Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Gar Anglijas un Skotijas "robežsienu"

Autors: Atis Rektiņš (www.piedzivojumi.net) [ AUTORS?]
2008. gada februāris, Londona

Ārā (Ziemeļanglijā) plosās pamatīgs vējš, kuru pavada krusa, kā arī lietus un sniega sajaukums, uz autoceļiem apgāzušās vairāki desmiti "fūres", nedaudz tālāk rietumos tālāk sēklī uzskrējis prāmis. Ko gan tādā brīdī varētu darīt, lai nenāktos visu dienu pavadīt gremdējoties interesantajās, bet izcili neproduktīvajās globālā tīmekļa dzīlēs - nekas labāks prātā nenāk, kā doties nelielā pārgājienā pa vētras nesen apciemoto apkaimi.



Apciemojot laika prognožu lapas tika secināts, ka salīdzinoši mierīgs laiks sagaidāms sestdienā - pirmā vētra būs gandrīz rimusies, bet nākamā atnākšot tikai vakarā (kā izrādījās, neatnāca vis, aizķērās kaut kur Īrijā). Tad nu agri no rīta tiek kāpts vilcienā, lai doties nelielā izgājienā gar Adriāna sienu - visai interesantu veidojumu uz Anglijas un Skotijas robežas, kur kādreiz atradās Romas impērijas robeža. Mežonīgie skoti bija pārāk nevaldāmi un nepakļaujami, tādēļ Romas imperators Adriāns nolēma celt sienu - gluži ne Lielo Ķīnas mūri, bet pietiekoši cienījamu norobežojumu 125 kilometru garumā, 3 līdz 6 metru augstumā, pie kura tā ziedu laikos bija izvietoti aptuveni 10 000 kareivju. Līdzīgi kā Romas impēriju piemeklējas dažādas nelaimes, tās piemeklēja arī Adriāna sienu, tādēļ sūri grūti vāktos un mūrētos akmeņus visai knaši izsaimniekoja vietējie zemnieki. Par laimi, nelielas mūra druskas Anglijas vidienē vēl saglabājušās, bet tās pašas esot lielākoties atjaunotas 19. gadsimtā.



Izkāpjot no vilciena mūs sagaida pirmais pārsteigums - nāksies staigāt pa sniegu (ne visai biežs skats Ziemeļanglijā), jo vētras bijušas uzdevumu augstumos un aptuveni Gaiziņa augstuma pakalnus (mūsu pārgājiena augstākais punkts ir 345 m augsts) piedzinušas ar 5 līdz 20 centimetru dziļu sniegu. Tas ir patīkams pārsteigums manam kursabiedram čīlietim Hosē Migelam, kurš sniegu līdz šim redzējis tikai no attāluma. Viņam pat nav iebildumu pret spēcīgo pretvēju un ļoti mainīgajiem laika apstākļiem - spilgtu sauli ik pēc pārdesmit minūtēm nomaina spēcīgas krusas un sniega brāzmas, kuras ļoti sāpīgi sit sejā. Sniegs esot tā visa vērts.



Tā nu ejam gar mūri, klūpam uz slidenajiem māliem un aitu mēsliem un pārvaram neskaitāmus mazos žodziņus un sētiņas. Angļiem ir īpaši izteiktas privātīpašnieciskas tieksmes un bieži pie sētiņām piestiprinātas grūti saprotamas shēmas ar vēl grūtāk saprotamiem paskaidrojumiem, tādiem kā (šī ir stipri saīsināta versija): "Hedlijas apgabala ciema padome nolēmusi kā publisko taku noteikt 1,5 metrus platu joslu, kas 135 metru garumā ved no punkta C uz punktu B (abi iezīmēti shēmā) caur Lodhams Slack īpašumu, pirmos 30 metrus no punkta C pagriežoties pa kreisi punkta A virzienā, pēcāk 45 grādu leņķī virzoties uz punktu D, no kura taisnā līnijā iespējams nonākt punktā C". Kā izskatās, ciema padomei ar ģeometriju viss ir kārtībā. Šajos paskaidrojumos veroties uznāk tādi pati sajūta kā pirmoreiz patstāvīgi piedaloties Magnētā, mācoties otrajā klasē; apzinos, ka tā ir karte, zinu, ka tajā iezīmēta distance, bet absolūti neko no tā visa nesaprotu. Nācās kontrolkarti aprakt sūnās (tādēļ, lai kāds neuzprasa, kādēļ nenodevu) un manīties laukā no meža. Šoreiz gan vadošos norādījumus nolemjam ignorēt un rupji kāpjam pāri sētām mums izdevīgākajās vietās.



Kad pēc divām stundām kājas jau paliek slapjas (citi sastaptie staigātāji prātīgi izmanto bahilas), rokas ar visiem slapjajiem cimdiem pārsalušas tā, ka jakas kabatas rāvējslēdzēju vairs nav iespējams attaisīt un nepatīkamais putenis pārgājis vēl nepatīkamākā lietū, klāt jau galamērķis. Vēl tikai pāris kilometri lejup no kalna līdz stacijai, kuras apkaimē viss ir atkal zaļš un nav nevienas kripatiņas sniega. Salīdzinoši īso, bet garlaicīgo braucienu vilcienā kliedē viegli iereibušu dāmu kompānija, no kurām viena nesen bijusi ceļojumā uz Ķīnu. Uzzinām, ka divu nedēļu laikā mierīgi var paspēt apskatīt visas ievērojamākās Ķīnas vietas. Vislabāk ir Honkongā - tur ir izcili lēti kokteiļi un īpaši lēti dizaineru veikali. Lēti viņi esot nevis tādēļ, ka tie varētu būt viltojumi, bet tādēļ, ka ar šīm mantām tirgojoties Ķīnā neesot jāmaksā nodokļi. Protams, loģisks ir blakussēdētājas jautājums - "Un kā patika Tokija?"...



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv