Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Andalūzijas atkarība ar kāpšanas elementiem

Autors: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Edgars Deksnis
2008. gada maijs, Rīga

"Atkal tā Spānija? Vai neapnīk?" – manī raugās jautājošs acu pāris. Atbildes nav, jo ej nu izskaidro to savādo Andalūzijas atkarību, kas nepilnu divu gadu laikā turp velk jau trešo reizi. Arī šopavasar plānā El Chorro un San Bartolo klintis, kokteilī ar apvidus interesantākajām vietām, ar saules un agrīnas vasaras priekiem.

Ausīs skan "Counting Crows" smeldzīgais "Holiday in Spain", un paiet kāds pusgadsimts līdz caur lidostu drošības kontrolēm un līdzpaņemto ceļamaižu sainīšiem, caur Reihstāga kupolu un Berlīnes stacijas burzmu, caur garlaicībā šķirstītu aviokompāniju žurnālu lapām, caur smiekliem un iepriekšējo braucienu atmiņām, nolaižamies Malagas lidostā. Samtaini siltais dienvidu vakars izlīst pār mums kā saules karsēta medus trauks, iekūstam tajā saldi un lipīgi, ar cerību palikt šai siltumā vismaz tuvākās divas nedēļas. Auto noma pārsteidz, pasūtīto necilo "Toyotu" vietā saņemam pēc rūpnīcas svaigi smaržojošas "Hondas". Tumsas tīts ceļojums līdz iemīļotajam El Chorro, un tad jau atkal esam savā vietā, atkal esam savās Andalūzijas mājās "Finca La Campana".

29. 04., otrdiena. Vasara sākusies!

Rīts pienāk mazliet neparasts. Ikdienā aiz loga dunošās auto plūsmas un tramvaju graboņas vietā gulēt traucē kāds pustraks gailis un kazu blējieni. Integrēšanos vidē pasteidzinām ar žiperīgu izskrējienu "pa perimetru" pēc citroniem pašbrūvētā "sporta dzēriena" vajadzībām.



Pirmā kāpšanas diena Valle De Abdalajis ciemata klintīs atnes karstu vasaru un nelielu samulsumu. Rokas jau piemirsušas to tīkamo sajūtu, ko dod pieskaršanās īstām, siltām dienvidu klintīm. Noskatītos supervieglos maršrutiņus aizņēmusi kāda mācību grupa, savus "četrinieciņus" un "piecinieciņus" (klinšu kāpšanas grūtību kategorija, red.) atrodam turpat blakus. Lēni, mierīgi un ar baudu. No sirds ļaujam sevi izsildīt diezgan pamatīgajam karstumam. Latvijas garās ziemas drēgnā pelēkuma nogurdinātiem ir jauki veselu dienu pavadīt ne mirkli nesalstot un netīņājoties biezās jakās.



Pēc čaklas kāpšanas sapošamies civilizētākā paskatā un dodamies baudīt vakaru netālajā Andalūzijas pērlē Antekvērā. Sajūsminos par spānisko "onkulīšu kultūru".



Lai kurā ciematā vai pilsētā nebūtu, it visur redzēsiet kādu omulīgu soliņu ar virknē satupušiem kungiem labākajos gados. Kārtējo reizi iekrītam uz veco, labi zināmo spāņu jociņu, ka laikā kad vidusmēra ziemeļeiropietis sāk kārot pēc kā ēdama, dienvidgalā viss ir slēgts. Pie kārā kumosa tiekam vēlā pievakarē komplektā ar TV translēto futbola maču starp "Barcelona" un "Manchester United". Nedaudz pat iekarstam. Mājās esam jau pēc pusnakts. Atvaļinājums uzņem apgriezienus.

30. 04., trešdiena. Pa Karaļu ceļu.

Tāda kā karaliska diena. Dosimies no iekšpuses izpētīt grandiozo El Chorro kanjonu. Iepriekšējos braucienos safotografēts no visiem viegli pieejamajiem rakursiem, šoreiz tas vilina ielūkot, kas "lācītim vēderā". Diezgan pamatīgā augstumā kanjona iekšmalai ir piestiķēta šaura laipa, kas aizvijas tā dziļumā. Tālajā 1914. gadā taku atklājis Spānijas karalis Alfonso XIII, dodot tai skanīgo "Camino del Ray" jeb "Karaļa ceļa" nosaukumu. Gandrīz gadsimta garumā laipa pamatīgi cietusi no laika zoba, margas aplūzušas un arī pamatnes vietā šur tur rēgojas tukšums. Bet nemierīgos tas nebaida. Tieši no "Karaļu ceļa" sākas daudzi sporta [klinšu kāpšanas] maršruti. Bez tam, kopš strikti noliegta kājnieku pārvietošanas caur līdzās esošajiem dzelzceļa tuneļiem, šaurā laipa ir vienīgais ceļš pa kuru nokļūt iespaidīgās klinšu čupas otrā pusē esošajos kāpšanas sektoros.

Andris no grāmatām un vietējiem zinātājiem savācis pamatīgu informācijas bagāžu. Visi avoti vēsta, ka lai nokļūtu līdz kanjona otram galam un atpakaļ, vajag teju vai pilnu dienu. Tomēr izkasīties no mājas izdodas tikai pusdienlaikā. Nekas, iesim tik tālu, cik varēsim.



Kanjona pirmajā daļā gar takas iekšmalu pie klints nostiprināta drošības trose, kas dod iespēju ceļu mērot "via ferrata" stilā. Vietējās leģendas vēsta, ka par to savulaik parūpējies mūsu "fincas" saimnieks Huans. Mazliet smagāks "ferratu" variants ir pats takas sākums, jo lai nepieļautu ziņkārīgo tūristu nokļūšanu uz "Karaļu ceļa", un izslēgtu iespēju neveiklākajiem no viņiem brīvā kritienā piezemēties kanjona dziļumā, laipas sākuma posmi pilnībā likvidēti. Lai tiktu uz priekšu (un augšu), prasās kāpšanas ekipējums un tā lietošanas iemaņas.



Pēc nelieliem adrenalīna uzplūdiem veiksmīgi esam uz laipas, atliek tik vicot uz priekšu, neaizmirst par pieāķēšanos, un cerēt, ka tieši šodien celiņš neizdomās sevī izdrupināt kādu jaunu caurumu. Uzbangojošais adrenalīns jaucas ar sajūsmu un piepūli pievarot posmus bez pamata zem kājām. Galvenais tajā brīdī neskatīties uz leju. Saspringts cilpojiens, un jau esam pirmās klinšu grēdas (Lower Gorge) viņā pusē pie spirgti zaļām nogāzēm, kas iekļauj kanjonu izgrauzušo Gvadalorsas upīti. Turpat rēgojas pērn un aizpērn iepazītais kāpšanas sektors "Cotos Medios", kuram reiz piekļuvām caur dzelzceļa tuneļiem, savā nezināšanā riskējot uzrauties uz 6000 EUR liela soda (summa minēta saskaņā ar vietējiem nostāstiem). Piesaulītē gozējas kādas senas saimniecības drupas, noskatām to kā iespējamo kāpēju mītni. Tas nekas, ka piekļuve tai iespējama tikai pa nervus kutinošo "Camino del Ray", caur neatļautajiem tuneļiem, vai bezkaunīgi noraujot vilciena rokas bremzi un apturot lielā ātrumā joņojošos braucamo tieši mums vajadzīgajā vietā. Priekšā vēl otra klinšu grēda, ar ne mazāk iespaidīgu kanjonu (Central Gorge). Pēc sātīgas launaga pauzes tiek pieņemts lēmums doties tālāk. Laipa, lai arī eksistē, te ar drošības margām aprīkota nav, tomēr uzmanīgi turpinām ceļu. Īsi pirms finiša kādā šaurākā vietā manī sarosās savādas bailes no augstuma, lejā tekošo ūdeņu sajaukta mazliet sagriežas galva. Tālāk iet neriskēju, iekārtojos drošā vietiņā un gaidu kamēr pārējie aizmanevrē palūkot kas notiek aiz stūra, un tad jau žirgtā solī diebjam atpakaļ. Visjaukākais man šķiet pats fināls – gandrīz 50 m nolaišanas [pa virvi] pa pilnīgi vertikālu klints sienu.



01. 05., ceturtdiena. Nenoslēgto rēķinu diena.

Tāda kā pērn nenoslēgto rēķinu diena. Pašķīstam kur nu kurais. Ieva un Andris, aiziet kāpt pa nopietnam. Atpūtnieku flangs brauc izlūkot kāds izskatās izslavētais "El Torcal" dabas parks saulainā dienā. Pērn iztaustījām vien biezas miglas segtas tā kontūras. Ekipējumu ņemam līdzi, jo vairāki kāpjami maršruti esot arī tur. Diemžēl aizmirstam rēķināties ar 1. maija faktu, līdz ar to brīvās pastaigas un kāpšanas vietā nokļūstam gadatirgus cienīgā priecīgu ļaužu pulkā, kuri no visas sirds bauda saulaino brīvdienu. "Pankūkkaudžu parks" ir iespaidīgs, tur aizbraukt nudien ir vērts, bet pakāpt gan jau pagūsim.



Pagūstam ar’. Ēdot pusdienas kādā ceļmalas kempinga krodziņā pamanām kāpšanas sieniņu un nelaižam garām iespēju simboliski uz tās patirināties. Lai slavēts tas mūsu zemes uzņēmējs, kas ko tādu iekārtos savā teritorijā! Domāju, šim pilsonim par klientu trūkumu sūroties nenāksies. Dienai punktu pieliekam ar vēl vienu nenokārtoto rēķinu – Edgars realizē plānu tīri un ar apakšējo drošināšanu uzkāpt El Chorro "Eskalera Arabe" sektora "El Pilarito" spicē. Blakus esošais 6b gan rokā tik viegli nedodas. Papļāpājam ar kādu līdzās 6c kāpjošu norvēģu pāri. Saulē iedegušie pusmūža skandināvi savas jaunās mājas atraduši netālajā Alorā. Tālāk no dzimtenes tumsas, tuvāk saulei un siltām klintīm. Skaisti! Ir uz ko tiekties!

Neizbēgamajā stacijas bufetē sastopam Andri un Ievu, kuri vēlreiz traversējot "Camino Del Ray" kāpuši "Cotos Medios" sektorā. Tad tradicionālais alus kauss, un visbeidzot karaliskas vakariņas namiņa virtuvītē (paldies Unai un Vinetai!). Spēcīgākajiem vēl atliek jauda nodoties azartiskam galda tenisa mačam, līdz diena atkal ir ieilgusi pāri pusnaktij. Mājās atgriežoties būs jāņem vēl viens atvaļinājums, lai izgulētos.

02. 05., piektdiena. Līdz tuvākajam restorānam – 8 km DA virzienā.

Šodien kāpjam Turonā, aptuveni 20 km no El Chorro, gabaliņu aiz Ardales pilsētiņās. Neviļus sanāk piečakarēt nekāpēju Unu. Pārliecībā, ka kāpšanas vieta atrodas līdzās Ardales ezeriem ar skaistām trekinga takām un kafejnīcām, pierunājam viņu doties līdzi, lai ievestu… pilnīgā nekurienē. Kā vēlāk rezumēs pati Una "zinām, zinām mēs tos jūsu netālos restorānus – 8 km DA virzienā, ja vien izdodas atrast taku... :)". Kamēr Una nododas grāmatu lasīšanai pamīšus ar dziesmu pūra ritināšanu, kāpjam Turonas garajos un grubuļainajos maršrutos.



Sektors mazliet atgādina La Poltronu Sardīnijā. Pelēks akmens, ar sīkām, ļoti asām aizķerītēm, posmiem "tikai uz berzi" un dažādu kategoriju maršrutiem. Sev pa kaulam var atrast ikviens. Saule karsē kā uz pannas, pūš spēcīgs vējš, kas virves liec puslokā, un šķiet gatavo mūs Tarifai un San Bartolo. Atkal noņemamies visu dienu. Ir mazliet skumji, jo šī ir pēdējā diena El Chorro. Vismaz šajā atvaļinājumā.

03. 05., sestdiena. Zem krustu zīmes.

Pienācis laiks atvadīties no skarbās "klinšu Mekas". Šoreiz ir īpaši smeldzīgi, jo nav zināms vai, un kad te atgriezīsimies. Varbūt tieši tāpēc pa ceļam piestājam ciemata stacijā, un baudot rīta kafiju mēģinām atmiņā piefiksēt itin visu šeit tik tuvo un mīļo. Tālāk pa vienu no Andalūzijas skaistākajiem ceļiem gar pērn apciemoto Rondu, caur Grazalemas dabas parku dodamies uz Arcos de la Frontera, lai svētdien finišētu vēju pilsētā Tarifā.

Par Arcos de la Frontera dzirdēti un lasīti daudz labi vārdi, un tā tik tiešām nepieviļ. Neraugoties uz mazliet samocīto viesnīcas atrašanas procesu, pilsēta pārsteidz ar savu rāmo skaistumu, ar skaidrajām kontūrām, tīrajām krāsām un visur esošajiem ziediem. Arī viesu nama "Casa Blues" meklējumi ir tā vērti. Baltā un klusā ēka uzbur mazliet nereālu sajūtu. Uz stāvas kraujas malas iekārtotās viesnīcas terase pielipusi klintij kā bezdelīgu ligzda. Ar vārdiem grūti aprakstīt namiņa saimnieku gaišo viesmīlību, bet pamatīgu izbrīnu sagādā vestibilā uz galda noliktā "Piena Lāses" kārba. To esot iedāvājuši nesen nakšņojušie kuldīdznieki. Skan klusināta mūzika, atmosfēra tāda, ka gribas vai pārvietoties uz pirkstu galiem un sarunāties čukstus, lai neizjauktu maigo idilli. Patiešām Ļoti Īpaša viesu māja.

Iečekojamies un dodamies pilsētas iepazīšanā. Trāpāmies tieši uz Maija Krusta svētkiem. Par godu Jaunavai Marijai visos vecpilsētas nostūros slejas neļķēm dekorēti koši krusti. No krusta uz krustu virzās spilgtas, svinīga prieka pilnas procesijas. Atšķirībā no mūsu pašu Latgalē sastopamajiem Jaunavu Mariju slavinošajiem Maija dziedājumiem te viss notiek ar lielu vērienu, ar nevaldāmu dzīvessparu, enerģiskām dziesmām, dejām un vīna malkiem. Pasākuma dvēsele ir kāds saposies cienījama vecuma kundzīšu pulciņš, kas pie katra krusta laižās sparīgās dziesmās un flamenko soļos.



Vakarā labu laiku kavējamies uz viesnīcas terases. Andalūzija mums atkal atklājusi jaunas tās šķautnes. Ar ielu dejām un dziesmām, ar ziedu pārpilnību un pilsētas krāšņumu izceļošām nakts gaismām.



04. 05., svētdiena. Smaidošā pilsēta.

No Arcos De La Frontera, caur iespējams Eiropā vecāko pilsētu Kadizu, brauksim uz iespējams Eiropā vējaināko pilsētu Tarifu.

Uz pussalas esošā, zilā okeāna ieskautā Kadiza kļūst par manu šī ceļojuma pilsētu Numur Viens. Tīri subjektīvi. Tajā ir kaut kas neaprakstāms, kaut kas netverams. Vai tas okeāna sāļais gaiss, baltā saule vai savdabīgā arhitektūra, bet Eiropas, iespējams, vecākā pilsēta vilina to izpētīt vēl pamatīgāk.



Kadizu 1100. gadā pirms mūsu ēras dibinājuši feniķiešu jūras braucēji. Savu otro Amerikas braucienu no šejienes sācis Kolumbs, savulaik tieši te pasludināta pirmā liberālā Spānijas konstitūcija, bet mūsdienās Kadiza ir viena no valsts turīgākajām un kosmopolītiskākajām pilsētām. Bagātība gan acīs neduras. Vidē sajaucies kaut kas no tradicionāla zvejnieku ciema noskaņas, ar mazliet hipijisku brīvības garšu un saules pielieta kūrorta laiskumu. Pilsētas robežu lielākoties veido okeāns, īsta veiksme makšķerniekiem, kuri Kadizas maliņā stāvēdami savas pusdienas ķeselē pa tieši no bezgalīgā ūdens klajuma.



"The Smiling City" – šādu apzīmējumu uz Kadizas informācijas bukleta vāka atrodu jau pēc atgriešanās. Tā arī ir, par visiem 100%. Un tas "smiling" ir nevis tas rietumnieciski-sintētiski-samākslotais smaids, bet tas vienkāršais, vieglais prieks dzīvot un būt.

Vakars pienāk Atlantijas Okeāna un Vidusjūras krustcelēs. Tarifa. Pazīstamā "Casa Mare Jonico" un saulriets brīdī, kad saule taisa savu "plunkš" okeānā. Jocīgi, bet tā arī paliks šīgada braucienā vienīgā noķertā Atlantijas vakarblāzma. Atlikušās dienas būs notikumiem tik pieblīvētas, ka tradicionālie gājieni līdz milzīgajam ūdens klajumam risināsies jau melnā tumsā.

05. 05., pirmdiena. Mēles malā.

Pirmais Tarifas rīts. Rīta sveicienskrējiens gar okeānu. Dina pat pamanās paplunčāties nebūt ne mazajos viļņos. Labs dienas sākums, lai turpinātu ar klinšu kāpšanu. Šoreiz dodamies uz 12 km attālo Betis ciematu, uz San Bartolo kalna Tajo El Buho zonas "Sector Los Bordillos", jeb "mēles malu". Tā ir gigantiska, pār San Bartolo kalnu noslīgusi, akmens strēmele.

Nogriežam no šosejas Betis ciemata virzienā, un šķiet kāda neredzama roka nospiedusi pogu tikpat neredzamai laika mašīnai, kas iesviež 100 gadus senā pagātnē. Šaurs, baltiem stabiem iemalots ceļš, trakulīgi ziedošas pļavas, zedeņu sētas, pa retam tradicionālās Andalūzijas mājiņas, un daudz, daudz savā nodabā klīstošas labi koptu zirgu un govslopu ģimenītes. Tieši tāpat te varētu izskatīties arī pirms gadsimta, ja vien bildi nejauktu asfaltētais celiņš.

"Mēles malas" maršruti ir īsi, visdažādākā līmeņa. Sistemātiski izkāpjam visu "vieglo galu", no IV+ līdz 6a (puišiem). Darbojamies līdz vēlai pēcpusdienai. Sanāk tāds augšā - lejā, gandrīz kā uz mākslīgajām sieniņām, tikai te mūs priecē saule un nemainīgā bilde ar okeānu.



Atpakaļceļš paver žilbinošu ainu kaitotājiem apsēstā okeāna virzienā. Virs ūdens klajuma izbirusi gigantiska M&M turza, un krāsainie krikumi rātni šūpojas augšup lejup virs zilzaļajiem viļņiem. Izskatās skaisti. Varbūt jāpievēršas kaitbordam? Vakariņas uzgrilējam foreles un kādas mums nezināmas okeāna zivtiņas. To dēļ vien bija vērts šurp doties.

06. 05., otrdiena. Zem grifa spārniem.

Turpinām ķemmēt "mēles" malu. Šoreiz pabīdamies mazliet tālāk, līdz savdabīgajam "Sector Mosaico". Augstās, mazām gropītēm krustu-šķērsu izvagotas klintis ir kā no daudziem neregulāriem gabaliņiem sastiķētas un sniedz mānīgu iespaidu par ideālām aizķerēm. Nav gan tik viegli kā izskatās. Kāpjam gandrīz pilnu darba dienu, līdz pēc kāda, ar negatīvu karnīzīti sākta, maršruta rokas jau ir tā piedzītas, ka tālākā kāpšana pārvēršas par muļķīgu tizlošanos, vismaz manā izpildījumā.



Visā visumā sektors ir ļoti interesants, ar maršrutiem no IV – 8a, pēc spāņu gradācijas, kas pēc subjektīvām sajūtām ir par mata tiesu niknāka nekā, piemēram, Sardīnijā. Mūsu lauciņš ir tie no IV līdz V+. Visādā ziņa vieta tā vērta, lai tur atgrieztos. Izbrīna San Bartolo klinšu daudzveidība. Nelielajā teritorijā sastopams teju viss ko vien var iedomāties. Visdažādākie akmeņi, ar visdažādāko formu un izmēru aizķerēm.

Dodoties lejup no klintīm tieši deguna priekšā spārnos paceļas kāds milzīgs putns, kura spārnu atvērums pilnīgi noteikti ir plašāks kā norāvušamies kāpējam. Jau vēlāk pēc bildēm tas tiek identificēts kā ne pārāk bieži sastopamais baltgalvainais grifs. Šo putnu planēšanu kaut kur virs galvas vērosim vai visu laiku, ko pavadīsim Betis ciematā.

Vakarā atkal jūras velšu baudīšana ar tīģergarnelēm un mīdijām. Kāpēc Atlantijas okeānu ar tā labumiem nevar pārcelt mazliet tuvāk Latvijai? Un komplektā līdzi arī Bartolo kalnu...

07. 05., trešdiena. Vēja varā.

Šodien pilnā apjomā izbaudām slaveno Tarifas vēju. Ir, ir, Tarifa vēju pilsēta! Kāpjot Zona de Arriba "Los Cernicalos" sektorā pūtējs brīžiem iegriež tik spēcīgi, ka vai rauj nost no klints. "Beidz taču vilkt to virvi!" – no augšas mazliet nikni sauc Ieva. "Eeees… nekooooo… nevelku!" – cauri brāzmām mēģinu kliegt pretī. Vaininieks ir vējš, kas nadzīgi satver katru vaļīgāk palaisto virves centimetru, lai to zibenīgi nospriegotu kā šaujamā loka stīgu. It kā vel nepietiktu ar satrakoto pūtēju, ik pa laikam zeme norīb dobjos būkšķos. Negribētos tos izdzirdēt kādā skarbā, ar apakšējo drošināšanu kāptā maršrutā. Vēlāk redzot pa ceļiem kursējošās militāristu ordas, dzimst melnais humors, ka sev nezinot esam nonākuši karadarbības zonā. Galu galā jau otro nedēļu esam attālus no jebkādas informācijas par pasaulē notiekošo, un maz kas var gadīties. Kamēr tuvinieki skatoties TV ziņas par notikumiem Tarifā lēnām nosirmo, mēs dzīvojam naivā neziņā. Jau vēlāk uzzinām, ka tie par laimi ir tikai armijnieku manevri.



Vēja un šaudīšanās aizbaidīti, pārvācamies uz daudz mierīgāko "La Habitacion" sektoru, kur "Pared Del Sol" "četriniekiem" un "pieciniekiem" nobārstītā sieniņa ir kā radīta kāpšanai siltā aizvējā. Turpat pretī atrodas arī "Pared De Dandy", kas faktiski ir grūto maršrutu virkne. Andris izkāpj vienīgo 6a – "Nakts Karalieni", pārējie jau velk uz "septiņniekiem" ar astīti.



Atkal darbojamies visu dienu. Pēc tādas ņemšanas nekas nav labāks par peldi okeāna viļņos. Izskatās gan, ka šajā pludmalē esam vienīgie pingvīni, un uz jakās tērpto spāņu fona izskatāmies mazliet gaisā pasisti.

08. 05., ceturtdiena. Nelsona pēdās.

Šodien plānos Zona de Arriba "El Cancho", jeb "ačgārno aizķeru sektors", un mazliet arī relaksējošais "Pared Del Sol". Jau iepriekš saplānojam kāpt tikai pusi dienas, lai nedaudz atpūstos un apskatītu kas notiek aiz Betis - Tarifas trases robežām.

"El Cancho" atkal piedāvā ko mazliet savādāku kā ierasts. Vai ar lielām pakāpienveida plāksnēm, vai ar sīkām aizķerītēm, bet visi "rokturi" un "rokturīši" ir apgriezti kājām gaisā un tverami no apakšas. Nedaudzo kopīgi veikto maršrutu amplitūda jau ierasti svārstās no IV – 6a. Pievienojas kāds puisis no Valensijas, kurš palūdz atļauju pakāpt ar mums. Kad izsakām komplimentus par eleganto iznešanos uz klints, viņš noliedzoši purina galvu, un stāsta, ka kāpjot tikai četrus mēnešus. Bet toties kā kāpj! Un kur?!



Pēcpusdienu veltām apkārtnes iepazīšanai. Kā pirmais pieturas punkts ir Vejer de la Frontera, kas vilina arī ar faktu, ka tur esot paraglaidinga centrs, kuru diemžēl tā arī neizdodas uziet. Pati pilsēta, līdzīgi citām savām baltajām māsām, uztupusi kalna galā kā eleganta cepure. Šaurajās ieliņās valda miers un klusums, tāda kā mūžīga siesta. Saskaņā ar tūrisma ceļvežiem Vejer de la Frontera sevī iekļauj visas Andalūzijas maoru kultūras kvintesenci, un līdz pat Spānijas pilsoņu karam pilsētiņas sievietes valkājušas hidžabus. Šodien par to liecina vien dažu suvenīru veikalu izkārtnes. Ievērības cienīga ir pēdējā laika pilsētas tēvu prasme jaunos dzīvojamo māju kvartālus iepludināt vidē tik organiski, ka vēsturiskā noskaņa netiek izjaukta ne mirkli, tajā pašā laikā neatsakoties no mūsdienīgiem risinājumiem.

Nākamā pieturvieta – Trafalgāra zemes rags un bāka. Vieta, kur pirms diviem gadu simteņiem risinājās 19. gadsimta nozīmīgākā jūras kauja, kad vienacainā admirāļa Horācija Nelsona vadītās angļu burinieku flotiles kārtīgi sadeva pa mizu apvienotajiem franču un spāņu jūras spēkiem. Pašam Nelsonam tā bija pēdējā cīņa. Redzot sapņaini zilzaļā okeāna viļņus apskalojam balto smilšu pludmali, ir pagrūti iztēloties to, kā toreiz, pirms 203 gadiem, ūdens klajums bija nosēts ar majestātiskiem buriniekiem, kuru komandu locekļi sirdīgi centās noslaktēt cits citu. Bet vieta ir skaista, ar īpašu noskaņu, un ja gadās nokļūt tajā Eiropas nostūrī, ir vērts nepabraukt garām!



Caur nelielo zvejnieku pilsētiņu Zahara de los Atunos (Tunču Zahāra, tur arī ir vērts iegriezties!), kur patukšojam konditoriju un pievācam pilnas kabatas ar gliemežvākiem, virzāmies atpakaļ uz Tarifu. Mājās grillgaļas vakars. Una un Vineta rezumē, ka tik ēdelīga kompānija sen nav redzēta. Meitenes, kurām uzticēta saimniekošana, ik dienu piekrāmē pilnu auto bagāžnieku ar pārtiku, lai no rīta secinātu, ka ledusskapis atkal ir tukšs.

Kā jau ceturtdienā un Tarifā, neiztikt bez krodziņa "Al Medina" apmeklējuma, kur notiek iknedēļas flamenko vakars. "Viņš izklupa plāna vidū, izgorījās dīvainā pozā un sastinga līdzīgs akas vindai, izspūrušu matu kodeļu kā vārnu ligzdu galā. Piesita dažas reizes ar papēdi un atkal sastinga" – tā spāniešu dejas savos "Līgavu medniekos" aprakstīja Anšlavs Eglītis. Šoreiz klausītāju prātus un sirdis karsē puisis ar segvārdu "El Lolito". Iejūkam saspiestajā pūlī kopā ar vāciešiem, spāņiem, suņiem, bērniem, cigarešu dūmiem un vīna glāzēm. Neraugoties uz burzmu un bezgaisu, ir kaut kā labi. Kaut kā no sirds. Priekšnesuma otrajā daļā neiztiekam bez sajūsmas spiedzieniem ieraugot kāpjam uz skatuves mūsu pērno paziņu Antonio Carassco. Vēlāk ievelkam Antonio nelielā fotosesijā, viņš izmanto izdevību un mēģina notirgot savu CD. Nekā nebija vecīt, mums jau tādi ir! Bet ja ceturtdienas vakarā esiet Tarifā, nepaejiet garām "Al Medina". Un noteikti sveiciniet Antonio!

09. 05., piektdiena. Eiropas miljonu pārsteigums.

Flamenko vakara un iepriekšējo dienu slodzes radītais sagurums dara savu. Kāpt nu galīgi negribas. Azartiskos Ievu un Andri nogādājam līdz klintīm, paši dodamies uz Bartolo kalna otrā pusē esošo Bolonias pludmali noķert kādu saules stariņu. Divas nedēļas dienvidos, un ne mirklis saules peldēm – tas nudien ir par traku! Uz nepilnu stundiņu iegulstam kāpu aizvējā, tad sarodas mākoņi, arī vējš zēģelē arvien iespaidīgāks. Lēnītēm pazūdam zem sapūsto smilšu pauguriņiem. Rodas vēlme savilkties kamoliņā, vēl pēc brīža ietīties jaciņās un ātri laisties kur siltāks. Sasodīts, kas tā par sauļošanos! Nu ko, ir jau arī citas lietas ko darīt. Dosimies meklēt "Baleo Claudia" romiešu drupas, kurām tepat kaut kur jābūt. Negaidām neko vairāk par nelielu akmeņu kaudzi. Spriežot pēc necilajām uz šosejas esošajām norādēm, nekas dižs nav paredzams. Bet… acis pārsteigumā ieplešas jo lielas. Neievērojamo gruvešu vietā mūs gaida iespaidīgas nelielas pilsētas atliekas un milzīgs, par Eiropas naudu uzbliezts, informācijas centrs. Vesels muzejs, ar trīsdimensiju grafikām, videofilmām un visādiem brīnumiem, kas ļauj virtuāli paviesoties tūkstošiem gadu senā pagātnē. Mūsējiem nudien derētu no spāņiem pamācīties, kā lietderīgi izmantot ES līdzekļus. Pie kam Eiropas Savienības iedzīvotājiem ieeja kompleksā ir bez maksas. Pastaiga senās pilsētas teritorijā ir gana interesanta, ar nelielu nerealitātes piegaršu. Ziedošu pļavu ieskautās romiešu kolonnas uz baltu kāpu un zila okeāna fona izskatās pēc mirāžas.



Pēcpusdienā vēl viens parasto tūristu plāns – netālās ostas pilsētas Algeciras apmeklējums. Te lielāko akcentu liekam uz iepirkšanos, kārtējo reizi bubinot par faktu, kā dzimtenes tirgotāji mūs čakarē. Gan apavu, gan apģērbu izvēle ir stipri lielākā kā LV, un arī cenas maciņam draudzīgākas. Centrālajā laukumā uz pilnu klapi rit kāds Eiropas savienībai veltīts bērnu burziņš. Derētu turp aizsūtīt Malagas lidostas darbiniekus, lai beigtu reiz uzdot jautājumus par Latvijas atrašanos ES. Izcilākie grūtgalvīši pat pamanās pieprasīt vīzas.

Vakars pienāk kā jau pēdējais vakars iemīļotā un bezrūpīgā vietā. Lielisks sarkanvīns, nakts gājiens uz okeānu, mirdzošas bākas un spožas zvaigznes, nikns vējš, slapjas kājas un acumirklīgs negaiss, kas simboliski uzplaiksnī tieši pēdējā Tarifas vakarā.

10. 05., sestdiena – 11. 05., svētdiena. Adios, Andalucia! Sveika, Rīga!

Mazliet sanīcis rīts. Nīgra somu pakošana. Pastaiga līdz okeānam, vēl neliels līkums pa Tarifu, un tad pa vienu no Andalūzijas skaistākajiem ceļiem gar Vidusjūras piekrasti dodamies Malagas un lidmašīnas virzienā. Laika ir daudz, piestājam kaut kur starp Esteponu un izslavēto Marbelu. Sezona vēl nav sākusies, citkārt tūristu pārblīvētajās šaurajās pludmalēs valda vēss tukšums. Ar tūristiem, vai bez, bet mežonīgā Tarifa šķiet daudz simpātiskāka. Kāds piekrastes krodziņš vilina ar jūras velšu smaržu. Piesēžam tur uz "calmaros fritos" un "una cerveza". Klusējam, jo vārdi šķiet lieki.



Lidostā Una pasaka visu ko domā kādam pārcentīgam darbiniekam, kurš pētot viņas pasi atkal burkšķ kaut ko par vīzām un viņam nezināmo Latviju.

Ērts lidojums un Berlīnes viesnīca. Šoreiz paliekam pie kāda bulgāru izcelsmes kunga hotelī "Plovdiv". Pats saimnieks mūs savāc lidostā un nākošajā rītā nogādā atpakaļ. Un tad jau, sveika Rīga! Divas nedēļas pagāja nemanot. Viss atkal kā parasti. Pirksti atkal (bet varbūt joprojām) kņud pēc klintīm, ķermenis pēc saules, un prāts pēc spāniskā viegluma. Andalūzijas atkarība laikam tomēr nav ārstējama.



Praktiska info:

Avio: Air Baltic un Easy Jet;
Auto noma Marbesol: www.booking-centre-online.com - ļoti labs un pārbaudīts variants!
Naktsmītnes:
"Finca La Campana" El Chorro – www.el-chorro.com
"Casa Blues" Arcos de la Frontera – www.casablues.tk
"Casa Mare Jonico" Tarifā – www.gotarifa.net
Izmantotās kāpšanas maršrutu grāmatas:
"ElChorro MiniGuide" www.rockfax.com izdevums;
"Andalucia Guia de escalada deportiva" - vietējais izdevums ar anglisku tulkojumu.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

www.adventurerace.lv sadaļā "Arhīvs" lasāmi vēl vairāki Ilzes Krišlaukas ceļojumu apraksti, tajā skaitā arī par iepriekšējiem Spānijas braucieniem.



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv