Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
7 dienas ar jūras kajaku Jonijas jūrā

Autors: Ivars Dannebergs [ AUTORS?]
Foto: Ivars Dannebergs
2009. gada marts, Rīga
Ceļojuma laiks: 24.09. - 01.10.2008., Grieķija, Jonijas jūra


Laivošana ir tikai daļa no mūsu Grieķijas ceļojuma. Vēl bijām pakāpt klintīs Meteorā, kā arī izstaigājām Vikos aizu un tās apkārtni, un, protams, nevarējām arī pabraukt garām virknei vēsturisku objektu, kas gadījās pa ceļam. Bet par to visu varbūt citreiz.

Vest uz Grieķiju pašiem savu laivu, šķita gana sarežģīts pasākums, tāpēc meklējām internetā iespējas iznomāt laivu uz vietas, kā rezultātā uzdūrāmies www.seakayakingreece.com. Viņi piedāvāja dažāda garuma (1-6 dienas)"self guided tours" Jonijas jūrā. Cena - EUR 240 (all inclusive) no personas par 6 dienu pasākumu - likās OK. Tā kā kempinga ekipējums mums pašiem savs, tad cenu izdodas nokaulēt līdz 210 eiropas naudiņām.

Sākumā laivošanu bijām ieplānojuši ceļojuma sākumā (16.-22. septembris), bet nedraudzīgās laika prognozes piespieda mūs atlikt laivošanu līdz ceļojuma pašām beigām (24. septembris -1. oktobris) un sākt ar klinšu kāpšanu Meteorā un trekingu pa Vikos aizu. Mūsu ceļojuma laika apstākļus labi raksturo viens (vairāk mēs nevarējām saprast) vārds, kurš vairāk kārt izskanēja grieķu TV kanālu laika ziņās, komentējot septembra otrajā pusē visā Grieķijā valdošās temperatūras, mākoņu segu un vēju. Šis vārds ir "Phenomena". Temperatūrā to var izteikta ar +13-15°C dienā un +4°C naktī. Grieķi sala, un mēs līdz ar viņiem.

Tā nu pēc vairāk kā nedēļas, pieredzējuši pirmo sniegu Pindosa kalnu Kataras pārejā un temperatūru naktīs ap 0 Vikos aizā, dienu pirms laivošanas, tā ap pēcpusdienu ierodamies Vasiliku ciematā, no kurienes sāksies mūsu laivu brauciens. Neskatoties uz "phenomena" joprojām ceram izbaudīt silto Vidusjūru un saulīti. Sešos vakarā mums sarunāta tikšanās ar mūsu laivošanas pasākuma organizētāju Džordžu. Apmetamies kempingā un tā kā ir vēl mazliet laika, tad dodamies nopeldēties un pagulēt saulītē. Diemžēl vairāk nekā nedēļas laikā, kuru pavadījām kāpjot klintīs, laika apstākļi šeit diez ko nav uzlabojušies. Pat jūra kļuvusi aukstāka. Lai arī saulīte spīd, vējš ir pavēss un sauļošanās nekādu lielu baudu nesniedz. Bet nekā cita ko darīt nav, tāpēc vien guļam un laiski vērojam vējadēļotājus un apsveram vai arī pašiem nepamēģināt. Vasiliki esot viena no "krutākajām" vietām Eiropā, jo pēcpusdienās šeit vienmēr esot labs vējš. Vairāki "kantori" piedāvā inventāra nomu un apmācību, uz ūdens var saskaitīt droši vien kādus 40-50 dēļotājus. Vasiliku ciemats burtiski ir britu jauniešu apsēsts.

Tā slaistoties pienāk laiks doties uz mūsu "ievadinstruktāžu". Krutais brits Džordžs izrādās ir īsts grieķis vārdā Giorgioss. Tiekam informēti par vietējām laika apstākļu īpatnībām, mums tiek ierādīta divvietīga ziemeļu zvaigzne (jūras kajaks Northstar), iedalītas laminētas kartes un maršruta apraksts. Laika prognozes vēl arvien nav nekādas spīdošās, bet kur atkāpties vairs nav - jābrauc.

Atrodoties maršrutā, salās mums ir ieplānotas pastaigas uz vietējiem ciematiem (un to krogiem), tāpēc tiekam informēti, ka ar kriminogēno situāciju šeit viss ir kārtībā, respektīvi, situācijas nemēdzot būt. Džordžs saka, ka kajaku varam mierīgi atstāt publiskajā pludmalē visu nakti (tas ir samērā paliela ciema nomalē). Arī teltis mēs varot nejaukt nost un atstāt, ja vakarā plānojot atgriezties tajā pašā nometnes vietā. Patīkams kontrasts ar Latviju, kur pat no mašīnu jumtiem zog laivas. Vēl, pasakot vienam krodziniekam, ka "mēs esam no Džordža", mūs uzcienās ar grieķu drinku. Šoreiz gan tā nebija taisnība...


Laivošanas vieta Grieķijā


Laivošanas maršruts

1. diena (24 km)
Sākam laivošanu tā ap 8:00 no rīta. No rīta pūš tīri jestrs vējiņš un vispār laiks izskatās dikti rudenīgs. Kaut kā ar grūtībām iemānām visu mūsu iedzīvi kajakam vēderā un lēnām pāri līcītim, garām prāmju piestātnei, dodamies dienvidaustrumu virzienā. Vējš nav pārāk spēcīgs, tomēr pietiekams, lai laivu nedaudz pašūpotu. Mūsu pieredze ar kajakiem ir visai niecīga, tāpēc paiet laiks līdz pierodam pie laivas "niķiem un stiķiem".



Ainava krastā ir diezgan vienmuļa, debesis pelēkas, tikai jūras krāsa ir tāda, gandrīz tintes tumši zila. Pēc pāris stundu airēšanas rodas vēlme piestāt krastā "izlocīt kājas" un pie reizes apēst ko spēcinošu. Atšķirībā no Latvijas, šeit to izdarīt ir krietni sarežģītāk, viss krasts ir diezgan stāvs un klinšains. Pie lielas gribēšanas/vajadzības izkāpt droši vien var, bet vienkārši tas noteikti nav. Tā kā lielās vajadzības mums nebija, tad turpinām braukt, līdz pēc zināma laiciņa nonākam kāda klinšu raga aizvējā, kur viļņi mazāki un arī krasts nav tik stāvs. Beidzot varam izrausties krastā un ieēst brokastu maizītes. Nekāda ilgā sēdēšana gan nesanāk, vējš parūpējas, lai ātri vien paliktu vēsi, un mēs ar jaunu sparu ķeramies pie airēšanas.

Šķērsojam pāris līcīšus, kuri ieiet dziļi salā un veido kaut ko līdzīgu fjordiem un jau ap trijiem dienā esam sasnieguši vietu, kur varētu nakšņot. "Oficiālā" nakšņošanas vieta vēl ir kādu gabalu tālāk, bet īstas vajadzības braukt uz to nav, tad rīt vajadzētu braukt labu gabalu atpakaļ un sanāk tikai izmest lieku līkumu.

Uzreiz jāsaka, ka ar nakšņošanas vietām šeit ir ļoti švaki, jo 99% no krasta līnijas veido klintis, un pat ja ar zināmu piepūli pie tām ir iespējams piestāt un izkāpt krastā, tad, arī pakāpjoties augstāk, ir tikai slīps, krūmiem noaudzis kalns, uz kura nav nekādu cerību atrast līdzenu vietiņu telts celšanai... Tikai atsevišķās vietās ir mazas līdzenas pludmalītes, kur iespējams apmesties.



Navigācijai mēs izmantojam plaukstdatoru ar ielādētiem Google zemes fotoattēliem, no kuriem diezgan labi var "izlobīt" vietas, kur tieši šajos klinšaino krastu labirintos ir iespējams atrast noslēptos lēzenu pludmaļu gabaliņus. Papildus tam vēl "onlainā" iespējams čekot Windguru prognozes, lai saprastu uz ko gatavoties un kā plānot dienas maršrutu. Jāsaka gan, ka prognožu atbilstība reālajai bija visai nosacīta, bet kuru gan tas vairs var pārsteigt.

Tā nu mēs piestājam pēc mūsu ieskatiem piemīlīgajā mini pludmalītē, uzslienam telti un atpūšamies pēc pirmās dienas airējiena. Dzestrs vējš pūš no jūras, tāpēc lai iegūtu aizvēju, telts izeju pagriežam pret nogāzi. Tā nu guļam, atpūšamies un iemiegam līdz vienā brīdī man izklausās, ka vilnis atsitas pret krastu kaut kā skaļāk nekā parasti...



Bažīgi izlecu no telts un tiešām, - dzirde nav pievīlusi! "Nezinnokurienes" uzradušies lieli viļņi, jau ir ieskalojuši jūrā laivu un mantas, ko bijām atstājuši turpat pāris metrus no ūdens. Laivu izdodas noķert vēl turpat krastā stāvot, bet krūzīte un katliņš jau ieskaloti ūdenī un nogrimuši kaut kur netālu. Mazliet tālāk peld arī pusizdzertā sulas paka. Kā arī krasts vienā malā ir zaudējis ~1-1,5 metru. Cik negaidīti parādījušies, tikpat ātri lielie viļņi arī pazūd un jūra kļūst samērā mierīga. Es toties varu izvilkt snurkelēšanas komplektu un doties meklēt "noslīkušos dārgumus".



Pārvietojam telti pēc iespējas tālāk no jūras, bet nekādu lielu pārvietošanas iespēju šajā niecīgajā pludmalītē nav, tālāk ir tikai stāvas klintis.



Uz vakaru jūra kļūst vēl nemierīgāka un uz krastu veļas arvien lielāki viļņi. Gulēšana diez cik omulīga nav, ja vien to vispār var saukt par gulēšanu troksnī, kad viļņi šķīst pret klintīm 10 m attālumā no telts. Faktiski tā ir nepārtraukta un saspringta klausīšanās viļņu šļakatās, mēģinot noteikt cik viļņi ir lieli un cik tālu tiem vēl jāieskrienas līdz mūsu teltij. Tumsā viss izklausās lielāks, tāpēc saspringtākajos brīžos tiek izvilkts lukturītis, lai noskaidrotu krasta līnijas attālumu līdz teltij. Neskaidrība par to, no kurienes uzradās tādi "ārpus prognozes" lieli viļņi, nākamajā dienā liek bažīties par to, vai kaut kas tāds nevarētu arī atkārtoties.

2. diena (6 km)
Arī nākamais rīts neko jauku nenes. Debesis apmākušās, virs salas savilcies negaiss, pūš spēcīgs dienvidu vējš un izskatās, ka netaisās pierimt. Nesteidzīgi sapakojamies un izmēģinām kajaka ielaišanu ūdenī palielos viļņos. Viss izdodas tīri OK. Izbraucot ārpus līcīša viļņi ir nepatīkami stāvi. Kamēr jābrauc pret vēju un viļņiem, it kā problēmu nav, bet tālāk mums būtu jāpagriežas pret viļņiem ar sāniem un tad uzreiz šūpo ne pa jokam. Tā kā šādos apstākļos pārbraucienu uz Kalamos salu tik un tā nebūtu īpaši prātīgi veikt, tad šodienas maršruts mums maksimāli varētu prasīt kādas pāris airēšanas stundas, līdz ar to nav kur steigties un mēs atgriežamies mazajā pludmalītē, lai nogaidītu - varbūt uz pēcpusdienu vējš pierimsies vai iegriezīsies mums vēlamā R / ZR virzienā. Tikko esam paspējuši atkal uzsliet telti mazajā pludmalē, kad aumaļām sāk gāzt lietus. Redzamība - labi ja 20 m. Krastā atrodoties jūra vairs nav redzama, tās vietā - balta siena, no kuras apakšas skalojas tirkīza krāsas viļņi. Nopriecājamies, ka šādā laikā neesam uz ūdens. Par laimi lietus nav pārāk ilgs un uz pēcpusdienu vējš, lai gan nepierimst, bet iegriežas no R, kā prognozēs bija solīts. Saulīte ir izlīdusi no mākoņiem un šķiet, ka viss nostāsies savās vietās, kā jau tam siltā Vidusjūras ceļojumā vajadzētu būt. Kāpjam laivā un sākam otro piegājienu.

Šoreiz pēc izbraukšanas no līcīša vējš un viļņi ir no muguras, tāpēc nolemjam turpināt ceļu, jo pieveicamais attālums ir niecīgs, turklāt mums liekas, ka ir jāapbrauc tikai pārsimts metri ap ragu, un tad jau salas aizvējā bez stresa par vēju un viļņiem varēsim mierīgi airēt uz ziemeļiem. Kad tiekam apkārt ragam, top skaidrs, ka nekāda aizvēja nebūs. Vējš vienkārši apliecas salas kalniem ap abām pusēm un šeit vējš ar tādu pašu spēku dzen viļņus mums pretī no ziemeļiem.

Sajūtas diezgan ekstrēmas. Ledains ziemeļu vējš (7-9 m/s) triec virsū aukstas ūdens šļakatas, viļņi nepārtraukti triecas laivā, kura ik pa brīdim "krīt" no lielāko viļņu mugurām, pilnībā nošļakstot mūs ar ūdeni. Piedevām vēl no aizmugures, no atklātās jūras, nāk lieli un lēzeni viļņi, kas piedod savu papildus artavu šūpošanā. Pret viļņiem un vēju "ziemeļzvaigzne" iet ļoti labi, atliek tikai kapāt. Esam jau sasnieguši vietu, kur vajadzētu griezties viļņiem šķērsām un šķērsot kanālu. Citos apstākļos liktos - kas tad tur - tikai kādi 500 m, bet tagad kanālā starp Lefkādu un Meganisi tieši no ziemeļiem spēcīgs vējš veļ viļņus Vidusjūras virzienā. Šajā krastā ir tikai šaura zemes strēmelīte starp viļņiem un klinti, tāpēc par apmešanos nevar būt ne runas un jābrauc vien pāri uz Meganisi. Šoreiz mums paveicas - var just, ka vējš pierimst un pēc pusstundas, kad esam pārbraukuši kanālam un atraduši oficiālo "kempinga vietu", jūra jau ir pavisam mierīga, gandrīz kā spogulis. Atliek tikai pabrīnīties cik strauji šeit mainās laiks!

3. diena (17 km)


Nakšņošanas vieta vecu olīvkoku birzī, pašā jūras malā

Nākamais rīts beidzot ļauj saprast, ka esam dienvidos, ja ne spriežot pēc temperatūras, tad vismaz pēc ainavas. Zilas debesis, saulīte, mierīga jūra. Gar pašu krastu, palmu ēnā, nesteidzīgi, garām mūsu teltij aizslāj govju bars. Vēlāk, dodoties pie vietējā grieķa pēc dzeramā ūdens papildinājuma, uzzinu, ka viņš esot ievērojis mūsu laivu un ka mēs esam, tā teikt, "very unlucky". Viņš laikam domā vakardienu.







Šodien plānā ir airēt gar Meganisi salu līdz salas galam un tad braukt pāri uz Kalamos.


Meganisi klinšainie krasti

Priecējam acis ar iespaidīgajiem klinšu veidojumiem, iegriežamies arī alā, kur 2. Pasaules kara laikā esot slēpusies grieķu zemūdene. Mazas gan viņiem tās zemūdenītes bijušas...

Ne saukts, ne aicināts atkal uzrodas vējš un baltās viļņu galotnes līdz ar to. Izlemjam uz brīdi piestāt vienas šādas klints pakājē un papusdienot.



Esam tikai mazliet pagājuši nost no laivas, kad ar milzu blīkšķi laivai no klints uzgāžas akmens plāksne. Dzirdot akmens trieciena pret laivu troksni, padomāju, ka mūsu ceļojums beidzies, jo laiva, visticamāk, bez remonta nebūs lietojama. Tomēr visu cieņu ražotājiem un materiālam, laiva ir tikai ieskrambāta - uz lūkas palikusi tikai 20 cm gara rēta, bet akmens plāksne sašķīdusi gabalos. Mums ir pamatīgi paveicies, ka tas akmens nekrita minūti ātrāk. Varam tikai minēt, kas pie šāda akmens nogruvuma ir vainīgas: vakardienas spēcīgās lietusgāzes, spēcīgais vējš vai kazas, kuras vēlāk tika manītas slapstāmies pa klintīm.



Diez ko omulīgi sauļoties vairs nav - 10 m platā pludmalē, virs kuras slejas 50 m klints siena un jebkurā mirklī var nokrist kāds akmens. :) Tomēr vējš arī nerimstas un braukt 3 km pāri uz Kalamos šādos apstākļos arī negribas. Šīs ir tas brīdis, kad teicienu "between the devil and the deep blue sea" var saprast gandrīz vai burtiski. Tā nu, piespiedu kārtā, uzkavējamies te vēl kādu stundiņu, ar vienu aci nepārtraukti vērojot, vai nesekos vēl kāds akmeņu nogruvums.

Tā kā vējš pierimt negrasās (un pēcpusdienās tas nemaz te nemēdz notikt) izlemjam šodien uz Kalamos nebraukt, bet tā vietā, braucot gar Meganisi otru krastu, meklēt kādu nakšņošanas vietu. Vējš pūš sejā, bet vismaz pārāk lielu viļņu nav. Pēc kartes cerības uz kādu nakšņošanas vietiņu ir tikai pēc 5 km, pašā līča galā. Tas nozīmē, ka rīt nāksies tos pašus kilometrus atkal braukt atpakaļ, bet izvēles arī nekādas nav.

Sāk jau krēslot, kad sasniedzam jauku līcīti, kur varētu nakšņot. Izskatās, ka kādreiz šeit dzīvojis kāds vietējais zvejnieks, jo saglabājušās mazas mājiņas un dažu saimniecības ēku drupas, un pamatīgs "kultūrslānis", kā jau visās grieķu pludmalēs . Visas pludmales Grieķijā ir publiskas, izņemot Skorpio salu, kas ir Onasis dzimtas īpašums. Bet par to vēlāk.

Jau pilnīgā tumsā ieturam sātīgas vakariņas un liekamies uz auss. Tomēr diez ko ilga mūsu gulēšana nav - ap pusnakti mūs pamodina motorlaivas pļerkšķi un cilvēku balsis. Var dzirdēt, ka ir atbraukuši kaut kādi (malu?) zvejnieki un darbojas pa līcīti, spīdinot ar lukturiem gan ūdenī, gan zem ūdens... Tie, sakliedzoties savā starpā, lēnām virzās mūsu apmešanās vietas virzienā. Pēc brīža trīs balsu vietā vairs ir dzirdamas tikai divas. Viens no viņiem ir ieniris ar trubiņu apmēram 1 m no krasta un pārvietojas zem ūdens, spīdinot lampiņu un kaut ko meklējot, bet pārējie kaut ko darbojas ar tīkliem. Kādas pāris stundas viņi mums aktīvi traucēja gulēt, līdz beidzot, jau uz rīta pusi, devās prom.

4. diena (23 km)
Par to, lai mēs neaizgulētos, savukārt, parūpējas kāds cits grieķis, kurš, saulei lecot, aizvēsturiskā laivā ir atvedis sienu savām kaziņām, kuras, liekas, skaita ziņā vismaz 50, no visas salas saskrēja šurp, izdzirdējušas laivas troksni. Vietējais kolorīts.



Laiks atkal labs un vēju nesola. Ātri ieēdam brokastis un sākam ceļu uz Kalamos.


Pie apvāršņa Kalamos

Kādu stundu labā tempā airējam atpakaļ gar Meganisi un tad vēl kādu stundiņu, un esam pāri. Kamēr vēl spīd saulīte varam piestāt kādā līcītī, izpeldēties un pasauļoties. Nedaudz pasnurkelējot, nākas konstatēt, ka vienīgā patiešām spilgtā atrakcija zem ūdens ir jūras zvaigznes. Žēl tikai, ka sarodas mākoņi un bez saulītes kļūst vēsi. Neatliek nekas cits, kā atkal ķerties pie airēšanas un doties apkārt salai uz tāda paša nosaukuma ciemu.


Pirmā pietura Kalamos salā

Tur esot gara pludmale (kaut kas neticams!) kurā varot nakšņot, ciema restorānā varot ieēst vakariņas, un uzlādēt telefonu/pda. Ideāli.



Pa ceļam vēl piestājam, kopš 2. Pasaules kara pamestā ciemā - Porto Leone un izstaigājam kādu loku. Maršruta aprakstā minēts, ka te esot kafejnīca, bet kafejnīca izskatās tikpat pamesta kā ciems.



Tālāk airējam garām Kalamos ciematam un pēc apmēram km atrodam solīto pludmali, kur apmesties.


Kalamos ciems


Nakšņošanas vieta pie Kalamos ciema

5. diena (34 km)
No rīta mums jādodas uz nelielo Kastos salu. Atkal pūš diezgan spēcīgi, šoreiz no A, tāpēc nolemjam sākumā braukt gar Kastos R krastu, turoties salas aizvējā. Laika prognozes sola, ka pēcpusdienā vējš pierimsies, un tad mēs gar A pusi varēsim braukt atpakaļ. Rietumu krasts, gar kuru sākam braucienu ir samērā garlaicīgs, bez ievērības cienīgiem objektiem. Vienīgā atrakcija ir viļņainā jūrā mēģināt nobildēt jūras zvaigznes, kas te ik pa laikam redzamas.



Pēc pāris stundām, kad esam aizbraukuši līdz salas D galam vējš tiešām ir pierimies un varam turpināt braucienu apkrāt Kastos. Šīsdienas maršruta aprakstā minēts, ka Kastos A krastā esot "ameizing rok formeišans". Sākumā ar diezgan lielu skepsi izturamies pret šo aprakstu, bet klintis izrādās tiešām ir skaistas un iespaidīgas.



Pa ceļam braucam garām Kastos ciematam, bet tā kā nespējam tur ieraudzīt nekā interesanta, tad nemaz nepiestājam, bet turpinām ceļu uz Z, līdz esam apbraukuši apkārt Kastos salai un atgriežamies pie Kalamos krastiem.



Šeit vērojama pavisam cita ainava. Salīdzinoši monolīts klints krasts, kas augstāk apaudzis ar priedēm. Tas vairāk atgādina Somijas krastus, nevis to, ko Grieķijā esam redzējuši līdz šim. Kalmos priežu mežs esot retums, tāds vēl esot sastopams tikai dažās Egejas jūras salās. Inhalējam priežu smaržu, kas apvij salas Z pusi un ir ārkārtīgi spēcīga.

Līdzko esam sasnieguši Kalamos ZA stūri un griežamies uz R, tā sāk pūst spēcīgs pretvējš. Par laimi viļņi vēl nav paspējuši ieskrieties, tāpēc pret vēju vienkārši nākas airēt drusku sirsnīgāk. Nakšņošanas vietiņa atkal ir "šaurā pludmale", bet šī salas puse nav vērsta pret atklāto jūru, tāpēc par lieliem viļņiem nav jāuztraucas.



6. diena (20 km)


Skats uz Meganisi, turp mums tūlīt jādodas

Nākamajā rītā mūs gaida pārbrauciens atpakaļ uz Meganisi, labās laika prognozes piepildās un pēc nedaudz vairāk kā stundas airēšanas esam atgriezušies pie Meganisi krastiem. Kamēr saule nav ietinusies mākoņos, izdomājam, ka vajag mazliet papeldēt un pasauļoties. Mēs nemaz nenojaušam, ka aiz salas Z pusē jau pūš diezgan sirsnīgi. Kad atkal sākam braukt, ne saukts, ne aicināts atkal klāt ir ziemelis un pūš mums tieši no sāniem. Nolemjam drusku nogaidīt, piestājot kārtējā mazajā pludmalītē ar olīvu dārzu. Tomēr līdz pat vēlai pēcpusdienai vējš tā arī nenorimst. Neko darīt - nākas vien braukt. Drusku bailīgi ir, bet - viss normas robežās. Turklāt esam jau pieraduši, ka katrai dienai ir arī sava stresa deva. Tikai, tādēļ, ka nogaidījām līdz vēlai pēcpusdienai, tad jau brauciena vidū jūtam, ka tumsa nāk virsū ātrāk nekā mums to gribētos. Pustumsā pabraucam garām raksta sākumā pieminētajai Skorpio (Onasis) salai, uz kuras esot tikai viena publiska pludmale, bet pārējā krasta līnija tiekot tā "pa īstam" apsargāta. Pēdējos pāris kilometrus veicam jau pilnīgā tumsā un gandrīz vai taranējam kādu laivu piestātni, kura nebija aprīkota ar bākugunīm. Par spīti tumsai veiksmīgi atrodam savu, jau vienreiz izmantoto, nakšņošanas vietu zem olīvkokiem.

7. diena (7 km)



Šodien atkal rīts ir jauks. Spīd saulīte un pūš tikko manāms vējiņš. Beidzot jūra ir tāda, kādu mēs to būtu vēlējušies visu laiku. Bez stresa varam izbaudīt braucienu. Pabraucam garām otrās dienas vētrainajām "šausmu" vietām, kuras saules apspīdētas izskatās tik jaukas un skaistas. Šoreiz arī varam iebraukt palielā sikspārņu alā.

Sazvanāmies ar Džordžu un viņš piedāvā beigt maršrutu Savotā, kas mums ietaupītu kādu divu stundu braucienu. Pēc nelielas apdomāšanās mēs piekrītam, jo šo gabalu mēs jau vienreiz esam nobraukuši un zinām, ka krasts starp Savotu un Vasilikiem bija samērā neinteresants, turklāt uz pēcpusdienu atkal sola, ka vējš pieņemsies spēkā. Beidzam mūsu braucienu Savotas ostiņā, gaidot Džordžu, vērojam krāšņās jahtas, pēc karodziņiem cenošoties noskaidrot to reģistrācijas valstis.



Uz atvadām Džordžs izstāsta mums savus nākotnes plānus par jauniem maršrutiem uz Itakas salu, savukārt mēs viņu cenšamies "iekārdināt" ar stāstiem par skaistajām Ālandu salām. Uzzinām, ka Jonijas jūra vissiltākā esot augusta vidū/beigās. Rezultātā mums ir uzradušās liekas pāris stundas, tādēļ izvēlamies ar mašīnu aizbraukt uz Lefktādas R krastu, kur esot iespaidīgas klintis un pludmales.



Šajā krastā viss patiešām ir iespaidīgs. Mēs laikam nekad vairs nespēsim tā pavisam mierīgi un bezrūpīgi vārtīties pludmalēs, kuras atrodas augstu klinšu pakājēs. Pārējos cilvēkus brīdinājumi, ka atrasties pludmalē ir potenciāli bīstami, pilnīgi nesatrauc.

Sākotnēji bija doma mazliet pabraukt arī gar šo krastu, bet tas ir riskants pasākums, jo krasts vērsts pret atklāto jūru un klintis kilometriem ir tādas, kur avārijas gadījumā nav iespējams izkāpt krastā. Pēcpusdienās, parasti pūšot R un NR vējiem, turklāt ņemot vērā to cik strauji mēdz parādīties vējš un sacelties viļņi, šāds brauciens var izrādīties nevajadzīgi riskants. Varbūt nākošreiz... :)



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv