Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Neliels stāstiņš no "Dabus' pa brinzol"
par iešanu pārgājienā VX Ziema Pro 2006

Autors: Dace Volkova
Foto: "Dabus' pa brinzol" komanda
Informācija par sacīkstēm VX Ziema Pro 2006 www.adventurerace.lv sadaļā "Sacīkstes".

Nu tad tā mani mīļie. Jau kādu laiciņu iepriekš Dačuks informēja, ka ies izdzīvošanas pārgājienā, kas notika 17.-18. februārī. Nu tad tā, klausāties kā man tur gāja. Starts plkst.23:00 Ainažu pamatskolā. Jā, jā, tas bija vēlā vakara stundā. Ierodamies jau laicīgi, nu gandrīz laicīgi. Kikī, Ivis un Ilze dodas uz sapulci, bet es ar Ritu palieku kartē iezīmēt "glābšanas" punktus, no kurienes var zvanīt, ja kāda pavisam nelāga ķibele. Sapulce iet, bet man sāk parādīties pirmie uztraukumi un apskatot pārējos dalībniekus, nesaprašana, ko es šeit daru. Visi izskatās tādi nopietni, pieredzējuši un profesionāli. Bet man tak tā ir pirmā reize un nojausma par tādu pasākumu ir tikai tāda, ar Dievu uz pusēm.



Sapulce beigusies un uzzinām, ka līdz plkst. 2:00 orientējoties pa Ainažiem jāatrod 11 kontrolpunkti (KP). O, jā, tas būs baigi labi. Ejam beidzot ģērbties. Tiek savilktas siltas drēbītes, sašņorēti zābaciņi un botiņas, sakrāmētas somas un dodamies uz mašīnu, lai tiktu skaidrībā par virvi un sistēmām. Viss sadalīts, sakārtots un esam gatavas startam. Ejam uz skolas priekšu, kur tiks nosauktas KP koordinātes. Tas brīdis ir klāt, punkti nosaukti, tiek uztraukumā atzīmēti kartē, visam par godu izšauts salūts, kas mūs maz interesē, jo laika ir maz un jātiek skaidrībā par iešanu.

Nolemjam, ka iesim uz KP 1, nevis KP 2. Tas atrodas uz mola. Kaujinieciski noskaņotas dodamies turp un kā izrādās, tad neesam vienīgās. Liela gara kolonna dodas uz turieni. Ceļš īpaši nav jāmeklē, jo pa gabalu jau redzams, kur nu kurais iet. Mums nonākot uz jūras, pretī mums jau sāk nākt atpakaļ pirmie dalībnieki, kas nu noteikti neiet raitā solī, kā mēs, bet gan skrien. Šoks, protams, par to liels, jo priekšā tak vēl 70 km! Dodamies pie pirmā KP un pārzīmējam nākošos. Tad ceļš ved uz KP 3, kurš ir 7 m augstumā kokā. Labi, ar lielu sparu dodos turp.



Pirmais kāpiens kokā un saprotu, ka nē, nesanāks, pārāk liela man tā slēpošanas kostīma kājstarpe un ļoti zemu noslīdējusi. Normālu soli nevar spert, jo visu laiku traucē. Saucu palīga Ivi. Rinda gara un gaidīt arī nav labi. Ivis nospļaujas un kāpj pa blakus esošo mūra sienu. Protams, visiem mutes vaļā, kā tas iespējams, bet pazīstot Ivi, mums viss skaidrs. Nu tā, KP 3 ir rokās, dodamies uz nākošo, kas, protams, nav piestiprināts pie parasta staba 1 m augstumā, bet gan 5 m augstumā pie drupu sienas. Paskatāmies aprakstā, klāt rakstīts "BĪSTAMI"! Jāuzmanās, bet mūsu Ivim arī tas nav šķērslis. Uzkāpa bez jebkādiem nodrošinājumiem un atzīmēja attiecīgo punktu. Pēc tā ātrā solī ejam uz KP 5, kas atrodas bākas tornī. Ivis kārtējo reizi aši, ar smaidu sejā, tiek augšā un mēs dodamies prom.



Nākošais punkts ir akmeņu krāvumā, līdz kuram nonākam diezgan ātri, bet nedaudz apmulstam, jo karte nedaudz nesaprotama, jābūt it kā zaļajai zonai pēc skata dabā, bet kartē tās nav. Grozāmies tur un šur, ejam tā un šitā, līdz beidzot nonākam atpakaļ, kur bijām sākumā un kā izrādās, tad KP vieta jau sen atrasta, tikai tāds neliels apmulsums. Ātri iespiežam kontrolkartītē attiecīgo atzīmi un dodamies uz nākošo KP caur niedrēm. Ceļš pagarš, bet turamies godam un drīz tiekam līdz KP 7, kas atrodas vecas pussabrukušas mājas skurstenī. Ivis, ilgi nedomājot, ir augšā, ātri lejā un apsteidzot citus dalībniekus dodamies prom. Tagad jāiet uz "lielo" KP 2, lai pārzīmētu pārējos punktus.



Ejot, skrienot nonākam KP 2. Izvērtējam situāciju - jākāpj kokā pa trepītēm, jo tur ir karte. Kā vienmēr kāpj mūsu Ivītis, bez jebkādiem nodrošinājumiem, kaut gan daudzas pārējās komandas lieto sistēmas un piestiprinās ar karabīnēm, Ivis ieliek kājiņu smuki un stabili noraksta visus punktus. Dodamies tālāk, bet nedaudz samulstam par nākošo KP. Pēc kartes ceļš ved uz KP 11, bet mums ir vajadzīgs KP 10. Metam līkumu un ejam atpakaļ uz ceļu, neriskējot nepazīstamā vietā tumsā iet cauri mežam. Tā nu izmetam pamatīgu līkumu zaudējot laiku. Nonākam pie KP. Nedomājot kāpju kokā, lai atzīmētu KP un varētu doties tālāk. Patiesībā bail no augstuma, bet tajā brīdī un it sevišķi vēl ar apziņu, ka nedrīksti pievilt komandu, neparko nedomājot esmu lejā un ar līkumu ejam atpakaļ uz KP 11. Nonākam grāvju krustojumā, bet nevaram atrast KP. Grozāmies šā un tā, bet neko neredzam, līdz beidzot Ilzīte ierauga tievos kociņos 4 m augstumā KP. Ivis pa kociņu, kuram pat lāgā nav zaru, lai var kāju atstutēt, kāpj pa kailo koka stumbru. KP iezīmēts, dodamies tālāk. Ejam ārā uz jūras krastu, jo tad visprecīzāk tiksim uz KP 9. Izejam un redzam, ka pa kreisi liels cilvēku pūlis, kas kāpj koku pudurī. Man nesaprašana, jo KP 9 atrodas pa labi un 500 m attālumā. Labi, ejam skatīties, kas tur notiek un secinām, ka tas ir KP 12…

KP 9 tiek atrasts bez grūtībām. Pie skolas pārzīmējam nākošā posma kontrolpunktus. Atkal ejam pa jūru un priecājamies, ka ir ledus un kājas sausas. Visām pozitīvs noskaņojums, smejamies par Ivīša jautrajiem izgājieniem. Pa ceļam satiekam citas komandas ar ko kopā pajautrojamies un ātri vien esam tikuši jau līdz KP 13, kur Ivis ātri tiek novērošanas tornī un ejam tālāk. Laika daudz un solis arī raits, bet neriskējam īpaši kavēties, jo ceļš vēl garš, bet noiets pēc kartes ir ap 15 km. Nākošā KP leģenda -liellaivas vraks. Ceļš diezgan neinteresants, jo ārā tumšs ,skats viens un tas pats, balts sniegs zem kājām. Ejot vēl jāatrod slēptie KP, kas kartē nav atzīmēti, bet īpaši par tiem nedomājam, jo paļaujamies uz piebildi, ka viņi nebūs jāmeklē. Mums galvenais ir tikt līdz galam.

Lai tiktu līdz KP 14 jāpārvar dažādi šķēršļi, slideni akmens krāvumi, Kuivižu osta, metāla stieples un, protams, tumsa. Līdz laivai esam tikuši, ātri iespiežu atzīmi un dodamies tālāk. Kājas jau liek par sevi manīt un pēcpuse arī arvien biežāk iesāpas. Ejam neparko īpaši nedomājot, ik pa laikam apdzenot kādu komandu un visu laiku uzturot jautru noskaņojumu. Tiek atrasts arī pirmais slēptais punkts un prieks nu tik tiešām liels, ka nevienu vēl neesam palaidušas garām.

Nonākam līdz Salacgrīvas ostai, par kuru tika teikts, ka jāiet pāri tiltam un tad atpakaļ pie jūras, jo tā ir ziemas osta. Kopā esam trīs komandas, mērķtiecīgi dodamies uz molu, jo kaut kur tur var būt slēptais punkts. Nonākam pie ostas un esam šokā. Pāri nu noteikti neiesim, jo kā izskatās, kādu laiku atpakaļ ir gājis kuģis, ledus gabali vēl spīdīgi. Viena komanda un pārstāvis no otras komandas tomēr dodas pāri. Mēs, malā sēdošie, paliekam ar mutēm vaļā. Pirmā komanda ir tam visam lēni, bet droši tikusi pāri, pārstāvis no otrās komandas sauc arī pārējos. Ilgi spirinos, līdz saņemos un dodos. Atpakaļ uz tiltu iet negribas…

Tieku līdz šķietami bīstamai vietai un viss. Kājas stīvas, nevaru pakustināt. Atceros, ka ir paniskas bailes no ūdens un ielūzt nu pavisam negribas. Dzirdu Ilzes mudinājumu, ka es to varu, bet nezinu kā lai pārvaru bailes un iekustinu kājas, jo tās kā pielipušas pie ledus…

Jā, esam pāri bīstamākai vietai un Ilze paziņo, ka dzirdējusi, kā ūdens zem ledus šļakstījies. Man tagad pie katra mazākā ledus krakšķa viss apgriežas otrādi. Fū, esam tikuši līdz KP 15. Diezgan veiksmīgi, ja tā to var nosaukt. Līdz KP 16 vēl 5 km, ko arī ātri pieveicam. Kājas sāp arvien vairāk, bet nu būs iespēja atpūsties - mums priekšā speciālais uzdevums (SU), diviem dalībniekiem jātiek pāri upei pa virvēm, lai var atzīmēties KP.



Hm, man tak bail no augstuma, bet komanda izlemj, ka jāiet man un Ivim. Protams, ilgs pārliecināšanas process, ka es to varēšu… Beidzot sistēmas gatavas un var kāpt. Visvairāk uztrauc tas, kā tikt uz virves, jo no zemes pirmā ir kādus 1,5 m un kāpšļi arī tādi nosacīti. Beidzot esmu augšā, nodrošinājusies, KP atzīmēts, kontrolkartiņa atdota Ivim un dodos ceļā. Viens prieks gan ir, ka vēl tumšs un tā īsti neredzu, kas tur zem manis lejā notiek. Virve izstaipīta pamatīgi, bet līdz galam tiekam. Uzzinām, ka esam šeit trešā sieviešu komanda un prieks diezgan liels.



No KP 16 dodamies prom 6:40, priekšā garš ceļš, 15 km līdz nākošajam KP. Vienmuļš gājiens. Uz virvēm kājas nedaudz atpūtušās un ir gatavas iet tālāk. Kā par brīnumu apdzenam pat divas komandas. Ejam, ēdam šokolādes un jautrojamies, jo saprotam, ka tikai tā būs vieglāk tikt līdz galam. Pa ceļam tiek atrasts SL 2, par ko izbrīns vēl pamatīgāks - neviens nav izlaists. Nolemjam, ka jāpabrokasto. Ārā jau gaišs un iešana arī tāda jaukāka, jo tumsa jau bija apnikusi. Miegs par laimi vispār nenāk, tikai kājas gan tagad slapjas un sāp arvien vairāk.



Posms garš un smags. Tiek atrasts SL 4 un visām mums tāds jautājošs skats - bet kā tad tā, palaidām garām trešo? Nu velns ar to, dodamies tālāk. Pirmo reizi tiek iedzerta glikoze un esam atkal gatavas ceļam. Līdz KP 17 esam tikušas diezgan veiksmīgi. Plkst. rāda tikai 11:00 un par to ir prieks. Uzzinām, ka pirmie šeit ir bijuši igauņi plkst. 5:45… Šoks liels, bet mierinājums - viņi ir profesionāļi un trenējas, mēs tikai amatieri! :) Šeit atkal SU. Paskatos dziļajā upes gravā un secinu, ka šoreiz nu noteikti netikšu galā, jo jāšļūc pa virvi lejā ar galvu pa priekšu, bet lai piekabinātos pie tās ir jāstāv uz neliela zemes gabaliņa, kas jau no biežās lietošanas pataisīts tik slidens, ka man pāriet jebkāda vēlme ko pasākt. Uzdevumā iet Ivis ar Ilzi, ko arī ļoti veiksmīgi izpilda.



Nu varam doties tālāk, bet vēlēšanās ar katru brīdi samazinās, jo ceļi sāp nežēlīgi un liekas, ka kājas tā noberztas, ka maz neliekas. Nolemju pārvilkt krosenītes un slapjos zābakus mest somā. Zeķes sasalušas, bet veiksmīgi tieku no viņām vaļā un pārvelkot sausās fantastiska sajūta. Kājām silti un viegli.

Tiek ieturētas nelielas pusdienas un varam turpināt ceļu. Līdz nākošajam KP ir 12 km, nu tā, jau mazāk. Līdz finišam palikuši 23 km. Daudz jau nav, bet iešanas ātrums samazinās arvien vairāk. Kājas jau sāp tik nežēlīgi, ka vairs neko nevar padarīt. Izskan doma, ka vajadzētu visam mest ar roku un pie velna, bet sieviešu neatlaidība un izturība ņem virsroku. Ejam zobus sakodušas. Ivis soļo pa priekšu, no muguras Rita, kas nevienu vārdu vairs neizrunā, tikai iet, tālāk seko Ilzīte, kas jau pamatīgi pievelk labo kāju, jo sāpes ir neizturamas un es no muguras, eju visu ceļu burkšķēdama, ka vairs nevar, celis sāp, ka tāda veida pasākumos nekad nepiedalīšos. Jau iepriekš komandas biedrenes bija brīdinātas, ka burkšķēšu visu laiku, bet lai galvā mani neņem, man tā vieglāk.

Izmisīgi skatos kartē, šis skats nemaz neiepriecina. Posms smags. Skats nemainās. Pa labi aizsalusi jūra, pa kreisi kāpas. Tas jau sāk visus tā kaitināt, ka maz neliekas. Ik pa laikam pasmejamies par sāpošajām kājām, kā katrs ko pievelk un ejam. Pa ceļam tiek atrasti vēl divi SL punkti, bet pat tas vairs prieku nesagādā. Kāds suns mūs pamatīgi aprej un izrāda vēlēšanos, ka labprāt mums nedaudz pakostu… :) No kartes vairs neko nesaprotam, tāpēc prasām vietējiem, kas šī par vietu. Teiktais mūs nemaz neiepriecina un secinām, ka līdz KP ir jāiet vēl 6 km. IZMISUMS! Tiek iedzerta vēl glikoze un ejam tālāk. Tiek satiks kāds orientierists, kas nu vairs palicis tikai viens no komandas, un ar viņa uzmundrinājumu tiekam nedaudz ātrāk uz priekšu, taču viņa gaitai ilgi līdzi netiekam, pārāk ātrs.



Beidzot esam Tūjā. Tur nu iet jautri. Ejot gar pašu jūru nonāku uz pamatīga ledus plača un ar graciozu palēcienu nostiepjos uz sāniem. Smiekli un izmisums pārņem, arī vēlēšanās visu pamest ir pamatīga. Lēnām ceļos augšā un lamājos kā traka. Jautrība uz pāris minūtēm garantēta. Ilzīte no smiekliem nokrīt. Paiet nevar vairs neviens. Dusmas pamatīgas un doma tikai viena - netaisos tagad padoties. Palikuši tikai 14 km līdz finišam un iepriekšējo gabalu nenogāju tāpēc, lai tagad padotos. Ar sakostiem zobiem izraujos nedaudz uz priekšu, par kādiem diviem metriem, un eju savā nodabā.

Izmisums sāk vīties ar asarām. Eju cītīgi, jo nevaru tak pievilt komandas meitenes. Neņēma mani jau tāpēc, lai netiktu līdz galam, bet gan, lai tiktu. Eju un raudu, jo nekas cits jau vairs neatliek. Sāpes tādas, kādas vēl savos 22 gados neesmu izjutusi. Zobi sakosti un nesaprotu, ko tas KP 18 tik tālu vēl. Palikuši tikai kādi 500 m, bet kājas atsaka un bezspēkā nokrītu zemē. Asaras birst kā trakas, bet negribas, lai pārējās meitenes to redz, jo tas jau diezko neuzmundrina. Izsecinām, ka priekšā tomēr ir KP 18, kur arī ejam iekšā. Atkal SU, bet nu šoreiz pamatīgs. Atmetu visas cerības un piekrītu labāk iet tālāk, nekā līst uz tās virves un iet pa viņu, turoties tikai pie viena striķīša, lai arī esi pie tā piestiprināta. Varētu mēģināt, bet bail, ka neiesprūstu tur pārāk ilgi, jo nekad neko tādu dzīvē neesmu darījusi. Protams, moka sirdsapziņa, ka pieviļu meitenes. Mēģināt jau varētu, bet nav ne jausmas, kas tāds "bremzes" mezgls un kā viņš jādabon gatavs. It kā jau to varētu kaut kā dabūt gatavu, bet kas ņēma virsroku, ka negāju, pati vairs nezinu.



Ivis noiet pa virvēm, bet saņemam sodu par to, ka gāja tikai viens komandas dalībnieks. Iedzeram pretsāpju zāles un ejam tālāk. Nolemjam karti nobāzt somā un neko nedomājot iet. Kājas sāp jau mazāk, laikam zāles nedaudz iedarbojās. Garastāvokli uzlabo tas, ka nu jau finišs nav tālu, bet galvā doma, ka diez vai paspēsim kontrollaikā. Pulkstenis jau pāri trijiem, bet finišs vēl 11 km attālumā. Ejam ik pa brīdim apstājoties, lai atpūtinātu kājas, bet diezko jau tas nelīdz. Tiek atrasts SL 7 punkts un saprotam, ka ir palicis tikai vairs viens. Pēc saviem aprēķiniem izsecinu, ka palikuši 6 km, bet muti vaļā nevar vērt, jo nosolījāmies vienkārši iet.

Dzirdu, ka aizmugurē iebļaujas Ilze, domāju, ka šai kājas vairs netur un viss. Nē, nabadzīte Rita bezspēkā nokritusi. Skrienu uzmundrināt, mani sāk mocīt sirdsapziņa par viņas iesaistīšanu šādā pasākumā. Tomēr Rita saņemas, ceļas augšā. Man gandarījums, ka viņa baigais malacis un saņēmās. Ejam tālāk, plkst.17:30, bet, kur atrodamies, nav ne jausmas. Vai tiešām būs tā, kā domājām, un tur tālumā ir finišs? Neizturam un velkam ārā karti, jā - pēc 2 km! Acīs parādās prieks!

Tuvojamies noskatītajai vietai, bet mani māc šaubas, vai tiešām tas ir Lielais Laučakmenis. Satiekam vienu tanti un viņa pilnībā izkliedē mūsu šaubas - tas esot. Nu jau Ilzīte secina, ka vieglāk viņai ir skriet, nevis iet, ko pamēģinu arī es. Tik tiešām, vieglāk ir skriet. Paskatos pulkstenī, tas rāda 17:48. Palikušas 12 minūtes līdz kontrollaika beigām. Ieraugam mūsu jauko atbalstītāju Kiku, kura ir iznākusi pie jūras mūs sagaidīt. Prieks arvien lielāks un nu jau skrienam visas. Par sāpēm cenšamies nedomāt. Jā, finišs, bet mums vēl jākāpj stāvajā kāpas kraujā, kas jau nostaigāta tik slidena, ka acis šausmās ieplēšas.



Visas, kopīgiem spēkiem esam tikušas galā un prieks tik neizsakāms, ka pat prieka asaras sāk birt. Tiek atdota kontrolkartīte - esam iekļāvušas laikā. Esam to izdarījušas. Tiekam sagaidītas ar lielām ovācijām un vakariņām. Pēc tām pirtiņa un ceļš uz mājām. Šodien tikai atliek sajust sāpes visās ķermeņa daļās, taču gandarījums par paveikto ir nežēlīgs. Salīdzinājumā ar to, sāpes liekas maznozīmīgas, kaut arī kustos ar grūtībām un kāju pēdas ieņēmušas palielinātus izmērus…

Informācija par sacīkstēm VX Ziema Pro 2006 www.adventurerace.lv sadaļā "Sacīkstes".

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv