Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Sicīlija: ziemas brīvdienas

Autors: Kristaps Liepiņš [ AUTORS?]
Foto: Dace Blese, Gatis Višņevskis, Kristaps Liepiņš
2008. gada janvāris, Rīga

Ziemas brīvdienas. Pareizāk gan – brīvdienas no ziemas... No ziemassvētkiem līdz pat gadumijai – Sicīlijā!? Šī, kā vēlāk noskaidrojās, absolūti lieliskā doma dzima pilnīgi spontāni, lūkojoties kalendārā un uzreiz pēc tam lēto aviokompāniju lidojumu sarakstos. Rezultāts: avio pārlidojums Rīga – Stokholma – Trapani – Brēmene – Rīga. Nākošais solis – ierakstīt interneta meklētājā "climbing in Sicily"...

Paralēli informācijas meklējumiem notiek arī kompānijas "paplašināšana" – vienīgā un labākā vieta tam ir diskusiju forums! :) Praktiski pāris dienu laikā esam tikuši skaidrībā par plānojamā pasākuma pamataprisēm. Atliek risināt dažus tehniskas dabas jautājumus – sazināties ar potenciālajiem izmitinātājiem, viesnīcām un kempingu (paldies Artai un Jurģim!) Zviedrijā, Sicīlijā un Vācijā. Kad arī tas padarīts, vēl tiek "piepucēts" līdz ņemamā kāpšanas ekipējuma saraksts...

Ir liels prieks, ka radusies iespēja aizmukt no Rīgā valdošā Ziemassvētku un gadumijas gaidu "tingeļtangeļa"! Nedaudz gan satraukumu rada gaidošā došanās nezināmajā, jo visu informāciju par vietu, uz kuru dosimies, esam smēlušies no pāris informācijas vietnēm internetā, tomēr nezināmais, kā jau zināms, ir arī tieši tas, kas spēcīgi uzrunā un vilina! Un esam noskaņoti improvizēšanai.

Izlidojuši no Rīgas 23. decembra dienas vidū un nakti pavadījuši kādā Stokholmas priekšpilsētas hostelī, kas atrodas ne pārāk tālu no lidostas, agrā 24. decembra rītā izlidojam uz Sicīliju. (Jāpiebilst, ka Stokholmas Skavskas lidosta, salīdzinot ar citām līdz šim redzētajām Eiropas "lētajām" lidostām, gan pārāk labu iespaidu neatstāj...) Trapani pilsētiņa, uz kuru lidojam, atrodas Itālijai piederošās Sicīlijas salas Ziemeļrietumu stūrī. No tās līdz vēl mazākai piekrastes pilsētiņai – San Vito lo Copo, ir tikai daži desmiti kilometru, un mūsu nokļūšanas plāns uz to ir apmēram šāds: "gan jau kaut kā aizkļūsim..."

Izejot no Trapani tuvumā esošās Birgi lidostas (tā pašreiz atrodas pārbūves stalažu "gūstā") nokļūstam ja ne pavasarī, tad nu noteikti rudens atvasaras maigajos apskāvienos. Zaļi krūmi, dzeltenas puķītes... Un sabiedriskā transporta autobuss pie pašām durvīm! Arī biļetes cena ir "pavasarīgi" priecējoša – līdz Trapani tikai 3.20 Eiro... Pie tam arī nākošais autobuss uz San Vito lo Capo, kurā pārsēžamies pēc stundas intervāla, kuru pavadām Trapani centrā iepērkot pārtiku nākošajām dienām, mums katram izmaksā tikai vēl Eiro 2.40... Jau Sardīnijā esam saskārušies ar Itālijas sabiedriskā transporta sistēmu un tā mums šķiet ļoti lieliska tādiem ceļotājiem, kā mēs.

Tuvojoties šodienas galamērķim, caur autobusa logiem mēģinām saskatīt un sazīmēt internetā publicēto attēlu sakritību ar realitāti. Piekrastes klinšainā krasta barjeras sienas, olīvu koku stādījumi, dateļpalmas ceļmalās, klasiskā Vidusjūras piekrastes vasaras kūrortu zonas apbūve, kas mijas ar pat visai nolaistām un nevīžīgām saimniecībām... Pāri visam piekrastes ciematiņam slejas Monte Monaco kalna klinšainais stāvs. Izkāpjam no autobusa un dodamies tā virzienā, jo pilsētas kempings "La Pineta" atrodas teju vai pašā Monte Monaco pakājē, biezu skujotni saaugušā priežu birzītē. Lieki piebilst, ka vietējo saimnieku angļu valodas zināšanas ir tikai nedaudz labākas par mūsu itāļu valodas zināšanām, bet saprotamies lieliski un jau pēc brīža varam iekārtoties trijos "bungālo" dzīvoklīšos – lieliskos apartamentos ar dušu, virtuvi un baltiem palagiem klātām gultām. Esam īstajā vietā, gluži kā no bildes! :)


Monte Monaco kalns no attāluma, ar stāvākajām klintīm pret jūru (nav redzamas)

Jau pēc stundas esam ceļā, nelielā pastaigā uz Monaco kalna klinšaino, pret jūru pavērsto pakāji, lai iemēģinātu klintis, lai arī vēl tikai bolderinga režīmā. Tiesa gan, šīm klintīm mums nav maršrutu aprakstu, līdz ar to nopietnāku kāpšanu (kāpjot augstāk, ar virvēm un drošināšanu) tajās atliekam uz vēlāku laiku. Jau pēc pirmajiem iemēģinātajiem kāpšanas soļiem skaidrs – Vidusjūras piekrastei raksturīgais kaļķakmens ar raksturīgi asajiem izskalojumiem, tomēr atšķirībā no citām līdzīgām vietām, kur esam bijuši, šeit klintīm arī savs savdabīgs raksturs un niansētas atšķirības.


Dodamies "īsto" klinšu meklējumos...

Par tām varam pārliecināties jau nākošajā dienā, kad tā īsti nezinot labāko ceļu, dodamies, savā ziņā, izpētes gājienā, meklējot pilsētiņai tuvāko kāpšanas vietu. Apejam visapkārt zemes ragam, kuram vienā pusē atrodas San Vito lo Copo ciematiņš, bet otrā, vairāku kilometru garumā stiepjošās klinšu joslas atdalīta, šaura piekrastes josla, kuru apskalo jau cita līča viļņi. Pēc vairāk kā stundas gājiena pa pamatīgi klinšaino piekrasti, dažviet šķērsojot vieglas klintiņas un pa ceļam apskatot vairākas milzīgas alu grotas (tādās akurāt varētu dzīvot sengrieķu aprakstītie milži ciklopi...), nonākam pie pirmā kāpšanas sektora, par kuru mums ir apraksts. Līdz šim redzējām vēl dažās vietās atsevišķus, klintīs ierīkotus kāpšanas maršrutus, bet par to kāpjamību mums bija nelielas šaubas – dažviet āķi ļoti sarūsējuši, citā vietā pilnīgi jauni, redzamas pat svaiga klints urbuma pēdas... Beidzot nonākam Scogliera di Salinella klints sektorā "Bunkers" (dodoties mājup, atklājam iemeslu šim nosaukumam – uz klints augšējās malas atrodas sens, bet pamatīgi būvēts pagājušā gadsimta kara laiku dzots). Arī šajā sektorā informācija ir tikai par trijiem vieglākajiem maršrutiem, tāpēc pēc to izkāpšanas, ar nelielām pārdomām par atkāpšanās iespējām skatāmies uz vēl trijiem ceļiem, kas rēgojas sektora labajā malā. Izvēlos pēc skata vieglāko, vidējo un ne bez pamatīgas piepūles to pieveicu (vēlāk, uzzinot, ka tas ir tikai 6a+, nākas secināt – šeit viens otrs "vieglais" maršruts ir novērtēts atbilstoši Francijas Provansā valdošajam kāpšanas grūtību kategoriju garam!).


Līga izmēģina spēkus, šodien vēl ar "top rope", Kristaps cenšas sasniegt "top" jau šodien...

Nākošajam maršrutam (vēlāk noskaidrojam, ka tas ir vēl viens Daniela Arenas veidots maršruts – Il ritorno dei nomadi, kurš novērtēts tikai ar... 6c+) viens pārtvēriens ir šodienai pārāk garš, lai to veiktu, tāpēc, lai nebūtu jālaižas lejā no starpāķa, nākas nedaudz pieķert atsaiti... :( Nu ko, pirmajai dienai arī piedodami. :) Mājup dodamies pa īsāku un taisnāku ceļu, jo mērot garo akmeņaino, "ekspotīcijas" cienīgo ceļu apkārt zemesragam neviens īpaši nevēlas, tiesa gan mums pa stāvu kuluāru starp klinšu sienām jākāpj augšup un tā beigās jāpārvar četru metru augsta klints "sieniņa", tomēr tas nevienam nesagādā sevišķas pūles. Arī mazajam Mārcim (pieci gadi!) ne, jo viņam kāpt ir iepaticies...


6a+ maršruts viss vienā negatīvā, tāpēc Mārcis bolderingo pa klints pamatni :)

Nākošo dienu "Sporta nometnes" programma ir vienveidīgi aizraujoša – ceļamies septiņos, ēdam brokastis, uzreiz pēc astoņiem dodamies uz klintīm (nu jau pa citu ceļu un uz citu Scogliera di Salinella klints sienas, kas stiepjas vairāku kilometru garumā, daļu, sektoru "Campegio", kura klintis pēc sava rakstura atšķirīgās sektora daļās ir ļoti daudzveidīgas, no pelēkām plāksnēm līdz pat pamatīgām pārkarēm lielā grotā) un kāpjam, kāpjam, kāpjam... Viena diena tiek pilnībā veltīta nepieredzējušāko mūsu kompānijas kāpēju (Dace Č. un Līga – pirmā reize klintīs ar sporta maršrutiem!) apmācībai. Jauna pieredze, jaunas iespējas, vēl nebijušas sajūtas, pirmo augstuma baiļu pārvarēšana, pirmie kāpieni ar apakšējo drošināšanu!


Dace un Līga apgūst kāpšanas un drošināšanas tehniku no "pamatiem"

Katrā gadījumā viss notiek maksimāli jauki un bez steigas. Baudām atvaļinājumu... Brīžiem, maršrutu grūtākajās un iespaidīgākajās vietās, kad zem kājām ir daudzi metri tukšuma un liels kritiena potenciāls, gan nāk prātā klasiskā domu pērle: "no brīvas gribas, par savu naudu, savā atvaļinājumā... " Tomēr, pareizā atbilde uz to allaž ir: "...tāpat labāk nekā darbā! " :) Un tā arī jūtamies. Jautri – kā jau ziemassvētkos! Fantastisks Gadumijas laika noskaņojums: +22°C, visapkārt palmas, zaļumi un puķes, jūrā mazi vilnīši, uz acīm saulesbrilles, dienas vidū prasās pēc došanās uz kāpšanas maršrutu kādu ēnainākā stūrī...


Saulrieta romantika, kuru baudījām gandrīz katru vakaru

Uz kempingu dodamies tikai saulrieta pēdējo gaismas ilumināciju pavadīti, pa ceļam iestaigājot kādā kafejnīcā iedzert mazu krūzīti kafijas, ieēst saldējumu vai tiramisū, un kādā no veikaliem iepērkot pārtiku vakariņām un nākošajai dienai. (Veikalu nav daudz, tomēr tajos visa kā ir pilnīgi pietiekoši.) Pēc atgriešanās kempingā: duša, "lielās" vakariņas un dienā piedzīvotā apspriešana draugu lokā. Pāris malki vīna un kļūstam "itāliski" skaļi, bet varam to atļauties, jo visā plašajā kempingā izņemot mūs ir labi ja vēl pieci seši iemītnieki. Vārdu sakot – latviešu pārsvars ir izteikti dominējošs. :)


30-35 m augstas Scogliera di Salinella klintis sektora "Campegio" vidusdaļā

Arī uz klintīm, lai arī neesam vienīgie (vēl kāpj daži itāļi, daži slovēņi), mūsu kompānija ir lielākā. Ceturtajā kāpšanas dienā mums blakus kāpj kāda itāļu ģimene, vīrs ar sievu un divām meitām. Tā sagadās, ka tieši tobrīd, kad itāļi pavirzās mums blakus, kāpju kādu ne pārāk vieglu, un visai tehnisku maršrutu (Forza 6c), un vīrs ar lielu interesi vēro manas apņēmības pilnās mocības. Pēc manis maršrutā (lai arī nu jau ar augšējo drošināšanu) dodas Gatis. Krietni pasvīdis, vairākas reizes noraujoties, ar lielu spītu apveltītais Gaša arī aizcīnās līdz maršruta beigām. To visu noskatoties, itālis ir redzami saintriģēts, un pēc mūsu došanās uz nākošo maršrutu pakāji vairākus desmitus metru nostāk, arī viņš ķeras pie "spēka" pārbaudes. Te nu varētu likt daudzpunktu, kas varētu ilgt vismaz pusotru stundu... No augšminētā maršruta puses bieži atskanošie "stupido" un "kretino" izsaucieni tā vien prasās pēc secinājuma: jā, viegli nav, jūtams "ieberziens", bet kam gan tagad... Zane smejas, ka Gaša ar savu vizuālo tēlu (climberis vulgaris) esot iemidzinājis nabaga itāļu kāpēja modrību un ievilinājis to slazdā. :) Tomēr viss beidzas laimīgi: itālis ir atradis iespēju "noiet no distances" pa blakus esošo maršrutu, un arī mūsu sirdsapziņa var atslābt...


Jurģis un Arta Scogliera di Salinella sektora "Campegio" maršrutos

Piektā diena, ko esam ieplānojuši kā atpūtas dienu, ir arī vienīgā, kuras rīta pusē nosacīti pamatīgi līst lietus. Jurģis ar Gašiņu un Daci (kā dziesmā dzied: "trijatā, piedzērušies, iekritām... rodadanderā!") dodas pastaigā uz Monte Monaco kalna virsotni, pārējie, kur nu kurais – cits uz veikalu, cits pastaigā gar jūru, cits aizceļo līdzpaņemtās grāmatas "takās". Sagurums no iepriekšējām kāpšanas dienām jūtams. Bet jau vakaram nākot, tā vien gribas ātrāk doties pie miera, lai no rīta - ātrāk uz klintīm!

Piektā kāpšanas diena. Maršruti nav īsti labi nožuvuši pēc vakardienas lietus. Gandrīz visus vieglākos, kas atrodas uz pelēkajām, ātrāk žūstošajām (un līdz ar to daudzviet arī asākajām) klintīm esam izkāpuši jau līdz šim, grūtākajos (no 6a+ uz augšu) ir daudz vietu, kas ved pāri notecējumiem, kas ir visai slideni un sola "iegrābšanos" (vārda tiešā un pārnestā nozīmē). Izejam pāris maršrutus. Pāri mums nolaižas no salas vidienes nākošs mākonis. No gaisa nāk viegls rasojums... Paliekam pie viena no šajā sektorā vizuāli izteiksmīgākajiem maršrutiem, The Hole 6c (tas atrodas sektora daļā, kurā ir izteikta klinšu sienas pārkare, kas piesedz mūs no smidzekļa), un pēc tā pirmās pieveikšanas, kas gan nav nosaucama par visai veiksmīgu, nu jau ar augšējo drošināšanu mēģinām atrast šajā maršrutā pareizo, secīgo aizķeru kombināciju, ar kādu iespējams šo kāpienu pievarēt "tīri". Man tas izdodas, Jurģim nekādi negrib padoties trešā atslēgas vieta, bet Dacei B. arī pirmā prasa vairākkārtēju atrāvienu no sienas. Un ja reiz esi "atrāvies", atpakaļ pie sienas tik nav nemaz tik vienkārši...

"Caurumā" pazūd gan laiks, gan spēki. Nolemjam aizstaigāt vēl līdz pirmajā dienā apmeklētajam "Bunker" sektoram, lai tur pabolderingotu – viens mazāk stāvs sienas posms tur ir ļoti piemērots, lai pastrādātu ar kājām, uz līdzsvaru, tieši tas, kas vajadzīgs, ja rokas ir "piedzītas".


Kristaps dodas Via Rosse 6a+ un Gatis cīnās uz Straight Edge 6a

Lai arī nākošās dienas ir nedaudz vēsākas kā pirmās, tuvāk laika ziņās solītajiem +14 +15°C, tomēr saules ir pietiekoši, lai atkal rastos vēlme "karstākajos brīžos" novilkt kreklu. Arī magnēzijs lieti noder. Katrs atrod sev kaut ko sirdij un prātam tīkamu: tiek meklēti aizvien jauni, vēl nemēģināti maršruti, tiem, kas tos jau izkāpuši, parādās vēlme izkāpt "tīri", ar apakšējo drošināšanu un bez iekāršanās virvē... Pat Mārcis, bez īpašas mudināšanas, sev un mums visiem par pārsteigumu uzkāpj teju vai 20 metru augstumā no zemes, pieveicot maršruta Via Lucerfola pirmo daļu (aprakstā tā klasificēta kā 5c!).


Līga, Dace un Ilze atzīst, ka kāpšanai ar apakšējo drošināšanu ir pavisam cita izjūtu "garša"

Dažas no lieliskākajām atziņām šajās dienās: "šodien ne reizi nedomāju par darbu", "nemaz nezināju, ka var arī tā aizrauties ar kāpšanu", "te taču vēl ir tik daudz neizkāptu un potenciāli iespējamu maršrutu!", "bija ļoti bail, bet es to izdarīju!", "negribētos palaist garām brīdi, kad būs iespēja pieteikties uz nākošo braucienu", "kāpiet, kāpiet, un neaizmirstiet, ka kāpšana var visai drīz kļūt par olimpisko sporta veidu..." :)


Dace kāpj Brave Old Way 6a, Zane - Gratulazione Rich 5c, kas gan arī vairāk līdzinās 6a...

Maršruti, kas tika kāpti (25.12.2007. – 01.01.2008., Kristaps Liepiņš, visi, izņemot tos, kas atzīmēti ar *, veikti "onsight", pirmajā piegājienā, bez iepriekšējām zināšanām par maršruta raksturu, bez noraušanās un karāšanās virvē atpūšoties, cipars pie zvaigznītes norāda iekāršanās (atpūtas) reizes drošināšanas virvē, ja tādas bijušas):

Climb Easy 4, 25 m, J.L.Titt (šis un sekojošie maršruti sektorā "Bunkers")
Red Arete 5c, 25 m, J.L.Titt
Sposero' Pippicalzelunghe , 6a+, 22 m, Daniel Arena (prasa ne tikai spēku, bet arī psiholoģisku saņemšanos!)
Il ritorno dei nomadi , 6c+, 20 m, Daniel Arena *2
Bashful 5c, 9 m, J.L.Titt (šis un sekojošie maršruti sektorā "Campegio")
Sneezy 4, 9 m, J.L.Titt (solo, bez virves)
Ave 5c, 30 m, J. Gstoettenmayr
Bella Italia 5c+, 30 m, J. Gstoettenmayr
Gratulazione Rich 5c, 30 m, J. Gstoettenmayr (sākums 6a pavisam noteikti...)
Forza 6c, 30 m J. Gstoettenmayr (trīs tehniskas "atslēgas")
Via Gogna 6a, 28 m, J. Gstoettenmayr (skaista pārkare pašā sākumā, iespējams 6a+)
Brave Old Way 6a, 28 m, J. Gstoettenmayr
Straight Into Heaven 6b, 28 m, J. Gstoettenmayr
Diedro Makari 6a+, 30 m, S.L.Titt (prasa no kāpēja daudzveidīgu tehniku)
Samuel 4b, 16 m, J.L.Titt (solo, bez virves, šis un nākošie 4 maršruti labi kāpšanas tehnikas apgūšanai)
Timmy 4b+, 16 m, J.L.Titt (solo, bez virves)
Via Egadi 4c, 16 m, S.L.Titt (solo, bez virves)
Talia 4c+, 16 m, S.L.Titt (solo, bez virves)
Red Corner 4c, 16 m, S.L.Titt (solo, bez virves)
The Sound Of Cows 6a, 27 m, J.L.Titt (salīdzinoši viegls 6a, varētu būt pat 5c)
Welcome To Sicily 6a+, 30 m, S.L.Titt
Via Lucerfola 6b, 31 m, J. Gstoettenmayr (sīkas aizķeres augšējā daļā)
Spigolo P1 5b, 28 m, J. Gstoettenmayr
Joyride P1 5c+, 28 m, J. Gstoettenmayr
El Schuppo 6a, 34 m, J. Gstoettenmayr (visas grūtības sakoncentrētas augšējos 5 metros)
Traumpfeiler 5c+, 31 m, J. Gstoettenmayr (izvelkot virvi tā var aizķerties!)
Pretty Woman 6b+, 26 m, J. Gstoettenmayr
Renaissance 6a+, 30 m, J. Gstoettenmayr *1 (sektoram neraksturīga kāpšana!)
Via Rosse 6a+, 28 m, J. Gstoettenmayr *1 (vidū "dzīvs" (!) akmens, maršruts pēc lietus lēni žūst...)
Per Nostre Amici, 6a+, 32 m, J. Gstoettenmayr (skaistākais, estētiskākais maršruts sektorā, varētu būt pat 6b!)
Destra e Sinistra 5c+, 30 m, J. Gstoettenmayr (diognāls, izjusts šķērsgājiens)
The Hole 6c, 30 m, J. Gstoettenmayr *3 (ļoti tehnisks, ejams ar prātu)
Solo con Te 6a, 30 m, J. Gstoettenmayr
Retrobolter 6a+, 28 m, J.L.Titt (zem šī maršruta labāk drošinātājam nestāvēt!)
Thin Red Line 6b(+), 29 m, S.L.Titt (tehnisks, ar klasikas "piesitienu")
Blutbad 6c, 30 m, J. Gstoettenmayr *1 (pārkare prasa spēku, ja neatrodi tehnisko risinājumu)
Fakirelle 6b+, 30 m, J. Gstoettenmayr *1 (visasākās klintis sektorā, izteiktas adatas!)

P.S. Citi kāpēji no mūsu grupiņas izkāpa vēl arī citus "Campegio" sektoros esošus maršrutus, tika pat uzsākts kāds 7c+ :), tomēr daudzi maršruti vēl palika pat nepamēģināti, it sevišķi tie, kuru grūtība vērtējama virs 6c. Citai reizei...




Katrā gadījumā jāatzīmē, ka tik kompakts un lielisks rajons kāpšanai, gan ar sporta maršrutiem, gan ar maršrutiem, kas kāpjami tradicionālā (klinšu alpīnisma) stilā, ir lielisks atradums, un noteikti tiks apmeklēts atkārtoti. Iespējams, jau pat šī gada Lieldienās. Tātad, ja kādam ir interese par to – rakstiet!

Plašāku informāciju par klinšu kāpšanu (un arī klinšu alpīnisma iespējām) Sicīlijā un par San Vito lo Copo var skatīt šeit:
www.freeclimbinginsicily.it
www.climbargolis.com/ClimbSicily.htm
www.sanvitoweb.com



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv