Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Jānis Busenbergs: Virsotnes eiforija, bildes un cepti kartupeļi

Ar Jāni Busenbergu sarunājas Kristaps Liepiņš
Foto no Jāņa Busenberga arhīva
2008. gada marts, Rīga

Savulaik, Latvijā plaši pazīstamais kalnos kāpējs un pirmo Latvijas Himalaju ekspedīciju vadītājs Teodors Ķirsis savā grāmatā "7000 un vairāk" ("Jāņa Sēta", 1993.), iepazīstinot ar savas grupas kāpējiem, rakstīja: "Jānis Busenbergs – ar Jāni nobeidzās grupas pamatsastāva formēšana 1985. gadā, reizē ar lielo virsotņu laika sākumu. Pirmais pārbaudījums pasmags – pati Ļeņina smaile. Nākamajos gados viss jau padodas vieglāk. Pakāpeniski atklājas fotogrāfa un kulināra talanti, kuri tiek visnotaļ augsti novērtēti. Pēc īslaicīgas atpūtas deviņdesmit pirmajā atkal uz strīpas. Atgriezies no kalniem, nevar atteikties reizi pa reizei piedalīties kādā maratonā Igaunijā vai tepat mūsmājās. Pēc būtības fiziķis un elektroniķis, pēdējā laikā aizrāvies ar datoriem fizikālās enerģētikas institūtā. Kopā ar dzīvesbiedri audzina pagaidām vienīgo meitiņu." Kas gan mainījies no tiem, nu jau šķietami attāliem laikiem?

Kā sākās Tava aizraušanās ar došanos kalnos un citos piedzīvojumos, un ar ko, galvenokārt, tā "došanās" atšķiras šobrīd? Kas ir tas "nemiera dzinulis", kas neļauj dzīvot mājās?

Pirmais klikšķis visai konkrēti iespiedies atmiņā – tas bija pēc ceturtās klases, šķiet, 1970. gada vasarā, kad aizbraucu tēvam līdzi autobusa ekskursijā no darbavietas apkārt Kaukāzam. Bija toreiz tāds Rīgas ceļojumu un ekskursiju birojs, kurš rīkoja autobusu braucienus pa PSRS Eiropas daļu, bija darbavietas, kuru arodbiedrības sedza daļu no ceļazīmes cenas, un tā nu pieaugušo kompānijā ar vareno Laz Turist, kas nozīmē mīkstākus beņķus, bijām aizripinājušies līdz Dombajam, kur nakts vidū kaut kādos krūmos tika slietas brezenta teltis. Taču pāri visam vīdēja mēness gaisma, un iepretī, augstāk par visiem kokiem debesīs slējās Belalakajas pīķis. Tad nepacietīgi tika gaidīts rīts, un apkārt redzamais vēl vairāk pārsteidza. Dienas pārgājiens uz Alibeka ledāju, pikošanās, glisēšana pa to... Atceļā tēvs aizgāja uzkāpt kādā zāļainā sānu grēdā pafotografēt, atgriezās tikai tumsā – tik negatavi un nepieredzējuši visi tur bija, kaut kas atpazīstams! Pēc tam bija divas kājnieku turiādes kalnos 1973., 1975. gadā – Digorija, Hevsuretija – 2. grūtību kategorijas pārgājieni (~140 km, 10 dienas, 1b-2a pārejas), tad jau Latvijas Universitātē – citiem celtnieku vienības, man nesanāca – braucu pārgājienos uz kalniem līdz 4. kat., tālāk kopš 1985. gada aizgāja līdzi Tedim (Teodors Ķirsis) uz Ļeņina smaili un liela daļa no pārējā.


Pirmie kalni, pirmais "klikšķis"...

Šobrīd – no vienas puses, nekas jau nav mainījies – tik ļoti tolaik iepatikās tās sajūtas, ka joprojām labprāt tās izbaudu – pirmsbrauciena gatavošanās pozitīvais drudzis, brauciens, pārgājiens, kāpšana pārejās, vēlāk arī virsotnēs – un tas viss vislabākajās paziņu un draugu kompānijās. Lielākā atšķirība ir iespēju bagātībā, vecajām vietām, Pamiram, Tjanšanam, Kaukāzam – klāt nākusi visa zemeslode (bez pārspīlējuma!), manā gadījumā konkrēti – Himalaji, Kenijas kalni, Peru, Alpi. Naudas jautājums ir risināms, un informācijas pieejamība ir vienkārši nepārvērtējama mūsdienās (internets, elektroniskie un mobilie sakari). Un ir tā, ka gribas šīs "labās sajūtas iespējas" ierādīt arī citiem - tāpēc labprāt braucu gan pats, gan ar domubiedriem vai dodos kādiem līdzi. Man liekas, ka tomēr tur, kalnos, viss notiek pa īstam, ne šeit, kur ir gūzma, pārsvarā izdomātu un mākslīgu problēmu…


Netradicionāls skats uz Komunismu (Ismails Somoni, arī Peak Stalina) no "otras" puses - no pirmizietās Vārpas virsotnes pāri Belajeva ledājam, pieeja no Fedčenko ledāja pa Armijas Topogrāfu ledāju.

Vai ir bijis tā, ka šķiet, ka nupat nupat tās "labās sajūtas iespējas" beigsies, un ja tomēr izdosies "izķepuroties" no šīs situācijas, tad nu gan jāatmet tam visam ar roku un jādara kas cits?

Dīvaini, bet sajūtas netaisās beigties! Jo ir pārāk daudz vietu, kur nav būts, bet gribētos; ir daudz tehniski, fiziski un kā citādi grūtāk sasniedzami mērķi – ir tik daudz kur augt pašam un citiem. Pat atgriežoties "vecās" vietās nāk klāt vecais uzslāņojums ar atmiņu kārtu – tas ir reizēm pat divtik patīkami – piemēram 2000. gada sagaidīšana Marfā – ielejā starp Daulagiri un Annapurnu, vietā, kur atgriezāmies civilizācijā pēc 1993. gada Daulagiri kāpiena.

Ja runā par to, ka maršruts kļūst tik skarbs, ka iestājas labo sajūtu deficīts, tad jauns izaicinājums – kā nodrošināt izdzīvošanas procesus – nenosalšana, ēšana, gulēšana, kā situāciju labāk atspoguļot dokumentāli – ir ko darīt! Un labā sajūta ir pēc tam – esam tikuši tam pāri! Ar roku atmest ir nācies – bet konkrētā situācijā un īslaicīgi – tas pārsvarā iestājas tad, kad sajūti, ka es to varu, mērķis pavisam reāls – vēl stunda tikai – un tu saproti, ka tas vairs nav interesanti, vajag jau to, ko nevar vai ļoti grūti dabūt. Man vairāk prieka sagādā pats process, nevis gala rezultāts: sasniegtā virsotne, izietais maršruts vai noslēpotais maratons. Varbūt tāpēc arī esmu savulaik palicis kādus 100 m zem Komunisma virsotnes spices, šovasar ~200 augstuma metri pietrūka līdz Monblāna virsotnei, neesmu ticis zem 3 stundām klasiskajā maratonā – bet kalni tur stāvēs un distances vienmēr būs – ja vajadzēs, zinu, kā to var izdarīt! Bet kaut ko citu darām, neatmetot ar roku iepriekšējam – kāpšanai kalnos nāk klāt garo distanču skriešana kā treniņš, tad orientēšanās kā skriešana skarbākā veidā ar saviem mačiem un samērīšanos, mūsdienās piedzīvojumu sacensības (vairāk gan no organizatoriskās puses), tad distanču slēpošana, atkal kā treniņš, ar savu mērķi – garie slēpojumi (Worldloppet), tad tepat Latvijā – cope laivā pie airiem 16 stundu garumā vai 10 stundas brienot gar foreļupi – un galu galā redzot tik daudz skaistuma šajās situācijās – tam visam pāri fotografēšana.


Priecīgs brīdis: pabeigts Birkebeiner 54 km slēpojums

Cilvēks pēc dabas ir "sociāla būtne", kurai nepieciešams kontakts ar citiem cilvēkiem. Ko Tu pie sevis domā visu to garo vienpatības laiku, kamēr kāp kalnā, veic garu distanci skrienot, vai pavadi upes ūdeņos?

Laikam būšu antisociāla būtne šajā skatījumā - ļoti labprāt palieku vienatnē ar kalniem, kādu garu distanci vai mežonīgi džungļainu upi tepat Latvijā. Ja dabā parādās kaut neliels cilvēku bariņš, daba paslēpjas! Man ir bijis tā, ka klusi brienot gar upi, ar makšķerkātu iebakstu bebram mugurā, jo viņš kaut kā mani nav pamanījis un mierīgi plunčājas. Bet citi stāsta, ka tajā upē esot bebri, tik nekad viņus nevarot redzēt…!


Ar tikko izceltu 5 kg līdaku Burtnieka ezerā

Kādreiz bērnībā ļoti patika lasīt grāmatas ar "strīpainajām mugurām" (bija tādas par indiāņiem, piedzīvojumiem, ceļojumiem), vēlāk "Apvāršņa" sēriju par dzīvniekiem, kalniem. Un kādā brīdī tie sapņi kļūst par realitāti – gan Ercoga takas pie Daulagiri, gan Masai-Maras safari lauvas un žirafes, gan Maču-Pikču un Titikaka Peru. Tikai ar kalniem ir drusku citādi, jo jau iesākumā tradicionāli pārgājienos racionālāk bija doties 7-10 cilvēku grupā, piemēram, grūti iedomāties Firna plato šķērsošanu vai attāla Tjanšana nostūra apmeklēšanu vienatnē, protams, ja neesi Mesners. Bet Teda kompānijā atrašanās vienatnē maršruta netehniskajos posmos bija reāla, bieži vien klunkurēju tālu aizmugurē, apkrāvies ar Zenit tipa aparātiem un ķerdams mirkļus… Pēc tam daudziem brīnums – vai tad tā izskatījās mūsu maršrutā?! Tad šajos brīžos nodarbojos ar to, kā vispilnīgāk apkārtējos iespaidus fiksēt un pārvest mājās citiem – un pašam, lai varētu restaurēt sajūtas, kas dažkārt arī izdodas. Bet liela daļa no domām jau lidinās uz gluži pretējiem apstākļiem – tā kalnos domā, ko un kā labāk būtu mājās (Latvijā) sadarīt, bet šeit – pa galvu maļas kāda jauna brauciena plāniņš. Nu tā vienkāršoti – otro reizi pa taku stampājoties uz vai virs Everesta Ziemeļu sedlienes, domā par ceptiem kartupeļiem, karstu tēju (ja ir auksts), vai kausu putojoša Piebalgas alus Murjāņu krodziņā (ja karsts), nu tā, konkrēti.



Man pat liekas, ka cilvēki šobrīd drusku cieš no tā, ka nepaliek vienatnē, jo tāda domu sakārtošana un būtiskā nodalīšana ir ļoti nepieciešama, jo nav jēgas no 1000 nesakārtotām digitālām brauciena fotogrāfijām, bet jāatlasa 3 labākās, jānoslīpē nianses – un visi novērtēs! Tāpat arī ar domām... Bet atzīstu, ka vispusīgs kontakts ar citiem ir vajadzīgs, gan pasākumā, gan pēc tam.

Par bildēšanu – daudzreiz aizvien tiek teikts, ka tajās bildēs jau nevar parādīt pat simto daļu no tā, kas bija tobrīd redzams, jūtams, izdzīvojams… Vai ir šajos gados uzņemt tādas bildes, par kurām Tu vari teikt, ka tās ir… nu, tādas, TĀDAS!?

Nu nevar jau visu parādīt, bet pacensties to izdarīt gan varam. Un ir vērts un vajadzīgs, īsti nesaprotu tos, kas dodas interesantos, tālos pasākumos bez jebkādas "papildus" atmiņas, vienalga, foto, video vai pat diktofons mūsdienās galu galā, kurā pauzes laikā ierunāt aktuālu notikuma komentāru, ja slinkums dienasgrāmatu rakstīt. Zināmā mērā jūtos gandarīts, ka Latvijas pirmās Everesta ekspedīcijas laikā tiku galā ar šo funkciju – ar trešo rāciju diktofonā rakstīju visas sarunas – tās īstās balsis svarīgajos brīžos ļauj uztvert pasākuma nianses, emocijas, šos gabaliņus Ansis [Epners] novērtēja un iekļāva dokumentālās filmas ["Kam skan zvans"] skaņu celiņā.

Un fotogrāfija patiesībā arī ir daudz vairāk kā mirkļa fiksācija, tā parāda tieši Tavu redzējumu uz to, kas notiek apkārt. Un teikšu, ka galvenā nozīme te būs redzošai acij un mirkļa izjūtai pogas nospiešanā, nevis lielajā pikseļu skaitā, aparāta tehniskajos smalkumos vai īpašajās funkcijās. Bieži vien ar mazo "ziepīti" īstajā brīdī sarežģītā situācijā pareizi izvēlēts reportāžas kadrs būs īstais! Tas gan neizslēdz iespēju tehniski vienkāršākā vietā vai nometnē pastrādāt ar nopietnāku spoguļkameru, ar statīvu, piemēram. Kādreiz maršrutā pat ir rīkota speciāla stacija fotogrāfam, kurā tad karājos, bildes taisīdams. Un pati TĀ bilde vēl būs, ir jau sanākušas arī dažas pietiekami labas līdz šim, bet nākamreiz ieraugi atkal jaunu iespēju, un ir vēl. Labākās kāpšanas bildes, manuprāt, taisa paši kāpēji, pārzinot procesu, no malas nav tik viegli pieslēgties, kaut arī profesionāļiem tas izdodas ātrāk. Drusku gan jau vajag zināt arī amatieriem – kādu efektu uz perspektīvas izmaiņām atstāj dažādu fokusu garuma objektīvi, kā apgaismojums ietekmē ekspozīciju – atvērums (blende), laiks, jutība, utt. Ka bildējot no attāluma ar garfokusa objektīvu pat taciņa klintīs izskatās pēc vertikālas sienas, bet ar platleņķi bildēta siena no pakājes uz augšu sagāzīsies un izskatīsies kā pļava, savukārt sānskats no klints maršruta atspoguļos tā patieso stāvumu, bet fona gaišie kalni dominēs pār tumšo kāpēja seju, tādēļ jāieslēdz papildu zibspuldze un tamlīdzīgi...


Rīts kalnos, Pēteris Kūlis, Daulagiri, 6400 m augstums

Un nevajadzētu kautrējies mācīties no citu bildēm – tagad ir daudz foto portālu un grāmatu. Savulaik klātienē redzēju, kā top fizmatu fotogrāfa J. Ūsiņa melnbaltās lielformāta bildes (it īpaši no kalnu turiādēm), turpat līdzās taisīju arī savas, pēc tam nāca čehu fotogrāfa Vilema Hekeļa kalnu fotoalbūmi: šeit galvenā atziņa - kalnu kadrā kaut kur tomēr vajag kaut vismazāko cilvēka figūriņu salīdzinājumam, tāpat Ilgvars Gradovskis kā fotogrāfs pievienojās mūsu kāpēju pulciņam un savās prasmēs nav turējis sveci zem pūra. Jāmācās...


Ar fotoaparātu Triglavā, pēc kadra lūkojoties...

Kas Tev šķiet būtiskāks – tas process, kurā kāpjam un bildējam, izjūtam sāpi un prieku, vai tas rezultāts, kuru sasniedzam – sasniegtās virsotnes augstums un grūtība, uzņemtās bildes efektīgums, atzinība no līdzcilvēkiem par paveikto jau pēcāk, pēc atgriešanās no kalniem?

Man personīgi svarīgāks ir process, pretstatā "zvērinātiem virsotņu iekarotājiem", tādēļ daudz nepārdzīvoju arī kādu līdz galam nesasniegtu reālo mērķi. Protams, patīkami atgriezties ar sasniegtu virsotni vai izietu jaunu, sarežģītāku maršrutu, un līdzcilvēku atzinība arī nepieciešama, nenoliedzami, tā pat dažkārt stimulē saspringt, lai vairāk pārvarētu sevi. Iespaidu mājupvešana arī pārsvarā domāta līdzcilvēkiem, ne paštīksmināšanās procesam – re, kāds es malacis... Bet visvairāk jau priecē tā atrašanās kāpšanas procesā, arī citu vešana kalnos – gribas ierādīt tās arvien tālāk pastiepjamās cilvēka spēju robežas – tas arī sniedz visvairāk gandarījuma, kad esi ticis galā ar sākotnēji bezcerīgu uzdevumu.


Skats uz Annapurnu no Daulagiri kores, jau tuvu 7000 m augstumam, Nepālas Himalaji

Vai nav vēlme vēlreiz atgriezties un mēģināt kāpienu Komunisma smailē un Hantengri, lai pievienotos "Sniega Leopardiem"?

Nebiju pat aizdomājies, tāda apzināti nobriedusi doma nav. Vēl jau sarakstā jāiekļauj "atslēgas" virsotne – Uzvaras smaile. Kaut gan - sen nav mēģināts nekas ap 7000 m, izturība ilgstoši darboties arī , šķiet, nav gājusi mazumā. Tātad – nekad nesaki nekad, zināmos apstākļos varētu nobriest šāda situācija. Kaut gan atklāti – par to naudu šobrīd labprātāk ceļotu uz Himalajiem vai citiem attālākiem kalniem.

Nesen lasīju par kāda slavena alpīnista aprakstīto tukšuma sajūtu, kad piepildījusies ilgi lolotā iecere par kādas virsotnes sasniegšanu. Zudis līdzšinējais mērķis, jauna mērķa neesamība... Vai vari aprakstīt tās sajūtas, kas pārņem Tevi sasniedzot kārtējo virsotni? Un ko Tu domā par virsotņu "iekarošanu" – vai tas ir adekvāti lietots vārds?

Tā kā pārmērīgi neesmu sevi lutinājis ar virsotņu sasniegšanas sajūtu, tad joprojām katra sagādā lielāku vai mazāku sasniegšanas prieku. Un tad labprāt augšā uzturos, cik vien ilgi iespējams – bet vislielāko prieku sagādā tieši pēdējie soļi, kad tūlīt, tūlīt būs redzams, kas ir tajā otrā pusē un kad ir skaidrs, ka nekas vairs neatturēs nokļūt augšā. Kaut gan virsotnes eiforijas sajūta ir tāda rezervēta – pa īstam tā sasniegta, kad esi atpakaļ lejā. "Iekarošana" gan man nav šķitis piemērots apzīmējums, laikam esmu pārāk miermīlīgs, tāpat "pakļaušana", "uzvarēšana". Drīzāk kalnam esmu pateicīgs, ka tas atļāvis paviesoties pie sevis, vai arī nē, kā nu kuru reizi sanāk. Un kalns jau stāvējis ilgi pirms mums, tāds pat paliks, kad mēs aiziesim – un tev paliek iespēja pārbaudīt savu varēšanu atkārtoti, ja nesanāk uzreiz. Šajā ziņā varbūt esmu ietekmējies no Teda, varbūt arī tas ir bijis vienojošais daudzajos kopīgajos pasākumos – to vairs nevar atdalīt.


Fonā Daulagiri Ziedkāpostu kore (zināma tiem, kas lasījuši Morisa Ercoga grāmatu)

Mēdz uzskatīt, ka cilvēkiem, kas vairakkārt pabijuši Himalajos, kāpuši augstos kalnos un daudzreiz šķērsojuši "nāves zonu", izveidojas īpaši uzskati par reliģiju? Kāda ir Tava attieksme pret Dievu, likteni un dažādiem ticējumiem, ar kuriem cilvēkiem labpatīk sevi "iegrožot"?

Kopumā diezgan neitrāla. Bet ja kādam tas palīdz, tad ļoti labi, vismaz cilvēks rīkojas ar skaidru pārliecību. Tādu tiešu, nepārprotamu "Kunga" klātbūtni augšā (virs 7000) neesmu manījis, kaut gan dažreiz liekas, ka kāds tomēr visu vēro un arī ietekmē zināmā mērā. Drīzāk par kādu likteņa pirkstu to reizēm gribas uzskatīt, un nepamet sajūta, ka kaut kādu reakciju ar savu rīcību, izturēšanos tu arī vari nopelnīt, tas laikam no budisma vairāk nāk. Ja nu būtu jāizvēlas, tad šis austrumu domāšanas veids drīzāk man tuvāks. Bet ticējumi uz kalnos kāpšanu gan kaut kā nav iesakņojušies, drīzāk tādi parasti sadzīviski, vai ar copi vairāk saistīti, bet arī tiem ir visādi neitralizējoši pretlīdzekļi. Visvairāk jau palīdz paša pārliecība, pašpaļāvība – es to varu!


Skats uz Pamira Firna plato no R. gala, pa labi – Komunisma smaile. Bilde tapusi pēc Firna plato šķērsošanas pār Krošku, kalnu pāreju, kuru apmeklējām kā nākamā grupa pēc Gunta Bērziņa leģendārā pārgājiena...

Kas būtu tas galvenais, ko Tu vēlētos pateikt tiem, kas savu ceļu alpīnismā tikai nupat sākuši vai tikai par tā uzsākšanu vēl tikai domā?

Nu tiem pirmajiem viennozīmīgi: "Nepārķert sākumu!" Bet tiem otrajiem – droši uz priekšu! – jūs varat daudz vairāk, nekā jums liekas; bet ja sākāt – tad pirmais ieteikums: piemēram, nevajag sākt ar Monblānu, ja neesi uzkāpis Petite Aiguille Verte, lietojot dzelkšņus un cirtni, strādājot sasaitē, kāpjot kores klintiņās, pārvarot bergšrundu... Tātad – vispirms vēlme, tad fiziskie treniņi "bāzes" iegūšanai, tad – kāpšanas tehniskās un taktiskās iemaņas, pieredze, tad īsti maršruti zinātāju vadībā, tad jau patstāvīgie kāpieni. Mūsdienās daudziem ļoti gribas pārlēkt šīs sākuma stadijas, par naudu nopirkt kāda skaista maršruta iziešanu (un labos apstākļos viss izdodas...), un tā var pat nepamanīt, ka kaut kas nav kārtībā! Taču kritiskos brīžos sekas var būt stipri nopietnas, tādēļ, kāpjot kādu maršrutu, katram vajadzētu būt rezervei iziet 1-2 pakāpes grūtāku. Tāpat kāpjot virsotnē, nedrīkst izlikt visu tikšanai līdz aukstākajam punktam, bet gan tikai pusi – ar to otru pusi godam jātiek lejā!



Pēdējā laikā pārsvarā nācies saskarties ar kalnos kāpt gribētājiem, kas nāk no ekskursantu vidus – ieteikums būtu laicīgi parūpēties par savu fizisko formu, lai kāpiens dienas garumā varbūtēji sliktos laika apstākļos nepārvēršas par neaprakstāmām mocībām sev un apkārtējiem. Un tad piedzīvotās sajūtas aicinās atgriezties kalnos vēl un vēl.



Kāpiet kalnos, skrieniet, slēpojiet, piedzīvojiet (X) visu pa īstam un lai acīs nekad nenodziest prieka uguntiņas atgriežoties šeit, uz "parastās" zemes! Tiekamies trasēs, kalnos un vakarā pie ugunskura!

Un vēl. Nobeigumā varbūt mēģināšu pateikties visiem, ar ko kopā esmu tik daudz ko kalnos piedzīvojis un vēl piedzīvošu, tad nu mēģiniet sevi šajā hronoloģiskajā sarakstā atrast: vecāki (arī Buses pilskalns), Alvis, Juris, Gaida, Jānis, Ainis, Ilze, Dzintra, Māris, Daina, Valdis, Iveta, Inese, Māra, Ansis, Guntis, Ingemārs, Varis, Juris, Antra, Arnolds, Staņislavs, Tedis, Imants, Ilmārs, Aivars, Imants, Ilmārs, Māris, Jānis, Ilgvars, Pēcis, Ilgvars, Aivars, Mārtiņš, Līga, Inese, Ramona, Pēteris, Dace, Līga, Baiba, Sandris, Jānis, Pēteris, Valdis, Māris, Kaspars, Ieva, Kaspars, Edgars, Dace, Laimons, Sarmīte, Baiba, Egmonts,... drīkst pievienoties!



Vēlies pievienot komentāru par šo interviju? Vēlies ko jautāt? Raksti! [FORUMA TĒMA]

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv