Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kāpsim kalnos? Jautājums tikai, kā... (1)

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto no autora arhīva
Rakstā izmantoti citāti no Valda Ķikāna grāmatas "Kāpsim kalnos"
2008. gada februāris, Rīga

[1]; [2] (pārdomu raksta otrā daļa lasāma šeit)

Latvijā nav izdotas sevišķi daudz grāmatas, kas iepazīstinātu lasītājus ar kāpšanu kalnos un alpīnismu. To kopējais daudzums ir labi ja daži desmiti. Vēl jo mazāk no šīm grāmatām tādas, kuras ir nevis izcilu kalnos kāpēju (Moriss Ercogs, Reinholds Mesners, Hanss Kammerlanders, Deivids Brīšīrs, Anatolijs Bukrejevs u.c.), viņu līdzgaitnieku (piemēram, Ģertrūdes Reinišas grāmata par Vandu Rutkēviču) vai pasaulē plašu skanējumu ieguvušu notikumu aprakstītāju (piemēram, Džona Krakauera 1996. gada Everesta pavasara sezonas traģisko notikumu apraksts grāmatā "Retinātā gaisā") rakstītu grāmatu tulkojumi no vācu vai angļu valodas, bet gan tās rakstījuši paši Latvijas alpīnisti.

Ja noliekam savā priekšā tās nedaudzās grāmatas, kuru autori ir Latvijai piederīgi kalnos kāpēji (piemēram, Teodors Ķirsis, Juris Ulmanis, Ilgvars Pauls), viena no grāmatām ir savā ziņā atšķirīga. Tā rakstīta ar vēlmi, nevis pastāstīt par savām emocijām kalnos kāpšanas gaitā un skarbajām, brīžiem arī ne pārāk patīkamajām un biedriskajām attiecībām (jā, diemžēl arī par tādām, pretēji savulaik sabiedrībā valdošajam uzskatam par kalnos kāpēju vidū valdošo brālību un biedriskumu...), bet gan pamācīt, kā tad labāk un drošāk kalnos kāpt. Atceros šo grāmatu vēl no savām jaunības dienām – Valda Ķikāna "Kāpsim kalnos" jau toreiz nokļuva manā grāmatu plauktā. Tāpēc biju patiesi izbrīnīts, kad uzzināju, ka plānots šo grāmatu izdot vēlreiz, it kā pat ar Latvijas alpīnistu savienības (LAS) atbalstu.

Kāpēc gan tāds izbrīns? Gluži vienkārši, jau savulaik šī grāmata kāpēju vidū izsauca zināmu smīkņāšanu: daudzi grāmatā minētie norādījumi un tehnisko paņēmienu apraksti bija strīdus izraisoši un vienam otram, to laiku jaunākās paaudzes alpīnistam nešķita pieņemami, "novecojuši". Un tas bija pirms pāris desmitiem gadu... Kad uzzināju, ka Latvijas alpīnistu un ceļotāju asociācija (LACA) vēlas pierunāt savulaik tik pieredzējušo alpīnistu Valdi Ķikānu pārstrādāt "vecajos" (padomju) laikos izdoto grāmatu, radās pamatotas šaubas par šī darba lietderību Latvijas alpīnistiem. Pēc pāris garām sarunām ar pašu grāmatas autoru biju spiests informēt par šo tēmu arī LAS valdi – ja grāmata tiks kaut kādā mērā atbalstīta no LAS puses, tas varētu radīt bīstamu precedentu – organizācija, kurai būtu jārūpējas par alpīnisma attīstību, Latvijas alpīnistu drošību kāpjot kalnos un nodarbojoties ar kāpšanas sportu, varētu atbalstīt apšaubāmas kvalitātes informācijas avotu, kurš var radīt potenciālu apdraudējumu tiem kāpējiem, kas no šīs grāmatas mācoties mēģinātu pielietot tajā iegūtās zināšanas reālos kalnu apstākļos.


Morisa Ercoga "Anapurna" un Juihiro Miuras un Erika Perlmana "Ar slēpēm no Evereseta"

Kāpēc gan tas šķiet tik būtiski? Daudziem cilvēkiem dziļu iespaidu aizvien atstāj pirmās, par kādu īpašu tēmu lasītās grāmatas. Daudziem manas paaudzes alpīnistiem tās ir gan Juihiro Miuras un Erika Perlmana "Ar slēpēm no Evereseta" un Morisa Ercoga "Anapurna" (izdevniecība "Zinātne", sērija "Apvārsnis", 1975. un 1982. gads), gan arī Guntas Milleres tulkotā Reinholda Mesnera grāmata "Gājiens vienatnē" (izdevniecība "Liesma", 1989. gads). Un ja nu par šādu "pirmo iespaidu" kļūst "Kāpsim kalnos" ("Izdevniecība Avots", 2007. gads)?

Kur tad ir šīs grāmatas lielākā problēma? Grāmatas titullapa vēstī, ka tās tapšanas gads ir 2007. – neviena norāde par to, ka šis ir atkārtots, pārstrādāts izdevums nav atrodams, arī priekšvārdā, kura autore ir Anna Zariņa, nevienā vārdā tas nav pieminēts. Piesakot grāmatas autoru, tik vien noprotams, ka viņam ir vairāk kā trīsdesmit gadu pieredze alpīnismā. Uzmanīgu gan dara šeit lasāmais: "...šajā jomā ir daudz jauninājumu un uzlabojumu salīdzinājumā kaut vai ar piecdesmitajiem gadiem, kad mūsu valsts alpīnisti uz kalniem devās pirmo reizi." Jāsaka, ka tieši Valdis Ķikāns ir viens no tiem alpīnistiem, kas šo Latvijas (toreiz vēl Latvijas PSR) alpīnisma pirmsākumu pārzina sevišķi labi! Cieņa un gods viņam par šiem ilgajiem aktīvajiem gadiem, gan nesot Latvijas vārdu bijušās PSRS kalnos, gan gatavojot jaunos kāpējus, īpaši strādājot ar jauniešiem un bērniem pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados! Bet laiks gājis, alpīnisms strauji (!) mainījies, ienākot tajā pilnīgi atšķirīgām ekipējuma izgatavošanas tehnoloģijām un materiāliem, līdz ar to, būtiski koriģējot kāpšanas tehniku un taktiku! (Kaut vai viens no piemēriem ir leduscirtņu "evolūcija" un tas, kā pateicoties tai pilnībā mainījies gandrīz viss, kas saistīts ar šo, vienu no dominējošām kalnu reljefa formām!) Un daudzas lietas, kas vēl pirms divdesmit gadiem bija pašsaprotamas, skatoties no mūsdienu alpīnisma redzespunkta, ir ne tikai novecojušas, bet pat atzītas par bīstamām. Gan vispārējos uzskatos, gan smalkās, vien aktīviem lietotājiem zināmās niansēs. Un lai nu kas, bet kāpēju drošība ir lieta "Nr.1", par ko vajadzētu runāt kalnos kāpēju aprindās, nevis "smalkjūtīgi" noklusēt dažādu privātu vai biznesa apsvērumu dēļ.


Aivars Bojārs ziņo "vecākajam trenerim" Valdim Ķikānam par bērnu klinšu kāpšanas sacensību uzsākšanu (Aldartornis, 1983. gads)

Tieši šī iemesla dēļ, uzzinot, ka grāmata "Kāpsim kalnos" tomēr izdota, pie pirmās iespējas to iegādājos un ar lielu aizrautību izlasīju no vāka līdz vākam. (Runājot par vāku – kāpēc gan Latvijas grāmatu izdevēji bieži vien tik ļoti sadārdzina grāmatu, iesienot tik biezos, glancētos un krāsainos vākos...?) Lasīju ar zīmuli rokās, pasvītrojot tās vietas, kas manī radīja šaubas. Nu šī grāmata ir manā priekšā un varu paust savu subjektīvo viedokli par tām niansēm, kas šajā grāmatā ir kļūdainas, neveiksmīgas un, kā jau teicu iepriekš, diemžēl, arī potenciāli bīstamas tiem lasītājiem, kuri no šīs grāmatas vēlētos iegūt vērtīgu (un drošu!) pieredzi, lai ar šo zināšanu nastu dotos nākošajos kāpienos. Un kā lasāms Annas Zariņas rakstītajā priekšvārdā: "...kalni ir skaisti un vilinoši, bet bargi un nesaudzīgi pret vieglprātīgiem pārgalvjiem."

Mazliet vēstures

Ar šāda nosaukuma nodaļu sākas grāmata. Šeit autors apraksta to, kas tiem, kas kādreiz (vēl padomju laikā) apmeklējuši alpīnistu sagatavošanas nodarbības, tika stāstīts aizvien pirmkārt: alpīnisma aizsākumi "pirms mūsu ēras", pirmais kāpiens Monblānā, pirmie Krievijas alpīnisti... Ir iespēja uzzināt arī tik būtiskus faktus, ka "alpīnisms, kā sporta veids, ļoti populārs bija Anglijā", ka "par padomju alpīnisma dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1923. gads" un to, ka Edmunds Viesturs, "starp citu" ir "latvietis no Sietlas (ASV)" (diemžēl, patiesības pēc gan jāsaka, ka lai arī izcilā amerikāņu alpīnista saknes daļēji meklējamas Latvijā, viņš pats to nekad nav ne uzsvēris, ne atzinis). Laika posmam vēsturē no 1985. gada līdz pat grāmatas izdošanas brīdim veltīta viena rindkopa. Tiesa gan visu šīs vēsturiskās informācijas "medus mucu" samaitā viena "darvas" kļūda, par kuru visdrīzāk gan atbildība jāuzņemas šīs grāmatas redaktoram – lai nu kur, bet pasaulē visvairāk zināmā alpīnista vārdā kļūdīties nevajadzētu (ja vien tas ir tas kāpējs, ko domājam ar "Alpu zemes kalnietis Reisners Mesners...")!

Mazliet ģeogrāfijas...

Arī kalnu ģeogrāfijā it kā maz mainījies kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr interesanti, kam, autoram vai redaktoram būtu jāzina, kur īsti atrodas Monblāns? Grāmatā lasāms: "...uz Francijas, Šveices un Itālijas robežas". Ja skatās uz globusu, tad tā var šķist. Diemžēl realitāte ir nedaudz (niansēs) atšķirīga. Šveice ir pāris ielejas tālāk un zīmīgais trīs valstu robežas krustpunkts atrodas uz citas virsotnes... Bet tas nu tā. Protams, ka mēs varētu diskutēt par daudziem nodaļā "Pasaules augstkalnu rajoni" nosaukumiem un augstumiem (piemēram, "Egijdaržentjēra v. (3896)" šķiet ir 3902 metrus augstā Aiguille d’Argentiere, kas varbūt būtu tulkojama kā Aržentjēras smaile), bet tas jau būtu cits, ģeogrāfu "lauciņa" stāsts.

Virsotnes un smailes

Nodaļa "Kalnu reljefs un klimats". Zināmā mērā Latvijas alpīnisti paši vainīgi pie tā, ka nav spējuši vienoties par dažādiem terminiem, kas tiek lietoti informācijas avotos par alpīnismu un kalniem. Runājam par vienu, saucam to dažādos vārdos, lietojam žargona vārdus, kas pārņemti no dažādām valodām. (Humoristiska asuma "piparus" tam visam vēl pievieno viens otrs ar alpīnismu nesaistīts, izdevniecību algots tulks, kura "gara darbus" – to pašu Reinholda Mesnera u.c. jaunāko grāmatu tulkojumus lasot, paši kalnos kāpēji bieži vien nesaprot, vai tikai intuitīvi nojauš, par ko bijusi runa teksta oriģinālā! Vai skaļi smejas. Nav zināms, kā to saprot tie, kam ar alpīnismu nav bijis nekāda sakara?) Bet tas ir mazāk būtiskais. Šajā nodaļā parādās pirmie autora apgalvojumi, ar kuriem ne visi kāpēji būs mierā. Par virsotnēm: "...ļoti augstas virsotnes neatkarīgi no to formas sauc par smailēm." Par karnīzēm: "Tās iespējams pārvarēt tikai ar speciāliem tehniskiem paņēmieniem." Nezin kāpēc, aizvien biežāk kalnos kāpējus (alpīnistus) autors sauc par "sportistiem". Jā, pirms gadiem divdesmit, tāds viedoklis dominēja, bet nu jau daudz kas mainījis un padomju laikiem tik raksturīgā "cīņa un sacensība" vairāk aizstāta ar viedokli, ka alpīnisms nav sports, un sacenšanās tajā saistīta ar papildus risku un bīstamību...

Piesardzības pasākumi

Šīs nodaļas mērķis – brīdināt par potenciālajām briesmām kalnos. Te nu mēs varam uzsākt diskusiju par neskaitāmiem "pasvītrojumiem": "Slapjās lavīnas... izsauc krītoši akmeņi un alpīnisti."; "...ledū iesaluši akmeņi atvieglo pārvietošanos un pat drošināšanu..."; "Sportistiem [lietainā laikā] izmirkst apģērbs, apavi un inventārs. Tāpēc vēlams ir pārtraukt iešanu un sagaidīt labāku laiku teltī."; "Iešanai pa maršrutu jāizvēlas tādi brīži, kad vēja brāzmas apklust..."; "Ar gaismas lukturiem vai mēnesnīcā drīkst iet tikai pa drošu un zināmu vietu."; "...izstrādājot maršruta veikšanas taktisko plānu, naktsmītnes iekārtošanai jāparedz divas līdz trīs stundas pirms tumsas iestāšanās." Nepamatoti apgalvojumi? Mūsdienu alpīnisma ekipējuma (un līdz ar to arī taktikas) nepārzināšana? Savdabīgi uzskati par alpīnismu? Bet varbūt tikai "vēsture"? Par to var spriest jau pēc pasvītrojumiem nākošā rindkopā: "Sportistu mati [tuvojoties zibenim] tiek pacelti augšup, un, tos ķemmējot [?], rodas sprakšķi, mati sāk dzirksteļot. Jonizētais gaiss atgādina slimnīcu kabinetus, kuros deg kvarca [!] lampas."; "Sēdēšanai [pārlaižot pērkona negaisu] jāizmanto sauss inventārs: porolons[!], ... "; "...[saulainā laikā] jālieto tumšas aizsargbrilles, galvassega vai ķivere, un ja nepieciešams, jāapsedz seja un kakls ar marli." Kvarca lampas slimnīcās atceraties? Porolona paklājiņus? Un vai esat kādreiz lietojis pretiedeguma aizsargkrēmu (par to gan šajā grāmatā nav neviena vārda)?

Lasām tālāk. "Alpīnisms ir viens no sporta veidiem, ko izvēlas paši sportisti." (vai gan daudzos citos sporta veidos notiek citādi?); "Grupa nevar sastāvēt tikai no meitenēm, jo kas tad nesīs smagās somas. Puišu grupā iederētos arī kāda meitene, kura dotu padomus kulinārijā."; "...līdzi nesamo telti taču neuzticēsim meitenēm. "; (šeit nu būs ko teikt sievietēm, kuras veiksmīgi nodarbojas ar alpīnismu, vīriešiem, kuri gatavo lieliski, un mūsdienīgu, vieglu, ērti uzbūvējamu telšu ražotājiem...); "Maršrutā grupas vadītāja vai alpīnisma instruktora norādījumi nav apspriežami, bet nekavējoties jāizpilda."; "Neko kalnos nesasniegs tāda grupa, kaut arī fiziski un tehniski un citādi labi sagatavota, ja tajā nebūs disciplīnas un tās dalībnieki ignorēs tiem uzticētos pienākumus." (alpīnisms - militārās un patriotiskās audzināšanas veids?); "Ja kādā [maršruta aprakstā aprakstītajā] posmā ir paredzēts kāds īpašs drošināšanas paņēmiens, tas obligāti [!?] jāizpilda."; "Alpīnistiem maršruts skaitās iziets tikai tad, ja pēc virsotnes sasniegšanas v i s i atgriežas dzīvi un veseli." (diemžēl, pretēji šeit apgalvotajam, aizvien, "sacensības gara" uzkurināti, arī Latvijas alpīnisti cenšas šo ideālos balstīto punktu apiet)...

Manuprāt, kategoriskiem nosacījumiem, tāpat kā sacensībai (par rezultātu, vietu čempionātā, iegūto sporta klasi), kurā bieži vien drošība tiek nobīdīta otrajā plānā, alpīnismā nav vietas. Kalnos viss tiek pakļauts situācijai, tātad – kāpēju spējai improvizēt. "No virsotnes lejup parasti kāpj pa visvienkāršāko un drošāko ceļu...", raksta autors. Piekrītam, lieliski! Un lasām tālāk: "...jo noeja netiek iekļauta maršruta grūtības kategorijā." Nē, ne tāpēc mēs lejup dodamies pa vieglāko ceļu! Tā izvēle atkarīga no APSTĀKĻIEM! Bieži vien lejup dodas ne pa vieglāko ceļu, bet pa to, kurš vispiemērotākais atbilstošajai situācijai. "Maršrutā līdzi jābūt tikai nepieciešamajam inventāram." Lielisks apgalvojums! Bet kā rīkoties situācijā, ja maršrutā notiek kas neplānots? Kā paredzēt neparedzamo? Vai pareizāk nebūtu ieteikt šķietami nepieciešamo ekipējumu (inventāru) papildināt ar nelielu ekipējuma rezervi? Nedaudz pēcāk gan lasāms: "Arī vienas dienas maršrutā rajonos ar nepastāvīgu laiku vēlams ņemt līdzi telti." Labi. Bet maršruti taču dažādi, to kāpēji un to kāpšanas stils arī, pie tam apstākļi dažādos kalnu rajonos ir tik atšķirīgi! Vai dodoties Skotijas kalnos ziemā, telts līdzi ņemšana būtu adekvāts lēmums? Vai tomēr svarīgāka ir meteoroloģiskā informācija un kāpēju gatavība manīt savus plānus atkarībā no laika apstākļiem, un ekstremālā situācijā - zināšanas par avārijas patvēruma izveidi un izdzīvošanas iespējām?

"Ko dos līdzi paņemtais prīmuss un katliņi, ja kāds no dalībniekiem būs aizmirsis paņemt benzīnu, bet vēl kāds nebūs parūpējies par to, lai sērkociņi nesamirktu?" (par gāzes degļiem un tik plaši lietoto šķidro gāzi šajā grāmatā neko neatradīsiet); "Jācenšas uzvārīt tēju un šķidrumu uzņemt ar dažādām zupām." (arī par sporta dzērienu lietošanu, kas varētu būt laba mūsdienīga alternatīva tējai, – ne vārda; starp citu, nedaudz pēcāk, runājot par kāpiena laikā plānoto ēšanu, kā iespējamā "individuālā pārtika" tiek minēta šokolāde – tiesa gan mūsdienās sportisti šokolādi slodzes laikā ēst nemēdz, jo tās pārstrādei organismam nepieciešams ilgs laiks...); "Pie dzeršanas režīma organismu vajadzētu pieradināt jau mājās, pirms došanās uz kalniem. Karstā dienā, jūtot slāpes, nevajadzētu uzreiz ķerties pie dzēriena pudeles, bet paciesties [!?] un šķidrumu uzņemt ēšanas reizēs..." STOP! Šajā vietā vajadzētu uz mirkli apstāties. Un pamatīgi iedziļināties šajā "dzeršanas/nedzeršanas" lietā. Sekojot šādam norādījumam kalnos ir iespēja nokļūt ļoti bīstamā situācijā, kuras maksa var būt pat dzīvība! Ļoti iesaku pastudēt interneta materiālus par šķidruma daudzuma zudumu/atjaunošanu organismā un ar to saistītajiem riskiem. Pie šīs tēmas noteikti atgriezīsimies vēl, jo tai grāmatā veltīta īpaša nodaļa...


O! Vecais labais benzīna prīmuss! Baisa smaka... Kaukāzs, Digorija, 1983. gads

Atgriežoties pie jau vienreiz aizsāktās tēmas: "...pārvietošanās maršrutā jāpārtrauc laikus, vismaz divas trīs stundas pirms tumsas iestāšanās, lai sagatavotu vietu teltij, to uzceltu, iekārtotu, pagatavotu kārtīgas vakariņas, vēlreiz pārbaudītu inventāru un dotos gulēt." Mūsdienu alpīnismā, kā jau minēju, ir milzums izmaiņu. Ērti nostiprināmi un ilgstošas darbības gaismas lukturi ar ļoti spilgtu gaismu; viegls, nemirkstošs un aizsargājošs apģērbs; vieglas un ātri uzceļamas teltis; dažāda veida degļi uz kuriem sagatavot pārtiku un galu galā arī pārtika, kuras pagatavošana paņem salīdzinoši nelielu laiku. Tas viss ir ļoti mainījis kāpšanas taktiku. Kādā veidā varētu veikt pat salīdzinoši nelielu kalnu maršrutu Alpos, ziemā, ja sekotu augšminētajam ieteikumam? "Neveikt maršrutu nakts laikā" uzsver autors kā vienu no pamatnoteikumiem, "...kas sportistu drošībai jāievēro kalnos." Bet... Kāpšana tumsā, izmantojot pieres lukturus, ir neatņemama alpīnisma sastāvdaļa, bez kuras neiztiek neviens normāls vidusmēra alpīnists?!

Nodaļas kopsavilkumā autors raksta: "Alpīnisms ir viens no tiem sporta veidiem, kas saistīts ar riska elementiem. Kalnos riskēt nedrīkst nekad." Jāsecina, ka tieši risks ir alpīnisma būtiskākā daļa, un bez vēlmes riskēt kalnos nav devies neviens no man zināmajiem kāpējiem. Tieši šī vēlme un spēja riskēt ir tas, kas mūs uzrunā un aicina atkal un atkal atgriezties kalnos. "Risks pieļaujams tikai tad, ja jāglābj kāds sportists vai vesela grupa." Tikai? Vai patiešām tikai tad? Tiem, kas ir par to pārliecināti par visiem 100%, iespējams, jāmeklē darbs glābšanas dienestos...

Galvenais uzdevums – iekarota virsotne...

Par virsotņu "iekarošanu" diskutēts daudz. Vai tā ir kāpēju vēlme kļūt nozīmīgākam, izcelt savu "pārsvaru" pār kalnu, sakāpinātā veidā uzsvērt savu panākumu citu acīs? Var arī sasniegt virsotni, uzkāpt, nokļūt tajā. Šaubos, vai virsotnes maz ir "iekarojamas". Lai arī kā, bet lai atrastu ceļu uz virsotni, lasām grāmatas nodaļu "Maršrutu klasifikācija, to veikšanas taktika". Skatāmies pasvītroto: "Bijušajā Padomju Savienībā klasificēja visu maršrutu kopumā un to apstiprināja PSRS Alpīnisma Federācija." Labi, lieliska informācija. "Alpos un citos kalnu rajonos klasificē atsevišķus maršruta posmus." Negribētos piekrist. Ir arī maršrutu kopumā raksturojoša klasifikācija (līdzīgi kā Krievijā joprojām esošajam iedalījumam no 1a līdz 6b, Eiropā alpīnajiem maršrutiem grūtību kategorijas ir no apzīmējuma F līdz pat ED3, kam seko ABO – uz neiespējamā robežas).

Nākošais pasvītrojums: "Sportistiem izietos maršrutus vēlams reģistrēt LAS izveidotajā alpīnistu grāmatiņā. Tajā ieraksta arī apstiprinātās sporta klases, un šī grāmatiņa ir vienīgais alpīnista dokuments, kas pierāda viņu kvalifikāciju un sasniegumus." Te nu mēs varam atgriezties soli atpakaļ. Mēs dzīvojam nu jau atšķirīgā sabiedrībā, kura, laimīgā kārtā, krietni atšķiras no tās, kuru mums savulaik uzspieda padomju sistēma. Diemžēl vēlme vadīt, kontrolēt, noteikt, nostādīt ierindā, dzīvot pēc "norādēm no augšas" un radīt tās pašam vienā otrā nav izskaužamas. "Pirmos gadus jaunos sportistus kalnos māca un vada pieredzējuši alpīnisma skolu beiguši instruktori."; "Visu sagatavošanas darbu pirms došanās maršrutā vada un organizē instruktors." Atļaujiet smaidīt! Zinot to, kāda Latvijā izvērtās situācija ap alpīnisma instruktoriem... Instruktoram vajadzētu būt zinošam, ar bagātu pieredzi, attiecīgu izglītību ieguvušam. Cik Latvijā tādu ir? Vai cilvēki, kuru pieredze kalnos aprobežojas ar dažiem gadiem un dažiem izietiem maršrutiem, var kļūt par instruktoriem? Vai cilvēki, kuru pieredze ir vairākus desmitus gadu pagātnē, neapgūstot visu jaunāko un intensīvi nesekojot līdz mūsdienu alpīnisma tendencēm, var joprojām saukties par instruktoriem? Ko gan darīt tiem , kas vēlas apgūt alpīnismu pašmācības ceļā? Daudz jautājumu. Atklāta tēma...

Ekipējums vai inventārs?

Esam aptuveni grāmatas vidū. "Personiskais inventārs": "Vēlams, lai apakšveļa būtu no smalkas, mazliet uzkārstas vilnas."; "Virsū var vilkt vilnas auduma tērpu: garās vai golfa bikses un dubulti pogājamu jaku vai treniņtērpa blūzi."; "Var šūt arī tādas bikses, kas līdzīgas kalnu slēpotāju biksēm..."; "Golfa tipa bikses šuj no bieza vilnas auduma un to staras sapogājamas zem ceļgaliem. Tādā gadījumā jālieto garās zeķes vai getras..."; "Šāds apģērba apvienojums ir ļoti ērts, pārvietojoties pa klintīm un praktiski jebkuros laika apstākļos. Arī golfa biksēm var būt biezas uzšuves uz ceļgaliem un dibena, lai aizsargātos no aukstuma un mitruma, īpaši sniega maršrutos. Biksēm var uzšūt nepieciešamās aiztaisāmās kabatas un uzšuves, aiz kurām aizbāzt klinšu āmuru."; "Jakai jābūt ar kapuci, kas paglabājama apkaklē. Jaka vai nu jāaizpogā, vai jāaiztaisa ar dubultu rāvējslēdzēju, kas nosedzams ar aizsegu."; "Uz piedurknēm vēlams iešūt rāvējslēdzējus, kas nepieciešami ventilācijai. Var būt jakas ar siltu oderi, kas ir gan izņemama, gan piešūta."; "Aukstā laikā vēl nepieciešams vilnas svīteris..."; "...[dūnu] tērpu iekšpusē jālieto audums, kas labi "elpo" un ķermeņa izdalītā siltuma iespaidā ātri palielina pūku tilpumu."; "Biksēm jābūt tāda izmēra, lai tās netraucētu iešanu, it īpaši kāpšanu kalnos..." Šī ir viena no manām mīļākajām nodaļām šajā grāmatā! :) Varu to pārlasīt vēl un vēl... Praktiski nav nevienas rindkopas, kurā nebūtu kāda izcēluma! Protams, tie, kas vēlējās šeit izlasīt kaut ko par mūsdienu alpīnisma apģērba slāņu principiem, membrānaudumiem un jaunākajām tehnoloģijām, kas tiek lietotas apģērbu, apavu un ekipējuma ražošanā, varētu būt vīlušies. Tomēr tie, kas zina "drēbi" un vēsturi, šeit smelsies patiesas "pērles"!


Vēl vilnas treniņtērpā un ar vilnas cepurīti. Pamirs, Varzobs, 1990. gads.

"Vējā, lietū vai stiprā salā var izmantot arī īpašu anarka tipa jaku."; "Lai aizsargātos no lietus, ieteicams līdzi ņemt ūdensnecaurlaidīgu apmetni."; "Kājās jāvelk viens vai divi pāri vilnas zeķu... Lai tās tik ātri nediltu, pēdās un papēžos var ieadīt sintētiskos diegus vai virsū un arī apakšā uzvilkt kaprona vai līdzīga materiāla zeķes. Pārgājiena laikā jāseko, vai zeķes nav izdilušas un pārāk sasvīdušas." Lasām un baudām! Lūk viens no maniem mīļākajiem citātiem: "Garos un sarežģītos maršrutos dažreiz vajadzīgi pat vairāki pāri darba cimdu. Vēlams cimdus piestiprināt ar gumiju." Esmu sajūsmā par šo ekskursu tālajā pagātnē! Darba cimdi, piestiprināti ar gumijām... Atminos astoņdesmito gadu klinšu kāpšanas sasaišu sacīkstes. Bet kalnos? Tādas gumijas, kaut kur kāpjot aizķeroties pat var kļūt liktenīgām lamatām pirms līdzsvara zaudēšanas un kritiena... Nebrīnos, ka cilvēki, kas apgūst kāpšanu kalnos no šāda informatīvā materiāla, nonākot kaut vai tajā pašā Monblānā, no apkārtējiem "rietumu sabiedrības" alpīnistiem tiek uzlūkoti ar izteiktu un neviltotu izbrīnu! (Diemžēl, ir nācies to piedzīvot klātienē, un kaunēties, atbildēt uz Francijas alpīnisma lietpratēju jautājumiem par to, vai Latvijā ir cilvēki, kas piekopj mazākā mērā "dīvainas manieres" kalnos kāpšanā!) Ja jau minētajam stila komplektam pievieno "īsas bahilas, tā sauktos "fonārus"", "aukstā laikā – vilnas cepuri", "klinšu zābakus" (zābaki vai klinšu kurpes?) vai "augstkalnu zābakus ar "vibram" tipa zolēm", "kasku" un "rāmju mugursomu"... :)

Skumjākais visā šajā jautrībā ir tas, ka daži no šiem ieteikumiem, savā būtībā slēpj visai bīstamas nianses. Neatbilstoša apģērba, apavu un ekipējuma izvēle var novest pie ļoti sāpīgām problēmām, kuras var nākties izjust gan pašam kāpējam, gan viņa biedriem, gan arī glābšanas darbos iesaistītajiem... Piemēram, grāmatā aprakstītā saules aizsargbriļļu izvēle: "...jālieto tumša stikla aizsargbrilles..."; "...drīkst noņemt tikai zālainās nogāzēs un klintīs, ko neklāj sniegs."; "Izņēmuma gadījumos var lietot arī plastmasas brilles, bet tās mazāk aiztur ultravioletos starus." Labi, pieņemsim, ka mēs neko nezinām par mūsdienās optikā lietojamiem plastikāta materiāliem un tā pārklājumiem, kas lieliski aizvieto stiklu, aiztur ultravioleto starojumu un pat maina savu toni atkarībā no apgaismojuma intensitātes. Domājam loģiski. Stikla brilles kalnos ir bīstamas, jo ja tās tiks negadījuma rezultātā sadauzītas uz jūsu sejas, to lauskas var smagi savainot acis. Klints ieži bieži vien ir tik gaiši un saules starojumu atstarojoši, ka arī kāpjot klintīs bez brillēm var apdedzināt acis tā, ka būs nepieciešama citu cilvēku palīdzība, lai tiktu lejā no šī klinšu maršruta. Lūk tikai dažas nianses. Bet par tām tomēr vajadzētu runāt!

Par ko varam uzzināt lasot šo nodaļu tālāk? Par apjozām, krūšu jostām, aisbailiem, virvjtveriem, zažimiem un polietilēna plēves izmantošanu. Lieliski! Jūtams neliels Kārļa Millera valodas pilnveides un inovāciju gars, kas alpīnisma vēstures zinātājiem labi pazīstams jau no astoņdesmitajiem gadiem. Tveram visu pēc kārtas: "...apjozas, ko ražo rūpnīcās, sastāv no krūšu jostas ar vai bez pleciņiem un sēdekļa apjozas (vidukļa jostas un sēžas jostām)..."; "Krūšu jostas savienošanai ar sēdekļa apjozu nedrīkst izmantot karabīni – tie jāsasien ar pamatvirvi, izmantojot dubultā buliņa mezglu, bet virves brīvos galus izmanto pašdrošināšanai. Lai regulētu pašdrošināšanas virves garumu, no dubultās repšņores cilpas ar pirkstu palīdzību uzsien aptverošo mezglu, iepriekš šo cilpu piesienot pie krūšu apsēja." Izcils kalambūrs. Sākotnēji valodā, nobeigumā – arī tehniskajā izpildījumā. Alpīnistu sabiedrībā nav dzirdēts vārds "apjoza", savukārt uzskati par šādu iekares (sauktas arī par "sistēmu") lietošanu ar no pamatvirves un repšņores (palīgvirves) veidotām pašdrošināšanām var šķist mazākā mērā arhaisks. Tomēr tālāk tekstā sekojošais pārspēj visu: "Klinšu kāpšanas nodarbībās vienāda garuma virvju brīvajos galos uzsien astotnieka mezglus un tajos ar karabīni pievieno drošināšanas virvi." Piedodiet, bet ne apgūstot alpīnismu Francijā, ne kāpjot kopā ar neskaitāmiem Francijas, Lielbritānijas, citu Eiropas valstu, dažiem Amerikas un Āfrikas alpīnistiem, pat ne Krievijas un Ukrainas kāpējiem, neesmu redzējis. Tas ir kaut kas jauns. Bet, diemžēl, domāju, ka praktiski nelietojams un nerekomendējams...


Paššūtas sistēmas, sasietas ar pamatvirvi... Aldartonis, 1983. gads

"Leduscirtnim piestiprināta kaprona saite, kas noder gan tā piedrošināšanai uz ledus nogāzēm, gan pašdrošināšanai uz sniega. Dažu veidu leduscirtņiem kāta galvā ir caurums, kurā var ielikt karabīni, bet tas nav domāts drošināšanai. Aizbailam lāpstiņas vietā ir āmurs... To bieži lieto leduscirtņa vietā, bet tā kā aizbaili ir īsāki..." Āāāā! Vai grāmatas autors ir papētījis to leduscirtņu sortimentu, kurš mūsdienās nopērkams ekipējuma veikalos?! Vai ir izlasījis kādu rakstu par leduskāpšanu, draitūlingu un tam domāto ekipējumu – leduscirtņiem un dzelkšņiem? Baidos, ka sameklēt kādu UIAA sertificētu ekipējuma ražotāju Eiropā, kas piedāvā "aizbailus", "ledus āmurus" un "aisfī", par kuriem tūdaļ varēsiet lasīt, diez vai uzreiz izdosies...


Ledus āmuri, darba cimdi ar gumijām, golfa bikses līdz celim... Ļeņingrada (Sabļina), 1984. gads

"Drošināšanai un nolaižoties pa virvi, var noderēt arī speciālas drošināšanas ierīces berzes palielināšanai – Štihta plāksnīte un astotnieks." Jā, pirms vairākiem gadu desmitiem lietotās Štihta plāksnītes modernizētas versijas pieejamas arī šobrīd, bet tās krietni atšķiras no sava sākotnējā veidola un arī saucas pavisam citādi. Savukārt t.s. "astotnieka" (specifiska palīgierīce, kas domāta priekš nolaišanās pa virvi) lietošana drošināšanai daudzviet vispār tiek noliegta, jo ir ne tikai novecojis paņēmiens, kas apgrūtina drošināšanas procesu, bet ir arī potenciāli bīstama! Prakse liecina, ka tā tas arī ir. Šķiet ka par tiem brīdinājumiem (ar izceltām izsaukuma zīmēm un miroņgalvu...), kas, piemēram, izvietoti viena no astotnieku ražotāju, Petzl, katalogos un attiecas uz drošināšanu ar šo palīgierīci, viens otrs, kas apmāca jaunos kāpējus Latvijā, nav informēts. Skumji.

Atslodzei dažādi interesantumi, kas krietni dīvaini izskatās mūsdienu kontekstā: "Guļammaisā vēl jāieliek no vieglas gultas veļas izgatavots maisveida palags."; "Atpūtas brīžiem un dzīvei naktsmītnēs jāizgatavo mīksts sintētisks mitrumu neuzsūcošs sēdeklītis. Tam piešuj plato gumiju, un sēdeklīti pārgājiena laikā var turēt uz muguras."; "Ļoti iecienītas ir karabīnes, kas izgatavotas no titāna."; "Bieži pat pilnīgi jauna telts laiž cauri ūdeni, tāpēc ieteicams ņemt līdzi polietilēna plēvi, ar kuru pārsegt telti."; "Prīmuss jāievieto traukā ar vāku. Šo trauku var izmantot ēdiena gatavošanai, tikai tad prīmuss pārnēsājot jāiesaiņo divos polietilēna maisiņos."; "Pārgājiena laikā noderīgas arī sveces, jo bieži vien naktsmītnēs jārīkojas tumsā."

Nedaudz nopietnāki iebildumi varētu rasties pret šo: "Klinšu maršrutos drošināšanai un mākslīgajiem atbalsta punktiem izmanto āķus." (modernā klinšu drošināšanas ekipējuma klāstā klinšu āķi aizņem labi ja vienu desmito daļu, pie tam daudzos kalnu rajonos klinšu āķu sišana klintīs mūsdienās tiek ja ne ierobežota, tad vismaz uzskatīta par "slikto toni" no kāpēju puses!); "...[ledus āķa galā] izveidota galviņa karabīnes vai virves ielikšanai. Šādus āķus pat viscietākajā ledū var ieskrūvēt 15-20 sekundēs." (virve pa taisno ledus āķī, tas gan ir netradicionāls risinājums, kas varētu būt visai bīstams, pie tam cietā ziemas "melnajā" ledū arī pat visasākā ledusāķa ieskrūvēšana 20 sekunžu laikā – apsveicams, meistara cienīgs rezultāts!); "Vertikālu ledus sienu pārvarēšanai bieži lieto ledus aisfi." (praktiski vienīgā vieta, kur tos mēdz izmantot, ir bijušās PSRS valstis, jo šāds leduskāpšanas ekipējums ir visai specifisks un nespēj pilnībā aizvietot leduscirtņus, kuru izmantošana ir krietni plašākā kāpšanas diapazonā, tajā skaitā gan uz sniega nogāzēm, gan uz kombinētām (mixed) ledus un klinšu nogāzēm, gan uz klintīm (drytooling), un šo iemeslu dēļ arī "klasiskie aisfi" nav neviena pazīstamākā leduskāpšanas ekipējuma ražotāja sortimentā); "Vertikālos klinšu maršrutos var izmantot dažāda veida virvju kāpnītes. Tām var būt divi trīs pakāpieni, kas savienoti ar repšņori. Pakāpienus var izgatavot no dūralumīnija caurulēm un dažāda veida leņķiem..." (jā, kāpnītes izmanto augstāko grūtības kategoriju maršrutos (ne tikai klintīs), tomēr lielākoties izmanto no izturīgas lentas (materiāls: neilons vai Dyneema) šūtas kāpnītes ar pieciem vai pat vairāk pakāpieniem, pie tam jāpiebilst, ka ar ekipējuma "ražošanu mājās" vispār būtu lietderīgi pārtraukt nodarboties, ja vien neesi "aizgājušo gadu ideālu fans", vai arī nedzīvo kaut kur tālu, nomaļā vietā, kurā ir problēmas gan ar naudu, gan ar mūsdienu standartiem atbilstoša un rūpīgi izstrādāta, sertificēta un droša ekipējuma iegādi!).


Šujam paši! Skices dūnu jakai un mazajai kāpienu mugursomai (1985. gads)

Nobeigumā vēl par vienu apgalvojumu, kas burtiski ir kliedzošā pretrunā ar to, kas vērojams alpīnismā pašreiz: "Pārvietojoties pa kalniem, sportisti izmanto 10-12 [!?] milimetru diametra sintētisko šķiedru virves. Parasti lieto 30 [!?] vai 40 [!!??] metru garas virves." Āāāā! Zinu gadījumu, kad viens no Latvijā pazīstamiem alpīnistiem savulaik 90to gadu vidū nonāca ļoti nepatīkamā situācijā Alpos. Mūsdienu alpīnisma virvju standarts ir 50 (!) metri, kombinētajos un ledus maršrutos bieži vien pat tiek lietotas 60 (!) metrus garas virves. Ja dodies uz maršrutu, kura noejā iestrādāti stacionāri āķi (t.s. nolaišanās "stacijas"), pie tam tās ir ar tuvu 50 metru intervālu, bet tev ir tikai 30 vai 40 metrus gara virve... Reālas problēmas! Nemaz nerunājot par to, kas šajā grāmatā nemaz nav pieminēts – mūsdienās alpīnismā lielākoties lieto 50-60 metrus garas dubultās, t.s. "pusvirves", klinšu kāpšanā bieži vien pat 60, 70 vai pat vairāk metrus garas pamatvirves. Tikai to resnums (diametrs) nepārsniedz 11 (!) milimetrus, jo pretējā gadījumā var rasties nopietnas, pat bīstamas problēmas ar drošināšanas un nolaišanās palīgierīcēm, kā arī virves saspiedējiem, kas domāti kāpšanai augšup pa nostiprinātu virvi, - šis ekipējums reti kad domāts resnākām virvēm! Sekojošais apgalvojums - "...[virves] derīgas tikai divas sezonas. Pēc tam tās drīkst izmantot tikai mācību nodarbībās." – nu jau vairs lasāms tikai ar nopūtu, kuru var tulkot kā "eh, atkal jau... viss jau atkarīgs no tā, kur, kā, cik intensīvi virve lietota, kā uzturēta, glabāta, jo ir redzētas virves, kuras jaunie censoņi "iznīcina" jau pirmajā lietošanas reizē, bet ir virve (man pašam), kuru es lietoju kalnos jau piekto gadu, un tikai tagad apsveru tās nomaiņu"...



Kaut kur šajā vietā lasot grāmatu man bija nepieciešama pauze! Lai atgrieztos realitātē, mūsdienās un padomātu. Par mūsdienīgu alpīnismu, par jauno kalnos kāpēju apmācību, par atbildību (mazākajā mērā – morālo atbildību), kas saistīta ar publisku viedokļa paušanu. Par maldinošu reklāmu. Par viedokļu atšķirību, par pieredzē balstītu personisko viedokli un spēju to noformulēt tā, lai tas būtu nepārprotami saprotams lielākai daļai auditorijas, un kāds par to visu atkal līdz sirds dziļumiem nejustos aizvainots. Domāšana, it īpaši saistībā ar drošību kalnos, nekad nevienam alpīnistam nav nākusi par ļaunu. Šī iespēja tiek piedāvāta arī šī raksta lasītājiem! Pārdomu turpinājums par Valda Ķikāna grāmatas "Kāpsim kalnos" nākošajām nodaļām (par uzturu kalnos, par mezgliem un to siešanu, galvenajiem drošības pasākumiem un pārvietošanos) sekos tuvākajā laikā. Katrā gadījumā jau tagad varu teikt, ka tieši turpmākajā meklējami aizvien jauni "atklājumi" – pasvītrojumu, izcēlumu, izsaukuma un jautājumu zīmju grāmatas lappusēs un uz to malām ir ļoti daudz! Ja kaut kur kļūdos, esmu ko nepareizi sapratis – labojiet mani, norādiet uz kļūdām. Jo ne jau tāpēc te cenšos aizsākt diskusiju, lai kādu "noliktu", aizstāvētu savas "biznesa intereses". Vienīgais motīvs tam ir vēlme pasargāt "potenciālo lietotāju"! Brīdināt! Būs ļoti skumji, ja kāds, izlasot grāmatu "Kāpsim kalnos" spers to vienīgo, kļūdaino, nepareizo soli, pēc kura nekad vairs nespēs kāpt kalnos...

[1]; [2] (pārdomu raksta otrā daļa lasāma šeit)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv