu sateka, komandas navigators ir uzdevumu augstumos un atrod slēpto punktu ar numuru viens, bet diemžēl mēs nokļūdāmies un aizejam pa šo grāvīti tālāk, jānāk arī atpakaļ, beidzot ir sasniegts 11. kontrolpunkts, krietni pārtērējot atvēlēto laiku.

Paņemam riteņus un dodamies tālāk, kā izrādās mūsu komandai pašā grūtākajā posmā. Ak šie kalni, ai kā jūs tikāt lamāti, bet iekšējais spīts bija stiprāks, vēlme finišēt... nelīdzēja nekas... paldies Dievam viss bija sasalis... dažiem sāka iesalt bremzes... līdz ar to pasākums sāka veidoties ekstrēmāks... "Kožamies" ar divām komandām, viņi diemžēl ir stiprāki. Mums vēl par maz, braucam liekos kalnos, bet toties, kāds prieks ir braukt lejā! Tiek "nospiests" pēdējais kontrolpunkts, ar to gan viss vēl nav galā, bet iekšēji tu sāc atbrīvoties, jo zini, ka finišs jau vairs nav tālu - pāris kilometru līdz "Pipariņiem" - tāds nieka pūtiens vien ir. Ceļš gaismā izskatās pavisam savādāks, bet nav laika vērot dabu, vēl ir "striķi", kas jāpieveic. Mēs esam gatavi aši to visu darīt, bet zinām, ka mūs sagaidīs rinda...


Pamatīgi augstas virves "Pipariņu" priedēs: kontrolpunkts 14 metru augstumā!

Virves ir pārvarētas un nogurums kā ar roku atņemts. URRĀAA, atkal ir kaut kas pievārēts! Tas jau nemaz nebija tik grūti... Līderi gan finišēja 11tos no rīta, bet nebūsim sīkumaini...


Cīņa līdz pat pēdējiem metriem! Virvju trasē Baiba Ābelniece (komanda "Kuldīga")

Pēc pasākuma beigām, kā parasti ir duša un vakariņas, kas ir diezgan apjomīgas. Paredzēts arī bankets, bet līdz tam filmas, kas ir kā vēsturiska liecība par iepriekšējiem VX pasākumiem, ir kadri par peldošām komandām, kontrolkartiņām, virvēs iekārušamies cilvēkiem... Dažas komandas nav vēl finišējušas, nav īsti zināms, kur tās klīst. Video vērošanās gaitā daži skatās filmu, daži cīnās ar uzmācīgo miegu, daži padodas un balsta klavieres, krāc un liek pārējiem kaut kādā veidā pasmaidīt. Ir kaut kā skumji no vienas puses, atkal ir beidzies kaut kas...

Banketā tiek apbalvoti visi. Finišē pēdējā komanda "Cirkulis", kas ir savos uzdevuma augstumos kā vienmēr. Kā viņi paši teica, kādam taču mežā jācirkulē... Sarunas... Iestājas viegla atkala, par laimi tā nebija iepriekšējā vakarā.

Diemžēl sacensību organizatoriem visus ekstrēmos variantus neiznāca noorganizēt līdz galam - nebija sniega, nebija dubļu, bet varbūt labi, ka tā... Paldies par sacensībām! Bija patiešām interesanti, paldies komandām par piedalīšanos! Tiksimies nākamgad...

Dažas atziņas
Cēsīs dažos kalnos iznākt braukt tikai augšā...
Ledus tēja ir un paliek ledus tēja...
Dusmas un spīts ir stiprāks par nogurumu...
Citronu ledus tēja nesasalst tik ātri kā persiku...
Siltums - tā ir vērtība...
Emocijas, ko iegūstam no šāda veida pasākumiem, liek mums turpināt dzīvot ar pilnu klapi...
Dažiem ir "par īsu" un viņi nākošā dienā devās uz Priekuļiem, uz downhill’s nobraucienu...
Mēs dzīvojam tikai vienreiz un šodienai... ar dažiem izņēmumiem...
He he...


Piedzīvojumu velorallija VX Leģenda 2003 rezultāti skatāmi šeit (.xls fails)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

Pēc pieciem gadiem... Tradīcija? Klasika!? Uzsākta komandu pieteikšana uz piedzīvojumu veloralliju VX Leģenda Pro 2008! Vai Tava komanda piedalīsies?

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv