Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Ar kājām no Liepājas līdz Ventspilij

Autori: Mārtiņš Vanags un Didzis Āboliņš
2008. gada augusts, Rīga

Redaktora priekšvārds
Vai atceraties savu pirmo pārgājienu, kurā kilometru skaits sniedzās tuvu simtam? Iespējams, ka daudziem no mums tas ir bijis kaut kur nedaudz līdzīgs, kā šis, Mārtiņa un Didža piedzīvotais. Iespējams, pilnīgi atšķirīgs. Būtiskākais tajā visā ir sastapšanās ar izaicinājuma sajūtu, ziņkāres dzinulis un gūtā pieredze. Un... Pirmās nepiemēroto apavu uzberztās tulznas, balto ceļu putekļi un meža zemeņu saldums, ūdens garšas izjūta, pirmais netīši apgāztais zupas katls, tik savādā dūmu un sviedru smarža drēbēs, nakts zem klajas debess veroties zvaigznēs, ceļa sarunas par visu un neko. Tie ir mirkļi, kurus saverot virknē, kā meža zemenes uz smilgas, veidojas atmiņas. Par tālo. Tepat esošo. Nekad neizsīkstošo. Mūžīgo. Tik gluži vienkārši viss netveramo...

* * *

KAS – Mārtiņš un Didzis. KO – pasērfot Liepājā, tad ar kājām aiziet no Liepājas līdz Ventspilij (nedaudz virs simtiņa kilometru).


Svētdiena, 20.07.

Rīts sākas ar brokastīm. Šefpavārs Didzis cep omītes Liepājas dzīvoklī pankūkas (nevis cep bez uzsilda uz pannas pusfabrikātus). Ir aptuveni pus11 no rīta un mums sarunāts divpadsmitos turpināt Liepājas kara ostas teritorijā vēja dēļošanas nodarbības pie pasniedzēja Artūra. Aizbraucam ar mikroautobusu (0,40 Ls) līdz Karostai ar šoferi – Staloni (viss pauris ar vidēji īsiem matiem un diezgan atlaistu čupiņu pār muguru) un pāris intelekta nevagotas sejas, kas tikai krāso mūsu piedzīvojumu takas Liepājā. Aizbraukuši uz piekrasti konstatējam, ka laiks ir daudz piemērotāks (apmācies, vējš ap 8m/s) sērfingam nekā iepriekšējā apmācību dienā, kad bija praktiski bezvējš un varēja diezgan vienkārši spert pirmos soļus vēja dēļošanā (uzrāpšanās uz dēļa, buras pacelšana no ūdens, pagriešana).



Kādas divarpus stundas kūlāmies pa ūdeni, līdz pilnīgam spēka izsīkumam. Šis tas arī sanāca. Pēc tam konstatējuši, ka tuvojas vēl lielākas brāzmas un spēcīgs negaiss, kā arī ir vēl rinda gribētāju uz dēļošanu, metam mieru un ar autobusu startējam uz tirgu "Rāmava" (atrodas Liepājas daļā Ezerkrasti). Sapērkam gurķus, tomātus, maizi, desu, majonēzi, sieru un vēl dažus produktus. Nolemjam, ka nav ko "stiept gumiju" un arī Liepāja jau puslīdz apgūta – jāsāk rallijs svētdienā uzreiz pēc lietus norimšanas. Sarunāts, ka septiņos būsim Liepājas centrā pie Didža krustmātes uz vakariņām, jo tur ome mums apsolījusi brangas vakariņas (dārzeņu zupu, vistas gaļu un makten gardu saldo – savā dārzā audzēto zemeņu krēmu ar avenēm).

Paēduši, paziņojam, ka izstartēsim šodien vakarā. Plāns vienkāršs: sadabūjam ūdeni, tiekam līdz Karostai ar sabiedrisko transportu, no turienes sākam iet gar jūru pa smiltīm ar smagajām somām (līdzi viss, arī cirvītis). Autu aušanas laikā konstatējam, ka jāsalāpa viena no somām – netālu no muguras lencēm vērojamas somas sadalīšanās pazīmes. Mārtiņš ķeras pie adatas un diega un soma tiek salabota. Adatu un diegu mums iedod līdzi. Esam gatavi ceļam. Acīmredzot nospēlēja kaut kāds cilvēciskais faktors un Juris ar mašīnu aizved līdz pāris kilometrus no Liepājas esošajam mazdārziņu ciematam – Šķēdei. Tur apskatām Ziemeļu fortus – cara laika nocietinājumus (20. gs sākums), ja atrod ieeju, šī varētu būt patiesi interesanta ložņāšanas vieta.



Pie pašiem fortiem, izkāpjot no mašīnas, blakus ieraudzījām četras jaunkundzes, kas bija atbraukušas uz kluso un nomaļo vietu paklausīties skaļi Aišas jauno albumu savā dzeltenajā mašīnā. Viņām sejā bija lasāma neizpratne par mūsu ieceri.

Nofotografējām mājošās jaunkundzītes un tieši pusdeviņos vakarā sākam pārgājienu. Pēc noietas pusstundas tiek konstatēts, ka Juris ar savu ieceri ar mašīnu izgādāt mūs ārpus bīstamās Karostas ir izsitis no mūsu prāta svarīgu detaļu – dzeramo ūdeni. Bet bija jau par vēlu, lai atgrieztos...



Sākumā spēks bija pat runāties. Pa ceļam skaitījām pie jūras atstātos apavus, bojas un pat spuldzītes, kas neviena neaizsargātas mētājās smiltīs. Norunājām spēli – katrs var pacelt pa vienai relikvijai, relikvijas var mainīt. Tā Didzis diezgan drīz atrod oranžu bērnu smilšu lāpstiņu, bet Mārtiņš – mazītiņu plastmasas pistolīti ar gumijas dzinējspēku miniatūru olīšu šaušanai. Vēl pēc kāda laika tiek atrasta vēl viena relikvija – šoreiz kopējā. Šķiltavas ar ķīniešu hieroglifiem. Līdz pirmajai guļvietai saskaitījām septiņus apavus. Kad iestājās tumsa, jau bija "silent walking" – ejam klusējot, vērojot apkārt esošo ainavu un vietu, kur spert soli. Diezgan grūti, jo somas smagas un vietām smiltis tik irdenas, ka kājas grimst katrā solī vai līdz potītēm. Ejam arī tumsai iestājoties. Pēc kāda laiciņa pamanām tālumā spīdam bāku un iedegās doma, ka vajag līdz turienei tikt un tikai tad celt lāgeri (nometni). Taču attālums līdz bākai izrādās ļoti mānīgs un tās tuvošanās notiek daudz lēnāk kā gribētos.

Ap pusnakti debesīs parādās pilnmēness. Protams, vajadzēja mēģināt fotografēt, bet nekas prātīgs nesanāca – tuvumā nebija neviena atbalsta punkta. Bildes izsmērējas, lai cik sastingušā pozā centāmies nostāvēt astoņas sekundes. Mēness bija tik spožs, ka smiltīs pat varēja redzēt ēnas. Ap pusvieniem sapratām, ka bāku šodien (šonakt) neaizsniegt un jādodas pie miera. Pilnpiedziņas režīmā uzlīdām augšā diezgan stāvā kāpā un tur mērkaķa ātrumā starp trīsmetrīgām priedītēm uzcēlām lāgeri – tentu, kura trīs stūri ir ar telts mietiņiem nostiprināti velēnā un atlikušais stūris ar striķi atsiets pie koka, jo telts (parastajā izpratnē) mums nebija. Tā nebija pat plānota. Mārtiņš mazliet čīkstēja par meža skudrām – mīzenēm, ka tās līdīšot guļammaisā uzčurāt. Bet Didzi tādas lietas neuztrauc. Pirms paša miega pamalkojām šņabi (pa malciņam no līdzi paņemtajiem 300 gramiem, kurš tika aiznests līdz pat Ventspilij) ar uzkožamo, Latvijā audzēto gurķi, un gulēt. Šodienai pietiks.

Pirmdiena, 21.07.

Modinātājs bija uzlikts uz septiņiem, kad tas nozvanīja, izskanēja ierosinājums nolauzt vēl pusstundu. Rīta pusē bija vērojamas izteiktas antipātijas bučot zilo tentu. Brokastīs apēdām pa gurķim un tomātam. Satuntulējāmies un spērāmies pa smilšu klinti lejā basām kājām. Pagājām līdz pirmajai no jūras izskalota paletei un, salīmējuši plāksterus, āvām kājas. Ceļš gar jūru varēja turpināties. Pirmais dienas uzdevums – sameklēt dzeramo ūdeni!

Pēc pusstundas gājiena uzgājām norādi uz kempingu "Laikas", kura virzienā arī gājām. Tur jau atpūtnieki no austrumos esošās lielvalsts ir priekšā. Garām suņu rejām sameklējam saimnieci, izstāstām savu stāstu un iegūstam pusotra litra pudeli ar ūdeni. Varam turpināt ceļu uz bāku, kuru sev apsolījām apčurāt, vismaz, par to, ka vakar tik ilgi to nevarējām sasniegt. Pēc gabaliņa ievērojam klasisko tūristu apmetni – vairākas teltis, krēsli, grilli, galdi un nojume. Kaut ārā diezgan silts (teltī tas nozīmē pirts apstākļus), ārā neviens nav manāms. Redzot ēdienu paliekām nokrauto galdu, vēders liek par sevi manīt, pēc brīža nolemjam, ka ir laiks brokastīm. Atverot somu, pārsteigums – siera, sviesta un drēbju ASORTI. Iekurinām spirta lampiņu, tikmēr atdalām sieru un sviestu arī no somas daļām. Masu uzsmērējām uz omes līdzi iedotajiem gaļas pīrāgiem. Brokastīs kausētā siera – gaļas pīrāgi, sausā zupa, tomāts, zaļumi. Izberam no apaviem smiltis un ceļš var turpināties.

Kļūst arvien karstāks, bet bāka vēl nav sasniegta, pat uz brīdi nav redzama. Tiek pieņemts stratēģisks lēmums – atvadāmies no krasta līnijas un turpinām ceļu otrpus kāpai pa veca ceļa atliekām, vismaz pamats cietāks un smiltis tik traki apavos nebirst. Karstums pieņem svelmes apmērus, bet mierinājums ir bākas ieraudzīšana nepilna kilometra attālumā. Pa ceļam vēl divi apavi – kopā jau 9...


Akmeņraga bāka no ārpuses un no iekšpuses

Sasniedzam Akmeņraga bāku vienlaicīgi ar braliukas lietuviškai ģimeni, kuri pārvietojās ar vieglo mašīnu ar kemperi, un panu Poli (apm. 23 gadu vecs), kurš ar divriteni vienatnē ieradies no Panu lielvalsts (Polija). Divas biļetes (katra 0,50 Ls) katram dod iespēju uzkāpt 167 (Didzis skaitīja) pakāpienus un 35 metrus augstajā bākā. Beidzot esam pie objekta, kas iepriekšējā dienā spīdēja divas reizes 7,5 sekundēs un ne par ko negribēja tuvoties. Atpūtinām kājas un pafotografējam brīnišķīgos skatus. Iegūstam no bāku uzraugošās tantes vēl vienu pusotra litra pudeli ar ūdeni un uzpildāmies. Tantuks tīri izglītots – zina, ka tikko bijis Positivus AB festiņš, pat zina, ka Saldus pļavās gaidāms pasākums "Zvērā!". Uz jautājumu pa kuru ceļu labāk iet līdz Pāvilostai, izdzirdam "Minhauzena" stāstu par viņas dēlu, kurš spējot no Pāvilostas stundas laikā atnākt uz 12 km attālajām mājām tempā "dzintarus lasot". Pilnīgas muļķības!

Didzis atrod sev pirmās tulznas uz abām kājām (mazie kājas pirksti sačakarēti). Tiek izlemts, ka labāk turpināt ceļu pa cietu virsmu – turpinām iet pa smilšaino Sakas ceļu un... iepazīstamies ar elli. Nežēlīgi karsts, daudz uzmācīgu dunduru un daudz taisnie garie gabali, kur pagriežoties redzi, ka vēl vismaz kilometrs ko kātot. Šādi pagriezieni ir vismaz septiņi. Bet variantu nav, ir jāiet. Dzimst doma, ka esam uz nepareizā ceļa. Šo domu gan neapstiprina karte. Jo redz, tantes dēlēns pa stundiņu atnācis no Pāvilostas, bet mēs jau ejam divas un vēl nekā. Jūtam, ka no tantes dēlēna var gaidīt medaļas Pekinā... Retajos atelpas brīžos ēdam meža avenes, kas aug turpat ceļmalā, ēst traucē dunduri. Beidzot tiekam uz lielceļa.

Ieturam lenču turpat uz ceļa pieturā. Majonēzes maizes ar neapstrādātu sardeli un plānotiem diviem vistas buljoniem. Bet tavu pārsteigumu! Mīļo pasaulīt! Maģistrs taču nemāk ieliet zupu. Sekundes laikā ir izrīta viena zupa (to izrija asfalts), jo Didzis apgāza savu krūzīti lejot ūdeni. Tā nu dalām atlikušo zupiņu brālīgi. Un šim vēl trāpās vairāk makaroni. Tiešām brālīgi sanāca! Tikmēr otru maģistru traucē darba zvani (kā nekā pirmā atvaļinājuma diena). Uzmācīgajam kolēģim vaicājam cik no Sakas līdz Pāvilostai varētu būt un saņemam atbildi, ka tie varētu būt aptuveni 4 km. Pa ceļam ir plāns Pāvilostā uzpildīties ar proviantu.

Tikuši galā nopērkam gurķus, tomātus, sieru, koliņu, čipsīšus, zupiņas, maizīti un vēl paprasām ūdeni, kā arī ļaujam sev vēl stundiņu atpūsties zālienā... Laiski guļot ēniņā klausāmies vietējo tīnīšu sarunas – kaut kāda jauniešu nometne, kur pirmajā stāvā dzīvo mazās dāmītes, bet džekiņi apkārt rosās. Koķetīga atmosfēra un sarunas ar dažādiem necenzētiem vārdiem domas pušķošanai. Puiši asi kritizē jaunkundžu izskatu – vienai esot dubultzods (tiek ieteikts doties uz kačeni – smagatlētikas zāli), otrai – čirkaini mati (tur neko darīt nevarot, tiek iedots kurvītis!), trešā esot "vispār čau" un ar to viņi nerunāšot (lietas labā darāms nav nekas...). Dāmas izrāda vēlmi uzsmēķēt, bet puisieši atsakās pēdējos smēķus dalīt. Pēc kāda brītiņa puiši ir izdomājuši izklaidi, kādu no Pāvilostas riesta dančiem – veikli līst iekšā pa pirmā stāva logu, tad lekt ārā un atkal atkārtot procesu vairākas reizes. Nospriežam, ka šie varētu būt topošie bandīti – akrobāti, kas pa pirmā stāva logiem lec iekšā. Pa vidu visam zvani radiniekiem no mūsu puses un esošās situācijas izklāsts.

Pēc sešiem startējam no Pāvilostas. Nu jau ejam pa ceļu un ejam klusējot, laikam mazliet esam apnikuši viens otram un katrs cīnās ar sevi. Pēc kāda brīža apsēžamies ēnainā pieturā atvilkt elpu un Didzis sev atrod vēl vienu tulznu. Jau trešā. Pusstundu ļaujamies viegli delīriskām runām. Tad turpinām ceļu līdz nonākam piecu māju ciemam ar nosaukumu Ulmale. Šo vietu mums gribas dēvēt par pusceļu. Tā kā kājas jau pamazām sāk pretoties, sākam apsvērt naktsmītnes celšanas perspektīvas.



Noskatām labu vietu aiz maza, kvadraciklu vagota priežu siliņa, kur pieejami galdi, soli un ugunskura vieta. Bez sevišķas atļaujas ērti iekārtojamies un taisām savu izēšanās pasākumu – pāri palikušās desas (šoreiz ugunskurā ceptas), majonēzes maizes, pāris zaļumi, mētru tēja, kā arī pusotrs kilograms jauno kartupeļu, kurus plānots cept ugunskurā iekš folijas. Izrādās, ka termins "cepamā folija" veikalā tiek saprasts ar plēvi – kartupeļus mēģinām cept oglēs, bet lielāku pagaļu trūkums un nevēlēšanās postīt apkārtni liek lemt par labu kartupeļu aizmiršanai ugunskurā. Vēders arī īsti nesauc pēc papildporcijas. Izdarības ar kartupeļiem gan vedina uz pārdomām par to, kāda jēga bija tos stiept visu šo gabalu, netiek aizmirsts arī fakts, ka Mārtiņš cirvi nesa tieši šim pasākumam (tā kā tas svarā līdzīgs kartupeļiem, tad viena cietēja īsti nav un tāpēc situācija tiek uztverta ar smaidu). Satumst jau pēc desmitiem. Uzlikām modinātāju uz 7:15. Plānots nākošajā dienā noiet 30-35 km – gandrīz līdz Užavai. Pa malkam pļāpūdens un gulēt. Pulkstenis 23:32. Ar labu nakti!

Otrdiena, 22.07.

"Rīts, tas nozīmē vienu. Es esmu vēl dzī-ī-ī-īvs!" (rindas no A. Cellera daiļrades). Ar šiem vārdiem sākam rītu. Pamodāmies mazliet vēlāk kā plānots, jo nedzirdējām modinātāju. Modāmies 7:40, kaut vajadzēja 7:15. No rīta bija pamatīgs dienvidu vējš. Samontējām brokastis: gurķi, tomāti, zupa, pāris zaļumi. Plānotas kārtīgas pusdienas Jūrkalnē. Velkot apavus nāk apjausma par kāju stāvokli - tiek konstatētas draņķīgas pārmaiņas Didža kājās. Nepieciešams veikt Microsoft Patching Tuesday (plāksterošanās procedūras). Izejot uz šosejas bija novērojama gaita, kura tika nosaukta par "ļoti smagu pirmdienas rītu darba virzienā" ar manāmu viltotu smaidu sejā. Tā arī turpinājām iet Jūrkalnes virzienā. Pa ceļam pāris zaļās pieturas, koka atgāžņu tilts pār Rīvas upi, saldējums.



Pirms saldējuma Didzis izlemj par kedu maiņu pret sandalēm. Tā nu sasniedzam Jūrkalni. Satiekam stopētāju ar ģitāru, kura mērķis ir Liepāja, nedaudz papļāpājam. Apmeklējam veikalu, kur nopērkam proviantu. Pirms Jūrkalnes pamešanas atrodam ēstuvi - Pilsberģu krogu – tur pusdienas. Kamēr lemjam par to kā noveicies ar laiciņu - saule un ne pilītes lietus, gatavi ir pasūtītie zivju ēdieni, kurus uzservē uz zivs formas koka paliktņiem – glauni. Ļoti garšīgi arīdzan. Gan ne lēti, bet tas ir sīkums. Bet vienreiz jau var, pie tam, kā var iet pa piekrasti un neēst zivis?



Esam nedaudz bezkaunīgi un no tualetes aizņemamies nedaudz papīra, nomazgājam rokas un seju, turpinām ceļu. Pēc apmēram pusotras stundas iešanas Mārtiņš saka, ka vajagot piestāt, jo kediņā esot iekritis akmentiņš, kuru vajagot izkratīt. Sākās operācija "Akmentiņ lec laukā", bet apgriežot kedu otrādi, izbirst tik daži smilšu graudi. Tātad vainīgs nav akmens. Bet kas tad? Novelkot zeķi, tur viņa ir – Tulznas jaunkundze. Ar nagu tika pārplēsta, jo adata somā vairs nebija atrodama. Tālāk seko smiekli caur asarām – atkal jau šie viltotie smaidi!



Devāmies tālāk Užavas virzienā. Pētot karti, dzima alkas nomazgāt sviedrus – izpeldēties jūrā! Iegājām ceļa malā mājas pagalmā, uzpildām ūdens rezervuārus ar vēsu un gardu akas ūdeni. Pamanām dīvaina paskata torni, virziens uz kuru sakrita ar mūsu plānoto ceļu jūras virzienā. Pagājām garām zirgu stallim, līdz nonācām pie stāvkrasta, kur no jūras pretī raudzījās vējš smilšpapīra formātā. Tālāk parodija par dzelzs trepēm, pa kurām uzmanīgi nokāpjam. Priekšā bija sērfotgribētāji, kuriem piecu minūšu (tik ilgi mēs viņus vērojām) laikā tā arī neizdevās uzrāpties uz dēļa, kaut viļņi bija pietiekami.



Nopeldējāmies, uzēdām uzspēlējām muciņas (muguras locīšanas vingrinājumi), pafotografējām un atpūtāmies kādu stundiņu. Tad bez sviedru un putekļu kārtas varējām turpināt ceļu. Uzkāpām atpakaļ augšā un tikām līdz pieturai šosejas malā. Tur jau tradicionālā plāksterošanās. Tālāk solis spērās raiti, jo mežiņā bija ēna – nedaudz vēsāks, arī maķenīt vējiņš. Bijām nolēmuši tikt līdz Silkrogam. Taču īsi pirms tā, labā ceļa pusē pamanījām viesnīcai līdzīgu ēku un prātojām, kurš gan ko tik nejēdzīgu ir uzcēlis tik tālu no jūras – neviens tūrists tak te nebrauktu. Bet ieraugot uzrakstu "Užavas alus", sejas atplauka, šoreiz neviltotā smaidā.



Piegājām klāt – tavu nelaimi – darba laiks līdz septiņiem, bet tagad pulkstenis gandrīz astoņi. Pamanām dežuranti, kura bija iznākusi no dienesta telpām pabarot vēzīti (uzvilkt dūmu). Vārds pa vārdam un nonākam pie mūsu interesējošās tēmas – nopirkt. Pēc īsa brīža jauna dāma pa kāpnēm jau nes pusotra litra minerālūdens pudelē pildītu svaigu, tumši brūnu, vēsu, veldzējošu dzērienu – izlejamo Užavas tumšo alu! Paklačojam ar dežuranti un atstājuši viņai Latvijas Bankas izdoto govi kā pateicību, dodamies meklēt šīsnakts mājvietu. Dzēriena tilpums tiek iemūžināts dažādos rakursos.



Pēc pārsimts metriem ieraugām pietiekami smuku mežiņu, kurā arī ieslīdam meža zemeņu aromāta pavadībā. Atrodam biezu sūnu pēli, kuru aši atbruņojam no sakritušajiem priežu zariņiem. Tad seko kārdinošie zvani biedriem, kuriem mēs apstāstām, kas tieši viņiem tobrīd trūkst. Kamēr Didzis iestartē spirta lampiņu un taisa vakariņas – zupu, siermaizes un zaļumus, Mārtiņš pielasa toverīti ar meža zemenēm saldajam ēdienam un tējai. Visu laiku paralēli tiek garšots un slavināts Užavnieks. Mmm! Viens no biedriem – Edgars, apsolās atbraukt no Ventspils mūs apciemot. Gaidījām... Sagaidījām! Uzcienājam ar gardo tēju, apspriedām dažādas aktualitātes, līdz gurums gan saimniekiem, gan viesiem, un ciemiņi dodas mājup, bet pļavas "saimnieki" – pie miera.


Nakts aiziet un rīts tuvojas nenovēršami...

Trešdiena, 23.07.

Mostamies tik ar ceturto modinātāju – labs miegs uz sūnu spilvena ar "užavnieku" ribās ir iemesls šādai izlaidībai. Savācam mantiņas, pabrokastojam un esam gatavi noiet atlikušos 25 km līdz pilsētai ar rītdienu. Izejam 9:20. Nu jau tulznas ir abiem, bet skaidri jūtams galamērķis liek piemirst sāpes. Atliek tikai iet un iet un iet un iet... Ejam aptuveni ar ātrumu 6 km/h, to konstatējam pēc laika un kilometra stabiņiem. Tveicē ik pēc pāris kilometriem uz brīdi apstājamies, lai padzertos. Šādā karstumā pie izteikti kvalitatīvas svīšanas, pieprasījums pēc zaļajām pieturām praktiski nav. Pēc pirmajiem 12 km pusstundas atpūta, uzpildīšanās ar ūdeni vietējās mājās un pēc gūzmas ar telefona zvaniem Didzim saplānojās diena savādāk, viņš šodien Jubilārs – tiek sasniegts cipars 24! Jātiek līdz Ventspilij, jāuzēd, jānomazgājas un jādodas Saldus pļavu virzienā.

Tā nu ejam atlikušos, pa ceļam mazliet aprunājoties ar ceļa remontstrādniekiem, kuriem tāpat kā pērējiem satiktajiem pirmais jautājums pēc mūsu mērķa uzzināšanas: "Jums darīt nav ko?" Kājas svilst un kļūst arvien grūtāk, bet nu vairs palicis tikai nieks. Pa ceļam Vārve, redzama jau Lemberga hūte, lidmašīnas, pavisam drīz arī zīme "Laipni lūdzam Ventspilī". Pa ceļam izdomājam, ka nokļūdami Ventspilī, baudīsim kārtīgas pusdienas, bet pēc tam iesim uz akvaparku mērcēties un sēdēt pirtī – trubas tobrīd mūs patiesi neinteresē. Galvenais – nomazgāt sviedrus un putekļus...



14:20 tiek sasniegta ēstuve "Pankoki", kur ieturam kārtīgas pusdienas (zupa, otrais, saldais, alus un kefīrs). Tiek novilkti apavi un konstatēts rezultāts – apavi lupatās (izrādās, ka jaunu Converse klasisko kedu dzīve ir ap simts km) un kājas tulznās... Akvaparkā tiek izbaudīta sauna un burbuļvanna, Didzis pamanās nošļūkt pa vienu trubu. Pēc akvaparka iestājās spēcīga vēlme atpūsties nedarot neko – kā maksima tiek noteikts saldējums un pāris aliņi. Tad tiek apmeklētas Ventspils augstskolas studentu kopmītnes, kur apciemojām studiju biedru. Kamēr pārējie mēģina bumbu iedabūt basketbola grozā, sēžam pie basketbola laukuma un apspriežam aktualitātes ar vēl pāris no augstskolas laikiem pazīstamām sejām. Tā nu pienācis vakars, kad ceļi šķirās – kam Saldus, kam Rīga, kam mašīna, kam lidmašīna. Atsveicināmies un lemjam par iespējām kaut kad perspektīvā pārstaigāt gabalu no Ventspils līdz Rīgai un no Rīgas līdz Ainažiem. Kā būs, redzēsim. Pagaidām viss.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv