Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kāpsim kalnos? Jautājums tikai, kā... (2)

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto no autora arhīva
Rakstā izmantoti citāti no Valda Ķikāna grāmatas "Kāpsim kalnos"
2008. gada februāris, Rīga

[1]; [2] (pārdomu raksta pirmā daļa lasāma šeit)

Varat to uztvert kā kritiku. Vai kā attieksmes paušanu. Klusēt nespēju! Iespējams, ka "sabiezinu krāsas". Bet varbūt tieši otrādi – cenšos sasmelt, tiesa gan, kāda cita, izlieto ūdeni... Lasot šo grāmatu mani pārņēma divējādas jūtas – histēriska jautrība, jo ne jau bieži mūsu dienās rodam iemeslu tā izsmieties, un dziļas skumjas, jo aizvien nācās aizdomāties arī par tiem, kas šādas "zināšanu dzirkstis" sasmēlušies, var nokļūt nopietnās problēmās kalnos. Jā, kalnos var kāpt arī tā, kā to darīja kāpēji pirms 30 – 40 gadiem. Var. Bet vai vajag? Kā vārdā? Kam gan tas ir izdevīgi? Vai tas ir drošāk? Vai tas nerada papildus bīstamību šajā, jau tā gana riskantajā piedzīvojumā? Šos jautājumus lai uzdod katrs sev pats. Un centieties būt paškritiski! Lūdzu! Jo ne jau vieni kāpsiet kalnos, un no Jums būs atkarīgi arī citu cilvēku likteņi...

Kritika un paškritika – viens no sabiedriskās domas izpausmes veidiem, kas palīdz pārvarēt pretrunas un grūtības sociālistiskās sabiedrībās attīstībā un komunisma celtniecībā. Tai pašā laikā tas ir arī viens no svarīgākajiem komunistiskās morāles pamatprincipiem, kā arī īpašs personības tikumiskās pašapziņas izpausmes veids. Kritikas un paškritikas princips nozīmē, ka darbaļaudis brīvi izsaka domas par trūkumiem valsts, dažādu sabiedrisku organizāciju, atsevišķu vadītāju darbībā un kolektīvi apspriež pasākumus šo trūkumu pārvarēšanai. Katrs cilvēks - kā vienkāršs sociālistiskās sabiedrības loceklis, tā paša augstākā ranga vadītājs – skaidri un kritiski izturas pats pret sevi.
"Ētikas vārdnīca", Izdevniecība "Avots", 1987. gads


Sportisti atjauno enerģiju!

Kā jau solīts pārdomu raksta pirmajā daļā, vēl reizi atgriežamies pie uztura un dzeršanas jautājuma: nodaļa "Uzturs kalnos". Tā gan ir ļoti īsa, nedaudz vairāk par vienu lapas pusi, tomēr tajā sniegti pāris spilgti norādījumi: "Pārgājiena laikā sportisti zaudē daudz šķidruma, pat piecus līdz desmit [!?] litrus dienā...", un turpat arī norādījums, kā labāk rīkoties: "Šķidrums galvenokārt jāuzņem brokastīs un vakariņās, lietojot tēju." Kas tad vēl? "No rīta ieteicams izvārīt kādu biezputru, izcept omleti [:)], sagatavot dažādas sviestmaizes un noteikti dzert tēju vai kafiju, nevis kakao." Varbūt kādam ienāca prātā šajā brīdī pajautāt pašam sev, kas tad tik īpašs tējai, ja to jādzer litriem rītā un vakarā (gulēt pēc tādas vakara "tējošanas" diez vai būs iespējams?), vai arī – vai gan kofeīns nav ideāla urīnu dzenoša viela, kas atūdeņo organismu? Labi. Ir vērts painteresēties par abiem šiem jautājumiem, ja vien sanāk... Un piegriezt daudz lielāku vērību regulārai pilnvērtīgi sabalansēta šķidruma uzņemšanai, arī slodzes laikā, visas dienas garumā, ne velti tā dara visos izturības sporta veidos. Kā arī padomāt par to, ka dehidrācija var kļūt par iemeslu gan palēninātai domāšanai un reakcijai, gan hipotermijai, savukārt tā – pat par nāves iemeslu!


Tūristu brokastis ar tēju, omleti un sviestmaizēm. 1983. gads, kaut kur pie Gaujas...

Lai nezaudētu – sasienam mezglā...

Šis nu ir mans "jājamzirdziņš", - ar smaidu nodomāju atverot grāmatas nākošo nodaļu. Atceros pirmos starptautiskos alpīnisma seminārus Lielbritānijā un Francijā, kuros redzētais ieviesa kardinālas izmaiņas manās zināšanās par mezglu pielietojumu alpīnismā. Ar ļoti nopietniem argumentiem par to izvēli atšķirīgās situācijās! Raksts par dažu populārāko mezglu pielietojumu bija viens no maniem pirmajiem internetā publicētajiem rakstiem. Nu ko, paskatīsimies... Valdis Ķikāns raksta: "Vienāda diametra virvju sasiešanai lieto plakano mezglu... Šī mezgla trūkums ir tas, ka, stipri savelkoties, it īpaši mezglam samirkstot, to grūti atsiet." Plakanais? Virvēm? Mezgls, kas tiek daudzviet uzskatīts par potenciāli nedrošu? Lietoju kalnos gan to ļoti bieži, bet vienīgi... sasienot zābaku auklas, lai tās neraisītos vaļā. Nu, bet ne drošināšanas virvēm! Lasām tālāk: "Virvju piesiešanai pie sportista vai nostiprināšanas punkta lieto pavadoņa [mezglu]..." Nav ieteicams! Pavadoņa mezgls cieši savelkas un to noslogojot būs visai pamatīgi jānopūlas to atsiet. Senāk, kad kalnos tika lietotas statistiskās (cietas, neelastīgas) virves šis mezgls bija krietni populārāks, bet ar mazāka diametra (10 – 8,1 mm) dinamiskajām virvēm mūsdienās būs krietni atšķirīgi. Nākošais: "[Astotnieka mezglu lieto] virves piesiešanai pie dalībnieka [?] apjozas [ja nelieto karabīni], gan tās nostiprināšanai iekārtojot margas, īpaši vertikālās." Divas nianses: pirmkārt - kalnos vairumā gadījumu, drošības apsvērumu dēļ, drošināšanas virve tiek piesieta pie kāpēja iekares (tiek lietots teiciens "iesieties virves galā"), un piekabināšanās ar karabīni pie virves notiek tikai izņēmuma situācijās; otrkārt – vertikālu margu iekārtošanai labāk tomēr, pēc situācijas, lietot austriešu vai kāpslīša mezglu! "Agrāk šis [Buliņa mezgls] bija ļoti populārs, tomēr pēdējā laikā to maz lieto. Šo mezglu var izmantot, lai ar pamatvirves galu aizvietotu krūšu jostu [?], ja īstā josta bāzes nometnē vai maršruta naktsmītnēs aizmirsta vai pazaudēta... Šī mezgla siešanu vajadzētu apgūt trenera {!? :)] vadībā." Kāpēc gan? Buliņa mezglu un pāris tā versijas lieto vēl arī "pēdējā laikā", tiesa gan citu iemeslu dēļ. :) Kā gan būt ar trenera pieaicināšanu šī mezgla apguves procesā, nemāku teikt. :)

Nākošais pasvītrojums: "Bieži lieto apjozu, kas sastāv no divām daļām – sēdekļa apjozas un krūšu jostas... Mezgla siešana parādīta zīmējumā." Trīs reizes varat minēt, kas redzamas zīmējumā!? "Apjoza", kādu pat ar uguni nevienā Eiropas veikalā nesameklēsiet, jo tādu sistēmu mūsdienās nav! Pirmajam, kas atradīs šāda veida "apjozu", kas sertificēta alpīnismam, un tiek pārdota kādā no ekipējuma veikaliem Rīgā, apsolu – nopirkšu un uzdāvināšu!


Kā gan to sasiet? Kaukāzs, 1985. gads

Palīgmezgli. Par aptverošajiem mezgliem. Autors apraksta tikai divus šāda veida mezglus. Protams, subjektīvs viedoklis, bet sevi cienošam alpīnistam mūsdienās vajadzētu zināt vismaz (!) sešus septiņus aptverošos mezglus, tajā skaitā arī avārijas situācijām aptverošo mezglu, kas sienams ar stropas cilpu un tādu, kas sienams pat ar pamatvirvi uz pamatvirves, un šo mezglu atšķirības un pielietojuma specifiku. Bet... Grāmatā pieminētais "Prusika" mezgls piedzīvojis renesansi un plaši tiek lietots, tiesa gan citā versijā, trīskāršā. Bet atgriežamies pie rakstītā, citēju: "Alpīnisma praksē ir bijuši gadījumi, kad repšņores diegi, mezglam ātri slīdot pa pamatvirvi, izkūst un mezgls pārtrūkst. Tas var gadīties, ja alpīnists, nolaižoties pa virvi kļūdas dēļ aptverošo mezglu satver rokā, kā arī tad, ja, drošinot sasaites biedru [?], pamatvirve strauji slīd caur aptverošo mezglu. Pēdējā laikā šādām cilpām izmanto jaunu materiālu "Kevlar" [?]. Aptverošie mezgli, kas sieti no šāda materiāla cilpām, savas funkcijas nezaudē pat uz apledojušām virvēm." Aptverošais mezgls drošinot? "Kevlar" cilpas? Uz apledojušām virvēm? Te nu es pat samulstu, un no komentāriem atturos... "Tagad aizvien biežāk sāk izmantot Bahmaņa mezglu. ...kāpjot augšup vai nolaižoties pa nostiprinātu virvi." Ar Bahmaņa mezglu nolaižoties pa virvi? Teikšu godīgi: pirmo reizi dzirdu un nekad nav pat ienācis prātā to tādam mērķim lietot. Interesanti. Žēl ka daudzi, patiešām noderīgi, mezgli palikuši bez autora ievērības...

Noteikumu, veidu un paņēmienu kopums

Vai zini kas ir "noteikumu, veidu un paņēmienu kopums, kas ļauj ātri noturēt krītošu dalībnieku"? Tā ir drošināšana. Tad nu lūk: "Pašdrošināšanu izdara ar pamatvirvi vai dubultas palīgvirves cilpu, kas piestiprināta apjozai. Cilpas vai pamatvirves otru galu piestiprina klinšu vai ledus āķim vai apmet ap klinšu izcilni." Nedaudz zemāk redzamajā zīmējumā pašdrošināšana iekabināta vienā āķī, caur otrā iekabinātu karabīni notiek sasaites biedra drošināšana. Āķi savā starpā nekādi nav savienoti, drošināšana notiek ar rokām turot virvi. Jā... Problēmu potenciāls liels. Tālāk vēl daži mazāk būtiski pasvītrojumi, bet viens no tiem, mazāk nopietns, skan šādi: "...brīvā virve nedrīkst sapīties, iestrēgt starp akmeņiem, aizķerties starp izciļņiem un karāties plaisās." Esiet labās attiecībās ar savu virvi! :)

Tomēr nākošais citāts ir krietni garāks un tam nepieciešama nopietnāka pieeja: "[Ar apakšējo drošināšanu kāpjošā kāpēja noraušanās gadījumā] drošinot jādzēš diezgan liela kinētiskā enerģija. To panāk ar berzi starp virvi un izcilni, karabīni, drošināšanas ierīci vai drošinātāju. Tāpēc šajā gadījumā virve nedaudz jāizslīdina un krītošais dalībnieks jānotur plūstoši. Šim nolūkam jābūt virves rezervei ar tādu aprēķinu, lai varētu izslīdināt apmēram 0,5-1 m [!?] uz katru virves metru, kas atrodas virs pēdējā drošināšanas punkta. Pie apakšējās drošināšanas virvi nekādā gadījumā nedrīkst nostiprināt cieši." Šis nu ir tas gadījums, kad varam runāt par milzīgām atšķirībām starp to ekipējumu (konkrēti – virvēm!), kādas tika lietotas vēl pagājušā gadsimta 70 - 80tajos gados un mūsdienās. To dinamiskās īpašības ir kardināli mainījušās! Līdz ar to arī drošināšanas paņēmieni. (Šausmīgi iedomāties kritienu kādus 10 metrus virs pēdējā drošināšanas starppunkta, ja drošinātājs vēl "izslīdina" kādus 10 metrus virves!) Kopumā apskatot šo grāmatas nodaļu, jāsaka, ka tajā tiek piedāvāti vairāki, no mūsdienu alpīnisma viedokļa, apšaubāmi drošināšanas paņēmieni. Lūk vēl kāds spilgtāks piemērs: "Drošināt var caur karabīni, kas ielikta klintī iesistā vai ledū ieskrūvētā āķī..." Daudzu nelaimes gadījumu analīze liecina par to, ka drošināšana caur vienu, ar citiem stacijas āķiem nesaistītu, kopējā noslogojumā neiesaistītu āķi (pie tam caur karabīni!), var radīt situāciju, kuram var būt letālas sekas!

Runājot par šajā nodaļā minēto drošināšanas ekipējumu, viens no pārsteidzošākajiem ir tas, ka, citēju: ""Caurule" ir plaši izplatīta drošināšanas ierīce. Tā labi darbojas gan drošinot, gan laižoties lejā, un to var izmantot dubultajām virvēm. Caurules ir arī vieglas un ērti lietojamas." Sameklēju attēlu, kurā redzama "caurule" (tube) - šādu drošināšanas palīgierīci kalnos lietojot nekad neesmu redzējis. Vienīgā vieta, kur analogu šai atradu – industriālā augstumu darbu veikšana...

Runājot godīgi, augšminētā nodaļa ir stipri "samocīta" (un vēl vairāk to esmu "samocījis" ar saviem pasvītrojumiem un jautājumu zīmēm lapas malās!), tajā jūtams mēģinājums iestrādāt kaut ko no jaunā, bet autora izpratne par to, šķiet, ir ļoti nosacīta un ne tuvu ne atbilstoša mūsdienām. Pieļauju, ka neesmu spējis saprast, bet varu iedomāties kā, šo nodaļu lasot, jūtas cilvēks, kuram nav priekšzināšanas par drošināšanas organizēšanu kalnos... Nodaļā, kurai vajadzētu būt vienai no svarīgākajām šajā grāmatā, diemžēl "klupieni" (neskaidrību un neatbildētu jautājumu veidā) seko viens otram.

Pa taku, zāli un akmeņiem...

"Vienmēr pastāv iespēja, ka ar koka zariem varam savainot seju, pārplēst apģērbu, vai neuzmanīgi nesot leduscirtni, ievainot blakus gājēju."; "Un, ja liekas, ka nekas nedraud, samazinās uzmanība – domas novirzās uz skaistajiem dabas skatiem un pēkšņi – paklūpam."; Nogāzei kļūstot stāvākai, taka parasti virzās augšu zigzagveida un nav vairs tik droša. Tāpēc leduscirtnis jātur ar abām rokām pašdrošināšanas stāvoklī. Pagriezienos līdz ar iešanas virzienu jāmaina arī leduscirtņa virziens." Op! Lūk arī "paklūpam". Leduscirtņa virziena (to turošās "vadošās" rokas) maiņa katrā pagriezienā, it sevišķi uz sniega/ledus nogāzēm tiek apšaubīta. Lieta tāda, ka cilvēkam aizvien viena roka ir spēcīgāka, pašaizturēšanās (ieciršanās izslīdēšanas gadījumā) iemaņas bieži vien krietni labāk padodas ar vadošo roku turoties pie leduscirtņa "galvas". No tā izdarāms secinājums – ja izslīdam brīdī, kad vadošā roka ir uz leduscirtņa kāta, pašaizturēšanās iespējamība samazinās. Neveselīgs ieradums... "Lai atvieglotu grupas virzīšanos pa ļoti stāvām zālainām nogāzēm, var organizēt virvju margas. Atkarībā no augsnes sastāva virves nostiprināšanai uz stāvas nogāzes var izmantot ledusāķus..." – ledusāķus augsnē? Klinšaini akmeņainā kalnu augsnē? Nu labi... "Atpūtas brīžos kategoriski aizliegts sēdēt ar muguru pret nogāzi. Nedrīkst sēdēt arī uz leduscirtņa, jo šāds stāvoklis ir nestabils, krītot var gūt traumas, kā arī salauzt leduscirtni." Iedomājos sevi sēžam, nu teiksim, uz tehniskā, vai, nu labi, puslīdz moderna klasiskā leduscirtņa... Baisi! :)

Izejam uz klintīm! Brīvi.

"Klinšu kāpšanā izšķir brīvo kāpšanu, kad izmanto dabiskos atbalsta punktus, un kāpšanu, kad lieto mākslīgi radītus atbalsta punktus." Laikam tās nav domātas mākslīgi radītas klinšu kāpšanas sienas? :) Nu labi, piesienos pie vārdiem. Joks! Ejam tālāk: "...brīvajā kāpšanā maršruti iedalāmi vieglos maršrutos, kad var iet bez roku palīdzības..." (to gan vispār nevajadzētu saukt par klinšu kāpšanu...); "...vidējas grūtības maršrutos, kad jāliek lietā klinšu kāpšanas paņēmieni un grūtos maršrutos, kuros jālieto pārmaiņus drošināšana." Ja runājam par kāpšanu, tad par kāpšanu, ja par drošināšanu, tad tā jau ir cita runa. Viss atkarīgs no kāpēju iemaņām, sagatavotības un attieksmes. Bet nu tas tā... "Krītot rokas jātur priekšā, lai nesasistos pret klinti, jācenšas aizķerties [!?] aiz izciļņiem un noturēties." To nu gan nevajadzētu darīt, jo roku traumas šādā gadījumā teju vai garantētas! Krišanas "tehniku" ieteicams apgūt kopā ar kāpšanu. "Augstkalnu zābaku forma atbalstam ļauj izmantot vismazākos izciļņus." – augstkalnu zābaki ir zābaki, kas domāti augstkalniem (siltināti, bieži vien dubulti, ar uzstrādātu bahilu, kas aizsargā zābaku no sniega, salīdzinoši masīvi), ar tiem uz klintīm doties gan nevajadzētu! Labāk kāpšanu apgūt ar klinšu kurpēm un kalniem, kur klintis mijas ar sniegu, lietot parastus kalnu zābakus (nevis kalnu pārgājiena, t.s. trekinga zābakus), arī ar tiem kāpšana padodas labi. Pie tam, ļoti ieteicams apgūt arī kāpšanu pa klintīm ar dzelkšņiem pie zābakiem, jo ne jau katru reizi, kad sniegs un ledus uz maršrutā īsu brīdi nomainās uz klintīm, dzelkšņus ņemt nost ir lietderīgi. Starp citu, par zābakiem. Vēl kāds autora ieteikums (grāmatas 19. nodaļā): "Lai izvairītos no [kājas] noberzumiem, zābaki iepriekš jāievalkā, to kapes izmērcējot un izdauzot ar āmuru, bet pēc tam ļaujot tiem izžūt kājās." Zābakus ar āmuru, mūsdienās? Āāāā... :) Tie kas nezina, kādi zābaki bija pagājušā gadsimta 60-70tajos gados, to nesapratīs... Un vēl viens citāts par kāpšanu: "Nekādā gadījumā [!?] nedrīkst palēkties, lai aizsniegtu nākamo atbalsta punktu..." Arī šī iemaņa lieti noder (!), jo klinšu kāpšanā dinamiskās kustības, kas līdzvērtīgas lēcienam, nav nekāds retums, un arī kalnos, nopietnākos maršrutos, daudzkārt ir nācies lekt, jo nu bez tā – nekādi.


Juris Osis – viens no savulaik spēcīgākajiem tehniskajiem kāpējiem. Vidusāzija, Bodhona, 1987. gads

Bet nu par kādu nopietnāku lietu. Autors vairakkārt atgriežas pie tā, kādā veidā tiek izmantotas virves divu un trīs kāpēju sasaitē. Diemžēl, ārpus grāmatas materiāla ir palikusi mūsdienās tik pieņemtā divu virvju lietošana, kas ļoti nopietni uzlabo drošināšanas kvalitāti un arī sasaites pārvietošanās ātrumu. Nodaļā "Pārvietošanās pa klintīm" divas virves minētas kāpjot ar divām trepītēm (kas attiecas uz šo tehniku, tā arī ir novecojusi un prasa nopietnu pārskatīšanu, jo minētā, kurā "...drošinātājs velk augšējās drošināšanas virvi (palīdz kāpējam), tajā pašā laikā izdodot apakšējās drošināšanas virvi." - ir bīstama, jo rada lielu papildus slodzi uz augšējā kāpēja izveidoto papildus atbalsta punktu, un šāda tehnika nav rekomendējama), kā arī sasaišu sadarbībā, bet arī te ir zināmas problēmas: "Parasti ceļā dodas grupas, kas sastāv no divām [divu kāpēju] sasaitēm... Pirmais dalībnieks virvi nostiprina ap izcilni vai šim nolūkam izmanto bloķētus āķus un dod signālu "marga gatava"." – jāsaka, ka nu jau ir atšķirīgas tendences par "parasti", kāpēji aizvien vairāk kāpj (jo tas ir kāpšanas lielākais baudījums!), nevis pārvietojas pa nostiprinātu virvju margām, protams, ja tas nav augstkalnu ekspedīcija vai kāpiens pa izteikti sarežģītiem maršrutiem, kur atkārtot pirmā kāpēja risku un "mocības" (un arī laika patēriņu) nav lietderīgi. Jau iepriekš, nodaļā "Galvenie drošības pasākumi" autors rekomendēja iespējamo triju kāpēju sasaites "drošināšanas shēmu", bet arī tā, raugoties no mūsdienīga alpīnisma viedokļa, ir klasiskos kalnu maršrutos nerekomendējama (ko līdzīgu izmanto uz "lielo sienu" maršrutiem, bet tam ir citi, nopietni, iemesli).

"Beidzis maršrutu, trešais dalībnieks... nostiprina virves galu, satin virvi kamolā... un nomet virvi ceturtajam dalībniekam..." Eh, kovboju cienīgs triks! Domāju, ka virves mešanu kalnu maršrutā, iekļaujot to sasaites pārvietošanās ikdienas taktikā, nav sevišķi gudri, jo virve, daudzas reizes neveiksmīgi mētājot, var iesprūst, un tad nepatikšanas tikai sāksies! "Ieteicams maršrutā ņemt līdzi sarkanas drānas lupatiņas āķu marķēšanai, tad tos vieglāk ieraudzīt." :) Šeit komentāra nav...

Atsevišķa, ļoti nopietna runa par nolaišanās lejup pa virvi organizēšanu. Tātad: "Eksistē vairāki nolaišanās paņēmieni: sportiskais, Dulfera un karabīnes paņēmiens, kā arī nolaišanās ar speciālajām palīgierīcēm." Tā, tā, tā, - interesanti! T.s. "sportisko" paņēmienu mūsdienās izmanto ekstremāli reti, jo neviens taču negrib ar virvi "sadedzināt" savu kalnu apģērbu (teiksim, Gore-Tex vai SoftShell jaku), kas visai atšķirīgs no tām brezenta jakām, ko lietoja vēl pagājušā gadsimta 80tajos gados, savukārt klasiskais Dulfera paņēmiens šajā ziņā vispār ir tikai "vēsturnieku" arsenālā (ar virvi pāri sistēmai, kā tas parādīts grāmatas ilustrācijā, - vēl jo vairāk bīstami, jo tiek samaitāts ne tikai apģērbs, bet arī drošināšanas iekare!). Spriežot pēc sekojošās ilustrācijas, arī autora piedāvātais "karabīnes paņēmiens" ir tas, ko savulaik tik plaši izmantoja, bet šodien vairs nē – tam nepieciešams īpašs, polsterēts "pleciņš", pār kuru slidināt virvi, pretējā gadījumā apģērbs atkal tiek nejēdzīgi samaitāts. Lasām: "Visos gadījumos jānolaižas vienmērīgi, bez lēcieniem un atspērieniem (tās nav klinšu kāpšanas sacensības!)..." Pareizi, jānolaižas, vienmērīgi slogojot virvi, bez lēcieniem, rāvieniem, tiesa gan klinšu kāpšanas sacensībās sen vairs nav iekļauta nolaišanās pa virvi, kā tas bija bijušās PSRS laikos. "Nolaižoties vēl var izmantot visādas palīgierīces, caur kurām izlaiž nolaišanās virvi, bet tās visas [?] stipri [?!] bojā [?!!] virvi." Šis apgalvojums (dažas lappuses tālāk lasāms līdzīgs: "...sintētiskās virves, berzējoties gar klintīm, viena pret otru vai izmantojot dažādas nolaišanās ierīces, zaudē izturību.") kritiku neiztur! Tieši nolaišanās lejup pa virvi izmantojot dažādas, situācijai un lietojamām virvēm piemērotas, drošināšanas un nolaišanās palīgierīces ir visieteicamākais un izplatītākais nolaišanās paņēmiens. Starp citu, nekad neieteiktu to darīt tā, kā attēlots grāmatas ilustrācijā "12-18.zīm." (ar karabīni, kas iekabināta tikai abās iekares kāju cilpās (!) un virvi, kas tiek slidināta pār sistēmu) – lielas problēmas garantētas!

"Pirms virves nostiprināšanas jāpārliecinās, vai tā sasniegs izraudzīto laukumu, no kura varētu organizēt nākamo nolaišanos vai turpināt ceļu." Labi, lai arī ne vienmēr par to iespējams pārliecināties, bet, domājot par ideālu situāciju, lieliski. "Aizliegts [!?] nolaišanos organizēt caur maršrutā atrastām cilpām, jo nav zināma to izturība!" Kāpēc gan? Alpos (un domājams arī citos pasaules kalnos) normāla prakse - lietot maršrutā esošas cilpas, protams, pirms tam rūpīgi izpētot to stāvokli, mazāko šaubu gadījumā – papildinot ar jaunu palīgvirves vai lentas veida cilpu.

Divas sekojošas nelielas problēmas aprakstītajos nolaišanās virvju sagatavošanas paņēmienos: "...sasiet tās [virves] galus un nomest maršruta virzienā." (virvju galu sasiešanu nepieciešams rūpīgi izvērtēt pēc situācijas, jo bieži vien tas var tikai apgrūtināt virvju atpiņķerēšanu pirmajam nolaižoties, vai sasieto virvju mezgls var tikt aizpūsts sāņus un iesprūst kādā grūti pieejamā vietā); "...[organizējot nolaišanos pa dubultvirvi, otrās virves] augšējo galu izvelk caur cilpu un piesien nolaišanās virves cilpai, kura atrodas karabīnē, vai abas virves jāsavieno ar jaunu karabīni." (divu virvju savienošana abos minētajos veidos nav ne tuvu labākais variants, iemesli tam ir vairāki, par tiem arvien īpaši runājam ar tiem, kas apgūst alpīnismu "Kalnu Grupā").

Pašdrošināšanas organizēšana nolaižoties pa virvi, citāts no grāmatas: "Drošināšanai izmantojot aptverošo mezglu, tam jāatrodas zem augšējās rokas." Šis apgalvojums lasāms divās rindkopās pēc kārtas. Bet... Jautājums, kur tad jātur rokas? Pēc grāmatas ilustrācijām spriežot "augšējā" roka ir virs nolaišanās palīgierīces, kaut gan šādā pozīcijā tā praktiski nevar piedalīties virves noturēšanā. Lielā daļā pasaules valda uzskats, ka daudz labāk abas (!) rokas turēt zem nolaišanās palīgierīces un šādā gadījumā izmantojams Franču aptverošais mezgls, vai kāds cits virvi bloķējošs mezgls. Secinājums – autora ieteiktais paņēmiens, lai arī joprojām tiek lietots, tomēr tikai atsevišķās, īpašās situācijās, kad aptverošajam mezglam tieši virs (!) nolaišanās palīgierīces ir īpaša loma un nepieciešamība!

Uz slidena ledus...

"...leduscirtnis jānostiprina pie apjozas. Jāatgādina, ka ledājos it sevišķi bīstami sēdēt uz leduscirtņa."; "Ja dzelkšņus piestiprina ar siksnām, tad lietotu siksnu gali jāpagriež un jānoziež ar līmi." (daudzi jauni kalnos kāpēji pat iedomāties nevar, ka senāk dzelkšņu siksnas bija no kokvilnas (!) lentas...); "Ar dzelkšņiem apautas kājas ejot jāliek plecu platumā..." (skats ar šādi apmācītu kursantu ierindu būtu uz ledāja varētu būt lielisks!); "Vertikālu sienu pārvarēšanai jāizmanto divi ledus āmuri. Āmurs jāsatver, kā parādīts [zīmējumā]..." (sertificēta ražojuma ledus āmurus, kā jau iepriekš rakstīts, Eiropā neatradīsiet (arī tekstā minētos "aisfi", nē), un zīmējumā parādītais satveršanas veids, līdzīgs kā distanču slēpju nūju roku saitēm, vismaz tehniskajiem leduscirtņiem nav piemērots!); "Jaunākās konstrukcijas leduscirtņu knābis ir tā izliekts, ka tas labi notur uz ledus sienas. Toties tie nav derīgi ledus skaldīšanai, piemēram, cērtot pakāpienus, organizējot naktsmītni uz ledāja vai gatavojot drošināšanas vietas." (pārspīlēts gan, - ir darīts viss, gan izcērtot pakāpienus, gan vietu nakšņošanai uz sienas, gan drošināšanas vietās, protams ne tik ērti kā ar klasisko cirtni, jautājums tikai, kam atdodam priekšroku, pakāpienu ciršanai vai kāpšanai pa vertikālu sienu?); "Pakāpieni jācērt ar vecās konstrukcijas leduscirtni, tāpēc grupai jābūt vismaz vienam šādam leduscirtnim." (un ieteicams vienu instruktoru-senioru arī grupā...); "Lai tos [ledusāķus] ieskrūvētu, rokām jābūt brīvām [abām?]. Tāpēc šādu maršrutu veikšanai ledus āmurus piesien pie apjozas sēdekļa un iecirstos āmurus noslogo, rokas no āmuru cilpām neizņemot [?]." (uh, diez vai tur kas labs sanāktu, gribētos gan šo tehniku redzēt savām acīm, un starp citu, ilustrācijā parādītais ledus āķa ieskrūvēšanas leņķis ledū ir izteikti bīstams, - tā to ieskrūvēt nekādā gadījumā nav ieteicams!)...


Kāpšana ar "aisfi" (saukti arī par "fifiem"), Ļeņingrada (Sabļina), 1985. gads

Jāsaka, ka tieši ledus kāpšana un tās ekipējums ir viena no tām "sadaļām" alpīnismā, kurā pēdējos divdesmit gados notikušas salīdzinoši milzīgas izmaiņas. Un tas, diemžēl, jūtams (vai tiešāk, tik pat kā nav jūtams) grāmatas autora ieteikumos nodaļās "Pārvietošanās pa ledu" un "Pārvietošanās pa sniegu". Aprakstītā kāpšanas tehnika, leduscirtņu nodrošinājuma izveide (leduscirtņu nostiprināšana pie "apjozas", rokas saites), drošināšanas un nolaišanās sistēmu organizēšana (t.sk. ledusāķu ieskrūvēšana "abām rokām"), pašaizturēšanās izslīdēšanas gadījumā uz ledus (piemēram, slīdot ar galvu uz leju, iecērtot leduscirtņa knābi savā priekšā u.c.) un sasaites pārvietošanās pa ledāju (piemēram, virves un aptverošo mezglu cilpiņu nostiprināšana pie krūšu jostas u.c.) nekādā mērā neatbilst tam, kādā veidā ledus kāpšana un pārvietošanās pa ledus/sniega nogāzēm tiek mācīta jaunajiem kalnos kāpējiem mūsdienu alpīnisma skolās un kursos. Daudzi no grāmatā norādītajiem paņēmieniem nav droši un ir pat bīstami. Bet to jau esmu teicis. Grūti vairs ko piebilst, un diez vai sīkāka šo sadaļu pasvītrojumu "ķidāšana" vairs ir lietderīga.

Noslēgumā, šķiet, labākais, visizteiksmīgākais citāts no šīs nodaļas, kas būtu pelnījis īpašu vietu Latvijas alpīnisma attīstības vēsturē ir šis: "[Ar leduscirtni ledū izcirstajam] pakāpienam jābūt tik lielam, lai uz tā varētu novietoties vislielākais zābaks."... :)


Var jau arī tā! :) Alpi, Šamonī, "instruktoru skolas" jociņi...

Grāmatas piecas pēdējās nodaļas (ar īsu ieskatu upju šķērsošanā, naktsmītņu iekārtošanā, kāpšanas sportā, industriālajā alpīnismā un pirmās neatliekamās palīdzības sniegšanā), lai arī tāpat izlasītas un daudziem jautājumiem un, manuprāt, vairāk vai mazāk novecojušu, aplami kategorisku un pat smieklīgu apgalvojumu pasvītrojumiem saraibinātas, atstāju neiztirzātas. Šoreiz. Viss līdz šim lasītais/rakstītais jau tāpat liecina par to, kāda grāmata šoreiz nonākusi grāmatu plauktos. Labi, ja viss iepriekšējais raisījis arī jūsu pārdomas par attieksmi pret lielākām un sīkākām kāpšanas ekipējuma izvēles, tehnikas un taktikas "niansēm" un drošību kalnos kopumā. Un par informācijas izvērtēšanu arī. Protams, kā jau aizvien, - katram ir tiesības uz savu viedokli un katrs pats atbildīgs par sevis pieņemtajiem lēmumiem. Šo pārdomu mērķis nav kādu nopelt, vainot vai apsmaidīt! Tas ir aicinājums kritiski izvērtēt to informāciju, kuru dažādos veidos saņemam. Arī šajā rakstā, gan citātos, gan komentāros esošo. Izvērtēt, pārbaudīt un aizvien atjaunot, sekojot līdz jaunākajiem atklājumiem, brīdinājumiem, citu cilvēku pieredzei, īpaši to informāciju, no kuras, iespējams, atkarīga cilvēku dzīvība. Aicinājums paškritiski novērtēt savas zināšanas un prasmes! Aicinājums mācīties no kļūdām, it īpaši no citu cilvēku pieļautajām, jo pretējā gadījumā dzīve var būt par īsu, lai mācītos tikai no savējām...


Pārdomu raksta autors un Valdis Ķikāns, pirmā tikšanās, Aldartornis, 1982. gads

[1]; [2] (pārdomu raksta pirmā daļa lasāma šeit)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv