Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Divas blondīnes un "žiks" – Āfrikā... (2)

Autores: Ieva Lāce un Zane Laimiņa (www.blondietour.lv)
Foto no ceļojuma dalībnieku arhīva
2008. gada februāris, Rīga

[1]; [2] Stāsta pirmā daļa lasāma šeit.

Puiši mani nomierina, ka viss vēl glābjams, vien jābrauc ļoti prātīgi un ceļu ar mūsu Zigi turpina Kaņeps. Vainīgs stienis, ne es un mana braukšana. Visa diena fantastiska, kopumā iestiga tikai daži. Braucu pie O. Radziņa ar fantastisku mūziku un noskaņas superīgas. No rīta cīnoties par braukšanas pārdomām, iekšēji radās mazie niķīši, bet diena ir tik skaista, ka jūtos ļoti laimīga...


Ar malkas kravu Sahāras tuksneša smiltīs

Vakars pienāk ātri un tumšs kļūst līdz ar saules rietēšanu sešos vakarā. Pēcpusdienā puiši jau savākuši malku, tādēļ paēdam un iekuram milzīgu ugunskuru. Fantastiska noskaņa - uguns, debesīs spožas zvaigznes, klusums, sarunas un pat dziesmas. Manuprāt, viens no jaukākajiem vakariem visā braucienā.



Āris ierosina nakšņot kāpā un es ar Radziņu atbalstām, ieceri. Sākums neaprakstāms - esam guļammaisos, smilšu kāpā, visapkārt zvaigznes un sajūta - ka nekas skaistāks uz pasaules nav iespējams.


Tuksneša nakts zvaigžņotā burvība

Problēmas sākas naktī, kad es ļoti pārsalstu, par smilšaino seju nemaz nerunājot. Rīts pienāk drēgns, bet skaists. Otrā dienā mūsu sarkano zvēru brauc Gundars. Mēs ar Zani esam Arņa mašīnā, ceļš paiet jautri tērgājot, jo gan Gundars, gan Arnis ir ļoti pozitīvi, draudzīgi un nemitīgi rūpējas par mums. Fantastiski!

Dienas vidū saprotu, ka braukšana nav tik sarežģīta un pie stūres sēžos pati. Zigis ir kļuvis par manu draugu. Mašīnā ar mani vēl brauc gids, ar kuru nepārmijam ne vārda, jo mums nav neviena kopēja valoda, ko abi saprastu, - komunicējam ar zīmēm. Pēcpusdienā iebraucam nacionālajā parkā, kur jau kā ierasts, no mums noplēš bargu naudu - 15 Eiro no personas. Apkārt ap 20 bērni, kuri rauj un grābj ko vien var, mazi mežonīši.



Ceļš turpinās gar okeāna krastu. Dienu veido mazas ainiņas - piemēram, skats, kad deguna priekšā gaitā paceļas ap 200 putniem; mirklis, kad Zane ar Oskaru sēž uz žiguļa jumta ar izstieptām rokām - laimīgi un smaidīgi; mirklis, kad jāapbrauc klints, kas ir okeānā un es netrāpu īstajā vietā, gandrīz iebraucu akmeņos...


Ieva seko norādēm un apbrauc akmeņus okeāna krastā

Pēcpusdienā gids paziņo, ka paliekam kempingā, par ko būs jāmaksā 6 Eiro. Esam šokā, jo varam nakšņot jebkurā vietā pludmalē - vārds kempings nozīmē tikai lielu telti un zemes pleķi, kas kādam pieder. Sakašķējamies ar gidu, jo skaidrs, ka tiekam apčakarēti kā vien var - nokaulējam uz 3,5 Eiro, un sakašķējamies komandas starpā, kas ir pats trakākais, kas var būt. Arnis, Gundars, Didzis un Mārtiņš saka, ka nevajag kašķēties, un mums ir te jāpaliek. Iebilstam, jo gribam palikt kaut vai 100 metrus tālāk un nemaksāt neko. Beigās paliekam vien kempingā, pa ceļam uz to vēl iegrimstu smiltīs. Kopumā garastāvoklis man ir ar lielu mīnuss zīmi - esmu saskumusi. Punktu visam pieliek Radziņš, kurš arī ir neomā un ar savu attieksmi mani šajā vakarā aizvaino. Visi ir saspīlēti.

Daži dodas peldēties okeānā. Paēdam. Atvainojos Arnim ar Gundaru par muļķīgo situāciju pirms dažām stundām, jo jūtos daļēji vainīga - dažu eiro dēļ nav vērts celt kašķi. Lai gan ir tikai astoņi, esmu dikti saskumusi un dodos gulēt. Ārā milzīgs tusiņš un Radziņš atnāk atvainoties. Labi ka tā, vienīgi saruna par to, ka neiedota plītiņa, bet īstenībā jau vainīga attieksme. Viss kārtībā.

Rīts pienāk burvīgs. Ceļojumā pāršķirta jauna lapa. Visi salabuši, Arnis ar Gundaru mani uzmundrina. Viss lieliski un pēcpusdienā jau esam sasnieguši Naukšotu - beidzot duša un nomazgāti ap diviem kilogramiem smilšu, ko tuksnesī esam uzkrājuši. Meklējam metinātāju mūsu auto, atpūšamies, satiekam Džo un pārējos, visi dalās piedzīvojumos, kā gājis tuksnesī. Rītdien mūs sagaida Senegāla!



Mērķi un rallijs - puišu pasākums
11/01/2008

Par mērķiem, kuri ir sasniegti - esam jaunākās dalībnieces, kā arī vēl joprojām vienīgā meiteņu komanda no Latvijas; pārstāvam Latvijas un Liepājas vārdu godam - stāstām, rādām no kurienes esam. Pasākuma laikā mums ir jauni atbalstītāji - divi norvēģu žurnālisti, kuru sauklis ir - "We love blondies!" Viens no maniem galvenajiem mērķiem - dot ierosmi citiem uzdrīkstēties un īstenot sapņus - īstenojas ļoti labi, jo domāju, ka nākamajā gadā šim pasākumam gribēs pievienoties daudzi. Tādēļ radusies nākamā doma - ļoti iespējams, ka taps rallijs ar nosaukumu Rīga - Dakāra 2008, kurā jāpiedalās ar veciem auto, bet tajā tiešām būs vairāk sacensību elementi apvienoti ar interesantu pasākumu. Tad jau manīs, kā viss izdosies.

Par filmu, ko veido Jānis Vaišļa. Viss pamainījies. Filma - tā nav par mums, bet par šo pasākumu, mēs esam tajā "iekļautas". Tā ir viena no sākotnējām idejām, kas laika gaitā ieguvusi savādāku nokrāsu, - cik tas ir labi un kas no tā visa sanāks, rādīs laiks...

Par vīriešu pasauli - ir jaunas atziņas, savādāka izpratne. Viss šis laiks kopā ar viņiem - vesels romāns. Rallijs, tas ir puišu pasākums un meitenēm te iekļauties pagrūti. Gan braukšanas prasmes, gan tehnika - daba nav paredzējusi to izdarīt izcili meitenēm (ar dažiem retiem izņēmumiem). Bet mēs turamies. Katrā ziņa manas braukšanas prasmes pēc 5000 km Āfrikas ceļos būs tikai uzlabojušās, kā arī nu zinu, kas ir reaktīvā ķega un kur atrodas benzīna sūknītis. Un latviešu puiši un vīrieši mums ir super - viņi savu spēku parāda vajadzīgā brīdī un ir kā stiprs balsts tad, kad vajag. Skaisti. Tiešām varu tikai lepoties ar viņiem. Mūsu pamatsastāva puiši ir fantastiski - Oskars Radziņš, bez kura nevienā mirklī nebūtu izticis mūsu Zigis, kā arī viņš ir pirmais, kā vārdu es izrunāju pie jebkurām tehniskām briesmām un grūti izbraucamiem ceļiem. O. Kaņeps, kurš ir jociņu plēsējs, labs braucējs un labs runātājs. Gundars ar Arni, kuri ir fantastiski zelta kaluma cilvēki - ļoti atsaucīgi, pozitīvi, rūpējas un gādā par mums ik mirkli. Un Āris - puisis, kurš mūsu mašīnā ir praktiski visu laiku un nemitīgi mums pazūd. Esam sadraudzējušies par šo laiku un tas ir milzīgs ieguvums. Es un Zanīte - lieliska kombinācija. Prieks par šādu ceļa biedru.

Apgāztais mēness
12/01/2008
Ceļojuma 16. diena, 12. janvāris, sestdiena (bet kurš gan skaita laiku un dienas Āfrikā?).

Esam Zebrabārā, kempinga vietā, kas atrodas pie pilsētas ar daudzsološu nosaukumu: Sant-Luisa. Nē, neesam Amerikā, tik vien kā veiksmīgi iekļuvuši Senegālā. Vakarrīt izbraucām laicīgi, taču, lai arī jānoripina bija tikai ap 360 km, ceļš bija traks. Tā kā nolēmām šķērsot mazu robežpunktu, lai vieglāk nokārtotos formalitātes, maršruts veda pa zemes ceļu, kurā slēpās neredzamās bedres. Mēs jau skaitāmies meitenes ar pieredzi, tādēļ braucām pa priekšu - vadām jau pēdējās dienas līdz finišam ar Zigīti - tādēļ varam atļauties braukt ātri un nostrādāt arī pāris stiķus. Pie nekā laba tas nenoved - jau pēc pāris desmitiem kilometru ar priekšējo riteni iebraucu milzīgā bedrē, tādēļ auto izceļ puiši. Sev nosolos braukt prātīgāk un turpinām ceļu. Skati fantastiski - šī ir ceļojuma vieta, kur mainās daba. Braucam gar dambja malu, tādēļ viss ir purvains. Redzam lielus ūdens laukus, pasakaini ragainas un cēlas govis ar izliektiem ragiem, kā skaistumkonkursa uzvarētāju kroņi, un pats jaukākais - rozā flamingo barus - tie te ir simtiem, rozā spārniem. Laukā ļoti karsti, mašīnā vēl trakāk, stipri jākoncentrējas braukšanai. Pēc kāda laiciņa mūs panāk Džo ar Hondu, kas nesas milzīgā ātrumā un man neviļus ienāk prātā frāze, ko šobrīd varu attiecināt uz viņu - Honda reacing team. Džo labā omā, tikai vēl krietni sareibis no iepriekšējā vakara.



Sākās kārtējā izspiešanas politika no oficiālajām personām - ceļa malā uzrodas divi vīri formās un paziņo, ka no katra 10 Eiro par izbraukšanu no nacionālā parka. Pēc pāris kilometriem nonākam robežpunktā, kur atkal samaksājam, pēc Āfrikas mērauklām, daudz naudiņas par visādām formalitātēm, par kurām tā arī neviens nesaprot, par ko maksā. Šķērsojam tiltu, kas ir 20 metrus garš... un arī par šo prieku mums jāsamaksā 10 Eiro. Vietējo bizness griežas. Senegālas robežpunktā mums paziņo, ka vīzas nav derīgas un jāgaida, kad atbrauks šefs, lai kārtotu situāciju tālāk. Paiet stunda, atbraucis galvenais katla dibens un saka, ka par 10 Eiro no katra vīzas kļūs derīgas. Tālāk ceļš uz nākamo būdu, lai reģistrētu auto, kā arī jāsarunā konvojs, kas maksā nereālu cenu - 880 Eiro no visiem, lai viena mašīna pavadītu mūs no Zebrabāra līdz robežai. Vēl jānokārto apdrošināšana, kas uz 5 dienām maksā 25 Eiro. Ja Latvijā auto apdrošināšana maksātu 3,50 Ls dienā, tad domāju, ka šī biznesa turētāji dzīvotu patiesi zaļi. Ar Zanīti esam šokā, jo par abām robežām izdodam ap 200 Eiro plānoto 50 vietā!



Lēnām pienāk vēla pēcpusdiena. Visu dienu uz robežas apkārt spiedz ap 20 bērnu, kas nemitīgi uzbāžas un diedelē dāvanas. Kā teica Gundars, mums Latvijā ir LaRoka, šeit bērni tusē uz robežas - viņiem neapnīk vairāk kā divas stundas man dūkt pie auss vienu frāzi – "Madam, Kadu!" (Jaunkundz, Dāvanu!), viņi patiesi spēlē uz nerviem. Esam 11 mašīnas - 7 žiguļi, Džo honda, Tukuma Viktors, mersis un Jānis ar pasātu. Konvoju ir nokārtojis Aivis ar mersi un Džo pateicis, lai konvojs mūs savāc no Zebrabāra un aizved līdz robežai uz prāmi, tādejādi sanāk, ka Dakāra un Rozā ezers netiek maršrutā iekļauti... Man rodas jautājums, kāpēc tā, jo tik tāls ceļš veikts un gribas tos apskatīt. Sākas pārrunas ar Džo. Pārējie svinīgi klusē un savas iekšējās pārdomas atstāj pie sevis. Kā vienmēr šādos mirkļos... Pēc tam izteikties visi gudri. Piefiksēju interesantu situāciju - esmu vienīgā, kuru šis jautājums uztrauc, mēģinu pārrunāt to ar Džo, viņam daļēji mani izdodas pārliecināt, ka īsti jēgas vest konvoju citur nav. Tā arī viss paliek. Uzņemties visu atbildību, riskēt ar to, ka 11 mašīnas un 23 cilvēki var nepaspēt uz pēdējo prāmi un palikt nedrošā vietā, arī negribas. Tādēļ saprotu, ka šajā situācijā visam jāpaliek kā ir un apskates objektus pēc finiša varēšu izvēlēties pati, un tad arī vest savējos turp, ja viņi gribēs. Bet psiholoģijas spēks iespaidīgs - kā daudzi cilvēki pakļaujas viena spēkam paši nemaz to nenojaušot - pozitīvi, ka ir šādi cilvēki, kas ar savu mieru un pārliecību spēj pārējos tā vadīt. Tieši tādēļ Džo ir super - pati labestība un iekšējā stingrība - ar mieru dara tā, kā vēlas.

Vakarā esam klāt Zebrabārā - pirmais darbiņš, ko ar Zanīti izdarām - uzskrienam skatu tornī un ieraugām apgāzto mēnesi. Vakars ir par vēsu, lai šeit nakšņotu, tādēļ pievienojamies lielajai jurtai. Lai arī nākamā diena brīvdiena, nekādas lielās svinības nenotiek, laikam visi pēc garās dienas dikti saguruši, tādēļ agri dodas gulēt. Nakts skaņas burvīgas - laukā silts vējiņš un siseņi ar sienāžiem spēlē simfonijas.

No rīta teltī uzrodas draudziņš kaķis, ko es uzreiz iemīļoju un nosaucu par Filipu. Izejot laukā, zem palmas mani jau sveicina vietējais ēzelītis, kas ir jauks dzīvnieciņš - mīlīgs un ar milzīgām ausīm. Šeit pat ir arī vairāki suņi, atskrien mazs puisītis. Arnis mani uzcienā ar auzu pārslām ar mellenēm un ir fantastiska sajūta. Uzkāpju ar visu šķīvi skatu tornī un jūtos ļoti laimīga. Rallijs tuvojas izskaņai - dažas dienas un būsim jau finišējuši.

FINIŠS!!!
15/01/2008
Hip hip urā - MĒS FINIŠĒJĀM!

Vakar bija ļoti laimīga diena - 14. janvāris un laimīgs finišs Banjulā. Mēs to paveicām - un Zigis izturēja! Pacilāta un piepildīta diena ar burvīgu noslēgumu un karstām dejām vietējā klubiņā.

Vakardiena gan iesākās ļoti grūta. Iepriekšējā dienā pa ceļam uz Gambijas robežu Jāņa Vaišļas mašīna noplīsa vairākas reizes, līdz ar to aizkavējāmies par pāris stundām. Uz vakara pusi, kad jau pēdējo reizi to laboja, bija jau klāt krēsla, un mēs ar vietējiem bērniem pie benzīntanka spēlējām bumbu. Vakarā robežpunkts, kurā ar dažiem suvenīriem un Džo Guci kurpēm (kā dāvanu robežsargiem...), ātri tikām cauri. Pirms tam nenormāli bedrains ceļš pa tumsu, kurā nolauzu izpūtēja kronšteinus, - piesēju to pati pēc tam ar gumiju, un tā laikam ir vienīgā lieta, ko pati esmu salabojusi Zigim, ja neskaita eļļas un antifrīza pieliešanu.



Pa dienu veicām eksperimentu jautrībai – apkārt mums visiem ir ap 30 bērni un melnādainie cilvēki, viss ņudz un burzās. Puiši uzņem laiku un mēs ar Zani paejam 20 metrus nostāk pilnīgi klajā vietā. Eksperimenta būtība – cik ilgā laikā viss bars būs mums apkārt. Rezultāti iespaidīgi – tās ir 57 sekundes un VISS bars ir mums ar Zani apkārt! Unikāli, kā nostrādā balto meiteņu, ar gaišiem matiem, efekts Āfrikā. Dienas prieciņš – veikalā ieraugām plauktā "Gutas" apelsīnu sulu.

Pēc robežas sekoja laikam man bīstamākie kilometri visā šajā braucienā - nenormāli putekļains ceļš, kurā redzēt nevar vispār neko, pie tam bija jau nakts. Pirmo reizi mūžā tik traka braukšana uz dullo - divreiz iebraucu krūmā un grāvmalā, bet viss bija labi, jo mašīnā bija pilnīgs miers, es ļoti labi turējos un Zane atbalstīja, labs komandas darbs.



Pēc stundas nonākam pie policijas posteņa, kas atrodas pie prāmja. Man nenormāls nogurums pēc dienas brauciena, gribu tikai gulēt. Jāguļ vai nu mašīnās, lai tās pievaktētu vai arī policijas posteņa pagalmiņā, kur atrodas dažas telšu vietas. Izkāpjam no mašīnas un melnie ap mums ar Zani spieto. Pēc mirkļa sāk ķerties ap kaklu un sauc angļu valodā – "Hei, meitenes, kā Jums iet? Kā Zanei ar kāju, kā atbraucāt, Jums atkal tie paši krekliņi!?" Izrādās, tie ir atkal tie paši draudziņi no pagājušā gada un viņi ļoti labi mūs atceras, visu atceras! Unikāli! Pēc dažām minūtēm uzrodas arī mans pagājušā gada precinieks un ir ļoti laimīgs, ka mani atkal saticis, kas gan, diemžēl, nav abpusēji. Jau pēc dažiem ievadvārdiem aiziet teksts par to, cik ilgi te būšu, kur dzīvoju, vai neesmu Latvijā apprecējusies, cik viņš ir laimīgs mani redzēt... Krietni samulstu un nezinu kā labāk izkļūt no muļķīgās situācijas. Paralēli tam visam ap mašīnām spieto ap 20 nēģerpuišu, piedāvā alu, runājas, sveicinās, priecājas un taisa jūkli. Esmu tiešām pārgurusi. Zane pievienojas Oskāru teltij, Āris turpat, es palieku gulēt mašīnā, lai mums nenozog mantas. Nakts miegs ir murgains, neesmu ēdusi, pārgurusi, tādēļ no rīta esmu īgna. Brauciens iemācījis man pacietību – bieži jāpiekāpjas, lai kaut kas izdotos. Kā arī komandas garu un paklausīšanu gudrākam – pat, ja sākumā tā neliekas, jāļauj izpausties citiem, jo tas var sagādāt otram neizmērojamu prieku. Sadarbība ir ļoti svarīga – neviens mēs neesam visu varoši vai vientuļa sala...



Pirmais prāmis pāri Gambijas upei ir septiņos, laikam nokļūstam uz otro. Rīts ir pasakaini skaists un silts. Jūtos pacilāta un noskumusi vienlaikus - pievarēti neskaitāmi kilometri, paveikts tik daudz, Zigis izturējis, mēs arī, bet šodien jau viss. Pārceļoties otrā krastā paveras pilsētas vārtu uzraksts - "Welcome to the Banjul!" (Laipni lūgti Banjulā!) un saprotu, ka tā arī simboliski ir mūsu finiša lenta. Apskaujamies ar Zanīti, sasmaidāmies un jūtamies laimīgas, ka esam to paveikušas. Prieka asaras. Jūtos laimīga, ka esam bijušas šajā braucienā tieši ar Zani – labs draugs ir laikam viena no laimes augstākajām formām. Tālāk dodamies uz palikšanas vietu pie Krokodila Džona, kurš ir pārdevis savu īpašumu citam pārvaldniekam, bet sarunājam istabiņu.



Special for you, my frend!
(Tikai Tev, mans draugs!)

Tālāk dodamies kopā ar Arni un Gundaru uz pilsētu, lidmašīnas biļešu meklējumos. Veicas jautri - sākumā apbraukājam ap pieciem kantoriem, kuros izstāstām savu vajadzību - lētākās biļetes uz jebkuru Eiropas valsti. Piedāvājumi nav tie labākie, gan neparocīgi datumi, gan nesimpātiskas cenas. Paēdam garšīgas pusdienas un nolemjam doties uz lidostu ar domu, ka varbūt tur būs vēl kādi kantori. Izrādās, ka nav, bet uzrodas dīlerītis, kurš ir ar mieru atrast mums biļetes. Kamēr viņš zvana čomiem, atstāju Zani ar Gundaru un Arni pie viņa, lai kārto lietas un pati dodos painteresēties pie informācijas daļas par iespējām. Satieku nēģeru jaunekli uniformā, kurš laipni man atbild, ka diemžēl biļešu kantoru te nav. Viņš šķelmīgi paskatās uz mani, atsedz žilbinoši baltu smaidu un saka, ka esot viens variants īpaši man, jāiet tik sarunāt...

Sekoju puisim, kurš izskatās uzticams un prātoju, kas notiks tālāk. Jauneklis izved mani cauri drošības dienestiem un nonākam pie cita vīrieša uniformā, kurš izskatās pēc galvenā. Ātri tiek izstāstīta situācija, kas un kā, un viņš iedod telefona numuru, lai viņam pazvana dienā, kad vēlamies lidot, ierodamies lidostā konkrētā laikā un viņš mūs četrus ielaidīs lidmašīnā par 200 mārciņām uz Londonas lidojumu. Cena ir divas reizes lētāka kā jebkurā kantorī! Visi apstākļi liecina, ka varu uzticēties un tā notiks. Viss tikai sarunāts, neviens papīrs vai rokas nauda netiek dota. Apmulstu, jo nezinu, vai varu paļauties, ka tā būs. Izeju laukā, izstāstu biedriem, pienāk vēlreiz draugs uniformā un apliecina, ka tā būs, jo nav tūristu sezona un lidmašīnās esot brīvas vietas. Runājamies un viņš saka, lai problēmu gadījumā uzzvana viņam, vēl pēc brītiņa aiziet teksts, ka vispār jau tagad viņš ir darbā, bet varam satikties neformālā vidē un viņš grib parunāt, pastāstīt un parādīt īsto Banjulu, lai mums tā paliek atmiņā kā neaizmirstams piedzīvojums. Puisis skatās uz mani un smaida. Visiem skaidrs - meitene ar gaišiem matiem viņam ir eksotika. Atsmaidu un pasaku, ka droši vien, ka pazvanīsim, iekšēji nolemju, ka diez vai gan tā notiks.

Mājupceļā uzlieku savas, par 2 Eiro iegādātās, Guci brilles un priecājos par Āfriku. Super! Garlaicīgi te nav. Vakarā vēl viens traks piedzīvojums - dodamies tāds bariņš uz labāko klubiņu - Lama Lama! Dzīvā afrikāņu mūzika, neprātīgas dejas, daudz afrikāņi un jautrība. Dejojam gandrīz visi un Zane izbauda to, ka var lekt uz abām kājām - dejo kā dulla un par visiem visvairāk. Viņa mēģina noķert kādu Āfrikas deju ritmu no vietējām meitenēm, bet tās ir neprātīgas un nepārspējamas - kā uguns un elektrības lādiņš - īsti dabas bērni. Nav šaubu, ka tumšādainie ir izcili mūziķi un dejotāji, tas laikam viņiem asinīs paaudžu paaudzēs. Mājās dodamies ar taksīti, kurā salienam ārkārtīgi daudz cilvēku un skaļi dziedam - Tukuma Viktors ar Gundari, kuri kopā veido ap 270 kg, apsēžas viens otram klēpī priekšējā benķī. Nabaga taksists tikai klusē.

Vakars bija lielisks, tagad baudām Banjulas iespējas un atpūšamies. Priekā! Mums ir silta saulīte, lēkājam šortos, sveicieni Latvijā salstošajiem!

Zigis sācis savas gaitas
16/01/2008

15. janvāris - šodiena tāda pilna melnu roku. Pa dienu visi latvieši kopā bijām uz izslavēto krokodilu parku. Satiku mierīgākos krokodilus, kādi tie vispār iespējami - nekādas reakcijas un agresijas. Tos varēja gan pataustīt, gan pabakstīt, pie tam brīvi pieiet klāt. Protams, cilvēciski ir bail, jo liekas, ka aiz viņu ārējā miera slēpjas iespējams uzbrukuma plāns, taču šis nebija tas gadījums. Kad prasīju uzraugam kādēļ tie tik mierīgi, viņš atbildēja, ka viņi jau ir tik ļoti pieraduši pie cilvēkiem un tik slinki, ka tos grūti pārsteigt.



Tālāk devāmies uz Banjulas Alberta tirgu. Un tur jau ierastie Āfrikas tirgus skati - pilns ar būdiņu labirintiem, dīleriem, palīgiem, uzbāzīgām rokām un mutēm. Jau sākot no Senegālas, vietējie baltos uzrunā ar - hei, sister vai hei, brader - sveika māsa vai brāli. Aina tipiska - cilvēki tirgojas, ēd, guļ un dzīvo vienuviet. Aizkustina skats - starp garšvielu maisiem laiski snauduļo nēģerbērniņš, turpat viņa mamma kaut ko tirgo, droši vien tētis pie kādas citas būdas jau bīda biznesu. Tirgošanās ir vesela pasaule. Tā sevī ietver visu - sākot jau ar teātri un beidzot ar politisko situāciju. Esmu iecerējusi iegādāties lakatu un mūzikas diskus, Zane - šallīti. Kopumā tas mums aizņem ap divām stundām, klāt piesitušies jau divi palīgi. Mašīnu atstājam pie tirgus un uz stikla uzrakstam angliski, ka auto pārdodam. Izejot no iepirkšanās mūs sagaida melno bariņš un sāk sarunas par auto tirdzniecību. Iestājas vispārējs bardaks, jo solītāji vairāki, visi grib nosist cenu, jāizvērtē kuram ticēt, kurš tikai pļāpā. Ierastā Āfrika - runā visi, bet kad sākas runas, lai parāda naudu šajā mirklī, tad iestājas atrunas un visādi plāni - aizejam te, sarunājam ar to, sazvanām šo un tā tālāk.



Esam stingri nolēmušas auto pārdot, lai gan pēc rallija noteikumiem tas jāatdod. Iepriekšējās dienas par to man bija iekšējās morāles pārdomas, jo esmu par to, ka noteikumi jāpilda. Taču reāli saprotu, ka pa ceļam bijuši tik daudz neparedzēti izdevumi un maksājumi, pie tam lidmašīnas biļetes nevar dabūt par pagājušā gada cenu, tādēļ izsveru, ka nokļūšana mājup šobrīd vissvarīgākā. Apspriežamies ar Zani par cenu un nolemjam, ka mums ļoti, ļoti paveiksies, ja saņemsim 400 latus, bet tas ir nereāli par 1983. gada žiguli, kurš jūk ārā un piedzīts ar smiltīm. Āris izteica prognozi, ka labi, ja saņemsim 100 Eiro. Starp visiem afrikāņiem atrodas viens, kurš izskatās pēc pircēja. Sākam tirgošanos un daru, ko varu, lai darījums izdodas. Vienojamies par 16 tūkstošiem dalasu (vietējā naudas vienība), kas ir 500 Eiro. Tālāk seko gara procedūra, kas saucas - naudas summas nonākšana mūsu rokās. Kopumā tas aizņem ap stundu, pa starpu daudzas runas, kaulēšanās, mēģinājumi apkrāpt, dīleri un palīgi. Rezultāts labs - saņemam čupu ar dalasiem, ko Zanīte ieliek maisiņā, turpat atdodam Ziga atslēgas un mūsu uzticamais draugs paliek vietējo rokās. Naudas maisiņš ir aptuveni 20 cm biezs. Tajā klāt pieliekam visu iekrāto, precīzi noskaitām un šo pašu maisiņu nākamajā dienā atdosim lidostā par iekļūšanu lidmašīnā. Drausmīga sajūta – abas ar Zani jūtamies kā mazi bērni, kas sakrājuši visu kabatas naudu un tagad to atdod par ilgi kārotu konfekti - mūsu gadījumā - ceļa biļeti uz mājām.

Domāju, ka katrai mantai ar laiku rodas aura. Arī mūsu sarkanajam draugam. Es viņu esmu iezīmējusi kā pavecu panku onkuli, kuram iekšā dīdās nemiers, ir visādas vecuma kaites, bet gribas vēl spriņģot ap jaunām meitenēm un vilkt apspīlētas bikses. Dullais Zigis, tā es viņu sauktu. Biju viņu stipri jau iemīļojusi un žēl tagad viņu atstāt svešā zemē un svešās rokās. Bet cerams, ka viņam labi ies un ripos vēl daudzus, daudzus gadus. Tikai vakarā atcerējos, ka pa dienu aizmirsu pateikt jaunajam īpašniekam pinkodu bākai - tur ir ciparu kombinācija, lai atvērtu bāku. Bet domāju, ka šī ir vien tikai maziņa problēmiņa, kas viņiem būs jārisina ar šo auto, no tām, kas būs vēl daudz un dikti. Drīzāk mūsu Lada būs kā cietais riekstiņš vai desmitnieka uzdevums afrikāņiem.

P.S. Par auto pārdošanu. Mēs darījām visu, lai tā nenotiktu, kā notika. Diemžēl... Tiešām tas bija vienīgais risinājums tajā mirklī, ko pēc tam rūgti nožēlojām. Dzīvē nav viss tā vienkārši. Un zinātājiem, kuri, pieļauju, ka īsti tomēr neaptver reālo situāciju, tomēr gribas pateikt, ka šis rallijs vispār ir skaists pārbrauciens un ar sacensībām tam mazs sakars. Un tajā mirklī, kad kabatā ir pēdējie 12 Eiro, jo tiešām esam konkrēti apčakarēti ar konvoju vai gidu, kas izmaksā trīs reizes dārgāk, tad mājās palicējiem ir prieks gudri spriest. Es nelepojos, ka tā notika, bet tas tā bija un viss. Pie tam atgādināšu, ka diemžēl esam vienīgā ekipāža, kas braucienu nespējā apmaksāt pašas, bet to izdarīja ar atbalstītāju palīdzību, kuriem PALDIES! Viņi noticēja mūsu sapnim, ka mēs to spējam un izdarījām. Paldies, ka vispār ir šāda lapa, kur šis ziņas tiek publicētas. Pārējiem dalībniekiem noskaitīt 50 vai 150 Eiro nav liela atšķirība. Tādēļ, tas ko iesaku es - piedalīties ir iespēja jebkuram! Izdariet to, pastāstiet kā Jums gāja, cik tas bija viegli vai grūti, un es no visas sirds paspiedīšu Jums roku!
Ieva, "blondietour" pilots

Nobeigums - ne viss reizēm ir tā kā izskatās...
19/01/2008
17. janvāris, pēdējā diena Āfrikā.

Paldies! Āfrikai paldies par uzņemšanu! Tā saule, kas uzņemta šajā braucienā, sildīs mūs ilgi! Okeāna viļņi Gambijā bija fantastiski. Pie tirgus satikām melnādaino tanti, kura uzcienāja ar rozā augli. Pagaršojam, apēdām un tad viņa tā starp citu pasaka - šis ir auglis, lai dzimtu daudz bērniņi! Pasmaidu, jo apkārtējais skats ir neaizmirstams - daudzi nēģerbērniņi sēž smiltiņās, spēlējas, apkārt mammas šuj svārkus un apģērbus un pļāpā par dzīvi. Kāds vīrietis paziņo, ka šodien kļuvis par tēti un priecīgs lēkā apkārt.

Diena palido nemanot, nokārtojam visas auto lietas - ar organizatoriem viss labi un kārtībā, šķiramies ar godu. Pēcpusdienā jāsteidzas uz lidostu. Lidostas jaukums - saldi apelsīni! Kabatā mums nav ne kapeikas nauda, - ar tiem mūs uzcienā nēģerpuisis. Sajūtas dīvainas – iekšēji emocionāli jūtamies slikti – visi pārējie dalībnieki mājās lido vēlāk, mēs nezinām, kā iekļūsim lidmašīnā, naudas mums nav un ceram uz veiksmi. Ļoti ceram, ka visi labie spēki stāvēs mums klāt. Tagad tikai aptveru, kādu dullību mēs patiesībā darām – mums ir tikai divdesmit gadi, esam svešā valstī, pie tam Āfrikas kontinentā, naudas mums nav, ir tikai cerība. Bet pēcāk spriežam – tā būs mūsu dzīves pieredze – bagātība, kas ne visiem tādā apjomā tiek dota.


Mēs un mūsu jaunais draugs Lamins

Lidostā uzreiz uzrodas puspazīstams nēģerpuisis, kurš iedod telefonu, lai varam sazvanīt vajadzīgos divus cilvēkus. Pēc pusstundas redzam pretim nākam Laminu - melnādaino jaunekli, kas ir mūsu atslēgcilvēks, lai tiktu lidmašīnā un līdz Anglijai. Maza atkāpe. No visām izbraukātajām četrām valstīm, Gambijā cilvēki ir vismazāk uzmācīgi un atsaucīgākie. Tomēr reti nākas sastapt tumšādainos cilvēkus, kas palīdz no sirds un absolūti neko nevēlas pretī, ne peniju. Šis ir tas gadījums. Zelta cilvēks, kuru, pieminot Āfriku, vienmēr atcerēšos. Lamins nokārto mums gan biļetes, gan ir speciāli atbraucis, uztraucas vai esam paēdušas, sazvana Zanes brāli Anglijā, nokārto mums bez rindas iečekošanos, nopērk apelsīnus un uzmundrina, lai tomēr pasmaidām. Viņš teica, ka vienmēr cenšas darīt no sirds labāko neko negaidot pretī un agrāk vai vēlāk tas atgriežas dubultā. Nezūdamības likums. Abas ar Zanīti pasmaidām un zinām, ka arī mēs tā cenšamies darīt. Esam ar auto pārdošanu ļoti kļūdījušās, bet tikušas pie tādas pieredzes, ko nemūžam neaizmirsīsim. Pēcpusdiena ir brīnišķīgās noskaņās un pārdomās.

Tiekam lidmašīnā, pirms iekāpšanas vēl pamājam jaunajam draugam Laminam, esam no sirds viņam pateicīgas. Pasakām paldies Gambijai, Āfrikai un latviešiem par trijām neaizmirstamām nedēļām. Varbūt šeit būsim atkal kādu citu reizi, kas to lai zina.

Dažas Āfrikas atziņas
31/01/2008

Esam jau vairāk kā nedēļu mājās. Zanei priekšā jaunas dzīvesvietas meklējumi un pārvākšanās, kā arī skolas lietas. Pēdējais pusgads. Zane katru nakti sapņos ir Āfrikā. Vai nu dejo "Lama lama", vai arī kempinga vietā. Savukārt Ieva apciemoja radus un draugus un nu jau divas dienas atrodas Kirpā. Visu Latvijā nepaspēja izdarīt. Tagad viņa pusgadu būs projām un iekaros kādu Kipras augstskolu, cerams, ka neaprecēs grieķi - latviešu puiši taču ir labākie! :)

Pēdējā dienā pirms prombraukšanas meitenes bija uz dažām intervijām - "Santa", "Kas Jauns", "iCelo", "adventurerace.lv", "Kurzemes vārds". Uz pārējām nepaspēja, un, ja kādam preses izdevumam vēl ir vēlme, tad jāsazinās ar Zani (25996541) vai Ievu (ievalace@inbox.lv).

Mums radās dažas atziņas un atmiņu mirkļi:
@ Naktī kalnos Oskars Kaņeps prasa Ievai: "Man vajag notīrīt logus, netīri." Viņa atbild: "Paņem pats - pie priekšējā sēdekļa jābūt ūdens pudelei." Oskars paņem, uzlej uz logiem, notīra un izdomā, ka ir izslāpis. Iedzer milzīgu malku un apstulbst, acis ieplešas milzīgas. Ūdens pudele bija blakus, taču Oskars paņēmis pudeli, kurā ielējām Bonapartu. Tumsā jau nevar redzēt. Tā nu tika pa dārgo notīrīti logi, Oskaram reibonis kalnos un apstulbums par grādīgo ūdens malku.

@ Gambijā finiša vakarā izdomājām, ka vajag doties uz "Lamu, lamu" - labāko vietējo mūzikas klubiņu. Izejam laukā, takša meklējumos - pretī brauc lielais skolnieku autobuss, kā amerikāņu filmā. Nostopējam, sarunājam cenu un latviešu bars devās superjautrā braucienā uz klubiņu.

@ Turpat klubiņā pasakaina mūzika. Īsts Āfrikas spēks - mūzika, dejotāji. Esam tūkstošiem kilometru tālu no Latvijas, ir satikti simtiem afrikāņu, un pēkšņi pienāk klāt viens melnais Āfrikas mūziķis un saka angliski: "Sveiki. Es arī esmu bijis Latvijā. Pagājušajā gadā Madonā, es tur dziedāju. Pinu vainagus un dzēru alu, jauka valsts." Un mēs nevaram saprast, esam pasakā vai kā - pasaule ir maza!

@ Esam tuksnesī. Simtiem kilometru apkārt nekā nav, ir tikai latviešu bariņš ap ugunskuru, smilšu kāpas un zvaigznes virs galvas - tik spožas, ka varbūt vajag uzlikt saules brilles.

Es, Āris un O. Radziņš paliekam naktī smilšu kāpā tikai guļammaisos. Pirmās divas stundas ir fantastiskas. Apreibstu no zvaigznēm, no sajūtas, ka esmu tuksnesī, no miera, kas man šajā mirklī pieder. Caur zvaigznēm sūtu laba vēlējumus mīļajiem, apraudos no laimes un izjūtu tādu vēlmi un prieku dzīvot kā nekad. Iekšā sprādziens no prieka un visa pasaule šajā mirklī pieder man. Tas ir tuksneša valdzinājums.


Tuksneša kāpas simtiem kilometrus apkārt...

@ Senegālā "Zebra bārā" Zane vakarā iet uz bāru pie pārējiem latviešiem un aiz muguras viņai dauzās suņi. Viņa pagriežas, lai apskatītos tuvāk un ierauga, ka tajā barā līdz ar četriem ķepaiņiem, jautri spriņģo arī ēzelītis. Ļoti jauks dzīvnieciņš, ko katrs apcēla, kā mācēja - latvieši mēģināja piedzirdīt un mēs ar Zani gribējām ievilināt viņu mašīnā. Neizdevās nevienam no mums savas ieceres, ēzelītis palika skaidrā prātā kempingā.

@ Es negribēju braukt kalnos. Domāju, ka žigulim tā būs pārāk liela slodze. Biju pret šo lēmumu, bet mēs, trīs žiguļi un audi tomēr braucām. Pa ceļam mūsu auto saplīsa un kalnos bija drausmīgs ceļš – pareizāk gan ceļa nebija, bija akmeņu krāvums, pa kuru braucām ar ātrumu 10 km stundā. Biju saīgusi. Pagāja pusstunda un klāt bija saulriets. Ne jau ierastais - esam kalnu vidū, visapkārt grēdas un ielejas un starp tām milzīgi spilgti rozā oranža saule dodas uz dusu. Visa debess spilgti rozā, violeta - fantastiski. Aizraujas elpa, smejamies, baudām, kliedzam. Tik skaists mirklis, kā dēļ vien bija vērts braukt 5000 km. Tajā mirklī mainos un secinu - ne vienmēr viss ir jākontrolē. Dažkārt jāpakļaujas un jāļaujas situācijām un šķietami nepareiziem lēmumiem. Nekad nevar zināt kas no tā sanāk.

@ Emocijas - cik tās mūs daudz ietekmē. Esmu pusi vakara ar sevi cīnījusies, piedevusi sev un citiem skarbākus vārdus par dienas notikumiem pie okeāna. Pienāk rīts, uzspīd saule, aizeju līdz krastam, skalojas balti viļņi un sajūtos labāk. Satieku pārējos, apskaujos, pasmaidu. Cik daudz var ietekmēt piedošana. Tā paver lielu atvieglojumu.

@ Mēs nekad nezinām kad atnāks mīlestība un vai tā ir mīlestība, kas kādā mirklī savieno divu cilvēku prātus. Gan es pēc brauciena, gan Zane braucienā katra satikām cilvēku, kā dēļ sirds sitas straujāk. Abām šie stāsti vēl nav beigušies laimīgi, bet varbūt ir ceļā uz to, kas to gan lai zina. Šis sirds cilvēks aizņem tik daudz domas, laika un iekšējās telpas, ka neļauj naktī prātam gulēt. Dažkārt liekas, ka kreņķis vien. Bet īstenībā tas ir pats skaistākais, kas vien var būt. Ko man gribas novēlēt - ja deg sirds par kādu cilvēku, tad viņam tas ir jāzina un jāmēģina darīt viss, lai šo cilvēku un jūtas nosargātu - pārējais ir tikai pakārtots.

@ Arnis teica, cik svarīgi ir jaunības draugi. Kad nāk vairāk gadi, tad jauni draugi neuzrodas, rodas labas paziņas, bet īstie ir jaunības draugi. Šīs attiecības jākopj un jāsargā. Un mums ar Zanīti prieks, ka bijām kopā šajā braucienā; ka atkal varējām mācīties viena pret otru cieņu un piedošanu; sadarbību un uzticību, un saprast, ka mūs vieno tādas saites, kas nav pārraujamas nevienam.

Šādi mirklīši ir daudzi. Varbūt kādu dienu tie tiks apkopti vairāk vienkopus. Tad jau paziņosim. :) Paldies, ka sekojat līdzi. Informācija šajā lapā būs ik pa laikam, varbūt ne bieži, bet būs.

Atgriezāmies Latvijā un mūs pārsteidz Jānis Vaišļa, kurš piedalīsies Eirovīzijā, lai viņam veicas. Mēs nebijām komanda. Mums tā bija abi Oskāri un Gundars ar Arni - cilvēki, kurus ļoti cienām un dotos ar viņiem atkal ekspedīcijā. Pārējie bija super - Džo, kurš ar savu izglītotību un neatkarību, arī izskatu, mums ir Buda, Dāvis ar Pēteri, ideālie puiši šim ceļojumam - prieks, dejas un piedzīvojumi, lai viņiem veicas, Guntars ar Kasparu, kuri nemitīgi zvejoja, Āris, mūsu ceļabiedrs un operators, kā abas ar Zani sakām "Āri, kur Tu esi! Jābrauc!", jo viņš noklīda nemitīgi; žigulisti, kā viena liela ģimene, Audi komanda, kas ir neatkarīgi un super cilvēki, Tukuma Viktors ar Kristapu, kas ir feini un frīkaini cilvēki, Liepājas Frēlihi - savējie, Liepāja vieno, Lāsmiņa, kura palika ar savējiem Marokā, Jānis ar Lieni un Aigaru, kurus tā arī nemanījām visa brauciena laikā, jo viņi bija ar pārējiem un labi vien, ka tā; un dzērējlatviešu bariņš (atvainojiet, savādāk Jūs nevar nosaukt), kas to vien darīja mūsu acīs, kā brūvēja un lietoja alkoholu. Ļoti raiba publika, kopā 15 auto, no kuriem finišēja 10. Paldies par šo laiku!


Žiguļi, smiltis, okeāns un putni

Izskaņa

PALDIES! To mēs sakām no sirds. Visiem, kas bija šajā braucienā ar mums - katrs cilvēks, bez kura mēs to neizdarītu - atbalstītāji, kas mums uzticējās, vecāki, draugi un ģimenes, kuru mīlestību jutām ik mirkli, lasītāji, kas juta līdzi un iedvesmojās piedzīvot ko līdzīgu vai vēl ko labāku, latvieši, ar kuriem kopā braucām, īpaši tie, kas bija mūsu trijnieks, kā arī paldies mūsu "nolicējiem", kas mūs izmācīja, padarīja gudrākas un stiprākas, un Āfrikai, kas atļāva paviesoties sevī. Paldies visiem - ticība, cerība un mīlestība, lai drosme jauniem darbiem un dēkām!



"Ja patiesi, ko vēlies, tad visa pasaule klusi sadosies rokās, lai Tev palīdzētu."
P. Koelju

PALDIES!
Signei Bakšai
Maijai Kalniņai
Gintam Jēkabsonam
Leldei Retcai
Oskaram Radziņam
Mūsu vecākiem - Inai, Andim Lāčiem un Vilnim, Ausmai Laimiņiem, protams, visām mūsu ĢIMENĒM
Jānim Dreimanim
Deju grupai "Other Kind"
Rimi "Ostmala" un Dairai Vaičikauskai
"Coca-Cola HBC Latvia" un Līgai Saknei
Robertam Elbakjanam un "www.reautoklubs.lv"
"www.atputieslabi.com" - Solvitai Sudmalei, Ingai Kreicburgai un kolektīvam
"www.afroambient.lv" - Nilam Īlem
"www.pablo.lv" - Latvijas 1. Rokkafeja un Raivo Mediņam
"www.celotajs.com" un Andrim Gailītim
"www.vaz.lv" - Ainaram Saulītim un Aleksandram Lukovičam
"www.gsk.lv" - Andrim Gailītim
"www.laci.lv" - Vinetai Rudzītei
"www.ttstils.lv" - Ojāram un Mārtiņam Milleriem
Liepājas pilsētas domei un Zanei Ģirnei
"www.urbantrip.lv" un Džerijam Šternam

Paldies, Jums Mīļie, bez Jums nekādi!

[1]; [2] Stāsta pirmā daļa lasāma šeit.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv