Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Ledus kāpšana Baltajos kalnos, ASV

Autors: Ēriks Rozners [ AUTORS?]
Foto no kāpienu dalībnieku arhīva un NEClimbs*
* Fotogrāfijas no www.neclimbs.com publicētas ar to autoru atļauju
2008. gada aprīlis, Bostona, ASV


Baltie Kalni (White Mountains) atrodas ASV ziemeļaustrumos New Hampshire pavalstī un ir daļa no plašākas Apalaču kalnu grēdas, kas vijas gar visu ASV austrumu krastu. Lielākā daļa no Balto Kalnu teritorijas ir Nacionālais Mežs. Ja var ticēt neoficiālai statistikai, tad Baltos Kalnus gadā apmeklējot vairāk cilvēku, kā Jeloustonas (Yellowstone) un Jozemītu (Yosemite) parkus kopā ņemot (tas būtu ap 7 miljoni cilvēku).

To gan būtu grūti pārbaudīt, jo atšķirībā no Nacionālajiem Parkiem, Nacionālie Meži neiekasē samaksu, un līdz ar to arī nav precīzu datu par apmeklētāju skaitu. Bez tam lielākā daļa apmeklētāju izklaidējas tikai vietējās pilsētiņās un uz kalnu pusi nemaz nedodas. Tomēr tiem, kam interesē daba un kalni ir lieliskas iespējas doties vienas vai vairāku dienu trekinga pārgājienos pa 1900 km garām brīvdabas takām vairāk kā 600 km2 plašā aizsargātā teritorijā.

Skeptiķi teiktu, ka Baltie Kalni īstenībā nemaz nav nekādi kalni, tikai tādi pauguri vien. Mt. Washington, Balto Kalnu augstākā virsotne sasniedz tikai 1916 m augstumu. Pieticīgie izmēri un vieglā pieejamība (vasarā Mt. Washington var uzbraukt augšā ar auto) daudzos rada vieglprātīgu un nevīžīgu attieksmi. Tomēr šie kalni ir ar savu raksturu. Baltie Kalni atrodas klimatiski īpatnējā vietā, kur sadurās aukstā gaisa frontes no Kanādas ar silto un mitro gaisu, kas plūst gar okeāna krastu no Karību jūras. Rezultātā relatīvi zemie kalni izceļas ar neparasti skarbu klimatu. Piemēram Mt. Washington pieder pasaules lielākā vēja ātruma rekords – 372 km/h (>100 m/s), kas tika reģistrēts šeit 1934. gada 12. aprīlī. Kopš 1849. gada, kad tika uzsākta šī skumjā statistika, Baltajos Kalnos, gan skarbā un mainīgā klimata, gan savu kļūdu dēļ bojā gājuši ap 140 cilvēku.


Mt. Lafayette un Franconia Ridge, Baltie Kalni ziemā

Kā tas viss sākās...

Ziemā Baltie Kalni pārvēršas par respektējamu alpīnisma treniņu vietu. Atkarībā no laika apstākļiem, uzkāpšana Mt. Washington virsotnē ziemā var būt vai nu garāks vienas dienas pārgājiens vai episka cīņa ar dabas stihiju, kas pielīdzināma labākajiem Aļaskas standartiem. Tiem, kam interesē tehniskā ledus kāpšana, Baltie Kalni piedāvā vairāk kā simts dažādu maršrutu sākot no WI2 grūtību kategorijas gandrīz vai lielceļa malā, līdz WI6 vai M7 un IV grūtību kategorijai (lieliska informācija par tiem ir pieejama www.neclimbs.com). Man interese par ledus kāpšanu radās pāris gadus atpakaļ – pēc veiksmīgas uzkāpšanas vairākās trekinga virsotnēs ziemā sagribējās izmēģināt kaut ko tehniskāku, kaut ko sarežģītāku un grūtāku. Tā kā man nebija pazīstams neviens kāpējs, kas varētu man palīdzēt, nolēmu sākt ar gidu servisu. Nedaudz papētīju informāciju internetā un izvēlējos Eastern Mountain Sports (EMS) Climbing School (www.emsclimb.com), galvenokārt tādēļ, ka zināju viņu inventāra veikalu, citādi visas izvēles šķita ļoti līdzīgas.

Kāpšana ar gidu nebija nekāds lētais pasākums. Tādēļ, lai samazinātu izdevumus un arī lai maksimāli efektīvi izmantotu laiku, es izpildīju šos pasākumus tādā kā ekspress variantā. North Conway, neliela pilsētiņa Baltajos Kalnos, kur atrodas praktiski visas gidu skolas, bija apmēram trīs ar pusi stundu brauciena attālumā no manas dzīves vietas. Pasākumi, kas pārsvarā tika veikti svētdienās, sākās ar "alpīno startu" – modinātājs zvanīja pusčetros, puspiecos biju jau mašīnā un ap astoņiem novietoju savu mašīnu stāvvietā pie EMS skolas. Palika nedaudz laika brokastu sviestmaizēm, un pusdeviņos jau tikos ar gidu. EMS skola deva visu tehnisko ekipējumu – leduscirtņus, dzelkšnus, zābakus, sistēmu, ķiveri, utt. Pašam bija jāsagādā piemērots apģērbs. Pati kāpšana notika apmēram no desmitiem līdz četriem, kad gids kļuva tramīgs, ka jātaisās atpakaļ, lai paspējam visu noapaļot līdz darba dienas beigām. Tā ap pussešiem jau biju atpakaļ savā mašīnā, un atlika tikai kāds četru stundu brauciens līdz mājām. Pirmās reizes es biju nobažījies, vai mājup braucot nenāks miegs. Tomēr ja pasākumi bija labi izdevušies, un tie visi tādi arī bija, adrenalīna līmenis bija gana augsts un problēmas ne reizi neradās.

Mani ledus kāpšanas piedzīvojumi sākās pagājušā (2007.) gada janvārī. Par tās sezonas mērķi biju izvēlējies samērā populāru kuluāru – Pinnacle Gully (III, WI3, ~150 m) kas atrodas Huntington Ravine pie Mt. Washington. Mērķa izvēle bija samērā naiva – neatceros kur, droši vien kaut kur internetā, biju izlasījis, ka šis maršruts esot šī reģiona interesantākais alpīnais izaicinājums. Doma bija paņemt iesācēju klasi (basic ice climbing) un otrā reizē mēģināt kopā ar gidu iziet Pinnacle Gully. Pirmā ledus kāpšana protams bija iespaidīgs pārdzīvojums. Tā kā piesakoties biju izstāstījis savu vēlēšanos iemācīties iet vairāku virvju garus maršrutus, mēs sākām ar relatīvi lēzeno, bet pagaro Willey’s Slide (II, WI2, ~150 m). Konrāda (Conrad Yager), mana EMS gida attieksme un piegājiens man iepatikās jau no pašas pirmās reizes. Mierīgs, nosvērts un ne tukšu sarunu mīlētājs (ko nevar teikt par lielu daļu amerikāņu) Konrāds atstāja pieredzējuša un zinoša kāpēja iespaidu. Pacietīgi viņš vadīja mūsu piecos posmos sadalīto kāpienu pa relatīvi lēzeno sniegu un ledu. Lai arī pats kāpiens nebija nedz īpaši interesants, nedz tehniski grūts pat iesācējam, man tas bija pārdzīvojums pats par sevi – galu galā es pirmo reizi drošināju līderi, kāpu pats virvē iesiets, rīkojos ar ledus skrūvēm un citām uzpariktēm. Līdz šim es par to biju tikai lasījis grāmatās – šeit un pašreiz tas viss atdzīvojās manā priekšā. Vēlāk pēcpusdienā Konrāds piedāvāja pamēģināt kaut ko drusku stāvāku – nelielu kuluāru pašā ceļa malā, Elephant Head Gully (WI3, ~25 m). Mēs šeit izveidojām augšējo drošināšanu, un man bija iespēja trīs reizes uzkāpt īso maršrutu dažādos veidos. Šeit, piespiests pie īsa, bet gandrīz vertikāla ledus posma, es pirmo reizi izjutu tādu īpatnēju nedrošību un baiļu izjūtu. Tās nebija īsti bailes krist vai savainot sevi, jo galu galā biju piesiets gandrīz nostieptā virvē. Drīzāk tā bija tāda kā apziņa, ka šajā brīdī es droši vien esmu sasniedzis savas prasmes robežu. Bail bija paslīdēt un parādīt to, ka es šo lietu īsti nemāku. Tik ļoti gribējās zināt un mācēt, ka būtu bijis kauns krist un iekārties virvē. Lai nu kā, šī baiļu sajūta vēlāk kļuva par manu pasākuma izdošanās mērvienību – ja bijis bail, tad pasākums bija izdevies. "Āķim lūpā" ar pirmo reizi pietika – bija skaidrs, ka jākāpj vēl…

Pirmie nopietnie maršruti

Tai pašā ziemā otrā reizē (atkal ar Konrādu) biju plānojis kāpt Pinnacle Gully. Par spīti manām pūlēm, atrast piemērotu laiku šim kāpienam man neizdevās. Katru reizi, kad man bija brīva diena, bija sasnidzis svaigs sniegs un kuluārā bija augsta lavīnbīstamība. Ar lavīnām joki ir mazi. Huntington Ravine šad un tad notiek nelaimes gadījumi ar skumjām beigām. Diemžēl arī šogad janvārī lavīna nogalināja solo kāpēju relatīvi vienkāršā maršrutā (par to var lasīt Mount Washington Avalanche Center interneta mājas lapā). Tā nu mana izvēle bija vai nu kāpt ko citu, vai nu nekāpt nemaz. Kā alternatīvu Konrāds ieteica Standard Route (II, WI3, ~70 m). Kā jau pats vārds liek noprast, šis ir ļoti populārs maršruts, ko parasti veic trijos posmos izmantojot ērtas drošināšanas staciju vietas. Mūsu kāpiena pirmais posms beidzās palielā ledus alā (bildē pašā centrā). Otrā posma interesantākais moments bija izrāpties āra no tās ērtās ledus alas. Kāpiena pats grūtākais moments tomēr bija gandrīz vertikāls pīlārs pašās beigās. Visumā Standard Route bija kā šeit mēdz teikt fun climb – piemērota iesācējiem un tai pašā laikā gana interesanta lai pieredzējušākiem kāpējiem nevajadzētu garlaikoties. Pēc pēdējā stāvā pīlāra man gan bija jāatdzīstas, ka rokas bija nogurušas un palika tādas kā ļenganas, skaidri liecinot, ka pie tehnikas vēl stipri jāpiestrādā.


Standard Route un tās pēdējais pīlārs

Tai pašā reizē izkāpām vēl vienu maršrutu, The Penguin (WI4, ~25 m), kas tad arī bija šī pasākuma kulminācija, protams, ar neiztrūkstošajām "bailēm". Pieeja Pingvīnam, kas atrodas uzreiz pa labi no Standard Route, bija no augšas, nolaižoties pa virvi. Tas man kā iesācējam bija pārdzīvojums pats par sevi. Pagājušā gada ziema nebija pārāk bagāta ar ledu un Pingvīns bija tāds "papliks". Konrāds to ieteica kā labu izvēli lai iemēģinātu mixed climbing. Laižoties pa virvi lejā dzelkšņi skrāpēja stāvo klinti un īsti nevarēju saprast, kut ir tas ledus pa kuru būs jākāpj augšā, bet par to tai brīdī centos nedomāt. Pilnīgs kontrasts Standard Route milzīgajiem ledus blāķiem. Pingvīnu kāpām divos īsos posmos. Pirmais posms sākās ar relatīvi lēzenu kāpienu, kas veda nelielā ledus alā tieši blakus kreisā pusē īsam (~4 m) bet pilnīgi vertikālam pīlāram. Sarežģītākais šeit bija tikt no alas ārā un uzsākt kāpšanu pa vertikālo pīlāru. Konrāds to izpildīja iecērtot labās rokas cirtni pīlārā, aizāķējot kreisās rokas cirtni pīlāra aizmugurē un tad ar lokveida kustību (ap aizāķēto cirtni) eleganti izkāpjot tieši pīlāra vidū. Lai arī iecirstais cirtnis bija atbalsts labajai rokai, man atkārtojot Konrāda manevru radās sajūta, ka labās kājas dzelksnim šajā kustībā bija jāiecērtas praktiski ar pirmo reizi. Šis moments nu nekādi neiedvesa drosmi, bet kaut kā galā es tiku. Veiksmīgi nonācis uz vertikālā pīlāra es sapratu, ka grūtības vēl nebūt nebija beigušās. Tieši "starp acīm" manā priekšā rēgojās ledus skrūve, kas nepārprotami traucēja manu kustību uz augšu. Nepatīkams atklājums, īpaši jau tādēļ ka līdzsvara noturēšanai šajā vietā man bija spēcīga vēlēšanās turēties pie abiem cirtņiem. Konrāds ar platu smaidu no augšas paziņoja, ka esot zinājis, ka šī skrūve būšot pagrūta. Neko darīt, bija vien jālaiž labais cirtnis vaļā un jāsāk rosīties ap skrūves izņemšanu. Kad beigu beigās veiksmīgi tiku ar visu galā un nonācu pie stacijas uz lielākas platformas pīlāra galā, man bija nepatīkama apziņa, ka visam procesam esmu iztērējis daudz vairāk spēka un enerģijas nekā vajadzētu. Un tehniski grūtākais posms vēl tikai bija priekšā…


Pingvīna skurstenī

Vērojot kā Konrāds sāka kāpt Pingvīna otro posmu mani pārņēma liela vēlēšanās būt kaut kur citur. Kāpiens bija pa "skursteni" ar šauru ledus straumīti tikai pašā stūri. Kāpjot labā kāja bija jāliek uz apmēram centimetru plāna ledus, kas pārklāja vertikālu klinti. Kreisajai kājai tai pašā laikā bija jāatrod aizķere uz plikas klints. Sekojot Konrāda norādījumiem es dzelkšņus nespēru, bet centos iespiest plānajā ledū un lēnām, piesardzīgi stūmu sevi pa skursteni uz augšu. Dīvaini, bet plānais ledus mani noturēja, un arī kreisajā pusē atradās gana aizķeres uz klints. Pēc zināmas stenēšanas un pukstēšanas, drīz vien biju galā. Laikam jau nebiju ticējis, ka Pingvīns būs man pa spēkam, jo beigās jutos ļoti gandarīts un apmierināts par paveikto. Atpakaļ braucot pārrunājām nākotnes ieceres, un Konrāds ieminējās, ka pēc viņa domām vistuvāk lielo kalnu alpīnajiem maršrutiem ir The Black Dike, kas atrodas uz Balto Kalnu "lielās sienas" – Cannon Cliff. Tā nu nākamās sezonas mērķa maršruts bija atrasts…

Vasara pagāja ļoti ātri un klāt bija jaunā ledus kāpšanas sezona. Šogad ziema Baltajos Kalnos izcēlās ar neparastu sniega daudzumu un līdz ar to arī bija daudz ledus. Man pirmais brīvais brīdis kāpšanai sanāca tieši pirms gadu mijas. Lai nostiprinātu pagājušā sezonā iegūtās iemaņas, kopā ar Konrādu vēlreiz izgāju Standard Route. Kā otro kāpienu tai pašā reizē izvēlējāmies Dracula (WI4, ~50 m).


Mūsu maršruts pa Dracula no apakšas un no augšas


Dracula, skatoties no kāpiena sākuma

Kāpienu veicām pa labo pusi vienā paņēmienā. Mūsu izvēlētais ceļš sastāvēja no trīs gandrīz vertikāliem posmiem, kas atdalīti ar nedaudz lēzenāku ledu. No apakšas skatoties, šķita ka lēzenie posmi dos gana iespēju atpūsties. Reāli kāpjot man izdevās atrast tikai pa vienai labai pozīcijai katrā no lēzenajiem posmiem, kur varēju atslābināt kāju muskuļus nestāvot uz dzelkšņu priekšējiem zobiem. Labi apzinoties savas gan tehniskās, gan fiziskās vājības, centos abas vietas izmantot pāris minūšu atpūtai.


Cīnoties ar Drakulu, netālu no beigām

Otrais lēzenākais posms izrādījās pats nepatīkamākais kāpiena moments. Neregulāri ledus veidojumi piespieda virzīties slīpi pa kreisi un bieži ieņemt visai nestabilas pozīcijas. Grūtākais, vismaz man, protams, bija pēdējais stāvais posms, kad rokas un kājas jau bija krietni nogurušas kāpjot visu dienu, un skrūvju izņemšana uz gandrīz vertikālā ledus sāka sagādāt grūtības. Tomēr pateicoties īsajām atpūtām un piestrādājot pie spēku ekonomēšanas, es galā tiku pat ar zināmu rezervi. Pēc Konrāda ieteikuma, visi mācību kāpieni līdz šim brīdim tika veikti bez cirtņu rokas cilpām. Pēcāk gan sāku lietot cilpas, gan tikai kā papildus drošību, kad kāpieni palika aizvien sarežģītāki (The Black Dike) un riskantāki (pirmie patstāvīgie soļi).

The Black Dike

Pēc veiksmīgā kāpiena pa Drakulu jutos nobriedis savam sezonas mērķim, The Black Dike. Mans iecerētais kāpiens bija klints stūris trīs pilnu virvju garumā. Tehniskā sarežģītība šeit atkarīga no ledus apstākļiem un sausākās sezonās var būt WI5, M3, kam pēc ieceres vajadzēja pārbaudīt manu spēju robežas. Kā mērķis man tas bija reizē fascinējošs un biedējošs. Pēc zināmas plānošanas izvēle krita uz 28. februāri. Atrast vispiemērotāko laiku nebija viegli. Vispirms jārūpējas par lavīnbīstamību. Ja sasnieg daudz sniega (un šoziem tur sniga gandrīz vai katru trešo dienu) kāpt nav droši. Piedevām vēl jāatrod brīva diena nedēļas vidū, lai maksimāli izvairītos no citiem kāpt gribētājiem. Maršrutā ir vieta tikai vienai komandai, otra, kas sekotu, tiktu visu laiku bombardēta ar ledus šķembām. Tā nu februāra pēdējā ceturtdiena bija gandrīz perfekta – saulaina, bet auksta un ar samērā spēcīgu vēju, kas īstenībā piedzīvojumam piedeva īpaši spēcīgu realitātes garšu. Black Dike ir slavens ar savu nejauko laiku – šeit vienmēr ir auksti un vienmēr pūš vējš, pārsvarā no apakšas uz augšu.


The Black Dike – mūsu 150 m garais maršruts gāja pa iekšējo klints stūri

Piegājiens maršrutam un sagatavošanās mums aizņēma apmēram divas stundas, no kurām gandrīz stunda bija respektējama kāpšana pa sasalušu un cietu ~30º sniegu. Tuvojoties kāpiena sākumam apstākļi kļuva jūtami skarbāki. Todien termometra stabiņš neuzkāpa virs -11ºC. Augšā uz klints droši vien bija vēl pāris grādus aukstāks, un patstāvīgais vidēji spēcīgais vējš radīja patiesi alpīnu atmosfēru. Lai arī no maršruta visu laiku varēja redzēt šoseju, psiholoģiski un fiziski apstākļi imitēja "lielo kalnu" vientulību. Ja kas noietu greizi, uz ātru palīdzību no malas te nebija ko cerēt.

Black Dike ledus stāvoklis ir ļoti mainīgs. Sezonas sākumā parasti ir daudz ledus kāpiena augšdaļā, sezonas beigās taisni otrādi – apakšā. Vidus parasti papliks, kur tad arī mēdz būt M3 apstākļi. Mūsu Black Dike bija ar neparasti daudz ledu gan apakšā, gan augšā, līdz ar to tehniski kāpiens nebija tik grūts, kā es biju cerējis vai baidījies.


Black Dike tuvplānā – tehniski grūtākā bija pāreja no apakšējā biezā ledus uz plāno ledu vidusposmā pa kreisi

Black Dike parasti tiek kāpts trīs posmos, izejot trīs pilnas virves. Mēs pirmo posmu sadalījām divās īsās virvēs. Konrāds nebija pārliecināts, vai viena virve pie šādas ledus bagātības aizsniegs līdz ērtajai stacijas vietai otrā posma sākumā. Bez tam tā bija "siltāk", jo nevajadzēja ilgi gaidīt (vismaz man) uz kāpšanu pirmajā stacijā. Jāpiebilst, ka šo posmu es kāpu nenovelkot dūnu jaku, kas esot tipiski Black Dike kāpieniem. Biezais ledus bija relatīvi viegli kāpjams (viduvējs WI3), ja neskaita to, ka skrūvju izņemšana prasīja reālu fizisku spēku griežot un cirtņu cērtes aukstajā ledū mēdza "iesprūst". Pēc nelielas "piešaušanās" tās gan bija tikai nelielas neērtības. Reālas tehniskās grūtības sākās otrajā posmā.


Otrā posma sākums – viltīgais klinšu traverss un mūsu stacija tieši blakus

Stacija, otrā posma sākumā, atradās tieši blakus tehniski visgrūtākajai vietai. Biezais ledus šeit pagriezās pa labi un drīz vien izbeidzās. Sekojot maršrutam mums bija jāveic traverss pāris metrus gar vertikālu klints sienu un tad jāatsāk kāpšana uz visai plāna un gandrīz vertikāla ledus (sarkanā līnija bildē). Uzsākot Konrāds man parādīja, kur var ērti aizāķēt cirtni klints sākumā. Pārējais man bija jāizštuko pašam, vērojot viņa kustības. Pēc Konrāda aiziešanas man bija daudz laika lai pārdomātu gan savas spējas un spēkus, gan potenciālo kritiena iznākumu (nostiepjot visus 60 dinamiskās virves metrus), gan visa mūsu pasākuma filozofisko jēgu. Neiztrūka arī nu jau pazīstamās baiļu sajūtas, jeb precīzāk, pēkšņa un spēcīga vēlēšanās būt kaut kur citur. Skats uz augšu, tad skats uz leju… Jup, jup, tā klints ir vertikāla! Lai arī izskatās, ka ir gana aizķeres kur likt dzelkšņus, tās visas izskatās apledojušas un nomaskētas ar plānu sniega kārtiņu. Nedaudz mierināja skats uz plāno ledu, kas tomēr nebija pilnīgi vertikāls. Atkal skats uz augšu, tad atkal skats uz leju…

Kamēr es mocījos ar savām pārdomām un bailēm, virve bija gandrīz izgājusi, un pēc īsas pauzes man bija jāmet šaubas pie malas un jāsāk kāpt. Pirms kāpšanas nolēmu atteikties no dūnu jakas, kas traucēja gan kustību kāpjot, gan liekot skrūves un atsaites uz sistēmas, un uzvilkt plānākus un tehniskākus cimdus, lai labāk pārvarētu grūto posmu. Pēdējais lēmums bija kļūda, ko es rūgti nožēloju jau pārdesmit minūtes vēlāk. Traverss gar klinti bija bailīgs, jo bija grūti novērtēt, cik stabili ir dzelkšņi uz apledojušās klints, un cik droši ir aizāķētie cirtņi. Pati iziešana uz plānā ledus atgādināja kāpienu pa Pingvīnu – ar vieglu atvēzienu kreisais cirtnis un dzelkšņi tika "iespiesti" ledū un tad lēnām pārnesu svaru no klints uz ledu. "Tap, tap…" – viegli pārvietojot cirtņus uzmanīgi virzījos uz augšu. Ledus drīz kļuva biezāks, un varēja pāriet uz ierasto un drošo "tank!, tank!" kāpšanas stilu. Šajā brīdī sapratu, ka aizņemts ar sarežģīto kāpšanu, neesmu pamanījis nopietnu problēmu. Mani plānie cimdi bija sasaluši, un es izteikti nejutu pirkstu galus.

Labi ka ledus pēc plānā posma kļuva lēzenāks un man izdevās drīz atrast vietu kur apstāties. Nosalušas rokas ir tipiska iesācēju problēma, jo baiļu vai sajūsmas iespaidā mēs sažņaudzam cirtņu rokturus "nāves tvērienā" tādējādi traucējot asins cirkulāciju. Bet, kā mēdz teikt, "visa teorija ir pelēka…" kamēr, kā man šajā gadījumā, nenākas iekosties ledū un vicināt roku gar sānu kā pulksteņa svārstu, lai dabūtu asinis atpakaļ pirkstu galos. Sajūta, ja nesiet izbaudījuši paši, tāda, it kā simts mazi makšķerāķīši tiktu vienlaicīgi rauti no pirkstu galiem ārā. Droši vien pagāja kādas desmit minūtes, kamēr man izdevās abām rokām pirkstus atdzīvināt.


Nobeidzot Black Dike otro posmu

Pēc šiem lielajiem pārdzīvojumiem kāpšana risinājās samērā viegli. Pāris vietās vēl atdūros pret grūtākiem šķēršļiem. Piemēram, vietā kur klints stūris sašaurinās bija izveidojies tāds kā ledus "kuprītis", kas aizsprostoja jau tā šauro ceļu. Rāpjoties tam pāri es būtu zvērējis, ka leņķis šeit ir negatīvs, bet droši vien tās bija tikai manas izjūtas. Atlikušais otrais posms nebija daudz grūtāks par WI4, un trešais un pēdējais posms šķita kļūstam pat vēl vieglāks.

Veiksmīgi uzkāpis līdz pēdējai stacijai, es pamanīju, ka Konrāds bija viegli nobažījies. Teorētiski (lasot citu kāpšanas aprakstus) mums vajadzēja doties lejā pa meža taku apejot klinti gar kreiso pusi. Normāli būtu nepieciešama apmēram stunda vai pusotra, lai mēs tiktu atpakaļ līdz mūsu mašīnai. Bet Konrāds jau bija paspējis novērtēt pašreizējos apstākļus mežā – apmēram pusotra līdz divi metri sniega, no kā pēdējais pusmetrs ir samērā svaigs un efektīvi maskē jebkādas takas pēdas. Drīz vien kļuva skaidrs, ka takai, kuru mēs it kā sākumā uztaustījām, sekot praktiski nebija iespējams. Šai brīdī pulkstenis bija jau pieci vakarā, un mums bija palikusi tikai viena stunda dienas gaismas.

Izlēmām iet cauri mežam pieturoties pareizajā virzienā, līdz iziesim pie šosejas, kas atradās ielejā. Pareizo virzienu, no kalna uz leju, ieturēt nebija pārāk grūti, ko nevarētu teikt par pašu iešanu. Pēc apmēram stundu ilgas brišanas, brīžiem iegrimstot līdz ceļiem, brīžiem iekrītot gandrīz līdz padusēm un tad neganti lādoties katru reizi, mēs iznācām virs nelielas ielejas. Ar atvieglojumu pamanījām pāris backcountry slēpotājus, kas vēl pirms tumsas iestāšanās izmeta pēdējos lokus pa kalnu uz leju un pazuda mežā. Vismaz nu mums bija orientieris, - slēpotāju pēdas, kam sekot tumsā, kas strauji iestājās nākamo piecpadsmit minūšu laikā. Sekoja episka brišana vēl trīs stundu garumā galvas lukturīšu gaismā, regulāri krītot cauri plānajai sērsnai te līdz ceļiem, te līdz viduklim. Vidējais ātrums bija labi ja kilometrs stundā. Neizpalika arī brālīga pēdējā ūdens malka un pēdējās sviestmaizes dalīšana, optimistiskas prognozes, ka drīz būsim ārā, un atkal mokoši lēna iešana drūmi klusējot, minot bet īsti nezinot, kur slēpotāju pēdas mūs izvedīs. Slēpotāji, protams, nebrauca atpakaļ uz mūsu stāvvietu, tādēļ no meža iznācām pāris kilometrus prom no mūsu auto. Droši vien, ka varētu iziet ātrāk, ja mēs ietu taisni uz šoseju. Bet tumsā un dziļajā sniegā tas būtu bijis daudz riskantāk. Mēs izvēlējāmies sāpīgāko, bet drošāko finišu savam kāpienam. Jāpiebilst, ka pārnakšņot mežā nebūtu bijis reāli. Tonakt termometra stabiņš nokrita līdz -28ºC. Īsajās atpūtas pauzēs varēja skaidri just, ka vienīgais veids, kā saglabāt siltumu, bija kustēties uz priekšu. Kopumā viss kāpiens aizņēma vienpadsmit stundas, un lai arī ledus nebija nedz WI5, nedz M3, ar visu naksnīgo izgājienu, šis maršruts bija godam nopelnījis savu IV grūtību kategoriju. Labs piedzīvojums, ko vēl ilgi atcerēšos. Vidējo pirkstu gali vēl joprojām, vairāk kā mēnesi pēc kāpiena ir tādi pa pusei nejūtīgi…

Pirmie patstāvīgie soļi

Kāpšana ar gidu ļauj veikt maršrutus uz spēku un prasmes robežas, un tādēļ ir ļoti labs un ātrs veids kā mācīties. Bet tas maksā un ne maz… No otras puses, kāpieni kopā ar Konrādu bija man devuši pietiekoši daudz prasmes, vai vismaz pārliecību par šādas prasmes esamību, lai mēģinātu iziet kādu vienkāršu maršrutu patstāvīgi. Kad par šādu ideju ieminējos saviem biedriem studentu outdoors klubā (www.nuhoc.neu.edu), es ātri atradu sev domubiedru ar līdzīgam spējām un ambīcijām. Maiks bija pieredzējis klinšu kāpējs, kas nesen sācis interesēties par ledus kāpšanu. Kopā bijām kāpuši vairākos studentu kluba organizētos klinšu un ledus treniņos. Es biju nedaudz patrenējies ielikt ledus skrūves stāvākos kāpienos ar augšējo drošināšanu, toties Maiks bija pamēģinājis kāpt kā līderis pāris vieglos WI2 maršrutos. Iesākumam es ierosināju konservatīvu izvēli, pamēģināt pāris WI3 maršrutus, ko biju gājis kopā ar Konrādu. Tādejādi jutos samērā drošs, ka nepāršausim pāri savām spējām.

Tā nu 9. marta agrā rītā mēs abi ar Maiku devāmies pārbaudīt savus spēkus pirmajā patstāvīgajā kāpienā. Mūsu mērķis bija Standard Route ejot klasiskajā trīs posmu variantā. Pirmais un droši vien tehniski grūtākais posms tika Maikam. Viņš to izpildīja lēnām un ļoti uzmanīgi, kopā ieliekot septiņas skrūves (kuras es protams dabūju skrūvēt ārā) līdz nokļuva zīmīgajā ledus alā. Jāpiebilst ka gidi parasti šeit ieliek divas vai trīs skrūves atkarībā no ledus apstākļiem. Bet šodien mūsu devīze bija "lēnām un piesardzīgi".




Standard Route pirmais posms – Maiks bija līderis, es sekoju kā otrais

Man toties tika otrais posms un tas prieks veikt viltīgo izkāpienu ārā no ledus alas. Nepatīkamais un bailīgais moments bija spert pāris soļus atpakaļ uz leju pāri ledus izliekumam un tad traversēt pa kreisi lai varētu atkal uzsākt parasto kāpšanu uz augšu. Lai arī šīs kustības bija tīrais nieks salīdzinājumā ar Pingvīna vai Black Dike tehniskajiem manevriem, es biju nopietni satraucies, jo galu galā šī bija mana pirmā reize kā līderim. Kā mēdz teikt šeit, es biju pirmo reizi savā mūžā on the sharp end of the rope. Nekad pirms tam, arī klintīs, nebiju kāpis ar apakšējo drošināšanu!


Viltīgā izkāpšana ārā no ledus alas

Izjūtas kāpjot pirmo reizi kā līderim nebija nemaz tik īpašas, kā biju gaidījis. Kolīdz tiku ārā no alas uzreiz ieliku garu skrūvi, kas noņēma lielu daļu no pirmā satraukuma. Tālāk kāpjot izjūtas bija ierastās, tikai laiku pa laikam atgādināju sev vēlreiz pārbaudīt dzelkšņa vai cirtņa stabilitāti un drošību. Vēlāk, pārdomājot secināju, ka laikam arī pirms tam, kāpjot kā otrais aiz gida, es vienmēr biju gājis ar pārliecību, ka paslīdēt un krist ir absolūti nepieņemami.

Posma vidū uzdūros uz mīksta un slapja ledus, nu tā ka vietām sperot dzelkšņus šļakatas lidoja uz visām pusēm un gandrīz puse no zābaka purna pazuda ledū. Tas nu bija nepatīkams pārsteigums, jo likt skrūves šādā ledū būtu lieka laika tērēšana. Nācās vien kādu brīdi kāpt bez drošināšanas punktiem kamēr atkal tiku pie labāka ledus. Siltais pavasara laiks un iepriekšējās dienas lietus bija nedaudz apskādējis atsevišķas maršruta vietas. Tādēļ arī atteicāmies no fināla - vertikālā pīlāra kāpšanas. Tas izskatījās "atlīmējies" no klints, saplaisājis un gatavs gāzties gribētājiem virsū. Kāpienu nobeidzām pa relatīvi lēzenu ledu kreisajā pusē. Dienas beigās vēl drusku pakāpelējām pa treniņmaršrutu takas malā un apmierināti ar paveikto devāmies uz mājām. Pirmajai reizei pilnīgi pietika. Atpakaļ braucot gan nolēmām, ka ja laiks pieturēsies vēss, nākošās nedēļas nogalē kāpsim atkal.

Ar laiku mums paveicās. Vairākas aukstas dienas nākošās nedēļas sākumā patiesībā pat uzfrišināja vienu otru čābīgāku maršrutu, kas pirms tam nebija kāpjams pa ledu tekošā ūdens dēļ. Nākošā sestdienā nolēmām sākt ar Elephant Head Gully. Vēlāk tai pašā pēcpusdienā izmēģinājām jaunu maršrutu Standard Route Left (II, WI3, ~60 m), kas kā jau pats vārds liek noprast, atrodas tieši pa kreisi no populārā Standard Route.


Elephant Head Gully un Standard Route Left maršruti

Elephant Head Gully sākums ir lēzens ledus, un pārsvarā kāpēji izveido staciju virs lēzenā posma pie bērza labajā pusē. No šejienes mēs katrs veicām īsus, bet samērā interesantus līdera kāpienus. Vispirms es uzkāpu pa vidu, tad Maiks uzkāpa gar klints labo pusi. Abas līnijas augšā nobeidzās labajā pusē. Pīlāri pa kreisi izskatījās vilinoši, bet nestabili, tādēļ tos pat neaiztikām. Sākot savu kāpienu es pamanīju, ka siltais laiks šeit bija ledu apskādējis. Acīmredzot no biežas kušanas un sasalšanas tas bija kļuvis trausls un drupans. Vietām tas pat atgādināja sasalušu sniegu vairāk, nekā ūdenskritumu ledu. Skrūves šādā ledū gāja iekšā kā sviesta pikā, kas radīja nopietnas bažas, ka tās varētu tieši tikpat viegli nākt arī āra, ja uz tām uzliktu zināmu slodzi. Skaidrs, ka šīs teorētiskās pārdomas praksē mēs pārbaudīt nu galīgi negribējām.

Maršrutā grūtākais un biedējošākais izrādījās īss, bet stāvs posms, kas no apakšas izskatījās pēc milzīga ledus kluča, bet tuvumā izrādījās knapi 20 cm biezs aizskars. Vispirms es pamanīju, ka starp klinti un ledu ir vismaz sprīdi plata sprauga. Tas radīja pārdomas, kā rezultātā izlēmu šeit ielikt garu skrūvi, cerot ja ne uz ko citu, tad uz pašapziņas un morāles stiprināšanu. Nepatīkams pārsteigums sekoja, kad 22 cm skrūves pēdējie pāris īpaši vieglie griezieni liecināja, ka tā bija jau ārā otrā ledus pusē, vai arī bija trāpījusi lielam gaisa burbulim. Tik daudz par pašapziņas un morāles stiprināšanu, nācās vien kāpt tālāk bez emocionālā atbalsta.


Maiks cīņā ar biedējošo aizskaru cenšas atrast labāku vietu skrūvei

Zināmu atvieglojumu guvu no cirtņu un dzelkšņu ierastajām skaņām, kas kopā ar aizkara vismaz pāris metru platumu iedvesa zināmu stabilitātes sajūtu. Šo posmu veicu lēnām un delikāti, pacietīgi veidojot drošas aizķeres gan cirtņiem, gan dzelkšņiem. Augšā izveidoju drošu enkuru ap koku, un kamēr Maiks mani laida lejā, es izņēmu visas savas skrūves. Tādējādi Maiks varēja uzreiz kāpt savu līniju kā līderis. Sasniedzis aizkaru, viņš varēja pilnībā izbaudīt to pašu sajūtu gammu. Pēc apmēram desmit minūšu neveiksmīgiem mēģinājumiem ielikt pārliecību iedvesmojošu skrūvi, Maiks, tāpat kā es, vienkārši kāpa tālāk līdz labākam ledum virs aizkara. Ledus kvalitāte mums šeit neiedvesa drosmi citām līnijām, lai arī blakus pīlāri un otra ledus straume vairāk pa kreisi izskatījās interesanti. Mēs nolēmām, ka ar vienu kāpienu katram šeit pietiek un labāk doties pamēģināt ko "resnāku" – mēs tēmējām uz Standard Route Left.

Savā maršrutu izvēlē mēs ar Maiku izmantojām NEClimbs interneta lapu (www.neclimbs.com), kur ir pieejama ne tikai vispārēja informācija, bet arī regulāri tiek izlikti jaunumi par maršrutu pašreizējo stāvokli (ice report). Pavasara siltajās dienās un īpaši jau mums, iesācējiem, šī informācija bija neaizvietojama maršrutu grūtības un drošības novērtēšanā. Pēc pēdējām ziņām Standard Route Left bija viens no nedaudziem interesantiem WI3 maršrutiem, kas joprojām bija labā stāvoklī. Sākumā nolēmām, ka kāpsim gan to, gan vēlāk arī Standard Route kreiso variantu, katru vienā garā posmā (mums bija 70 m twin virves). Izlēmām, ka Standard Route Left līderis būšu es, otrā kāpienā pirmais ietu Maiks. Vēlāk gan no otrā kāpiena atteicāmies, jo Standard Route Left izrādījās grūtāks, kā bijām domājuši.


Es sāku meklēt ceļu ledus labirintā

Galvenā problēma šajā maršrutā bija tā pati – ledus kvalitāte neiedvesa nekādu uzticību skrūvju drošībai. Droši vien, ka mēs kā iesācēji nespējām pareizi novērtēt, ko tās turētu, ko nē. Bet emocionāli tas neko nemainīja. Drīz vien, jau kāpiena sākumā sapratu, ka labāk uzskatīt, ka es kāpju solo, un virve tikai velkas līdzi, lai labāk izskatītos bildēs. Turpināju cīnīties spēju robežās – centos atrast labākās vietas skrūvēm un dūšīgi skaldīt nost drupano ledus virskārtu (dziļākie slāņi gan neizskatījās daudz labāki). Jo augstāk es kāpu, jo vairāk pieauga satraukums. Sāku kļūt īpaši uzmanīgs ar cirtņu ieciršanu. Pat ja izskatījās labi gana ar pirmo vēzienu, es tik un tā centos izkustināt (kas pārsvarā arī izdevās) un iecirst dziļāk. Ledus bija tik padevīgs, ka šāda "padziļināšana" neradīja praktiski nekādas problēmas cirtņus izņemot. Kāpiena vidū atradu pavisam jaunu (kā no veikala) un pēc izskata izturīgu spilgti oranžu Abalākova cilpu. Ar atvieglojumu iekabināju atsaiti un virvi. Nez kāpēc, varbūt tikai psiholoģiski, man šis variants dotajos apstākļos šķita uzticamāks. Biju nobijies un mežonīgi koncentrējies, lai nepieļautu ne mazāko kļūdu, tādēļ pat neliela drošības sajūta bija ļoti gaidīts psiholoģiskais atvieglojums.

Pati kāpšana gan nebija pārāk grūta, ja neskaita to, ka visu laiku bija jārāpjas pāri neērtajiem ledus izliekumiem īsu bet stāvu ledus posmu beigās. Šādu ledus "kuprīšu" pārvarēšana var būt vieglo ledus maršrutu ja ne sarežģītākais, tad noteikti riskantākais elements. Mani tas pārāk neuztrauca, jo biju pietiekoši daudz darījis to kāpjot kopā ar Konrādu. Maiks gan atdzinās, ka uz beigām esot sācis ienīst šīs milzīgās "trepes". Maršrutā līderim grūtākais uzdevums bija atrast pareizo ceļu dīvainajā ledus labirintā, kur vecs un pusizkusis ledus vietām bija pārklāts ar jaunu kārtu, vietām veidoja jocīgus caurumus un aliņas, vietām vienkārši izbeidzās, atsedzot kailu klinti. Par to, kur lai atrod vietu uzticamai skrūvei, nemaz nerunājot… Veiksmīgi sasniedzis kokus, izveidoju staciju un sagaidīju Maiku. Abi bijām pietiekoši noguruši un izlēmām, ka šai dienai pietiks. Maiks ar platu smaidu paziņoja, ka tajā brīdī, kad es biju sasniedzis staciju pie koka, apakšā esot palicis apmēram 15 cm no 70 m garās virves. Es biju noguris, bet gandarīts par savu pirmo, tiešām nopietno līdera kāpienu. Diemžēl viss liecināja, ka ledus kāpšanas sezona šoziem bija tuvu beigām. Lai arī zinātāji vēl turpinās kāpt vairākas nedēļas, un pašpārliecināti nezinātāji riskēs uz šaubīgām ledus atliekām, mēs negribējām būt pēdējā kategorijā. Gan jau piesals atkal nākošziem…

Vairāk bildes no aprakstītajiem kāpieniem var skatīt šeit.

Izietie maršruti:

Ar Konrādu (EMS gids):
Willey’s Slide (II, WI2, ~150 m, Mt. Willey);
Elephant Head Gully (WI3, ~25 m, Crawford Notch);
Standard Route (II, WI3, ~70 m, Frankenstein Cliff) – divreiz;
The Penguin (WI4, ~25 m, Frankenstein Cliff);
Dracula (WI4, ~50 m, Frankenstein Cliff);
The Black Dike (IV, WI4, ~150 m, Cannon Cliff);
Patstāvīgie kāpieni kopā ar Maiku:
Standard Route (II, WI3, ~70 m, Frankenstein Cliff);
Elephant Head Gully (WI3, ~25 m, Crawford Notch);
Standard Route Left (II, WI3, ~60 m, Frankenstein Cliff).

Resursi Internetā:

www.neclimbs.com - daudz informācijas par klinšu un ledus maršrutiem ASV ziemeļaustrumos un ļoti noderīga informācija par maršrutu pašreizējo stāvokli;
www.emsclimb.com - Eastern Mountain Sports Climbing School – gidu serviss, kuru izmantoju;
www.tuckerman.org - informācija par lavīnbīstamību Mt. Washington apkārtnē, šīs zināšanas ir neizvietojamas, lai tur kāptu ziemā pa tehniskiem, vai pat pa trekinga maršrutiem!

Noderīgas grāmatas par leduskāpšanu:

Will Gadd "Ice & Mixed Climbing: Modern Technique" Mountaineers Books, 2003 – daudz vērtīgu praktisku padomu gan kāpšanas tehnikai, gan taktikai, gan treniņiem;
Craig Luebben "How to Climb: How to Ice Climb!" Falcon, 1998 – īpaši interesanta ir nodaļa par skrūvju un citu enkuru izturību ledū (eksperimentāli dati).


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv