Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Tuksnesī upe tek

Autors: Atis Caune [ AUTORS?]
Foto: Agnese Poplavska
Raksts publicēts NRA pielikumā MĒS
2008. gada jūnijs, Rīga


Jau vairākus gadus dēkainis Raimonds cenšas atrast vientuļi sausā tuksnesī upi. Dzīvu upi, pa kuru varētu arī slēpot. Bet šoreiz ne par dēkaini, bet par upēm un kanjoniem Jutas štatā, ASV.

Sākumā ir ceļi, ceļi kā asfalta upe, nebeidzama, tāla čūska, kas iestiepjas aiz trīs pakalniem horizontā. No Ņujorkas uz Jūtas un Kolorādo štata pierobežu mēs dzenam busu, vedam plostu un dažādas nepiecie-šamās mantas. Ceļu no Ņujorkas ir sākuši seši ekspedīcijas dalībnieki, kas deg kārē pēc citas Amerikas, pēc iespaidiem un piedzīvojumiem. Par Raimondu un viņa ekspedīcijām viņi zina pēc nostāstiem un Uģa Oltes filmas "Stikine ledus slazdā". Kā būs un kas būs, viņi īsti pat nezina, tikai nojauš – traki un skaisti.

Ceļojuma plānā ir atzīmēti galvenie punkti: Zaļā upe (Green river) caur Desolation un Grey canyon rezervātiem, šaurie kanjoni jeb spraugas, kur paredzēta laišanās ar virvēm, Moaba un Arku nacionālais parks (Arches National park) – dabiski veidojušās arkas, Pieminekļu ieleja (Monument valey), Lielais kanjons (Grand canyon) un Zions (Zion National park). Viņi gatavojas laivot, dzīvot tālu no cilvēku pūļiem, prom no civilizācijas, viņi gatavojas doties iekšā šaurās plaisās ar virvēm, lai gūtu jaunus iespaidus.

Straujupe un Zaļupe
Tad taisnā asfalta upe sametas un sāk līkumot, vērpjot cilpas cauri Klinšainajiem (Rocky) kalniem. Ceļotāji no plaukstoša pavasara ir nonākuši ziemas priekšā, vietā, kur dzimst Amerikas straujupes, arī slavenā Kolorādo. Ir uznākusi sniega vētra, slēgtas kalnu pārejas, bet busiņš ar apņēmīgajiem ceļotājiem turpina virzīties uz priekšu. Kad uzveikta pēdējā sniegotā pāreja un vētras virpulis palicis dro-šā attālumā, dodoties garām Dinozauru nacionālajam parkam, nonākam tikšanās vietā – Mintonā (Mynton). Šeit ierodas arī pārējie grupas dalībnieki, Raimonda vadībā viņi atbraukuši no Soltleiksitijas.



Tagad jau divi ekspedīcijas busi nogriežas no asfalta upes tuksneša ceļos, kur apkārt mālaini akmeņaina zeme ar sausiem krūmiem. Plašajos laukos ganās savvaļas govis ar telēniem un vientuļi, lēni pukšķ kāds naftas pumpis.



Esam pie Zaļās upes posma, ko sauc par Desolation, un tālāk – Grye canyon. Tā ir vieta, kur atrodas pēdējā civilizētā tualete, kur reindžers pārbauda atļaujas, ekipējumu un to, kā tiks nodrošināta prasība neatstāt aiz sevis nekādus atkritumus, arī izkārnījumus, kas šajā klimatā saglabājas ļoti, ļoti ilgi.

Diena ir tikai pusē, kad nepieciešamās mantas ir izkrautas, un ekspedīcijas busi ar sešiem cilvēkiem var doties lejā uz laivošanas finiša vietu – Green river miestiņu.



Sausupe
Sākotnēji ekipāžas traucas pa grants ceļu caur plašu kanjonu sistēmu, bet, lai padarītu savu braucienu ekstrēmāku, nolemjam doties pa īsāku un interesantāku bezceļu. Ja būtu ūdens, tā būtu upe, bet tagad – sausupe, kas savos spēka gados izgrauzusi iespaidīgu gravu – kanjonu. Mēs laižamies iekšā pa izgrauz-tām bedrēm arvien uz priekšu un sākam skaidrāk nojaust, ka uz priekšu vēl kaut kā tiekam, bet atpakaļ gan vairs ne. Pa ceļam lielajā tukšumā un klinšu sienu ieskautajā ielejā pārsteidzoši atklājas zaļas pļavas un auglīgas upju ielejas, šeit satiekam samulsušu stirnu skatienus un fazānu kautrīgo slapstīšanos. Par civilizāciju atgādina nomaļas fermeru mājas. Dodamies arvien tālāk šajā klinšu haosā, līdz sāk satumst, bet mēs paceļamies uz kalnu korēm un pēc ilgas maldīšanās saprotam, ka mūsu izvēlētais ceļš ved tikai līdz naftas krāniem (lielām caurulēm vai rimti dunošiem pumpjiem). Ir uznākusi tumsa, un maldīšanos vairs nevaram atļauties, tādēļ griežamies atpakaļ uz drošākiem ceļiem, kur kādā klinšu ielokā ugunskura gaisma izgaismo sarkanīgas smilšakmens sienas un fermeri ar ģimeni, kuri veras zvaigznēs. Fermeris, pēc ģīmja jau tuvu indiānim ar kovboja platmali, norāda mums pareizo ceļu un pasmejas par to, ka esam no Latvijas šeit iemaldījušies…

Brūnupe
Diena sākas ar došanos uz lidlauku, kur lidmašīna ar septiņām vietām paceļ mūs virs turpmāko dienu maršruta pa Zaļo upi (lai gan tā izskatās pēc brūnupes – Zaļupe tā ir, vairāk skatoties uz satelītuzņēmumiem, kur pelēkajā apvidū tiešām kontrastē ar briljantzaļo toni), parādot atkal citu dimensiju, – kanjoni ir kā lielas zemes krokas. Dabas oriģinālmāksla ir jāredz arī no augšas. Pilots parāda un pastāsta par interesantākajām vietām – dabiski veidotām arkām, virsotnēm, iztēli rosinošiem veidojumiem.

Baltais putns nolaižas burtiski blakus mūsu laivām un strauji krītošā veidā nozūd kanjona aizā, atstājot mūs nākamajam piedzīvojumam.



Pa brūno Zaļupi mēs dodamies divos plostos un kanoe, papildus līdzi ņemot divus kajakus. Piecas dienas uz upes, un katra pārsteidz ar savādiem iespaidiem. Sākotnēji tā ir lēna un mierīga, ar karsējošu svelmi, tāpēc arī rodas pirmie apdegumi uz bālģīmju ādas.

Tiek iemēģināti ekipāžu sastāvi, pilnveidojot laivošanas iemaņas. Vakars klinšu ielokā ar pankūkām amerikāņu gaumē vai skābeņu zupu.

Rīta saulei lecot, uz sārtajām sienām atklājas indiāņu zīmējumi. Nākamā diena parāda, ka upei ir arī krāces. Pirmie spiedzieni, šļakatas un ovācijas. Seko vakars uz indiāņu zemes, kur mostas vecajie gari un krasta vientuļos kokus sāk purināt stiprs vējš… Kādam šķiet, ka nevajadzēja, nevajadzēja līst indiāņu teritorijā, un kāds nevar gulēt visu nakti…

Dievi tomēr mums ir labvēlīgi, un rīts aust cerīgs. Gaidot, kamēr vējš pierims, dodamies iekšā blakus piegulošajā kanjonā, lai atrastu pamestu mītnes vietu. Vecmāju neatraduši, dodamies arvien dziļāk indiāņu kanjonā, kur sausajā dabā paslēpušies savvaļas zirdziņi, stirnas, brieži, kalnu kazas un govis. Šeit cilvēks nav iejaucies, ik pēc brīža atrodas kāda lopa ragi, skeleti vai tikko garu izlaidis lopiņš. Daba pārsteidz, vietām laižot pasaulē sīkstrautiņu, ap kuru sazaļojošie krūmi pavasara saulē gatavo ziedpumpurus.

Vēl arvien pūš stiprs vējš, ir vēss. Negaidīti gaisā paceļas viens no krastā izvilktajiem plostiem… Kādam neliek mieru indiāņu gari, un mēs turpinām ceļu, lai vismaz pamainītu naktsvietu.

Upe atklāj arvien skaļākas, bangojošākas krāces, kurās ekspedīcijas dalībnieki var pārbaudīt savus spēkus un iepriekš apgūtās iemaņas, bet, ja to negrib, tad tikai novērot no malas, laiskojoties uz siltajiem krasta akmeņiem.



Kad vējš pārstāj triekt laivas straumei pretējā virzienā, kļūst siltāks, upes plūdums rāmāks, klints sienas atkāpjas, un klāt pēdējais vakars pie upes ar ugunskura mīlīgo siltumu, Salacgrīvas nēģu maizēm, jautrām sarunām, atmiņām par burvīgajiem iespaidiem, ko dāvāja upe, un zvaigžņotās nakts klusumu… Bet tas ir tikai sākums.

Nonākam atpakaļ pie cilvēkiem, lielām automašīnām, kotlešu maizītēm ar kokakolu un frī kartupeļiem. Tiek augstu novērtēti hoteļa dušā sajustie maigie ūdens pieskārieni, netraucēta vienbūšana ar porcelāna podu un gurdenās miesas guldīšana mīkstā dubultmatracī…

Nākamā dienā atkarībā no vēlmēm ekipāžas sadalās – vieni dodas baudīt Arku nacionālo parku, no kurienes cēlies Jūtas simbols, un iemēģināt īstos kalnu velosipēdus, pārējie pazūd spraugu fantastiskajā noslēpumainībā.

Esam netālu no Cheesbox kanjonu sistēmas. Te daudz pastkartīšu vērtu ainavu: Mākslinieks radījis saules sakarsētās, mālaini sarkanās Jūtas klintis, fonā licis sniegotas kalnu virsotnes, priekšplānā dziļi aizā iespiežot Kolorādo un Netīrā velna (Derty devil) upes. Pametot asfalta šoseju, mērojot bezceļa apstākļus gan busā, gan uz busa jumta uzsietajā plostā, gan ar divriteņiem (kas šeit, iespējams, ir piemērotāks transports, jo dažbrīd tie lēnīgajam busam priekšā rada mālaino putekļu mākonīti) lejup pa upes gultni. Viss ir sauss un izkaltis, un, lai cik dīvaini tas būtu, lielākās briesmas šādos apstākļos var sagādāt pēkšņas lietus gāzes, kas jau tā nedrošo māla šķembu ceļu pārvērš par māla slidotavu.

Šaurupe
Nonākam līdz galamērķim un ātri pošamies pārgājienā pa upi, tikai šoreiz bez laivām un pat bez upes ūdeņiem, tomēr tērpušies hidrotērpos un peldvestēs, līdzi ņemot alpīnisma iekares, karabīnes un virves.

Upe savā ierastajā izskatā šeit parādās reti – brīžos, kad uznāk jau iepriekš minētās lietus gāzes. Tad šaurkanjoni sakrājas pilni ar apkārt plūstošo ūdeni un ar neiedomājamu spēku gāžas pa gultni lejā, apēdot visu, kas ceļā.



Šaurkanjons pārsteidz mūs ar savu dažādo izskatu – sākotnēji tā ir paplata klinšu grava ar krūmiem un miniatūrām priedītēm, tad ievada neaprakstāmi iespaidīgās, šaurās un uz augšu stiepjošās smilšakmens sienu ejās, kurās mēģina ielauzties saules stari. Gravas gultne, kas izgrauzusies plakanā māla līdzenumā, iet uz leju un liek mums pārvarēt pakāpienveida kritumus, lecot vai laižoties pa virvi.

Kad grava saspiedusies līdz dažu metru šaurumam un turpmākais ceļš rumpja platumā pazūd tumsā, mūsu drosminieku grupa, izmantojot alpīnisma paņēmienus, laižas dziļāk nezināmajā. Šeit noder hidrotērpi un vestes, jo šaursprauga paver citu pasauli, ūdens nogludinātās sienas kā podnieka māla krūka ieskauj upi, slēpjot to no apkārt esošā sausuma. Tad atkal kanjons paveras platāks, ūdens pazūd, un, vakara saulei rietot, mēs esam nonākuši līdz vietai, no kuras uz augšu paveras indiāņu mītnes. Šajos kanjonos mūsu ēras sākumā līdz 14. gadsimtam dzīvojušas anasazi indiāņu ciltis, kuras ieilgušā sausuma dēļ bijušas spiestas pamest šīs vietas. Indiāņu mītnes, kas vēl arvien saglabājušās samērā labā stāvoklī, parasti atrodas ieslēptas uz kāda klints plaukta, par jumtu izmantojot klints veidotu pārkari. Tās veidotas no apkārt esošā smilšakmens, organiski iekļaujoties kanjona klinšainajā ainavā, un, nezinot par to esamību, grūti pamanāmas. Mītiskas izjūtas un sikspārņi atnes tumsu, tāpēc rāpšanās uz šīm vietām jāatliek uz citu reizi.

Pustumsā ar mēness gaismas palīdzību laužam ceļu uz nometni, kur palikušie biedri sagaida ar siltu tēju, zupiņu, un pacilājošie notikumu pārstāsti iestiepjas pusnakts garumā.



Nākamajā dienā satiekamies Dievu ielejas (Valley of the Gods) malā, vietā, kur ir ass klints lūzums, kraujas mala un zem kājām paveras plašs līdzenums ar atsevišķiem, brīvstāvošiem klints stabveida objektiem.



Dodamies uz Pieminekļu ieleju, lai izbaudītu Tēlnieka veidotās skulptūras zirga mugurā. Divu indiāņu pavadībā, teiksmām plūstot un zirgu niķus iepazīstot, divas stundas paskrien nemanot.

Nākamais pacilāto emociju kamols tiek tīts Lielajā kanjonā, kurā daži ielūkojas tikai no augšas, bet septiņi emociju kārotāji tver nenotveramo, ielaižoties Lielajā kanjonā līdz Kolorādo upei un piedzīvojot ziedošos kaktusus, agaves miršanas brīdi, varžu kungu riesta melodijas varžu dāmām. Zvaigžņotā nakts guļammaisos ietinušos iemidzina ar ūpja un sikspārņu klusi stāstīto pasaciņu.



Domas par ilgo izkļūšanu no Lielā kanjona dzīlēm svelmīgā saulē liek mums celties agri un doties ceļā, lai saules neuzvarēti un laimīgi paceltos kanjona malā…



Sniegupe
Ziona ir mormoņu apsolītā zeme – paradīze pēc ilgstošiem Jūtas tuksnešu klejojumiem. Tas ir kalnu un kanjonu reģions ar auglīgām upju ielejām, priežu mežiem. Kalni ir pavisam neparasti – balts māls, smilšu iežu klintis, kuras izraibinātas ar gandrīz regulāru plaisu tīklu, kas atgādina šaha laukumu.



Šeit apmeklētājiem ir pieejams gandrīz viss aktīvai atpūtai, turklāt, apmetoties kempingā, jārēķinās ar pašsaprotamu stirnu baru klātbūtni. Te ir dažādi pārgājienu maršruti, riteņbraukšana, upes, klinšu kāpšana un ļoti daudz šauro kanjonu.



Mūsu šaurkanjonu baudīšana notiek arī Zionā. Ar virvi ap kaklu, putekļainām kājām mērojam ceļu augšup pa kalnu taku, kur atrodas ieeja skaistajā Echo (Atbalss) kanjonā.

Atbalss mūs pārsteidz nesagatavotus, neesam paņēmuši līdzi slēpes, kuras Raimonds jau otro nedēļu tur busa mantu kaudzē, solot neaizmirstamu slēpošanu gar kanjona malu (daži to tomēr piedzīvoja ceļojuma pēdējā dienā). Zionā no sniega nav ne miņas, pavasarī dienas vidēji ir siltākas par mūsu nacionālo vasaru, bet plaisās ir cita pasaule. Kādu laiku ejot un peldot pa rūsgano klinšu koridoru, aiz stūra atklājas sniegota nogāze, kas sagaida ar atvērtu ledusskapja elpu. To baltums, liegi kontrastējot ar smilšakmens raupjumu, viegli sažņaudz sirdi hidrotērpā ģērbtajiem dalībniekiem. Par slēpēm nav laika domāt, jo sajūsmu nomāc viegli drebuļi, mēs steidzam ārā, šļūcot uz dibena, tad atkal kāpjot sniegotajā nogāzē un ar sandalēm cērtot pakāpienus.



Pēc nežēlīgi augstas peldes ledainā ūdenī šaurkanjons atveras, piedāvājot jau atkal citu klimata zonu – siltus saules starus māla bļodā…

Trīs nedēļu laikā šis daudzās upes ir saplūdušas plašā impresiju jūrā, un tagad šķiet – pa upi var arī slēpot...



Trīs nedēļas ASV kanjonos: Maršruts: Soltleiksitija – Grīnrivera, Desolation, Grey kanjoni – Grīnriveras ciems, Moaba, Arku nacionālais parks – Cheesbox kanjons – Muley Point, Dievu ieleja (Valley of the Gods) – Goosenecks state park – Meksikāņu cepure (Mexican Hat) – Pieminekļu ieleja (Monument valley, Navjo Reservation) – Lielais kanjons (dienvidu puse) – Zion nacionālais parks – Braisa (Bryce) kanjona nacionālais parks –Eskalantes parks (Escalante state park) – Denvera.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Dēku stāsti" lasāmi vēl divi stāsti par kanjoniem un kanjoningu: "Kanjonā iešana: loterija, izpriecas un "rīkļurāvējs" un "Kanjonings Slovēnijā jeb kā aizmukt no lietus Dolomītos".

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv