Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Divas blondīnes un "žiks" – Āfrikā... (1)

Autores: Ieva Lāce un Zane Laimiņa (www.blondietour.lv)
Foto: Dāvis Stade, Džo Labuckas, Guntars Meilerts, Jānis Brauns, Kristaps Meilerts, Oskars Kaņeps-Kalniņš, Kaspars Zudrags
2008. gada februāris, Rīga

[1]; [2]; Stāsta otrā daļa lasāma šeit.

Ir daudzi veidi kā aizbraukt uz Dakāru. Šis ir viens no tiem: Rallijs "Plymouth - Banjul Challenge 2007"! Un divu jaunu, blondu un neprātīgu (?) Liepājas meiteņu (ar vēju matos un piedzīvojumu alkām sirdīs) piedzīvojumi šajā rallijā...

Kas ir "Plymouth - Banjul Challenge 2007"? Vienkārši runājot - ar mašīnām, kuru vērtība vairumā gadījumu nepārsniedz 100 latu robežu, šī rallija dalībnieki mēģina aizbraukt līdz Gambijas galvaspilsētai. Rallija oficiālais distances garums ir 3699 jūdzes, kas ir gandrīz 6000 km! Tas pazīstams arī kā "alternatīvā Dakāra", rallijs, kā jau no nosaukuma noprotams, startē Plimutā (Anglija), lai gan visnotaļ formāli. Reālais starts ir Gibraltārā, kur lielam baram britu pievienojas vairums Eiropas komandu, tai skaitā šogad arī divdesmit komandas no Latvijas, kā arī komandas no Krievijas, Balkāniem un ASV.

Seši pasākuma noteikumi:
1. Auto iegādes vērtība nedrīkst pārsniegt 100 Lielbritānijas mārciņas (ap 100 LVL);
2. Auto sagatavošanai nedrīkst iztērēt vairāk kā 15 mārciņas;
3. Dalībniekiem nav pieejams nekāds atbalsts distancē (nekādu mediķu, ugunsdzēsēju, helikopteru utt.), katrs pats atbild par savu rīcību;
4. Auto jābūt ar stūri kreisajā pusē;
5. Distances galā auto pārdod izsolē un iegūto naudu ziedo labdarībai;
6. Noteikumi ir rakstīti lai tos pārkāptu. Izņemot 4. un 5. ...

Pirmo reizi šī "atrakcija" tika veikta 2003. gadā, kad divi vīri no Lielbritānijas savāca baru ar līdzīgi domājošiem, lai pierādītu, ka ar 5-6 ciparu skaitli rakstāms budžets nav obligāts priekšnoteikums rallija distances veikšanai un piedzīvojumu esamībai. Katru gadu dalībnieku skaits pieauga un dažbrīd gribētāju bija apmēram divreiz vairāk kā starta numuru.

Latvieši šajā rallijā piedalījušies gandrīz katru gadu. 2007. gadā tika sasniegts kārtējais LV ekipāžu skaita rekords. Komanda no Rīgas startē ar 4 automobiļiem – tajā ir viena Ņiva (Džo Labuckas, Igors Zvjagins), viens Audi 100 Quattro (Rolands Strauts, Arnolds Vende), viens Audi 100 [neQuattro] (Normunds Talcis, Egils Vibants) un VAZ 2105 (Āris Cēders, Imants Šķērstens), kā arī meitenes Ieva Lāce un Zane Laimiņa ar 1991. gada Renault Clio, kas startē neoficiāli – neesot dalībnieku sarakstā. Līdz Gambijai nokļūst tikai trīs auto, taču ažiotāža dzimtenē tiek sacelta ne pa jokam, kā rezultātā šogad atkal tiek sasniegts neapstrīdams rekords - startam gatavas nu jau 20 ekipāžas!

Mūsu sākums - 2006. gada rudens, kad radās Ievas "Jā, mans sapnis ir būt Āfrikā!" Izlasīju žurnālā par Kasparu Līviņu, sameklēju, un viņš teica: "Ja Tu to gribi, tad aiziet." Meklējumi no nulles, kas brauks ar mani. Puiši atteicās, esot pārāk traka ideja, prasu Zanei, viņa droši atbildēja: "Jā, braucam!"

Mums veicās - Kaspara draugs Pīts sameklēja mums mašīnu, un diezgan nereāli, bet pēc mēneša bijām jau Āfrikā. Mums neticēja neviens, arī esot Āfrikā mums teica, ka līdz finišam netiksim. Daži iedrošināja, un mēs ar optimismu tikām līdz galam. Protams, gadījās daudz smieklīgas ķibeles, un, protams - bez puišiem jau mēs galā netiktu. Pirmās meitenes no Latvijas, jaunākās dalībnieces... Es gribu pateikt - vienkārši ticiet savam sapnim un paejiet solīti pretī, viss nesasniedzamais ir iespējams! Sākumā bija ideja smilšu graudiņa lielumā, un nu jau dodamies otro reizi, pie tam ar žiguļi. No Latvijas esam jau 21 oficiālā komanda.

Ir tādi ļoti labi vārdi - "Tici sev un es arī ticu Tev, kopā mēs varam, kopā viss ir īsts." Un mēs tā darām, un ceram, ka mūsu brauciens dos ierosmi arī Tev!
Ieva


Ieva un Zane

Komanda

Ieva Lāce - cilvēks pārsteigums, šīs idejas nesēja un sapņa aizsācēja. Nereti liekas, ka vienkāršāka kā domājāt, bet sarežģītāka kā gribētos. Ļoti plašs interešu loks, nemitīgi apgūst jaunas, neierastas nodarbes - sākot ar mākslas terapiju līdz pat naturālajai jāšanai. Izteikti mērķtiecīga, ar ambīcijām, atvērtu sirdi un dullām idejām. Būs viena no sarkanā auto, žiguļa, vadītājām.
Zane Laimiņa - meitene smaidule. Izteikti pozitīvs skuķis, kas vienmēr grib aktīvi darboties. Izceļas ar kārtību lietās, un, ja dara, tad padara, un "kas darīts pēdējā brīdī, tas sanāk vislabāk", piedzimusi ar dziesmu uz lūpām un dejām kājās. Cilvēks, kam iekšā ir daudz, ko teikt, bet to dzirdēs retais. Ļoti īpaša. Būs otra sarkanā auto, žiguļa, vadītāja.
Jānis Vaišļa - dzīvē nejaušību neesot, bet satikts nejauši. Liels ceļotājs, kurš aizsāka ideju - "Meitenes, taisām par šo visu filmu!". Cilvēks ideja. Savdabīgs humoriņš, liela dzīves pieredze, ļoti labi sarežģī vienkāršo. Domās par kamerām, filmas lietām. (Kopā ar mums gan nebrauca...)
Āris Cēders - puisis uz goda. Ar viņu parunājot vienmēr nāk smiekli, valodas stiliņš super. Gudrs puisis, kurš nezina kā katra diena ievirzās. Ideāli pamāca citus tā, lai viņi nejūtas pamācīti un tas ir lieliski. Īsts vīrietis, kuru ņemt līdzi kā drošu plecu Āfrikai. Turēsies pie kameras.
Žiks - saukts arī par Zigi, mūsu uzticamais draugs un Āfrikas lieliskais vīrietis, nedaudz vecāks par mums - 24 gadi, izskatīgs un labā formā, vienīgi neprognozējams un ar iesīkstējušiem uzskatiem, bet draudzīgs. Nonācis īstajās rokās ir pakļāvīgs un vienkāršs. Ļoti vēlamies finišēt kopā...


Meitenes un Zigis (foto: Džerijs Šterns)

Meitenes gatavojas dejām
10/12/2007

15. decembrī Liepāja rīb un dreb, jo visi potenciālie rallija dalībnieki dodas uz lielo pasākumu - "Viena nakts Āfrikā". 14:00 plānota pulcēšanās pie Liepājas robežas enkura, un tai seko lielā parāde pilsētas ielās. Savukārt 15.00 - 17.00 ir Team building pasākums Karostas fortos - komandu spēle "Bēgšana no PSRS". Bet lielās lustes sākas no 20:00 Rokkafē.

Pasākuma plāns vakara daļai ir tāds, ka visiem ir iespēja nokļūt Āfrikas naktī. Un viss, kas tur notiek... ai, ai, ai... Šamaņu dejas un dziesmas, visādi rituāli, sākot ar apgraizīšanu līdz pat daudzsievībai, ap pusnakti lielais ugunšovs. Vakara gaitā stāsti un izdarības, auto parāde un dažādi pārbaudījumi.

Ieva ar Zani dikti gatavojas. Brīvdienās izdomāja, ka jāsāk šūt kleitas, jo pasākums Afrikāņu stilā. Hmmm... tika atrasts audums, un jaunās dāmas saprata, ka kleitas taps pa Afrikāņu modei - Zanei radās ideja un kleitas netiks šūtas, bet gan vienkārši saviķelētas. Vēl meitenes izsūtīja daudzus ielūgumus. Saņēma vienu ļoti jauku atbildi no puišiem: "Cerams būsim, bet vēl skrūvējam mašīnu - žigulīti. Jāuzliek Ņivas atsperes, lai varam aizmugurē divas beibes uzņemt, kad viņām Žiks noplīsīšot!"

Mēs gan domājam, ka veiksmīgi tiksim līdz galam. Žigīti vēl Ladas servisā skrūvē, pēdējā nedēļa līdz uzlikšanai uz treilera ir traka - darbi, darbi un skriešana.

Meitenes un žiks pēc ļaundariem
11/12/2007

Kādā rudens rītā nolēmām, ka žiks jāizved uz servisu. Vakarā uzlikām signalizāciju, nolikām pie mājas logiem, aizgājām gulēt, bet no rīta atradām žiku ar izsistu logu. Nu slikti... Izrādās, naktī garām bija gājuši ļaundari un mūsu auto apskādējuši. Radās jautājums - kāpēc gan nenostrādāja signalizācija? Pēcāk servisā papētot kas un kā, atklājās, ka līdz galam signalizācija nebija... Pašas vainīgas. Bet nu jau atkal žiks formā un gaida Liepājas svētkus.

Par lielu Latviju
12/12/2007

Vakar bijām uz interviju Latvijas Radio, bet krievu nodaļā, tātad intervija krieviski. Grūti gāja - diezgan mocījāmies ar Zani. Man sākotnēji smieklīgs likās viens klausītāja jautājums ar domu - "Nu meitenes, cik jums gadi, ko jūsu vecāki saka par šitādu lietu?" Tas lika padomāt un iekšēji pajautāt - "Vai tad viņiem kāds prasīja, pirms braucām!?" :) Nezinu, ko lai saka. Uztraucas, bet uzticas, cer uz izdošanos un ar savu mīlestību mūs sargā, jūtam. Neuzskatu, ka šis brauciens būtu varoņdarbs, drīzāk jau kaut kāda neierastāka izteiksmes forma, vienkārši savādāk ir tas, ka meitenes līdz šim nebija braukušas uz Āfriku ar vecām mašīnām, un vēl tas, kas, ka tīri teorētiski braucienā esam diezgan bezpalīdzīgas. Kaut gan dabā... viss jau iekārtots kā vajag - puišiem ir prieks palīdzēt un mums prieks, ka viņi to dara. Un ir super, ka briesmu brīdī ir kāda droša roka, kur pieķerties, īpaši, ja tas ir Latvietis Āfrikā. Tādēļ esmu lepna, ka no Latvijas esam šogad tik daudzi - ap 50 cilvēkiem. Super!

Puišu jociņi
15/12/2007

Vakar braucām uz Liepāju, pa ceļam jāpiestāj "Lāču maizē" paņemt cienastu šodienas tusiņam. Uzkavējāmies kādas 10 minūtes un iznākot ārā - pārsteigums. Ap mašīnu kādi 10 vietējie strādnieki un jau smaida. Izrādās - nolikuši priekšā traktoriņu, maziņo, kādu pusmetru brīvu atstājuši un smejas - "Nu, blondīnes, gribam redzēt - protat kaut ko vai ne, tiekat ārā!" :) Jauki, jo šitādi jociņi tiešām pozitīvi. Protams, ārā tikām gandrīz mirklī un kaunā nekritām, bet domāju, ka džekiem ko runāt būs vēl ilgi, ilgi.

Izdevies tusiņš un Zigis jau ceļā
17/12/2007

"Viena nakts Āfrikā" bija super. Bija daudzas ekipāžas, visi, kuri varēja tikt, arī tie, kuri jau devās svētdien ceļā uz Āfriku. Man liekas, ka sen Liepājā nebija bijuši tik daudz krāšņi auto. Patiess prieks par jebkuru, kas ieradās, īpaši par Kasparu Līviņu, kas mums ir kā "krusttēvs", un Uģi, kurš atbrauca speciāli pateikt "ČAV"!

Kamieļgaļa bija lieliska - domāju, ka tagad daudzi vien sāks meklēt veikalos šādu delikatesi, bet velti, jo DHL pasts jau nav tik ātrs - paciņas no Āfrikas ceļo gandrīz mēnesi. Uguns šova laikā, kad Liepājas tumsā pie Rokkafē mirdzēja ugunsliesmas ar Afroambient ritmiem, es no sirds smaidīju - tāds pacilājums - visi cilvēki, kas šajā vakarā mums līdzēja - ĀAAA, tādas emocijas - viņi visi to darīja idejas vārdā. Īpaša jauka bija Normunda un Induļa dāvana - puskailu vīriešu kalendārs un gaismas lampiņa...

Tagad tā jocīgi - mašīnīte palaista uz treilera, ceļā uz Vāciju, kur to satiksim, mums vēl 11 dienas, bet trūkst ap 1000.- Ls. Pasākums izskatījās tā pa "biezo", bet kā jau teicu, visi cilvēki to darīja idejas vārdā par "paldies". Droši vien varbūt retais iedomājās, ka meitenes to visu organizēja pašas un ka braucienam vēl trūkst tik daudz līdzekļu, kas dažam labam varbūt nebūtu nekas. Vakar naktī domāju par to visu - vai bija jēga rīkot tik lielus svētkus, cik daudz cilvēkiem tas ko deva? Grūti pateikt. Pēdējās divas nedēļas skolā eksāmeni jākārto pirms laika, jāorganizē pasākums, jāsakārto mašīnas lietas, jādomā par līdzekļiem... Bet varbūt to laiku vajadzēja tiešām veltīt tikai finanšu piesaistei, nevis rīkot atvadu svētkus? Taču iedomājos, ka tomēr ar to labo enerģiju, ko radījām, mēs izdarījām kaut ko ļoti labu un noderīgu, ko varbūt nemaz neapjaušam.

Man ir ticība, ka viss būs labi. Jo daudzi cilvēki tomēr mūs atbalsta. Es ticu sev un citiem, domāju, ka mūs sapratīs. Paldies katram, kas sestdien bija, paldies ikvienam, kas uzmundrina.
Ieva

Esam ceļa jūtīs
18/12/2007

Deviņas dienas līdz izlidojam uz Vāciju, kur jau mūs gaida mašīnīte. Šodien pabijām vēstniecībā, vīzas saņemsim piektdien. No rīta bijām parunāt ar "iCeļo" - kā mums iet un par Liepājas atvadu pasākumu. Šodien nav laimīgā diena un mums atteikuši pāris atbalstītāji, pie tam izskatās, ka kopējais komandas gars ļoti šķobīgs, ja tāds vēl vispār ir - mēs ar Zani nevaram visus saliedēt, ja paši nevēlas sadarboties. Rodas izbrīns - kāpēc mūsu biedri ir neatsaucīgi viens pret otru, pie tam, ja viņiem dodam visu to labāko? Vai tāda ir cilvēka daba vai drīzāk ego? Tas traucē, jo daudzi lēmumi būtu jāpieņem kopīgi (piemēram, kurā datumā lidot atpakaļ), jādalās ar informāciju, jāuzmundrina. Parādās intrigas, un tas apnīk visvairāk. Līdz šim jebkurā situācijā esmu radusi būt godīga, vienkārša, izrunāties, palīdzēt no sirds. Daži sāk to izmantot, būs jāsāk čekot, kas un kā. Vismaz mierīga sirds, ka žigulītis jau ceļā. Pašas esam gatavas doties, vienīgi trūkst atpakaļceļa biļetes, kempingu līdzekļi un prāmim nauda, kopā 1250.- Ls. Parādās izmisums. Domāju, ka jāsāk rakstīt vēstule: "Mīļo Ziemassvētku vecīti! Par visiem labajiem darbiem, kuri šogad paveikti, lūdzu, atnes man ne tikai saticību, papildini drosmi, uzturi cerību, veselību un dzīvesprieku man un mīļajiem, bet noliec, lūdzu, arī pie eglītes maisiņu ar 1250.- Ls. Ja Tev nav tik daudz un vajag citu dāvanām, tad sūti, lūdzu, tādus cilvēkus, kuri pārskaita šo naudiņu uz mūsu kontu."

Esmu šogad labi uzvedusies, palīdzējusi visiem kā vien var, visu izdarījusi un tikai mazliet kaut ko ne tā. Lāsmiņas komandai, kura dodas misijas rallijā (www.automisija.info), iet līdzīgi, bet arī šie turas. Izskatās, ka esam vienīgās divas komandas, kas šim rallijam līdzekļus piesaista un meklē atbalstītājus, pārējie nodrošina sevi paši.

Vecītis jau, protams, ir dikti daudz sūtījis labos cilvēkus, kas ļaujas šim trakumam - atbalstīt divus latviešu skuķus, bet vēl vajdzētu tikai dažus šādus cilvēkus. Varbūt kāds grib kļūt par Ziemassvētku vecīti? :) Konta numurs ir sadaļā "publicitāte"...

Dūdas smaida
19/12/2007

Šajās dienās piespicējam sīkumus - kas vēl jāpaņem līdzi, kas jau ir aizmirsts. Zigmārs Brunavs mūs ir pabrīdinājis, ka Vācija ir sniegs un auksti, Spānijā arī, lai saģērbjamies silti, labi, ka mums ir termojakas no veikala "Ceļotājs", tātad vismaz šogad nesalsim. Šodien tiek gatavoti krekliņi, būs ļoti līdzīgs dizains pagājušajam gadam. Zane pasūtīja Lāču maizes pīrādziņus mums visiem latviešiem Spānijas Jaunajam gadam - ņamī ņamī...

Esam saņēmušās - tās esam mēs - smaidīgas, pozitīvas, mūsu imidžs un būtība jau tāda ir - nepadoties, pasmaidīt, tiešām bliezt ar pozitīvismu! :) Heijā, saņematies pārējie! Tiešām, varbūt ne viss izdodas kā iecerēts, bet tā taču ir dēka - ar žiguli uz tuksnesi kopā ar džekiem. Ne velti uz manu koferi rotā uzlīme - "Saudzēt, mīlēt un lutināt"!

Šodien beidzot ir dažas minūtes, lai aptvertu – pie durvīm taču Ziemassvētki klauvē, man tikai nebija laika pamanīt. Vakar iedomājos, cik tālu esmu no visa tā... Laiks pieslēgties, šis laiks ir tikai vienreiz gadā - un man nav tiesību to ignorēt!

Daži jau pusceļā
20/12/2007

Šodien pienāca ziņa no Vecāķu team - puiši jau Polijā. Domāju, ka Saldus komanda arī jau varētu būt Francijā kaut kur. Cerams, ka visiem iet veiksmīgi. Šodiena jau tāda mierīgāka rādās - kaut kāda ziņa par lētajām mājupceļa biļetēm - pa 170 Ls, tas nozīmē divreiz lētāk - forši. Bijām šodien uz vēstniecību - pasēs ielīmētas vīzas, parunājāmies ar Jāni Vaišļu par filmas lietām - tikšot filmētas visas komandas un pēcāk vadāmies pēc apstākļiem. Nekur jau nav garantijas, ka nepaliksim ar savu Zigi Francijā vai Spānijas krastos... To nevar prognozēt. Protams, mēs ceram, ka galamērķis būs mūsu.

Bet nu - svētki tuvojas, mums tie vēl Latvijā. Zanei šodien koncerts, es sāku apsvērt domu par piparkūku cepšanu. Tomēr gaidām sniegu.


Kāda meitenīte Gambijā, bet par to vēlāk. :)

Āfrikas zaķi
21/12/2007

Mēs esot Āfrikas zaičiki. Smieklīgi skan, bet jauki. Lai tā būtu. Latvijas Dakāras komanda uz Lisabonu dodas arī 27. decembrī, tā kā, ja esat Spānijā, atbalstiet Latvijas puišus arī tur, viegli viņiem neiet. Redzēju lielās Dakāras gatavošanās mašīnas - esot gan radio, gan TV, bet neviens negribot skatīties. :) Mjā, labi vien ir, ka mums jābrauc ar mašīnām, kuru vērtība ap 100 Ls - mašīnu dizaini ir unikāli, cilvēki var radoši izpausties, nokrāsot ar ūdenskrāsām vai aplīmēt kā vēlas. Arī mūsu auto, kā Zane saka, ir riktīgs meiteņvāģis. Viņa pacentās - pūkaini sēdekļi, aizkariņi, nu super!

Pēdējā diena
26/12/2007

Sviestmaizes sasmērētas (arī puišiem), atvadu bučas un mēs dodamies ceļā. Pulkstenis ir 12:23, Zane vēl vannā - mmm... Atvadas no tās uz ilgāku laiciņu... Man ir mantu kalns istabā, un iečekojos uz Frankfurti šovakar netā. Satraukuma nav, nu labi - mazlietiņ, lai tehnika nepieviļ, lai viss ar veselību ok, gaidām Spānijas silto laiciņu.

Mums prieks, ka varam ar Zani teikt - mums būs lielisks brauciens, esam drošas. Nu ko, Mīļie, sūtiet mums ziņas, kas jauns Latvijā, mēs ziņosim, kā iet mums. Rakstīsim! Āra citāts - let it snow... :) Attāāā!

Esam klāt Vācijā - meitenes spridzinātājas
27/12/2007

27. decembris, esam klāt Frankfurtē - sākas problēmas jau lidostā, jo trīs reizes Jānis Vaišļa tiek izsaukts pie drošības dienesta - kaut kādas problēmas ar bagāžu. Nodomājam, ka tas droši vien saistīts ar filmēšanas ekipējumu, bet pēc dažām minūtēm, kad ar Zani jau laimīgas sēžam lidmašīnā, ienesas dusmīgs Jānis un mums paziņo – "Es gribu uzzināt, kura no jums abām tā bija, kas ielika bagāžā brīnumsvecītes, jo man liekas, ka galā es Jums viņas d...ā iebāzīšu!" Izrādās, ka brīnumsvecītes ir sprāgstoša viela... :) Mums jau lielie smiekli, bet Jānis gan tāds dusmīgs bija kādu laiciņu! Tās bija domātas Lāsmiņai, lai tuksnesī, kad viņai dzimšanas diena, var ielikt vafeļu kūkā...


Žiguļi gaida iespēju doties ceļā

Saņemam mašīnas, un konstatējam, ka Tukuma Viktora mašīna ir noģībusi jau uzreiz. Salabot neizdodas, aizvelkam turpat uz servisu. Nav vajadzīgā detaļa, tādēļ Viktors, Jānis, Aris, Aigars un Liene, tātad divas mašīnas, paliek uz nakti Vācijā un ceļu līdz Gibraltāram turpinās atsevišķi. Savukārt mēs - 4 žiguļu ekipāžas - dodamies tālāk. Braucam raiti, Didzim ar Mārtiņu rodas ik pa laiciņam problēmas ar mašīnas svecēm, tās tiek novērstas un viss ok. Didzim rodas laba ideja par naktsmītni - paliekam pie "Daugavas Vanagu" latviešiem Freiburgā - jaukā mājiņā pie kalna. No rīta burvīgs skats, esam labi izgulējušies, piestiprinām mašīnām Latvijas karodziņus un dodamies tālāk. Visi labā omā - Oskaru ekipāža pa priekšu ar navigāciju, mēs aiz viņiem, tad Didža mašīna un Gundars ar Arni, ripo labi.

Francijas stopētājs
30/12/2007
Es vienmēr esmu teikusi - esiet atvērti pasaulei!

Benzīntankā no rīta ieraugam jauka izskata puisi ar lielu ceļa somu plecos. Mašīna mums piekrāmēta līdz augšai - bet šis ir mūsu ceļojums, tādēļ nolemju - stopētājs jāņem, jāiepazīst citas kultūras. Filips - students no Berlīnes, 25 gadi, tumšas acis, atvērts smaids un ļoti komunikabls. Pārējas ekipāžas nedaudz nosmaida par mūsu izvēli uzņemt puisi pārkrāmētajā mašīnā. Dodamies ceļā - plāns doties līdz Mulhausai, kur apskatīt lielo motormuzeju, tad Liona un tad līdz Francijas vidienei, skatīties kā velk un meklēt naktsmītni. Muzejs izradās fantastiski liels, manuprāt, ap 1000 antīkajiem auto, interesanti. Ceļa gaitā mūsu jaunais draugs Filips atklāj savu galamērķi - maza pilsētiņa pie Francijas - Spānijas robežas, kur puisim ar atpūtas māja.

Tā kā mūsu ceļa biedrs ir ļoti laipns, viņš piedāvā naktsmājas. Piedāvājumu pieņemam. Viņš teica, ka vieta, kur paliksim būs skaista, bet kas gan to varēja iedomāties, ka tik jauka!? Galamērķī nonākam ap pusdiviem naktī. Visu dienu esmu braukusi. Zane jūtas slikti, jo ir apslimusi, tādēļ lielāko daļu braucu es. Liels nogurums. Skaistā daba, kas mūs sagaida pie Filipa, ir unikāla - beidzot palmas, Vidusjūra, kalni, maza pilsētiņa un sapņu namiņš - puisim ir maza, apaļa mājiņa divos stāvos ar trepītēm uz otro stāvu. Balkoniņš ar skatu uz jūru. Padoms Jums - netēlojiet no sevis Džeimsu Bondu, ja tādi neesat - Vodka ar Martini + Spraits, kombinācija, kura mani tā apreibināja, ka par laimi Oskari un Zaņuks man pa mazajam trepītēm pa stāviem līdzēja pārvietoties. Otrais rīts norakstīts - lai gan braucu, jo Zane joprojām nevesela, pašsajūta briesmīga. Bet daba visapkārt unikāla. Turpinām braukt, cerams, ka tehniskas problēmas nebūs.



Rācijas ir laba lieta, ik pa laikam tiek izmests pa jociņam, pēdējais no tiem Arņa citāts: "Kas tā smird? Laikam Āfrika tuvojas." :) Mums nedaudz melo spidometrs, uz lieliem ātrumiem tas rāda par 20 km vairāk kā ir. Oskari mums tādi karstasinīgāki un grib braukt šerpāk - dažos mirkļos mūsu Zigim spidometrs rāda 160 km, tas nozīmē, ka bija 140 km, un tad jau mašīnīte sāk dūkt. Gribam pietaupīt.


Gaidām pazudušos un noklīdušos

Spānija ir iekarota
31/12/2007
Jaunais gads ar silto saulīti. 31. decembris, ceļojuma piektā diena.

Rīts iesākas traki. Pamostos no tā, ka salstu. Esam taču Spānijā, jau dienvidos, bet ir ļoti auksta nakts. Esmu jau sasegusi visas segas, kas bija, bet ir tik vēsi, ka jāceļas. Ir diezgan agrs, paveros laukā pa logu un ieraugu Džo ar Aldi un pie trepītēm Martini pudeli. Džo saka, ka brokastis jau var dabūt, tādēļ saģērbjos un dodos uzkost. Nezinu vai tas saistīts ar to, ka pasākums ir vairāk angļiem, bet brokastu galds sastāv lielākoties no zaptēm un bulciņām. Briesmīgi... Pēc kādas pusstundas sāk parādīties pārējie - Zane ar Oskariem, Didzis ar Mārtiņu. Visi aizdomīgi smaida un tikai pavaicā, kāda sajūta galvai - joks par Martini un Vodku. Tā kā iepriekšējā naktī no šī Bonda dzēriena man bija briesmīgi slikti, tad tika izdomāts, ka tas bija tādēļ, ka dzēriens ticis sakratīts, ne samaisīts, tādēļ vakarnakt to īpaši maisīja, ne kratīja...


Apelsīni, apelsīsti, īsti! Spānija

Viss kārtībā, pašsajūta lieliska. Šorīt pārdomu mirkļi - vecgada diena, parasti tā ir Latvijā ar sniegu. Šeit ir saule, daudz angļi, tādēļ šajā mirklī noskaņas nav. Mazliet izsveru, ka vajadzēs atvērt apsolījuma aploksni, kuru uzrakstījām ar Zani pagājušajā gadā, ko apņemamies izdarīt. Vajadzēs uzrakstīt arī jaunu nākamajam gadam. Mazliet pamestības sajūta - visi kaut kur paklīduši, katrs savā nodabā kaut ko čubina. Šīs dienas plāns ir aizbraukt apskatīt Gibraltāru.

Vakar bija atkalredzēšanās prieks. Latviešu puiši un vīri ir super - lielais prieks par Džo - stils tiek ieturēts nemainīgs - draudzīgs, atvērts ar savu funktieri. Satiekam arī Pītu, pagājušā gada angli, mūsu draugu, kurš nopirka mums Renīti un dikti daudz līdzēja. Dāvis ar Pēteri, Vecāķu team, super džeki, atpūtušies Spānijas pludmalēs, pabijuši pasakainās vietās un izbaudījuši Spānijas nakts dzīvi. Dāvim vārdadiena, ko uzzinām tikai krodziņā Tarifā malkojot Jegermeistaru. Pirms tam pastaiga pa slaveno molu - vienā pusē Atlantijas okeāns, otrā Vidusjūra. Vakara noskaņa burvīga - silts, viļņi skalojas, zvaigznes un jautrs latviešu puišu bariņš un mēs, divas meičas. Puiši mūs uzņem ļoti labi - visu laiku rūpējas, uzmundrina, pasmaida par mūsu tehniskajām zināšanām un uzslavē par braukšanu.

Atgriežoties viesnīcā sākas vispārēja jautrība - Vodka ar Martini un Džo pašmāju brūvētais ir cieņā. Nepaiet ne mirklis, kad sākas dejas uz mašīnām, skaista salsas mūzika, vispārēji smiekli, dullošanās, visi latvieši dejo kā negudri, mēs ar Zani esam tam visam pa vidu. Pēteris māk salsu un tas ir pasakaini - zvaigznes, salsa, mūzika un smiekli. Atbrauc arī Jānis, Liene, Aigars un Āris. Āris ietur stiliņu - kamera rokā un Auvauvivauvā - mūsu latviešu uzvaras sauciens. Fluīdi virmo, un Zane ar Oskaru Kaņepu sadejojas ļoti cieši. Nevarētu teikt, ka Radziņš Oskars par to priecātos. Pēc pāris stundām attopos, ka esmu krietni sareibusi - gan no burvīgajiem mirkļiem, gan Bonda dzēriena. Pārējie dodas pie miera, tai skaitā arī es.

Laimīgs Jaunais gads
01/01/2008

Pulkstenis rāda 7:15 no rīta. Visi vēl tikai pamazām ceļas. No rīta ap sešiem dzirdēju kā aizbrauc Džo. Mēs izbraucam 8os. Plāns ir tāds, ka dodamies pieci žiguļi - klāt pievienojas Vecāķu team un viens Audi - Leonīds ar meiteni, kopā sešas mašīnas. Vakar bija ilgas debates kurp un kā braukt. Situācija sekojoša- esam ar Zani vienreiz rallijā jau bijušas, tātad zinām vairāk, tādēļ mums prasa, kas un kā, pie tam Roadbooku, kurā aprakstīts kas jādara, lasījis nav neviens. Viesnīcā, kur esam, atgriezušies Mersedesu projekta cilvēki (septiņi veci Mersedesi devas no Rīgas un Nauksotu un atpakaļ, tā pa biezo - milzīgs projekts ar sponsoriem), BET - viņi visi sakašķējās pa ceļam!) - projekts ir izgāzies.

Esmu ļoti laimīga, ka mums tā nav. Jo viņi - 7 Mersedesi visu salaida dēlī - laikam aiztinās pats organizators un kaut kur esot pačibējusi nauda, vienkārši - dažādi mērķi. Un tas ir galvenais, kas ir dažādiem ceļotājiem vajadzīgs - vienots mērķis, lai tas sakristu, un tad jau viss būs kartībā. :) Nezinu kā mums ies, arī mēs esam ļoti dažādi. Vakar bija satraukums, jo jūtu lielu atbildību. Nezinu, kas notiks, kad pazaudēsim ceļus, kas būs tad, ja vieni gribēs palikt pie vietējiem, citiem vajadzēs dārgo hoteli. Kā būs, kad daži velēsies pusdienot pa dārgo, citi gatavos paši. Hmm... lūk tur arī būs komandas darbs!

Mums pašām ir jauns ceļabiedrs - Āris ar kameru. Tad jau manīs, kā sadzīvosim, bet šajā mirklī rādās, ka var būt visādi. Āris ir ļoti interesants cilvēks, dziļš, bet ne runīgs, un man ir līdzīgi - šādā ceļā vieglāk ir informāciju uztvert, bet ne palaist, bet tāpēc jau ir radio... Vakar Jaunais Gads tika sagaidīts mierīgi, divas reizes - latviešu un vietējais, ar šampanieti, bet bez dejām un skaļas mūzikas. Tikko pamodušies arī Mersedesu puiši, tie ir džeki pa nopietno, tādi skarbi, bet cilvēcīgi, viņi piedzīvoja, kā viņus apmētā ar akmeņiem, kā ir tad, kad Āfrikā uzbrūk. Mums ir pamainījies maršruts, bet domāju, ka tik traki nebūs. Izradās, ka Meršu puiši grib doties vēlreiz, tādēļ laikam sāks viņi ar mums, un tas ir labi, jo mazliet uzreiz drošības sajūta lielāka. Pati vēl nejūtos tik zinoša, lai ievestu latviešu bariņu Āfrikā.


Par kārtību mašīnā atbild Zane. Vēl Spānijā, pirms starta.

P.S. Ir jauna un ļoti nopietna ziņa - Zane vakar paziņoja, ka viņai pie stūres braukt vairs vispār nepatīk, un viņa gribētu tikai mazliet nepieciešamības gadījumā, tas nozīmē, ka šajā mirklī liekas, ka Āfriku izbraukšu es. Hmm... Zigis un es - dīvaina, bet cerams, ka savienojama kombinācija, mēs jau sākam sarast! Atā. Nākamās ziņas būs tikai kaut kad vēlu, bet mēs turamies.

Maroka un Āfrika mūs sagaida izcili!
03/01/2008
Āfrika mūs sagaida atgriežamies! 2. janvāris, otrā diena Āfrikā, ceļojuma septītā diena.

Vakar iekuģojām Suetas ostā, neierasti, bet nebija tāds bardaks kā gaidījām - cilvēku pūļi bija mazliet un arī uzmācīgie afrikāņi bija tikai vēlāk. Rīts bija pārsteigumu pilns, jo ar mums kopā devās trīs puiši no Mersedesu neizdevušā projekta - vīri izdomāja uz Āfriku doties vēlreiz un savu mērķi - Naukšotu – sasniegt, iekarot pa īstam. Mums par to tikai prieks, jo viņi ir super džeki - īsti, spēcīgi, nopietni, mierīgi, bet aizraujoši. Ar viņu padomiem visas lietas nokārtot izdodas daudz ātrāk. Ceļā dodamies astoņas mašīnas - merši, Leonīds ar draudzeni un audi un pieci žiguļi - klāt mums pievienojies ierastajam sastāvam Dāvis ar Pēteri - puiši, kuri ir kā radīti šim braucienam - ar prātu, bet jautri. Ceļa gaitā rodas pirmās tehniskās problēmas - Vecāķu teamam jāmaina riepas, Oskāriem klab gultnis un divreiz noģībst arī mūsu Zigis. Dažas veiklas O. Radziņa kustības un pēc pusstundas mūsu ripojošais draugs ir atkal vesels - problēmas ar benzīna filtru, jo kā izrādās - tāds nemaz nav uzlikts.

Sešos vakarā noriet saule un momentā paliek tumšs. Visu dienu esmu nobraukusi tikai es un, lai gan tie bija tikai 350 km, esmu ļoti nogurusi. Rabatu sasniedzam vēlu vakarā - pa tumsu uzslienam telti, mums rodas iespēja aplūkot, kas mums piešķirts - esam ļoti apmierinātas - guļammaisi un ekipējums ir lieliski, arī vēja jakas ir sevi pierādījušas. (Paldies "Ceļotājam"!) Pa dienu mašīnā ar mums brauca Āris. Mazliet papļāpājam, bet nekādas lielās diskusijas visiem neizvēršas, mazliet žēl, jo gribas gan interesanti parunāties, gan iegūt kādu jaunu informāciju, gan pie stūres neaizmigt. Ar Zani mums parasti ir meiteņu klačiņas par puišiem, bet kopš Āris pie mums, tās tiek atliktas. Fluīdi starp Oskāriem un Zani virmo - puiši steidz mums labot pēc Zanes smaidiem gan mašīnu, gan no rīta vārīt ūdeni. Vakar mums bija jociņš - Zane tika iecelta par galveno mehāniķi un ar Oskāru palīdzību uzstādīja benzīna filtru. Es tikmēr jau gulēju, jo drausmīgais nogurums bija darījis savu - aizmigu uzreiz.

Pirms tam mēģinājām vārīt zupu - sanāca vismaz silta, bet garšas ziņā nekāda. Mazais tusiņš pārējiem, un jau pusnaktī visi gulēja. Tusiņu mēs ar Zani nosaucām par piparkūku balli - "ielūdz Zigis". Tas tādēļ, ka mums līdz daudz piparkūkas, kuras jāizēd un lai Zigis neniķojas - viņam ballīte.

Āfrika mums visiem trijiem - man, Zanei un Ārim likās kā jau ciemos - esam jau te bijuši, zinām kas un kā, bet jauki atgriezties. Visi dabas skati unikāli - īsta Āfrika ar tās piedevām.


Pirmie Marokas kaktusi

Rīts pienāk dzestrs, gandrīz visi naktī nosaluši, paēdam un startējam, galamērķis Marakeša. Pa dienu tehniskas problēmas Zigim - atkal tas pats, netīrumi vēl nav izgājuši. Oskars ik pa laikam remontē. Pa dienas vidu mēs sadalāmies - O. Radziņš pastāv par savu, ka jādodas kalnos, Gundars viņam piekrīt, esmu diezgan pret un izdomāju, ka mūsu Zigim tas būs tehniski par smagu, gribas pasaudzēt. Meršu puiši negrib braukt kalnos. Kamēr saku viņiem, ka arī mēs nedodamies, un tam pievienojas Didzis ar Mārtiņu un Vecāķi team, Zane Oskāriem ir piekritusi un man nekas cits neatliek, kā doties. O. Kaņeps savukārt sēžas pie mūsu mašīnas ruļļiem, es paviesojos pie Radziņa. Man daļēji neizrādās taisnība - kalni ir vienreizēji, arī auto tehniski turas. Tādus skatus redzēju pirmo reizi mūžā - pilnīgi akmeņaini neceļi un milzīgi kalni. Grūtības atrast ceļus, lai arī vadāmies pēc kartēm - ne vienmēr tas nozīmē, ka ceļš ir tur, kur iezīmēts.

Mašīnā pilnīgs klusums, ar Radziņu nerodas kopīgas tēmas, vienīgi viņš apjūsmo kalnus, kas, protams, ir pats skaistākais, kas vispār līdz šim redzēts. Radziņš ir cilvēks, kurš emocijas neizlaiž, savukārt es to nedaru, ja otrs tās neuztver, tādēļ stundas, ko pavadām kalnos, man paiet pārdomās, kā gan cilvēki šeit var iztikt un ko viņi visu mūžu var sadarīt ārpus civilizācijas. Rodas nepatīkama situācija - noriet saule, paliek tumšs un sasniegt Marakešu šajā vakarā nav reāli. Taču tur sarunāts tikties gan ar Meršu puišiem, gan Džo un Jāni. Nekas cits neatliek, ka meklēt naktsmītni. Iebraucam ciematiņā, mazliet apstājamies, kaut ko minstināmies, un pēkšņi uzrodas jauns džips mums priekšā, saka, ka aizvedīs uz hoteli. Mēs ar Āri kļūstam tramīgi, jo zinām ko tas var nozīmēt - reālu ieberzienu - mūs var izvest kaut kur, kur būs tikai viena palikšanas vieta par drausmīgu summu. Neesam tālu no patiesības - protams, skaista viesnīca, bet par istabu prasa 200 dirhamus, jeb 20 Eiro. Āfrikai drausmīga nauda. Pārējie ir uzreiz ar mieru palikt, mēģinu kaut ko pīkstēt pretī, bet nekādas jēgas. Gundars ar Radziņu saka, ka var mums pielikt naudiņu, ja kas, un dažu latu dēļ nav vērts meklēt ko citu. Protams, daļēji taisnība tajā visā ir, bet tomēr priekš Āfrikas un šī ciema, kur droši vien daži pat nezina kā nauda izskatās, šī summa ir pārmērīga. Paliekam istabā par 15 eiro, šovakar briest tusiņš.



Sajūtas - milzīgs prieks par dabu, skatiem, cilvēkiem, norisēm, emocijām uz ielas, Āfriku, bet pašam braucienam trūkst sāls - starp visiem līdzgaitniekiem ir unikāli cilvēki, bet nav neviens manas sirds cilvēks ar jauniem atklājumiem - protams, Zaņuks pats par sevi. Arī mērķi ir sašķobījušies, jo filma tiek uzņemta, par galarezultātu ne tagad spriest, bet aktrise no manis neiznāks. Nav īsti jēgas tam visam. Piefiksēju, ka daži mirkļi mani ļoti tracina - piemēram salšana un drausmīgs nogurums - bezpalīdzība, skarbums, bezemociju cilvēki, nerunīgums. Mirkļi, kad džeki atļaujas man deguna priekšā pačurāt vai nopirsties, vai kādu rupju jociņu - agrāk par to visu pasmaidītu un teiktu, ka tas piederas pie rallija Āfrikā, bet tagad jau tas sāk mazliet traucēt. Pieņemu, ka viss mainīsies, iepazīšu biedrus tuvāk un būs labi. Pagaidām vēl spēlē katra ambīcijas un visi vēl taustās... Rītdien iekarojam Marakešu.


Marakešas tirgus

Newsflash
04/01/2008

Ziņa no LV ekipāžām - visi ir informēti par situāciju Mauritānijā. Pagaidām gan LV komandas ir vēl patālu no turienes, bet domā ko darīt tālāk. Drošība pirmajā vietā, līdz ar to satraukumiem nav pamata. (Vsem spasibo, vse svobodni.)

Kamikadzes nebūsim, bet dodamies Mauritānijā
05/01/2008

Esam informēti par situāciju Mauritānijā, vakar un šodien pārdomas un diskusijas; ko darīt, bet mēs dodamies tālāk, ja ielaidīs valstī. Tas gan vēl nav zināms. Mums it kā nesanāk būt draudu zonā, bet būsim uzmanīgi, tiklīdz varēšu, ziņošu par situāciju.

14 stundu pārbrauciens
06/01/2008
Mauritānijā šauj visu nost, džeki paliek kempingā kost!

Izbraucam no Marakešas. No rīta vēl bijām ieskrējušas uz divām stundiņām tirgū, iegādājām ar Zanīti vietējos apģērbus, tagad pašas priecājamies un lutinām puišu acis, cita noskaņa un vairāk Āfrikas sajūta. Pēkšņi saņemam jaunu ziņu, ka rallijs Lisabona - Dakāra atcelta, jo Mauritānijā karš. Šoks, domājam, ko darīt. Diezgan liela neskaidrība, Āris zvana uz Latviju, ziņas apstiprinātas, rallijs atcelts. Man momentā rodas plāns braukt līdz Daklai caur tuksnesi, tad uz Marakešu, pārdot auto un uz Kanāriju salām, kas būtībā ir tepat.


Tur, uz salām okeānā...

Dodamies tālāk, nomierināmies un saprotam, ka nav jau tik traki, jo, kur braucam mēs, nav draudu zona, var vienīgi rasties problēmas ar iekļūšanu valstī. Pēc 300 kilometriem saprotu, ka jūtos tik slikti, ka lūdzu pabraukt Ārim. Laikam vainīgs vietējais ēdiens. Pa ceļam mētājos mašīnā, ir slikti un pagulēt arī nevar, Āris brauc profesionāli un ātri, jānobrauc vēl nepilni 600 kilometri, jo līdz vakaram jāpaspēj līdz pārējiem latviešiem, kuri ir vienu dienu mums priekšā. Pienāk tumsa un braukšanu tas tikai apgrūtina, pie tam ir kalnu ceļi. Āris ir nepārspējams un iekšēji esmu ļoti pateicīga, ka šajā mirklī brauc viņš un tas nav jādara man. Pa vidu mūsu auto atkal saplīst un manī jau rodas liktenīga sajūta, ka visas šīs problēmas vedina uz loģisku Ziga galu. Salabojam auto, pēdējos 100 km brauc Gundars. Nobraukts ap 14 stundām, iebraucot kempingā desmit minūtēs uzceļu telti un momentā aizmiegu.


Zigis liek sev pievērst uzmanību

No rīta visi agri dodas ceļā, mēs izbraucam ap vienpadsmitiem. Šodienas galamērķis - Dakla. Tad jau manīs kā uzvedīsies tehnika. Pa dienu ar Zani mums pirmās sarunas no augstiem plauktiem - kāda izskatās nākotne, kādi sapņi, sarunas jaukas un saturīgas. Man atgūts garīgais līdzsvars un jūtos piepildīta. Tas arī bija viens no maniem brauciena mērķiem.

Robežas briesmas
06/01/2008
Ceļojuma lūzuma punkts. 6. janvāris, svētdiena, ceļojuma vienpadsmitā diena.

Esam Daklā, beidzot visi latvieši kopā. Pulkstenis rāda ap vienpadsmitiem no rīta un laikam beidzot visi ir pamodušies. Šodien visiem pārdomu diena, ko darīt, jo ziņas un plāni mainās ik pa stundai. Pēdējā informācija, ka robeža uz Mauritāniju tomēr ir vaļā un mēs ceļu turpinām. Ja tas tā ir, tad viss kārtībā. Tukuma Viktors izvilcis un ēd savu līķi - milzīgu, kūpinātu cūkas cisku. Viņš pamazām svin atvadas no sava auto, jo tam ir beigts motors, kaut kāds vietējais mēģina auto vēl atdzīvināt un pats Viktors vēl cerību pilns, ka brauciens viņam turpinās ar savu auto. Džo un pārējie šodien krietni saguruši, vakardienas alkohola daudzums darījis savu. Liene no Jāņa kompānijas it kā dodas ar lidmašīnu mājup - laikam ceļojums vairs nav aktuāls, bet vēlāk tomēr izlemj braucienu turpināt, - jauki, ka meitene nepadodas! Šodien pirmā atpūtas diena, ko katrs izmanto pēc ieskatiem - daži skrūvē auto, citi bauda okeāna atspirdzinošos viļņus, dažs labs snauduļo, citi kaļ robežu plānus.


Sapakojam koferus pirms došanās uz Mauritānijas tuksnesi

Vakardienas jautrākā ideja - pārlidot Mauritāniju ar ukraiņu lidmašīnām, kurās var ievietot auto. Līdz galam skaidrības, kas notiek Mauritānijā, īsti nav, jo informācija nemitīgi ir pretrunīga. It kā briesmas mums nedraud, ja paši tās neizraisām, problēmas var rasties ar robežu šķērsošanu. Vēl pārdomas par tuksnesi - vai teroristi nesēž tur, taču izdomājām, ka diez vai tas viņiem būtu aktuāli. Nav jau arī skaidrs kādi ir šāvēju plāni - uztaisīt šumu apšaujot tūristus vai gāzt valdību. To laikam līdz galam zina tikai viņi paši.

Vakardiena likās ļoti gara - lai arī jānobrauc tikai ap 500 kilometriem, pēc septiņām stundām no izbraukšanas brīža ir noripoti tikai ap 100 kilometriem, jo nemitīgi kāds no žiguļiem jāremontē - gan mūsu meiteņu auto, gan jāmetina ķega Didža un Mārtiņa mašīnai, kā arī Vecāķu auto tiek gāzts uz sāniem. Pa dienu ļoti skaisti skati ar kamieļiem - gar ceļmalām tuksnesis un milzīgs kamieļu bars piecu metru attālumā no mums. Mēģinām ar kuprainajiem draugiem parunāties, bet šie tādi nedaudz bailīgi.


Tuksnesis un tā iemītnieki

Visu dienu noripinu viena pati, tādēļ vakarā nogurums tik milzīgs, ka nav pat spēka ballītei. Pārējie latvieši izklaidējas zem pasakainām zvaigznēm, jautras mūzikas un lieliem ēdiena krājumiem, jo vakar visi domāja, ka brauciens beidzas, tādēļ tukšoja ēdiena rezerves. Tieku pie super garšīgiem Didža marinētiem gurķīšiem, īsta māju sajūta. Liels prieks, ka kompānija tik lādzīga - puiši ir ļoti labi un toleranti braucēji, ar Džo ir katru reizi milzīgs atkalredzēšanās prieks, Zanīte čillo kopā ar Kaņepu, Tukuma Viktors ar savu vārdu krājumu liek pasmaidīt, Ģirts ar kompāniju vairāk atdalījušies, bet visi ir kontaktā. Šodien visi sauļojas, jo ir silts, kaut arī vējains.

Mašīna valda jauka un demokrātiska noskaņa - Zanīte bauda pārbraucienus un regulāri smērē maizītes, Āris filmē un regulāri mums pazūd, es visu laiku stūrēju - pieredze uzkrājas. Lai arī braucu kā braucu, kļūst arvien labāk - jauki, ka ir Āris, kurš ik pa laikam pakoriģē, kā labāk braukt.

Rītdiena varētu būt nogurdinoša, bet interesanta - jautājums par iekļūšanu valstī un ceļojuma turpinājumu vēl aktuāls, bet vismaz prieks, ka šis rallijs nav atcelts un esam tik tālu. Katrs noripinātais kilometrs ar mūsu Zigi jau ir uzvara, tādēļ, pat ja šie ir pēdējie kilometri, esmu lepna, ka tie jau ir tik daudz.


Mauritānijas-Marokas robeža. Žāvējam veļu! Ilgi... :)

Tuksneša uzvara
10/01/2008

Esam veiksmīgi nokļuvuši Naukšotā, kas jau ir Mauritānijā. Aiz muguras trīs dienas tuksnesī, daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Ar iekļūšanu Mauritānijā neradās nekādu problēmu - uz robežas gan nācās pavadīt veselu dienu, pie tam uz Mauritānijas robežu piedzīvojām nopietnu alkohola kratīšanu - tas tika atrasts visām ekipāžām, arī mūsu divas Spānijas sangrijas pudeles. Katrs atpirkās kā vien mācēja - daži dāvināja robežsargiem suvenīrus, citi deva naudu, mums pietika ar smaidu. Puišu vodka bija salieta minerālūdens pudelēs, ko par laimi šokolādes sargi neatklāja. Robeža ir mīnēta. Uz tās jāpavada ap 4 stundām - tādēļ izdzertais ūdens jau tik stipri darīja savu, ka nolēmu doties uz tuvējo kāpu. Prasīju gidiem, cik tas ir droši - viņi atbild, ka viens aizies pa priekšu un tad jau būs droši - gāju pa pēdām, kur jau kāds ir gājis, tādēļ loģiski, ka uzsprāgt nevar. Pārējie gan tā nedomāja un dikti sabijās. Tomēr biju laimīga, ka varu atkal dzert ūdeni un sauļoties tālāk. Mašīnā vēl no Latvijas pagadījās žurnāli - viens no tiem "Latvijas lepnums". Esmu tik tālu no dzimtās zemes, aiz loga mīnu lauks un afrikāņi, bet mani pārņēma tik svinīga un lepna sajūta - tāds prieks par savējiem, par latviešiem, cilvēkiem, ar kuriem varam lepoties.


Zigis iekaro tuksnesi

Vakarā nokļūstam kempingā, kur nakšņošanai ir viena liela jurta. Nosvinam Pētera dzimšanas dienu, uzdāvinām no Latvijas vesto vafeļu kūku "Rebeka" ar brīnumsvecītēm, noskaņa un vakars jauks. Leonīds ar Ļenu uzvārīja kartupeļus, atvērām zivju konservus un sajūta kā mājās. Naktī daži krāca, bet miedziņš visiem salds.

Ceļamies ap septiņiem, dodamies uz pilsētu, uzpildām benzīnu un ūdeni un dodamies uz tuksnesi. Smiltīs iebraucam ap divpadsmitiem un jau pēc stundu ilgas braukšanas mūsu gidi izdomā ieturēt maltīti. Cienā arī mūs, iespēja nobaudīt ceptas un smilšainas kamieļa aknas. No pusdienām atturos, esmu sabijusies. Pagājušā gada drūmā pieredze tuksnesī manī iedzinusi respektu un bailes, tādēļ stūrēšanu uzticu Oskaram Radziņam. Pārkāpju sevi, jo nospriežu, ka mašīna drošās rokās izbrauks tuksnesi labāk kā mana trakā braukšana un saplēsta mašīna pēc tam. Mērķis tomēr ir finišs ar savu mašīnu.


Zigis un Ieva pret tuksneša smiltīm...

Pēc pusdienām, pārvarot savas iekšējās pretrunas, nolemju ceļu turpināt pati, jo ļoti gribas izbaudīt smilšu priekus, kā nekā esmu tik daudzus kilometrus nobraukusi un tagad atsacīties tikai tādēļ, ka puiši brauc labāk, būtu muļķīgi. Sēžos pie stūres un izbaudu smiltis. Aptuveni pēc 10 kilometriem dzirdu troksni un konstatēju, ka nolūzis stienis, kas satur aizmugurējās ķegas. Gaidu puišus, stienis tiek noņemts. Pēc manas saprašanas brauciens šajā mirklī beidzies...

[1]; [2]; Stāsta otrā daļa lasāma šeit.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv