Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Šveice: pa fikso uz Via Ferratām

Autors: Atis Rektiņš (www.piedzivojumi.net) [ AUTORS?]
2008. gada jūlijs, Šveice

Šveice ir dīvainību pārpilna. Viena no patīkamākajām ir tā, ka vilcieni visos virzienos no visām stacijām kursē vismaz divas līdz trīsdesmit reizes stundā un tādēļ nav problēmu pirms darba piecos no rīta fiksi aizbraukt līdz kalniem, pakāpelēt vai pastaigāt un pirms divpadsmitiem atgriezties darbā.



Nekad agrāk nebiju kāpis pa Via Ferratām, tādēļ nopirku ceļvedi, trūkstošo aprīkojumu (divas pašnoslēdzošās karabīnes ar cilpām, kopā kādi 40 Ls) un viss bija gatavs. Šveices ferratu īpatnība ir tā, ka tās sāktas veidot tikai nesen - deviņdesmito gadu vidū, tādēļ troses un pakāpieni ir jauni un nav sarūsējuši, kas rada papildus drošības sajūtu.

Sāku ar samērā vienkāršākajām, lai iemācītos ātri pārlikt karabīnes. Grāmatā teikts, ka tas arī nepieciešams, lai pārvarētu bailes no augstuma, jo, ja grūtā vietā panikā sākot trīcēt rokas un kājas, tad tas neesot labi.



Šogad vasara ir izcili slikta - negaisi vienā laidā, kuri padara kāpšanu neiespējamu - tā kā via ferratas sastāv no pārsimts metrus garām tērauda trosēm, tad zibens negaisa laikā tās pārtop par zibensnovedējiem, kuriem nav vēlams atrasties tuvumā. Tā nu no rīta puspiecos palasīju interneta prognozi, tad vilcienā iekšā, tad vietējā gaisa tramvajā vai autobusā un jau pusseptiņos - laikā, kad kolēģi tikai modās, es jau biju uz kalna. Rīta agruma skati kalnos ir nepārspējami. Jāatzīstas, ka sākumā vietām bija bailīgi, bet samērā ātri jau ar visu aprod. Kad esmu izgājis visas ferratas Lozannas tuvumā, gribas jau kaut ko smukāku. Vienmēr biju gribējis apskatīt slaveno Eigera ziemeļu sienu un izrādījās, ka uz tās ir pat divas ferratas.


Zaļā ir taka, sarkanā līnija ir ferrata. Viss ļoti aptuveni. Kaut arī Ostegg virsotne, kurā kāpu šeit izskatās augstāk par pašu Eigeru, tas ir vizuāls māns un patiesībā Eigera virsotne paceļas 1,6 km augstāk.

Gadījās pat tā, ka labais laiks iekrita nedēļas nogalē, tādēļ cēlos piecos un braucu uz Interlakenu. Iebraucot Interlakenā mani pārņēma nelaba nojausma - ja pirms astoņiem sestdienā stacija ir pilna ar tautu, kurai kājās kalnu zābaki, tad var iedomāties kā tas viss izskatīsies pēc divām stundām (kad būs pamodušies vislielākie gulētāji) un cik baismonīgi pilnas būs visas takas. Vēl viena pārsēšanās un pie Eigera esošajā miestā Grindelvaldē uz mazo kalnu vilcieniņu, jau gaida pamatīgs pūlis. Pienākot vilcienam sākas nenormāla grūstīšanās un spaidīšanās. Nu jau man galīgi paliek skaidrs, ka nedēļas nogalēs vairs nekur nebraukšu. Viss gan paliek labāk, kad mazajā Alpiglen stacijā izkāpju tikai es un vēl daži cilvēki - viss bars aizbrauc uz Jungfraujoch - Eiropas augstāko dzelzceļa staciju (3545 m v.j.l.). Man gan nav saprotams kādēļ tādam pasākumam vajadzēja zābakus un nūjas...



Pēc laika no redzes loka esmu pazaudējis arī visus pārējos un beidzot var izbaudīt skatu uz Eigeru - tas gan ir pārāk liels, lai varētu ietvert fotoaparāta objektīvā. Mans šodienas mērķis ir Ostegg via ferrata - 3. grūtību kategorijas ferrata, kas nozīmē, ka vidēja ar tendenci uz vieglo galu (šeit un tālāk minētās ferratu grūtību kategorijas ir pēc Vācijā lietotās grūtību kategorijas sistēmas, kas nedaudz atšķiras gan no Itālijā, gan no Francijā lietotajām!). Te galvenais ir nevis grūtības, bet tas, ka tiek kāpts ferratā uz Eigera slavenās ziemeļu sienas.

Par pārsteigumu, šis pasākums nav nemaz tik viegls, vispirms jau pārsimts nogurdinoši augstuma metri pa birstošiem un drūpošiem akmeņiem. Arī pati ferrata nav izcili vienkārša - ir gandrīz tikai dabiskās aizķeres, virs galvas ik pa laikam tek strauts, akmens slīd. Sāku saprast kādēļ Eigerā kāpt tik grūti - pat sausā laikā visu laiku kaut kas birst no augšas, vairāki lieli akmeņi ir kustīgi. Arī grāmatā teikts, ka lietus laikā šeit tuvumā nedrīkst nākt, jo visai lielas iespējas sagaidīt akmeņu nogruvumu.

Lejā jārāpjas pa to pašu ceļu un pamanos akmeņos iespiest zābaku - nākas izvilkt kāju no zābaka un mēģināt izmanipulēt zābaku no akmeņu starpas. Protams, tas notiek nelāgā vietā - ar otru roku jāturas, abas kājas dubļos un uz galvas līst kaut kāds strauts. Ejot lejā vēl uzduros smukai ledus alai (no rīta šajā ledus blāķī nekas daudz izkusis nebija), tomēr pašā caurumā dziļi nelienu, ir aizdomas, ka īpatnējais veidojums drīz sagāzīsies.



Tagad nu pēc sešām vai septiņām labi pavadītām stundām atliek tikai kratīšanās vilcienā, turklāt viss ir vēl pilnāks kā no rīta. Vilcienā uz Berni, kā izrādās, esmu aizņēmis kāda šveiciešu puišeļa vietu (šis pa to laiku sēdēja tēvam klēpī). Protams, kad apsēžos, šim ar vajag atpakaļ un tad 20 minūtes tēvam čīkst, ka grib savu vietu. Man ir vienalga, esmu saguris un viņš var ņerkstēt cik uziet. Kad kāpjam arī Bernē, puišelis pilnā rīklē sāk kviekt, ka grib, lai tēvs viņu nes. Protams, nākamajā vilcienā uz Lozannu, kur esmu plānojis patīkami gulēt, kāds jauneklis pa visu vagonu savai ceļa biedrenei stāsta kaut ko par drakoniem un viņu paradumiem. Visas mokas gan beidzas laimīgi - mājas ledusskapis savās vēsajās miesās man ir saglabājis alu un tad jau vairāk neko nevajag.

Tā kā ar Eigeru nepietiek, tad pirmdien (ja priekšnieks cītīgi izliekas, ka brauc komandējumā, bet patiesībā aizbraucis pakāpelēt pa tuvējiem kalniem, tad padotajiem jāseko šim piemēram!) dodos uz Šveices pašiem dienvidiem, Itālijas pierobežu, jo laika prognoze solīja, ka tur mākoņu nebūs. Tā kā biju plānojis ferratu virs 3 km augstuma (ja nemaldos, tad augstāko Šveicē) - Jegihorn, kur visu gadu ir sniegs, tad pat nelieli mākoņi un vējš radītu problēmas. Tā nu braucu augšā pacēlājā kopā ar slēpotājiem un snovotājiem, bet pusceļā kāpu ārā. Tad vēl kādi kilometri līdz ferratas sākumam - patiesībā ceļš bija grūts, jo visa iešana ir pa pašlaik nokusušajām, bet pamatīgi stāvajām melnajām [slēpošanas] trasēm.


Viss maršruts: augstumu starpība kopā pāri 400 m

Kaut arī šai ferratai ir trešā - pavieglā kategorija, tās īpatnība ir palielais garums, troses vien ap 1 km garumā un viss pasākums prasa aptuveni 5-6 stundas. Visai drīz pēc sākuma jau sastapos ar sastrēgumu - tante kāpj kopā ar mazo dēliņu un viņiem kāpšana norisinās īpaši lēni. Tomēr pēc pusstundas viņa attapās citus palaist garām... Pagāju arī garām bariņam spāņu. Tā nu pamazām no 2800 m uzkāpu līdz 3000, saulītē forši, bet ēnā uzreiz sajūt aukstumu - tikai nedaudz virs nulles, ko apliecina sniegs visapkārt. Sāku jau domāt, ka augstāk nebūs labi, jo rokas jau tagad pamatīgi salst uz aukstajiem akmeņiem un trosēm. Tā nu prātuļojot nonācu līdz galvenajai atrakcijai - aptuveni 80 metrus garam trošu tiltiņam. Tas uzstādīts pietiekoši nesen un ir iespēja tiltiņu apiet pa apakšu. Bet nu kā var atteikties no vējā slaidi šūpojošām trosēm, kuras nostieptas aptuveni 25-30 metru augstumā? Kopumā divas, aptuveni 10 cm platumā. Tā nu sāku iet - jāsaka, ka diezgan bailīgi, īpaši mirkļos, kad uznāca stiprākas vēja brāzmas un visu konstrukciju līgani iešūpoja.



Aiz tiltiņa cita atrakcija, pārdesmit metrus augstas virvju kāpnes. Kamēr kāpju, ir iespēja novērot nesen apdzīto spāņu iešanu pāri tiltiņam - viena no spānietēm visu laiku spiedz. Kad uzkāpu pa virvju kāpnēm, tad sapratu, ka šeit jau nu noteikti kategorija mainījusies, jo sekoja pagarš un stāvs gabals ar pietiekoši daudz dabiskajām [klinšu] aizķerēm.



Katrā ziņā, manis iepriekš kāptās 4. kategorijas ferratas nebija tik sarežģītas. Un kā tad, vēlāk internetā palasot diskusijas, visi nonāk pie vienota secinājuma - tiltiņš un tam sekojošais, jau ir 4. kategorija. Galvenais, ka tas īsti nav ievietots ceļvežos un ir daudz jautru stāstu kā cilvēki pirmo reizi mūžā gāja pa ferratu (jo izlasīja, ka viegla), uz tiltiņa sabijās un pēc tiltiņa nomocījās (jo nebija garu kāju, kas šeit nepieciešamas). Vai arī kā bērni nobijās tiltiņa vidū un palika stāvam sastinguši un vajadzēja viņus nonest malā.



Tā nu nedaudz piekusis sasniedzu 3208 metrus augsto virsotni. Skats absolūti ideāls - arī Materhornu var redzēt - nu tā, ļoti tālu. Pa vienu malu virsotnē ik pa laikam ierodas arī klinšu kāpēji. Saulītē forši izlaisties un pagulšņāt. Tagad vēl tik pusotras stundas kāpiens uz leju līdz būdām un tad neliela mānīšanās - līdz ciematam nobraucu ar pacēlāju, jo iepriekšējā nedēļā sastieptā kāja tomēr negrib kātot atlikušos 11 vai 12 kilometrus (1,2 augstuma km).



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" meklējami vēl pāris raksti par kāpšanu pa kalnu Via Ferrata ceļiem:
● Via Ferrata – kalnākāpšana pa "dzelzs takām"
Via Ferrata maršruti sniedz lielisku iespēju aktīvi atpūsties kalnos gan tiem, kas ar alpīnismu nodarbojušies nesenā pagātnē, gan tiem, kam alpīnisms tā klasiskajā izpratnē šķiet pārāk riskants. >>>
● Via Ferratas Dolomītu Alpos: Brenta
Ar trosēm, kāpšļiem aprīkoti klinšu maršruti, kur kāpējs pieāķējas ar savu drošības sistēmu. Ja vien šovasar jums ir brīva nedēļa... >>>



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv