Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Vilinājums? Piedzīvojums. Izaicinājums!
Latvian Adventure Camp Sardegna 2008

Autors: Vija Beinerte, "Latvijas Avīze"
Foto no Adventure Camp Sardegna 2008 rīkotāju un dalībnieku albuma
Raksts publicēts žurnāla "Mājas Viesis" 2008. gada 13. jūnija numura sadaļā "Ceļojums"

Kāpēc cilvēki dodas ceļojumos? Vieni, lai apskatītu senu civilizāciju drupas, lai izpētītu vēstures liecības, citi lai iesauļotos, nopeldētos okeānā, lai izbaudītu eksotiskus ēdienus un dzērienus, vēl citi – lai iepirktos un izklaidētos. Bet ir arī tādi, kas ceļojumā dodas, piedzīvojumu kāres dzīti. Viens no viņiem ir Kristaps Liepiņš, alpīnists, piedzīvojumu meklētājs, VX vortāla redaktors. Turklāt viņš ne tikai pats meklē piedzīvojumus, bet arī gatavs tos sagādāt citiem. Tā, piemēram, šopavasar Kristaps kopā ar vēl trim saviem domubiedriem Sardīnijas salas mežonīgajā piekrastē sarīkoja Latvian Adventure Camp 2008 jeb piedzīvojumu nometni, kurā piedalījās pussimts adrenalīna ķērāju no Latvijas. Kas īsti ir piedzīvojumu nometne un kādēļ tā jārīko uz tālas salas? Par to šis stāsts.

"Ieberzties" piedzīvojumā
Man ikviena ceļojuma galvenais vadmotīvs ir piedzīvojumi. Un vēl arī iegūtā pieredze. Piedzīvojumus es uztveru kā specifisku sporta veidu, kas apvieno visu, ko vien var izbaudīt mežonīgā dabā. Piedzīvojumu sportam (Adventure Race) Latvijā nu jau ir septiņu gadu tradīcija. Iesākumā vēlējos piesaistīt jaunus cilvēkus alpīnismam. Tad sāku domāt, kas varētu būt līdzvērtīgi skarbs, bet izbaudāms Latvijas apstākļos, lai iespējami daudzi varētu piedalīties un izjust, kā tas ir, kad tu tiec vai netiec galā ar šo izaicinājumu. Izjust līdz pat "...ko es šeit daru, kādēļ man tas vajadzīgs, nekad vairs!" –, un tas nozīmē, ka esi jau "ieberzies" piedzīvojumā. Liela daļa cilvēku, kas piedzīvojumu sacīkšu distancē pieredzējuši vilšanos, pēc kāda laika atklāj, ka par spīti visam, bija bāaaaigi labi, pa skarbo, pa īstam, grūti, sāpīgi, bet... – gribu vēl!

Tā tapa pirmais "VX Ziema 2001" projekts – piedzīvojumu pārgājiens ziemas naktī no Ainažiem pa jūras piekrasti teju līdz Skultei, līdz Lauču akmenim. Sešdesmit pieci kilometri gar jūras krastu, no kura nedrīkst novirzīties, jo kontrolpunkti izvietoti tikai piekrastē. Viegls sniedziņš un krietns sals, piekrastes ledus, akmeņu krāvumi, sarkanās klintis, niedru pļavas, mazās upītes – viss kopā bija nudien ne pa jokam. Dalībnieki – gan tie, kas jau agrāk ko līdzīgu bija darījuši, gan tie, kam šis bija pirmais tāda veida pārbaudījums, visi kā viens jutās gandarīti. Un prasīja vēl. Jo tīri fizioloģiski cilvēkā, pārdzīvojot risku, pārvarot bailes, notiek milzīgs adrenalīna pieplūdums, sekojoši organisms izstrādā ķīmiskas vielas, kas rada gandarījuma un laimes sajūtas, savukārt tās rada... – atkarību! Pozitīvu. Tu gribi to piedzīvot vēl un vēl.

Pamazām sākām uzņemt apgriezienus, rīkojām aizvien sarežģītākas un nopietnākas piedzīvojumu sacīkstes, lielākais mūsu projekts šajos gados Latvijā bija "Rīga Challenge" – starptautiskas piedzīvojumu sacīkstes ar staru Rīgas centrā, vairāk kā četriem simtiem dalībnieku... Tagad, šķiet, ir uzlasītas gandrīz visas "odziņas", ko Latvijā vien iespējams: esam lēkuši no Bezdelīgu klintīm Mazsalacā (VX Vidzeme), peldējuši Latgales ezeros vairākus kilometrus garus peldēšanas posmus (VX Latgale), pa virvēm laidušies appludinātajās raķešu šahtās Kurzemē (VX Kurzeme), likuši kontrolpunktus Liepājas Ziemeļu mola baisajā betona bluķu krāvumā jūrā (VX Latvija), saskaņojuši kontrolpunkta izvietošanu Vanšu tilta pilona smailē, briduši purvus, laivojuši jūrā, lekuši ar virvēm no tiltiem... Vārdu sakot, piedzīvojuši visīstākos izturības maratonus, jo distanču garumi bija mērāmi simtos kilometru un garākais kontrollaiks – 48 stundas, tātad komandām divas diennaktis bija jābūt nerimtā kustībā. Ko darīt tālāk? Viena no atbildēm – doties ārpus Latvijas.

Kad Latvijā kļūst par šauru
Visus šos gadus līdztekus pasākumu rīkošanai Latvijā piedalījāmies sacensībās Krievijā, Igaunijā, Horvātijā, Slovēnijā, Polijā, Somijā. Tur piedzīvoto sacensību distanču kontrollaiks sniedzies līdz pat simts divām stundām, guļot vienu, augstākais pusotru stundu diennaktī, laivojot, kāpjot un minoties kalnos, lecot no klintīm, braucot ar skrituļslidām, orientējoties sarežģītos apvidos. Tāda sacensību programma daudziem Latvijas piedzīvojumu meklētājiem, kuru pieredze nav tik liela, ir par grūtu. Tāpēc, lai iedrošinātu un motivētu citas Latvijas piedzīvojumu sporta komandas, pirms gada dzima doma noorganizēt piedzīvojumu nometni, kurā varētu apvienot gan apmācības un treniņus, gan arī sacensību elementus.

Nu jau ceturto gadu katru pavasari braucu uz Sardīniju, kur palīdzu interesentiem apgūt klinšu kāpšanu un alpīnisma pamatus. Turpat blakus ir jūra, kalni, kanjoni, jūras grotas ar alām, mežonīga piekraste – viss kā radīts piedzīvojumu sacīkstēm. Un tā kopā ar vēl trim domubiedriem, kas Latvijā esam zināmi kā "Pilsētas piedzīvojumu aģentūra", nolēmām, ka Sardīnija būs īstā vieta izbraukuma nometnei. Esam sava veida multimākslinieki, tomēr katram sava īpaša specializācija: Edgars Liepiņš (lai arī cik dīvaini, bet nav mans radinieks) ir spēcīgs orientierists, Jānis Viškers specializējas velobraukšanā, Ingus Portnajs – zinošs laivošanā, bet es – kalnos kāpšanas un virvju lietās.


Latvian Adventure Camp 2008 organizatori: Kristaps, Ingus, Edgars un Jānis

Aprēķinājām, ka lai varētu sarīkot šādu nometni, būtu vajadzīgas vismaz 10 komandas. Klasiskais piedzīvojumu formāts – komandā 4 dalībnieki, vēlams gan puiši, gan meitenes (lielākoties proporcija 3:1, taču var būt arī 2:2 un pat 1:3). Kāpēc komandai jābūt "jauktai"? Sieviešu līdzdalība dod līdzsvaru, veči ir tendēti uz sevi, uz personisko sasniegumu, sievietes klātiene ir ļoti svarīga, tā palīdz komandai veidot attiecības, rūpēties par kopīgo drošību, sadarboties.

Sākumā daļa Latvijas piedzīvojumu sacīkšu auditorijas visnotaļ skeptiski uzņēma šo mūsu ideju. Vieni teica – tad jau labāk piedalīties lielajās starptautiskajās sacensībās, tur viss būs pa īstam. Citi prātoja – vai tad mēs nevaram tepat Latvijā atrauties tā pa smago? Taču kā par brīnumu noteiktajā laikā pieteicās tieši desmit komandas. Un tad pēdējā brīdī vēl arī vienpadsmitā. Tā pussimts "dullo" no Latvijas aprīļa beigās satikās Sardīnijas salā.

Piedzīvojums sākas
Ceļu uz tikšanās vietu katra komanda veica pa savam. Vieni brauca ar mašīnām, tad ar prāmi, citi lidoja un īrēja mašīnas vai brauca ar sabiedrisko transportu, var teikt – nokļūšana uz salas bija piedzīvojuma pirmā daļa. Sardīnijā ir trīs lidostas, uz katru no tām var nokļūt arī ar kādu no lētajām aviokompānijām.

Paši lidojām ar Easy Jet no Rīgas uz Berlīni, tur pavadījām nakti un nākamajā rītā izlidojām uz Olbiju, kas atrodas Sardīnijas ziemeļaustrumu galā, 120 km no galapunkta – kempinga Cala Gonone ciematā. Ceļa izdevumi turp un atpakaļ bija 150 eiro. No lidostas līdz kempingam var nokļūt gan uz vietas noīrējot mašīnu, gan ar sabiedrisko transportu. Mums, rīkotājiem, galvenā problēma bija atgādāt uz Sardīniju visu nepieciešamo ekipējumu – divriteņus, laivas, hidrotērpus, drošības aprīkojumu klinšu un virvju posmiem. Noslēdzām līgumu ar loģistikas firmu un – gods godam – noteiktajā laikā viss bija klāt.

Mēs ar Edgaru, Ingusu un Jāni ieradāmies četras dienas iepriekš. Jau iepriekšējā gadā bijām izstaigājuši daļu distanču un saplānojuši trases, tagad atlika vien vēlreiz visu pārbaudīt un izlikt kontrolpunktus. Bijām droši – te viss notiks pa īstam – gan trekings un orientēšanās kalnainā apvidū, gan īsts MTB, gan koustīrings (krasta līnijas apsekošana, kas ietver iešanu, kāpšanu un peldēšanu, nelietojot nekādu īpašu papildus aprīkojumu), un tad vēl arī kāpšana, nolaišanās pa virvēm no liela augstuma, laivošana, speleo punkti. Vienvārdsakot, "rozīnīšu" bija atliku likām.

Pirmā Adventure Camp diena – četru stundu iepazīšanās pārgājiens. Lai saprastu, kas te notiek, lai pa takām, klintiņām, cauri dzelkšņainiem mežiem uzkāptu kādus 500 metrus virs jūras līmeņa un paskatītos, cik fantastisks skats te visapkārt paveras. Un kā viss smaržo! Jūras sāļais svaigums, klinšainās nogāzes apaugušas ar rozmarīnu, mazas ciedru un priežu audzītes – gaiss blīvs no smaržām! Skats uz zilo Vidusjūru un piesātinātā piedzīvojuma smarža bija pirmais, kas apbūra. Tiesa, tobrīd neviens vēl nedomāja par to, ka piedzīvojumam būs arī sava garša. Nežēlīgi sāļa. No sviedriem, kas straumēm tek acīs, un tad vēl no jūras ūdens, ko ierauj nāsīs, lecot no klintīm, ja vien neesi aizspiedis degumu. Ja kādam bija iesnas, visu jūras ūdens nekavējoties izskaloja...


Iepazīšanās izgājiens, lai apskatītu Cala Gonone apkārtni *
* Vairāk Adventure Camp bildes skatāmas šeit!


"Klases" un "klasiķi"
Otrajā un trešajā dienā notika tā sauktās "klases". Sadalījām dalībniekus divās grupās, pirmajā dienas pusē vieni apgūst, piemēram, laivošanas tehniku, otri – velo braukšanas fineses. Pēcpusdienā grupas mainās. Nākamās dienā programmā svarīgākās lietas par kalnā kāpšanu un orientēšanos. "Klašu" laikā notika semināri un praktiskās nodarbības. Dažas "klases" vadījām divatā, lai būtu maksimālā atdeve. Dalījāmies pieredzē, demonstrējām, kopīgi apguvām. Piemēram, visi kopā iebraucām jūrā un izmēģinājām, kā pareizi nostiprināt mantas, kāda ir airēšanas tehnika, ko darīt, kad laiva apgāzusies, kā tikt atpakaļ laivā. Laivošanai izmantojam jūras laivas, nenogremdējamus plastikāta SOTus, ar tiem mācījāmies, kā komandai, kuras četri dalībnieki sadalīti 2 laivās, pareizi sadarboties, lai sacensību laikā nezaudētu ātrumu, kā noturēt laivu viļņos, ko drīkst un ko nedrīkst darīt jūrā.


Siguldas pakalni ir nieks salīdzinot ar Sardīnijas ceļu kāpumiem...

Vēlāk, sacensību daļā, dažus kontrolpunktus bijām novietojuši alās, kurām piekļūt iespējams tikai ar laivu ieairējot zem klintīm un tad uzrāpjoties pa tām. Ja tiec alā, ieej 25 metrus augstā zālē ar stalaktītiem. Un saproti – tas bija visu šo pūļu vērts!

Ļoti svarīga bija orientēšanās klase. Navigācija, kompasa lietošana, dažādas kartes, ceļa izvēle, sīkas pieredzes lietas, taču tieši šie sīkumi nosaka komandas ātrumu. Orientēties jāmāk katram komandas loceklim, jo viens navigators nevar tik lielu uzmanības slodzi visu sacensību garumā izturēt, turklāt viens var pieļaut kļūdu, tāpēc svarīgi, lai arī citi sekotu līdzi.


Laivošana Vidusjūrā ar SOTiem – emocijas garantētas!

Riteņbraukšana bija interesanta ar to, ka te nu reiz bija gan ar Latvijas mērogiem nesalīdzināmi smagi kāpumi, gan tehniski nobraucieni pa akmeņainām un smilšainām takām. Arī šeit ļoti svarīga komandas spēja sadarboties! Mācījāmies, kā palīdzēt cits citam, kā lietot vilkšanas ierīces, lai uzlabotu kopējo rādītāju, jo vienmēr, pat ļoti spēcīgā komandā, ir viens vājākais. Kāpēc lai spēcīgākais viņam nepalīdzētu?

Un, protams, apguvām arī klinšu kāpšanas un drošināšanas organizēšanas pamatus – ceļu izvēli klinšainā apvidū, kāpšanu, nolaišanos pa virvēm. Tā pagāja otrā un trešā diena. Nu bijām gatavi arī lielākam izaicinājumam.


Nolaišanās no tāda augstuma – daudziem pirmo reizi mūžā!

Kad emocijas sit augstu vilni
Ceturtajā dienā no paša rīta sākās sacensību daļa. Dienas pirmajā pusē uzsvaru likām uz disciplīnu maiņu. Dalībnieki startē ar velosipēdu, īss, apmēram 10 minušu brauciens, kam seko peldēšana, tātad jāuzvelk hidrotērps, jālec no klints ūdenī, tad jāatgriežas atpakaļ bāzes vietā, no turienes jādodas kāju posmā uz minūtēm piecpadsmit divdesmit, tad vēlreiz velo posms, kam atkal seko peldēšana, kāju posms un beigās kāpšana, nolaišanās pa virvēm. Atpakaļ uz velo. Viss notiek dinamiski un spraigi. Mērķis – likt noprast dalībniekiem, cik svarīgi nezaudēt laiku starpfinišos. Atšķirība starp tām komandām, kuru dalībnieki uzvelk hidrotērpu nepilnā minūtē, kam ekipējums pielāgots tā, lai to var nomainīt zibenīgi, un komandām, kas nav tajā vingrinājušās, bija nozīmīga.


No velo uz peldēšanu, tad kāju posmā, tad atkal uz velo...

Pēc priekšpusdienas aktīvā ievada – sacensību galvenā daļa. Pēcpusdienā velo posms līdz pat naktij – ar grūtiem kāpumiem un gariem nobraucieniem, ar vietām, kur velosipēds gana lielu gabalu jānes. Un tad viss tālākais teju "bezapstājas" režīmā līdz pat sestdienas vakaram.

Riteņbraukšana Sardīnijā – lieli kāpumi un stāvi, tehniski nobraucieni, augstumu starpība mērāma kilometra robežās, distances pa dažāda seguma ceļiem, takām, arī ceļu kvalitāte ļoti dažāda. Velo posma garums – vairāki desmiti kilometru, pie tam ar orientēšanos apvidū.


Pat spēcīgākajām komandām ne visi kāpumi padevās braukšus!

Velo posmam sekoja pārgājiens pa kalnainu apvidu ar kāpšanu klintīs un virvju trasēm, tad laivošana ar kontrolpunktu meklēšanu jūras piekrastes klinšu alās, līdz beidzot, "saldajā ēdienā" – koustīrings un noslēguma trekinga posms, proti, atgriešanās nometnē pāri apvidus vienai no augstākajām virsotnēm, kas paceļas 600 metrus virs jūras līmeņa. Mežonīgs skaistums.

Koustīrings bija viena no tām disciplīnām, par kuru visi bez izņēmuma bija absolūtā sajūsmā. Sardīnijas jūras krasts Cala Gonone apkārtnē ir tāds, kādu Latvijā pat grūti iedomāties. Tu ej pa klinšaino piekrasti, kamēr vari, tad lec ūdenī, peldi un tad atkal rāpies klintīs. Atkal un atkal. Klinšu bluķiem piebiris krasts ar fantastiskām akmens formām, pret kurām sitas viļņi. Un tad pēkšņi "ejamais" krasts izbeidzas un ir tikai 200 metrus augsta vertikāla siena, kas ietiecas jūrā, un tu nezini, cik ilgi būs jāpeld, lai varētu atkal tikt krastā un iet kājām. Saproti, ka izvēles nav, kas būs, būs, un – ielec zilajā jūrā. Un tad pēkšņi atklāj, ka te taču tāds plauktiņš izskalots, pa kuru var iet, un tad pēc kāda brīža atkal iegāzies jūrā, jo plaukts vietumis ir robains, un tad tu atkal rāpies pa klintīm, līdz beidzot esi ticis tik augstu, ka saproti, ja turpināsi kāpt, paies ilgāks laiks, nekā peldot. Un atkal lec jūrā un peldi... Un tad pēkšņi redzi, ka labāk ir peldēt nevis apkārt klintij, bet zem tās "pa taisno", jo cauri spīd gaisma, un tu iepeldi zem klints, nonāc tādā kā alu labirintā, peldi zilzaļā puskrēslā, līdz atkal izpeldi ārā klints otrā pusē, spožajā saules gaismā...


Šī pasākuma un arī Cala Gonone piekrastes "pērle" – koastīrings!

Pirms gada, kad ar Edgaru šo distances posmu laivojām, nolēmām vienu no kontrolpunktiem ielikt milzīgā grotā. Gūtmaņa ala arī ir grota, kādus divpadsmit metrus augsta, bet Sardīnijā pie Cala Gonone ir Milenium grota, kuras augstums kādi 120 metri – augstāka kā viesnīca Latvija! Bija komandas, kas pēc koustīringa distances "izstājās" no sacensībām, teica – mēs vienkārši nolēmām nekāpt kalnā, bet vēlreiz izstaigāt-izpeldēt šo distanci, vēlreiz izbaudīt kaut ko tik neiedomājami fantastisku!

Bet pārējiem emocionālā kulminācija bija pēdējais kontrolpunkts, kas novietots kalna virsotnē. Vienkārši: pēc koustīringa novelc slapjo hidrotērpu, ieliec to mugursomā un vairākus simtus augstuma metrus pārvarot dodies kalnā meklēt takas un pēdējos kontrolpunktus. Grūti. Bet skaisti. Īstenībā, neviens nebija gaidījis, ka tas viss būs tik satriecoši skaisti un vareni. Pat mēs paši ne.


Un pilnīgā nogurumā, pēkšņi, pamani šādu ziedu... Tas dod spēku!

Jā, emocijas sita augstu vilni, sarežģītība – ne pa jokam, taču visas distances bija saplānotas tā, lai dalībniekiem būtu iespēja atgriezties. Ja saproti, ka spēki ir galā, vari doties atpakaļ, noīsināt distanci, izvēlēties sev atbilstošu ceļa grūtības pakāpi. Komandu dalībnieki jau iepriekš bija vienojušies, kādi kuram ir mērķi. Mums taču nevajag, lai dalībnieki distancē lēni mirst, svarīgi ir lai viņi iegūst pieredzi. Protams, ir sāpīgi, ja kāds tavs komandas biedrs pasaka – vairāk nejaudāju, taču tā ir realitāte. Apzināties savas spējas – tas ir lielisks ieguvums! Bija komandas, kas taktisku apsvērumu dēļ īsināja distanci, lai laikus un nenomocījušies paspētu uz nākamo posmu, necīnījās par uzvaru, taču gribēja iemēģināt visus posmus, lai iegūtu pilnu pieredzes spektru. Bet bija arī tādas komandas, kas izvēlējās maksimālo grūtības pakāpi, cīnījās līdz galam. Un ieguvēji bija gan vieni, gan otri.


Šī ir viena no tām komandām, ar kuru Latvijas piedzīvojumu sporta "fani" var patiesi lepoties!

Tagad droši varu teikt – Sardīnija ir mans iepriekšējo gadu labākais atradums! Rudenī (vai nākošgad) tur plānojam nākamo piedzīvojumu nometni – dalībnieki jau aicināti pieteikties (informācija par to meklējama šeit!).

Vairāk Adventure Camp bildes skatāmas fotostāstā (1. un 2. daļā)!

Adventure Camp Sardegna 2008 rezultāti skatāmi šeit (Excel tabula)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar piedzīvojumu sportu, kā arī atsevišķām tā disciplīnām, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv