Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Trīs vīri uz velosipēdiem

Autors: Aivars Taurenis
No autora ceļojuma arhīva
2008. gada jūnijs, Rīga

"Mums ir vajadzīga atpūta un pārmaiņas. Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru."
Džeroms "Trīs vīri laivā" *


Uzdevuma nostādne:
Tā kā salas ir mana vājība un gandrīz visas Baltijas jūras salas jau ir apgūtas, tad ķeramies klāt Vidusjūrai. Izvēle krīt uz Sardīniju un Korsiku, kuras iekļautas manā sarakstā "100 vietas, kas jāredz pirms miršanas" un kuras, lai tevi nenopļautu saules dūriens, ir iespējams apskatīt tikai pavasarī vai rudenī. Bez tam brauciens mums dos svaigu gaisu, kustības un mieru; mainīgās ainavas rosinās domas (iekaitot pat tās, kas pagadās manā galvā), fiziskā piepūle radīs mums labu apetīti un veicinās veselīgu miegu.
P.S. Īstenībā, tas piepildījās tikai daļēji, jo pēc smagākām dienām, kad serpentīns tevi ir nokāvis, vakariņās vairāk par tēju/vīnu neko negribējās, bet lai aizmigtu teltī, dažam labam bija jālieto miega zāles.

Komanda:
Aivars: grupas vadītājs, stūrmanis, kasieris (naudai jābūt drošībā un tā jātērē ar prātu) un šefpavārs (noved barības sagatavošanas procesu līdz ēšanas kondīcijai) vienā personā.
Uvis un Bimba (arī Aivars) – divi spēcīgi un pārbaudīti džeki – šerpas, kuri ved visu brauciena laikā nepieciešamo iedzīvi, pacieš grūto un vienveidīgo ikdienu bez nīdēšanas un neuzdod man jautājumus uz kuriem es nevaru atbildēt, piemēram, cikos būs veikals, kurā varēs nopirkt saldējumu.

Maršruts:
Maršrutiņš aptuveni 1300 km garumā ir sekojošs: Itālijai piederošā Sardīnija, brauciens pa salas Rietumu krastu, tad pārceļamies ar prāmi uz Francijai piederošo Korsiku, atdodam godu Napoleonam, tā dzimtajā pilsētā Ajaccio, minam pedāļus Bastijas virzienā un tālāk ar prāmi atpakaļ uz kontinentu. Pēdējais etaps pa Toskānas pauguriem apskatot Pizu, Sienu, kalnu pilsētas (hill towns), iedzerot Chianti vīnu un ieēdot sieru, līdz Romai. Lai nebūtu kā "Trīs vīros laivā", kad ceļojumu jūs sākat ar visdziļāko pārliecību, ka jūs gaida izprieca, bet otrajā dienā jūs vēlaties, kaut nebūtu devies ceļojumā, trešajā, ceturtajā un piektajā jūs gribētu būt miris, sestajā jūs jau varat iedzert mazliet buljona un ar samocītu smaidu atbildēt laipniem cilvēkiem, kas apvaicājas par jūsu veselību, septītajā jūs esat uz kājām un kārtīgi paēdat, bet astotajā, kad brauciens sāk jums pa īstam patikt ir jākāpj krastā, braucienu mēs plānojām divu nedēļu garumā.



Sardīnija
Pirmais jautājums no tiem, kuri interesējas par Sardīniju parasti ir par sardīnēm, bet otrais – kā tur nokļūt. Sardīnes ir burvīgas zivis, it sevišķi olīvu eļļā vai tomātu mērcē, bet par nokļūšanu stāsts ir garāks.

Trīs stundas gaisā un mēs esam Romā. Arī riteņi bagāžā ir veiksmīgi atceļojuši mums līdzi. Darbības ar atslēgu komplektu stundas garumā un mūsu rumaki ir sagatavoti tālajām ceļam.

Cik zināms, braucot ar riteni parasti mēdz būt pretvējš, lai kādā virzienā jūs izvēlētos braukt. Tas pūš pretī no rīta un jūs cīnāties ar to visu ceļu, domājot, cik viegli būs atgriezties. Pēc pusdienām vējš pagriežas uz otru pusi , un atkal jums zobus sakodušam, jāmin uz mājām. Tās bija arī šoreiz gan Sardīnijā, gan Korsikā. Jau pirmajā dienā 70 km pret vēju līdz prāmja ostai un visbeidzot nakts brauciens ar kuģi līdz Sardīnijas lielākajam miestam – Kagliari.



Kagliari mūs sagaida ar +20°C, promenādi ar palmām, vējdēļiem līcī, sniegbaltiem kruīza laineriem un Abramovičveidīgām jahtām ostā. Ikreiz, esot Vidusjūras krastā, sajūsminos par tās kristāldzidro ūdeni, kas mums, pie dūmakainās/duļķainās Baltijas jūras pieradušajiem, šķiet brīnumains. Tas nekas, ka ūdens t tikai ap 16° silts.



Skaistāki par kalniem var būt tikai tie kalni, kuros vēl nav būts. Un Sardīnijā (arī Korsikā) to netrūkst. Tie noauguši ar korķa un olīvkoku plantācijām, bet ainava nav vienveidīga. Ja neesat Šumahers, vislabākais pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Taču jārēķinās ar to, ka lielus ceļa gabalus nāksies mīt nemitīgi pret kalnu, tālab nepieciešams labs velosipēds, spēks, izturība un vismaz trīs litri šķidruma, kas nav vīns, ikdienas. Braucot lejā no kalna pārāk lielus ātrumus gan nav ieteicams attīstīt, jo it ne vella nevar saprast, kas aiz pagrieziena būs.



Sardīnijā, nakšņojot agroturismo, kempingos un krūmos, pavadījām gandrīz piecas dienas, nobraucot 470 km. Laika apstākļi burvīgi. Mākoņus pie debesīm tā arī neieraudzījām un kaut arī lietojām pretiesauļošanās krēmu nr. 15, pirmo ādu mēs šajā salā atstājām.

Brauciens ar prāmi līdz Korsikai ir īss – stunda un galā.

Korsika
Ar prāmi iebraucam uz piekrastes klintīm uztupinātajā Bonifacio, kuras šaurajās, kalnainajās, ar suvenīru piparbodītēm un kafejnīcām pārpildītajās ielās var tiešām pavadīt Bonifācija brīvdienas, bet mums nav laika, jo jādodas tālāk.

Šobrīd Korsika, šis Francijai piederošais klinšu kumšķis Vidusjūrā ir sadalīta it kā divās daļās. Ziemeļi ir salīdzinoši itāliski gan arhitektūras, gan virtuves ziņā, kamēr dienvidos vairāk modē viss franciskais. Tomēr vienojošais ir tas, ka viņi pirmkārt ir korsikāņi!



Ceļmalas itin labi raksturo korsikāņu temperamentu. Tās ir piemētās ar auto riteņu diskiem. Dažviet lejpus no ceļa pamanāms kāds sarūsējis auto vraks. Tomēr šoferi šaurākos ceļa posmos brīdina viens otru, ja aiz muguras nāk kāds auto vai lops. Ceļa zīmes, šķiet paredzētas nevis autobraucējiem, bet mērķī šaušanai, turklāt jāatzīst, ka puiši tās sacaurumojoši visai precīzi. Lodēm izraibinātas, protams, bija ne jau korsikāņu, bet gan franču mēlē rakstītās norādes.



Atšķirībā no Sardīnijas Korsika atstāja vēl neskartas, pat savā ziņā mežonīgas zemes iespaidu. Šķiet, ka saule šeit riet skaistāk un straujāk.

Korsikā, kā jau franču zemē, ir ļoti laba vīnu, sidru un sieru izvēle, pie tam tie ir krietni lētāki nekā Latvijā. Uzsvaru liekam uz labi veldzējošo sidru, kurš ir iepildīts šampanieša pudelēs un ikreiz satiekoties ar to, tas tiek atvērts ar paukšķi.



Kad spēki sāka izsīkt, izmantojām dzelzceļa satiksmi - ar vilcienu šķērsām pāri salai pa ļoti gleznainu apvidu, traucoties cauri kalnu tuneļiem un gar stāvu aizu malām. Brauciena cena gan ir pavisam nedraudzīga, bet braucot redzētais to atsver. Nekad nedomāju, ka maijā Korsikā vēl varēs redzēt sniegotas virsotnes.



Pēdējā diena Korsikā, apbraucot Cape Corse 100 km garumā, bija manā garajā velovēsturē skaistākais brauciens gar jūru. To nevar izstāstīt un nofotografēt, tas ir jāredz! Vai, nu aizgāja pārāk saldi. Korsikā pavadījām četras dienas nobraucot 290 km.



Toskāna (Itālijas province)
Atkal četras stundas prāmī un esam kontinentā. Mūsu mērķis atceļā uz Romu apskatījām Pizas torni, un pārliecināmies vai 12. gs. būvētais zvanu tornis tiešām ir tik šķībs, apbraukt apkārt Lukai pa aizargvalni-veloceliņu 4 km garumā, kas dod iespēju apskatīt pilsētiņu no augšas, novērtēt Sienas del Campo laukumu un Domu, ka arī iepazīties ar dažām Toskānai raksturīgām kalnu pilsētām (hill towns).

Vispār jau vīns un ģenialitāte ir lielākās Toskānas bagātības. Turienes ainavā dominē vīnogulāju dārziem klātas lēzenas kalnu nogāzes, kuras atšķaidītas ar tumši zaļu ciprešu rindām. Savukārt lielākās vai mazākās pilsētās ik uz soļa aicina iekšā nākt vīna pagrabos, kuru izskats nav mainījies vismaz pēdējos 50 gadus. Pats slavenākais šejienes vīns, protams, ir Chianti. Nu un tad vēl Toskānas sieri. Ņem tādu veselu aitas vai kazas siera galviņu, vai brinzveidīgo Ricotte, vēderainu Chianti pudeli salmu pinuma groziņā, brauc augšā kalnā, sēdies pārkares malā un, kājas kuļādams, padomā par dzīvi.



Par ģenialitāti, kas šajā Itālijas provincē ir tik ierasta - Pizā ir ļoti jāpacenšas, lai atrastu Galileja māju, jo norādņu nekādu nav. Un Mikelandželo, Leonardo da Vinči dzimtene ir šeit. Un Botičelli un Dante...

Priekšpēdējā brauciena dienā uzlīst pirmais lietus divu stundu garumā, bet tas notiek brīdī, kad braucam pa serpentīnu lejā. No eļļas izdalījumiem svaigi uzklātais asfalts ir ziepjains un ik pa brīdim riteni sanes. Viss beidzas bez starpgadījumiem un kritieniem.

Un tā nemanot esam pa Toskānu noripinājuši pēdējos ceļojuma 570 km. Kopējais rēķins Romas lidostā ir 1331 km. Izmaksas (lidojums, 3 prāmji, 2 vilcieni, ēšana, kempingi) – iekļāvāmies 500 latos. Nav slikti 15 dienās. Ieplānoto pavasara mētelīti Korsika gan apēda. Būs vien šogad jāstaigā uzvalciņā vai jāņem patēriņa kredīts.

Jāatzīst, ka pēdējās dienās sāka niķoties gan tehnika (ātruma pārslēdzēji), gan pašu fiziskā kondīcija, kura pēc ziemas guļas, pavasarī īsti vēl nebija gatava tādai slodzei.



P.S. Bildes fotogrāfētas ar FUJI "ziepenieku", tādēļ dabas skati tādi paūdeņaini.

* Rakstot šo apcerējumu, atļāvos dažas spožas domas un citātus paņemt no "Trīs vīriem laivā" - vienas no manām mīļākajām jaunības dienu grāmatām.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv