Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kaspars Ulsts: skaistu mērķu meklējumos

Ar Kasparu Ulstu ar e-pasta palīdzību "sarunājas" Kristaps Liepiņš
Foto no Kaspara Ulsta arhīva
2008. gada augusts, Rīga

Ikdienā mēs tiekamies ļoti reti. Lielākoties VX un citu formātu piedzīvojumu sacīkstēs, piedzīvojumu pasākumos, vai tā pēkšņi un negaidīti - kādā ceļojumā. Šķiet, ka Kaspars ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir nemitīgā kustībā, aizvien kaut kur ceļā, aizvien ar kādiem piedzīvojumiem, lai kas arī tas nebūtu, vai laivojums pa Amatu, vai kāpiens kādā tālā vulkānā. Un teju vai vienmēr ar fotoaparātu pie rokas!

Ķīna, Tanzānija, Kanāriju salas, Peru, Ēģipte, ASV, Nepāla... Vēl un vēl. Neskaitāmi tāli ceļojumi, nemaz nerunājot par tuvākiem, tepat pa Veco Eiropu. Daudz no tā var skatīt Tavā ceļojumu un piedzīvojumu lapā. Kas Tevi impulsē uz šo nemitīgo kustību?

Kustība rada piedzīvojumu. Katra jauna vieta sagaida ar saviem pārsteigumiem. Man laikam patīk šie nejaušie, mazie piedzīvojumi, kas negaidīti uzrodas ceļā. Arī savu ceļojumu bilžu albūmu es esmu nosaucis par "Adventures" (www.adventures.lv).

Kāds ir Tavuprāt "ideālais" piedzīvojums? No kādām "sastāvdaļām" tam jāsastāv?

Lai ir skaisti un ar adrenalīnu! Un lai var nofočēt. Piemēram? Sardīnijas Adventure Camp šajā pavasarī, kura laikā fočēju visu krasta izpētes (koastīringa) posmu, ja pagadījās - arī zem ūdens. :)


Latvian Adventure Camp Sardegna 2008, koastīringa posms – vieta, kur fotografēt gan virs, gan zem ūdens!

Amatā svarīgi ir nofočēties pirms un pēc pārkritušā koka. Lidojot ar paraplānu jāuztaisa pašportrets. Takla-Makana tuksnesī atpaliku no karavānas lai uztaisītu pāris bildes "karavāna pazūd smilšu vētrā". Mani ceļabiedri jau ir pieraduši, ka mēdzu pazust. Tas nav ļaunākais. Sliktāk ir ar mani braukt vienā mašīnā, ja apkārt ir skaisti skati!


Karavāna aiziet smilšu vētrā Takla-Makana tuksnesī... Pietiks fotografēt, būs nedaudz jāpieskrien!

Ar adrenalīnu ir tā - to var ķert apzināti un prognozējami, piemēram, nopērkot biļeti un izvizinoties Amerikāņu kalniņos. Tas nudien nav mans aicinājums. Toties meklēt Ģeopunktu, ja tas nejauši iegadījies zināmas kategorijas klinšu maršrutā - tas ir kaifs! Tu ej uz mērķi un risini pa ceļam radušās problēmas. Ok, marga - noderēs sistēma. Ok, margas nav - jāsien virve. Tieši tādēļ es mīlu piedzīvojumu sacīkstes. Ne jau sporta dēļ, ne jau tādēļ, lai ātrāk nomītos tos 120 km.

Bet ir jau, protams, vēl kaut kas, kas vilina tālajos ceļos. Mani vienmēr apbur tā milzīgā kultūru, ieradumu, dzīves uztveres atšķirība, kas valda uz mūsu Planētas. Tu ieej vīraka piedūmotā budistu templī vai nomaldies briesmīgā graustu kvartālā pie Amazones, vai pusdieno ielas tirgū Āfrikā - sākumā jūties nedroši, bet tad apskaties apkārt - visur taču ir vienkārši, pozitīvi, savā ritmā dzīvojoši cilvēki. Un... protams, viņus vajag nofotografēt! ;)


Taka uz Kilimandžaro. Jāraugās, lai neieliktos mālos ar visu objektīvu. Un šī vēl esot sausā sezona!?

Atcerējos vēl vienu svarīgu lietu (varbūt pat pašu svarīgāko) - tās ir grāmatas. Lielo ekspedīciju plānošanā nejauši izlasīta grāmata dažkārt ir kļuvusi par galveno dzinuli. Atceros, Peru es nopietnu uzmanību sāku pievērst, kad gluži nejauši izlasīju Džo Keina "Amazone no iztekas līdz jūrai". Tā ir fantastiska grāmata! Un, tici vai nē, Arekipā mēs gandrīz satikāmies ar leģendāro poli Hmeļinski, kura piedzīvojumi šajā grāmatā aprakstīti. Punktu maršruta izvēlei toreiz pielika Karinas Milleres "Pa Inku ceļu". Mēs, protams, arī izgājām vienu inku takas posmu līdz Maču-Pikču. Šogad Ķīnas ekspedīciju iedvesmoja divas lieliskas piedzīvojumu grāmatas - Mārtins Baklijs ar saviem "Smilšu graudiem" pasvieda ideju par Zīda ceļa izbraukšanu pilnā garumā ar vilcienu, savukārt "Karavāna iet nāvē" - par Svena Heidina ekspedīcijas galu Takla-Makana tuksnesī deva iedvesmu šķērsot šo pasaulē otro lielāko smilšu gigantu ar kamieļu karavānu.


Pēdējā oāze pirms pasaulē otra lielākā smilšu tuksneša. Vietējie ar interesi apspriež mūsu karavānas sagatavošanas darbus.

Kādas ir bijušas vislielākās līdz šim piedzīvotās "pa ceļam radušās problēmas"?

Hmm... Ceļotājiem Vulgaris lielas problēmas laikam ir tad, ja nevar dabūt biļetes tālākajam ceļam, ja nav kārtībā dokumenti, jeb ja sanāk saķeršanās ar varas iestādēm. Bet tas nav nekas interesants. Es labprātāk atceros vienu otru neparastāku problēmu. Piemēram, reiz, atgriežoties no Pamira, izdomājām lidot uz Sočiem un tad ar vilcieniem tālāk braukt līdz Rīgai. Taču nogruvums izpostīja dzelzceļa līniju. Nācās ar kuģi braukt apkārt pa Melno jūru līdz Krimai un no turienes jau startēt tālāk... Nepālā bijām nolīguši taksi, kas mūs veda no Pokharas uz Annapurnas trekinga takas sākumu. Kādā kalnu ceļa serpentīnā taksim nolūza priekšējais ritenis. Šoferis, bija budists, un uztvēra šo lietu ļoti pozitīvi.


Foto medības Čitvanas NP Nepālā. Kopā ar vietējo pavadoni izdevās piezagties degunradzim tik tuvu, ka jebkura bēgšana laikam būtu bezcerīga.

Savukārt Ķīnā, piecas dienas pirms mūsu ierašanās Sičuanas provincē, to sagrāva 8 balles stipra zemestrīce. Tika sagrauti 80% namu, upuru skaits tuvojās 100 000, izpostīto ceļu dēļ glābēji nevarēja sasniegt veselas pilsētas. Kad sazinājos ar savu aģentu Ķīnā, viņš mani mierināja, ka viņuprāt mēs varam turpināt mūsu ekspedīciju kā plānots - nekādām problēmām apceļot šo provinci nevajadzētu būt...


Kaut kur Āfrikas vidienē netālu no Ruandas robežām mūsu auto aizdegās priekšējais panelis...

Hibīnos reiz slēpju ekspedīcijas laikā nolēmām nakšņot sniega alā kalnu pārejā. Sniegs izrādījās tik ciets, ka alu izrakt nebija iespējams. Sāka satumst un vējš pieņēmās spēkā. Lejā braukt nevarēja, jo nobrauciens bija caur bīstamu kanjonu. Mēs sazāģējām sniega klučus un uzcēlām māju. No rīta konstatējām, ka mūsu dūnu guļammaisi ir galīgi slapji. Izrādījās, pie vainas bija ēkas plakanais jumts. Mēs bijām pārklājuši griestus ar slēpēm un uz tām salikuši sniega plāksnes. Tās no mūsu izelpotā siltuma visu nakti kusa un pilēja.


Peru bija sācies nacionālais skolotāju un kalnraču streiks. Vietām pārvietojāmies naktīs, jo dienas laikā streikotāji atgriezās barikādēs un visi ceļi tika bloķēti.

Āfrikā kāpām Ol Doinyo Lengai vulkānā. Internetā pirms ceļa izlasīju, ka pēdējais izvirdums te noticis tā paša gada ziemā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad mūsu pavadonis jau krāterī pavēstīja, ka vulkāns pēdējo reizi trakojis pirms četrām nedēļām. Atpakaļceļā pa apkaltušās lavas upēm vairs tik droši nelēkājām! Starp citu, tur pat, pa ceļam, mums uzbruka jauni masaji ar šķēpiem. Viņi mācījās medīt. Cieta vienīgi Land Rovers...


Kā vēlāk uzzinājām, pēdējais Ol Doinyo Lengai izvirdums noticies tikai pirms mēneša. Sacietējušās lavas upes, pa kurām mēs lēkājām, plūdušas veselas trīs dienas...

Kāda ir Tava attieksme pret risku, bīstamo, tiem skarbajiem piedzīvojumiem, kuros nokļūstot cilvēkam jāsāk ne tikai "izklaidēties", bet arī ar visiem spēkiem cīnīties par savu izdzīvošanu? Ko Tu domā par "robežsituāciju burvību", kurās nonākot, varam piepeši atskārst, ka esam jau soli par tālu...?

Manuprāt ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas - risks un pārgalvība. Risks ir vienmēr. Tu nemaz nevari kāpt kalnos, ja ar bijību neizturies pret to varenumu, ja nepieļauj, ka mēdz lidot lejup akmeņi vai velties lavīnas. Mēs kāpām Ļeņina smailē gadu pēc tam, kad vairāk kā 40 alpīnistus uz ziemeļu nogāzes "Pannas" apraka lavīna. Mēs šķērsojām šo vietu neskaitāmas reizes un tas protams ir risks! Savukārt, kad 6100 m nometnē bija jāpieņem lēmums kāpt virsotnē, bet sajūta bija tāda, ka nav īstais laiks, mēs ar dažiem grupas biedriem kāpām lejā. Pēc divām dienām atgriezāmies un uzkāpām. Ir jāmāk īstajā brīdī pagriezties atpakaļ, pat tad, ja aiz muguras ir daudzu dienu, nedēļu pūles, bet mērķis šķiet nieka attālumā.


Vētra 5300 nometnē uz Ļeņina ziemeļu ledāja. Toreiz mums bija pašu šūta izpletņa auduma telts, kura līdz rītam bija līdz pusei pilna ar sniegu.

Monblānā ir viens kuluārs, kura šķērsošanai nepieciešamas apmēram 15 sekundes. Togad bija mitrs un silts, un akmeņi bira gandrīz ik minūti, daži pat krietnas mugursomas lielumā. Nomērījām, ka no pirmā trokšņa līdz mirklim, kamēr akmeņu lavīna noslauka kuluāru, paiet piecas sekundes. Mēs nodzīvojām zem kuluāra divas dienas, kamēr jau naktī piesala un akmeņu lavīnas mitējās. Pirmajā naktī viens jauns klints bluķis bija "izaudzis" 100 m no mūsu telts...

Ir jau, protams, situācijas, kas nepasē nevienā no šiem groziņiem. Ko lai saka par vietējās satiksmes autobusiem Āzijā vai Latīņamerikā? Peru braucām virs kilometrīgas, gandrīz vertikālas kraujas un auto riteņi gāja riepas platuma attālumā no malas. Un tad šoferis izdomāja apdzīt ārējā līkumā...

Nepālā romantisks brauciens parasti iznāk no Katmandu uz Pokharu, īpaši posms gar Trisuli upi. Tālu lejā pa ceļam var saskaitīt kādus 10 autobusu vrakus. Himalajos no Džomsomas visas lidmašīnas lido agri no rīta vienā konkrētā stundā. Tas tādēļ, ka pasaulē dziļākajā aizā starp Anapurnu un Daulagiri šajā mirklī mainās vēja virziens un iestājas lidošanai labvēlīgs laiks. Jebkurā citā laikā gaisa straumes ir bīstamas lidošanai.


Skaists skats braucot pa pirmo ceļu no Sanfrancisko gar Kluso okeānu. Apmēram šeit mums beidzās benzīns...

Var jau to visu arī nedarīt, bet tad jau pie skaistajiem mērķiem arī nevarēs nokļūt. Bet es noteikti varu sacīt, ka man risks nav ne izklaide, ne pašmērķis.

Vai vēlme nokļūt pie skaistiem mērķiem Tevi vada arī piedzīvojumu sacīkstēs? Ko tev nozīmē šādas, koncentrēti skarbas "izklaides"?

Jā, lai cik tas būtu jocīgi, bet neatklātais skaistums ir viens no galvenajiem dzinuļiem. Pēc pirmajām sacīkstēm es atskārtu, ka nekad vēl neesmu tik pamatīgi iepazinis Latviju no iekšpuses, nekad vēl neesmu tā izjutis rudens miglu, izcirtumus, mazās bebru upītes, sūnām noaugušus biezokņus, pamestas mājas u.t.t. Tam ir tāda netverama aura. Adventures ir vesela virkne bilžu stāstu par VX piedzīvojumu sacīkstēm. Ir skaidrs - ja nebūtu sacīkšu, es nekad šādās vietās nebūtu iemaldījies!


Piedzīvojumu sacīkstes palīdz iepazīt Latviju no "iekšpuses"!

Otrkārt, man patīk orientēšanās. Un vēl vairāk man patīk leģendas, tas, ka katrs punkts ir neparasts, katram ir jāatrod sava īpaša pieeja. Arī tas, ka kartes neatbilst realitātei un mēdz sagādāt pārsteigumus.


Rīta miglā kaut kur Zemgalē satikušās Adventūristu un Viveres komandas. Abas brauc uz vienu un to pašu punktu, tikai pretējos virzienos.

Treškārt, man patīk jauna pieredze. Sirreālais bridiens pāri Liepājas ezeram, krasta izpēte Sardīnijā, apakšzemes bunkuri Kurzemē, četri cilvēki ar visiem velosipēdiem vienā laivā,.. Toreiz pastiepos lai mūs nofotografētu no sāniem un mēs gandrīz apvēlāmies.


Adventūristi un līdzīgi domājošie "atraduši" taku, pa kuru var pārbrist pāri Liepājas ezeram, nesamērcējot drēbes.

Visbeidzot, man patīk mūsu komanda. Man patīk Adventūristu filozofija - baudīt piedzīvojumu. Man patīk, kā mēs viens otru papildinām, kā mēs izsakām dažādus viedokļus un beigās nonākam pie (varbūt) pareizā lēmuma. Un, pat ja lēmums nav bijis pareizais, neatminos ka mums būtu bijuši iekšēji konflikti vai pārmetumi. Mēs baudām piedzīvojumu.


Adventūristi VX Ziema Pro 2006 startā.

Ir cilvēki, kas saskata brīnišķīgo tikai svešajā, tālajā, grandiozajā, bet ir arī tādi, kas saskata neaptverami skaisto vissīkākajā, turpat blakus esošajā, un ir spējīgi to novērtēt, arī aprakstīt. Pat dzejā. :) Vai esi kādreiz rakstījis dzeju? Ja ne uz papīra, tad vismaz prātā?

Ir bijuši tādi mirkļi, kad iekšā viss trīs no saviļņojuma. Es gan neatminos jebkad dzejojis, bet laikam jau šādu sajūtu var pielīdzināt dzejošanai. Viens no spilgtākajiem pēdējā laika pārdzīvojumiem - saullēkts Hua Shan kalna virsotnē. Hua Shan ir viens no pieciem Ķīnas daoistu svētākajiem kalniem. Visu nakti simtiem svētceļnieku ar pieres lukturīšiem kā jāņtārpiņi rāpušies pa via ferratām lai nokļūtu šī klinšu bluķa virsotnē, Parādās rīta blāzma, kāpēji, stāv saspiedušies virsotnē. Pilnīgs klusums. Un tad pēkšņi no blakus kalna atskan budistu mūku dziedāšana - lēna un skanīga.


Uz Ķīnas daoistu svētā kalna Hua Shan virsotni. Kalnā kāpām naktī kopā ar citiem svētceļniekiem, lai no rīta sagaidītu saullēktu.

Ja jau par dziedāšanu - mums ir izveidojusies tāda laba tradīcija - virsotnē nodziedāt tās tautas nacionālo dziesmu, kuras svētumā esam uzrāpušies. Ol Doinyo vulkāna virsotnē dziedājām "Jambo, Jambo bwana...", savukārt El Misti vulkāna pieveikšanu Peru godinājām ar "Quanta la mera".


Pelnu tuksnesī ceļā uz El Misti vulkāna virsotni.

Varbūt atceries, vēl nebūt ne tik senos laikus, astoņdesmito gadu vidū, beigās, dodoties ceļojumos, pārgājienos, laivojot, kāpjot kalnos cilvēki ļoti daudz dziedāja? Autobusos, pie ugunskuriem, naktsmītnēs, ģitāras pavadījumā un bez tās... Tagad tā vairs nav. Kā Tev šķiet, kāpēc?

Agrāk mēs gājām ekspedīcijās pēc Tūristu klubā desmito reizi kserokopētām shēmām, tagad lietojam GPS. Atminos, šķērsojām Karakuma tuksnesi un mums tuksneša vidū bija jāatrod aka. Diemžēl visi iespējamie orientieri - gāzes torņi, izrādījās pilnīgi citos nesaprotamos virzienos. Tad atklājām, ka kopējot kartei ir pamainījies mērogs, pie kam tikai vienā virzienā... :) Tagad mūsu karte bija divreiz saspiesta Z-D virzienā, savukārt A-R bija palicis kā agrāk. Šodien atliek atrast aku no kosmosa caur Google Earth, piefiksēt tās globālo koordināti un priecāties, ka tuksnesī nav neviena koka, kas varētu pavājināt signālu!

Tehnoloģijas dara savu. Ja MP3 šobrīd ir visur, sākot no alpīnistu ķiveres un beidzot ar slēpju nūju, laikam jau vairs neesam motivēti mācīties ugunskura dziesmas. Un ja viņas nav zināmas, kā lai viņas dzied? Jāpameklē internetā, ķīnieši noteikti jau ir uztaisījuši LCD karaoke ar saules baterijām. Tā varētu būt laba alternatīva. :)


Vakariņas (ar dziesmām) ielas tirgū tipiskā Ķīnas provinces pilsētiņā, kuras nosaukumu neatceros. Neatceros, jo tā bija mazpilsēta - tikai 2 miljoni iedzīvotāju...

Ir iespējams ceļot dažādi: gan ar mugursomu un pārvietošanās līdzekļiem, kurus pats vari kustināt, gan arī ar kredītkarti kabatā un izmantojot visus civilizētās pasaules "jaukumus" (viesnīcas, transfērus, restorānus, gidus...). Protams, galējības neapspriežam. :) Kam Tu dod priekšroku?

Jau pašā sākumā runājām par manu izpratni par piedzīvojumu ceļošanu. Mans sapņu ceļojums ir kaut kas līdzīgs "Skrējienam pēc miljona" - pats plāno, pats meklē izdevīgāko veidu, lai nokļūtu no viena iecerētā punkta uz otru, pats centies balansēt starp laiku un naudu. Man nav nekādu prioritāšu. Piemēram pēdējā Ķīnas ekspedīcija - mēs lidojām, braucām ar vilcieniem, nolīgām auto, nolīgām kamieļus, braucām ar velosipēdiem un plostiem, kāpām kalnos, pusi mēneša mēs gulējām teltīs un plackarta vagonos uz trešā plaukta, savukārt otru pusi visdažādākajās provinces pilsētu viesnīcās, sākot no backpackeru mekas un beidzot ar biznesa klases zelta tempļiem, pusdienojām ielu tirgos, dzelzceļa vagonos, taču pa vidam pamanījāmies apmeklēt Pekinas un dažu citu pilsētu lepnākos pīļu restorānus... Neskatoties uz to, ka atsevišķos posmos mums bija savs transports un savi vietējie pavadoņi, kopumā tā bija backpackeru ekspedīcija - ar visu iedzīvi uz muguras. Tāpat, kā visas iepriekšējās. Manuprāt tas ir labākais veids, kā iepazīt citas kultūras.
Kultūru iepazīšana: Peru mazpilsēta dziļi Andu kalnos, veselu nedēļu no rīta līdz vēlai naktij te notiek Virgen de Carmen festivāls.

Pret galējībām esmu nedaudz skeptisks - var jau veltīt gadus lai šķērsotu Ķīnu tikai ar kājām, bet vai tas nebūs pārāk izstiepts un vienpusējs skats uz šo valsti. Kur tad paliks dzelzceļu šarms, bērni, kas čurā vagonu ejās un nūdeļu aroms? Var jau arī doties organizētā tūrē ar kondicionētu autobusu, bet tad jau lētāk nopirkt DVD.


Neaprakstāma noskaņa: svētceļnieki ar lampādēm riņķo ap Budas stupu Nepālā.

Kā ar ceļošanu kopā ar bērniem? Motivācija? Nianses? Īpatnības? :)

Mums patīk ģimenes ceļojumi. Esam izbraukājuši pusi Eiropas un izslēpojuši visas Alpu trases. Pēdējā laikā aizraujamies ar ģeopunktu meklēšanu un jaunatne te ir vislabākais palīgs - viņiem ir kaut kāda piektā maņa. Šādos ceļojumos, protams, pieaug McDonalds, KFC u.c. ātro ēstuvju īpatsvars, bet to var norakstīt uz cita veida pieredzi.


Ģeopunktu meklēšanas komanda darbā – Teides vulkāna nogāzē Kanārijās.

Kalnos varbūt ir vairāk uztraukumu, īpaši jau mūsu Vitai, bet, manuprāt, tam nav liela pamata - jaunatne spēj paveikt daudz vairāk un daudz labāk, nekā mēs parasti domājam. Es teiktu - tā turpināt!


Raivis un Vita Dolomītu Alpos pastaigājas pa "via ferratām", Reinis Saksijas Šveicē ceļā uz kārtējo Ģeopunktu.

Vēl man patīk krāmēšanās process. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, rit pēdējās stundas pirms mūsu izlidošanas uz Spāniju. Vari iedomāties, kas darās man apkārt. Kā "Viens pats mājās" - visi kaut ko liek čupās, jaunieši domā tikai par saviem elektronikas niekiem, kamēr Vita cenšas izdomāt, ko katrs vilks mugurā. Kā vienmēr, svarīgākās lietas ir kaut kur nesaprotami pagaisušas... Bet es jau zinu, ka lidmašīnā beidzot iestāsies miers un mēs būsim atkal ceļā, atkal pretī jauniem piedzīvojumiem.

Nu tad atliek novēlēt VeiXmīgu kārtējo ceļojumu!

* * *
(Šeit mūsu e-intervija uz brīdi iepauzējās. Un jau pēc dažām stundām kārtējā e-pasta vēstule no Kaspara...)

Starp citu, sveicieni no Barselonas! Pašlaik sēžam parkā un meklējam tuvāko geocachu koordinātes. Nejauši gaisā bija wireless un izdevās ieiet e-pastos... :)



Vēlies pievienot komentāru par šo interviju? Vēlies ko jautāt? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv