Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Indijas un Butānas ceļojuma piezīmes

Autors: Inese Meiere un ceļojuma biedri
Foto no Ineses Meieres ceļojuma arhīva
2007. gada decembris, Rīga

[1][2]

Šīs ir mūsu grupas Indijas un Butānas ceļojuma piezīmes. Ceļojumā pavadītais laiks: 2007. gada 29. septembris –2007. gada 20. oktobris. Jau iepriekš brīdinu, ka apraksts ir ļoti garš. Katru dienu rakstīja viens cilvēks no mūsu grupas, rediģēt neuzdrošinājos…

29. septembris, sestdiena, raksta Anna, Deli

Saule, pērkamas zeķes, zīda paklāji – tā ir brīnumainā Deli!

Vakardienas (publiskās) dzīres viesnīcā ilga līdz četriem naktī. Dažiem mazliet ilgāk. Rīts sākas ar to, ka trīs grupas locekļi pamanījās aizgulēties un palikt bez brokastīm. Tomēr rīta agrumā paspēja uzstādīt arī savdabīgu rekordu - divu minūšu laikā, ar nogulētām rievām vaigos, gan dienas garderobi paspēja izvēlēties, gan dušā ieskriet, gan arī vakar izārdītās somas sakrāmēt. (Ātrums tāds, ka armijā pat pabrīnītos!!!)



Ekskursija, kā jau ekskursija... Tempļi, svētvietas un krieviski runājošs gids, kas raisa sajūtu, ka tevi visu laiku apkrāps. Tas, ka austrumnieku svētvietā ar kurpēm nevar iet ir sen zināms fakts, tikai nevar saprast, kādēļ kurpes sargāt jāatdod nepazīstamam onkulim, turklāt pie ieejas zeķes jāpērk, lai kājas nesmērētu. Un kā tas nākas, ka par zeķu cenu nedrīkst kaulēties!!!

Pēc ieskata Indijas reliģiskajā kultūrā izdzīvojām Delī šauro ielu romantiku. Brauciens ar rikšām bija ko vērts! ...un tie Ivetas svārki, kas vējā plīvo!!! Jābrīnās, ka viņa pēc ekskursijas netika bildināta, jo indiešu puišu acu skatieni liecināja par pretējo!

Pēc rikšu ekskursijas devāmies lieliskās pusdienās – pirmā autentiskā indiešu virtuves maltīte. Pārēdos koftas tā, ka likās, ka atlikušo dienas daļu nāksies pavadīt pie kloākas. Tomēr, tā nenotika viss, jo, ka izrādās gidam ir laba stratēģiskā domāšana - aizveda mūs uz paklāju rūpnīcu. Tagad man skaidrs kāpēc nedzīvojam Paradīzē – krist kārdināšanā ir ļoti viegli! Raugoties uz zīda un kašmira paklājiem, iespējams aizmirst ne tikai dīvaini dziedošu vēderu, bet arī vidusauss iekaisumu!

Safotografējusi paklāju rūpnīcu, nervozi pārcilājusi ikvienu zīda darinājumu, izpīpēju piecas cigaretes, ar vizītkarti un saviem 600 dolāriem kabatā un ar asarām acīs (bet bez paklāja!) rūpnīcu atstāju.

Tomēr Inesei ir cita taktika - safotografējusi paklāju rūpnīcu, nervozi pārcilājusi ikvienu zīda darinājumu, nepīpējot, "vieglu" roku viņa noskaita gandrīz divsimt dolāru un tiek pie ideāla kašmira paklājiņa guļamistabai.

Tā pienāca vakars un visi (pļāpājot par paklājiem) atgriezāmies viesnīcā. Tā arī pienāca vakars, kad es kļuvu par turīgu meiteni. Izmainot trīssimt dolārus, tiku pie vairāk nekā trīspadsmit tūkstošiem rūpiju. Morāle viena – jāpērk jauna soma, jo tāds naudas žūksnis neder ne makā, ne arī kabatā.

Tagad jāgaida ko nesīs rītdiena, jo vakara dzīres jau atkal sākušās. Kas zina varbūt nāksies uzlabot šī rīta ātruma rekordu?
Anna

30. septembris, svētdiena, raksta Inguna, Deli - Bagdogra - Darjelinga

Pēc kārtējās negulētās (ja nemaldos - piektās) nakts pamosties ir ļoti grūti. Mantas neviens labais rūķītis nebija sakrāmējis, brokastis arī jāēd pašam, viss tika nokārtots mērkaķa ātrumā, 07.30 varējām braukt uz lidostu. (Pa ceļam, protams, pāris cilvēki atcerējās par aizmirstām lietām, bija jāčamdās pa somām, kabatām un visām citām vietām, tā kā izbraucām vēlāk.) Lidostā "medīja" neesošus teroristus, visiem atņēma šķiltavas, alu, Jānis gandrīz pazaudēja fotoaparātu, rumu dabūjām pārpakot lielajā bagāžā. Tomēr, neraugoties uz viesiem sirdīgajiem drošības pasākumiem, Andža viens pats un Iveta veikli sadarbojoties ar Ingunu divas šķiltavas nekaunīgi izdabūja cauri čamdītāju ķēdei. Lidmašīna izlidoja apmēram pusstundu vēlāk, bet te tas laikam nav nekas neparasts.

Gaiss līdz Bagdograi bija diezgan "grumbuļains", brīžam zeme pazuda zem kājām, bet tas viss bija "pupu mizas" pret to, kas sagaidīja galapunktā. Ja es teiktu, ka mēs izkāpjot no lidmašīnas nonācām uz pirts lāvas (augšējā plaukta), tad es nepateiktu neko. Karstums bija mežonīgs, mitrums - šaušalīgs, savukārt vējš vispār pazudis no zemes virsas. Kā pa biezu zaļu ūdeni lēnām aizplanējam līdz lidostai, labi, ka sagaidītāji bija pie vietas un palīdzēja savākt un aizvest bagāžu līdz džipiem (trīs gab. un balti). Lidostā iekšā rādīja +31°C, ārā +34°C, bet varu apzvērēt pie visiem svētajiem rakstiem, ka bija visi +45°C. Rekordīsā laikā visi bija nosvīduši cauri slapji, sviedri pilēja kā asaras, visinteresantākā sajūta bija tā, ka svīda auss iekšpuse, piles plakšķēja pa ausi un daudz netrūka, ka būtu jāpaliec galva uz vienu un otru pusi, lai izlietu to "ūdeni" ārā. Mašīnās kondicionieru, protams, nebija, varēja izvēlēties, aiztaisīt logu un cepties tālāk vai attaisīt un vējā dabūt "krimīzeri" jebkurā ķermeņa vietā.


Darjelingas dzelzceļš

Pēc desmit minūšu braukšanas viss ūdens bija izdzerts un pirmā noplukušā būda, kur to varēja nopirkt, likās kā sapņu pils. Braucām 3.5 h, vēlāk kalnos palika vieglāk. Netālu no Darjelingas kolektīvi pačurājām aiz vilciena sliedēm, mums laimējās paspēt, jo divvagonu čuku bānis parādījās pēc 5 min. Viesnīca normāla, pa tumsu sapirkāmies balto tēju (citādas arī) un Park Hotel restorānā pārēdāmies tā, ka kājas rumpi vairs negribēja nest. 20.30 viesnīcas hallē saņēmām vadošus norādījumus par rītdienas maršrutu - jāceļas 04.00 (tātad atkal kārtējā pusgulētā nakts), daļa grupas klusi "nodila" atpūtinot pieēstos vēderus, bet aktīvisti : Daiga, Andža, Iveta, Inese, Ēriks un Raitis vēl turpina vakarēt foajē. Es stāvu augstāk aprakstu dienas notikumus, bet nu jau pietiks ir 22.06, pēc 6 stundām jāceļas, ceru, ka izdosies.
Inguna

1. oktobris, pirmdiena, raksta Iveta, Darjelinga - Juksoma

Neskatoties uz vakardienas (nakts) zīlēšanu debesīs 3.44 telefons nesaudzīgi izrauj no gultas ar "good morning". Tālāk var neklausīties, jāceļas un 4.15 džipojam uz Tiger Hill lūkoties saullēktu. Viss OK. Ļaužu masas līdzvērtīgas - kas lūkoties miglas vālos (jo neko citu nevarēja saredzēt), kas 6os tirgoties ar kafiju, tēju un pastkartēm. Menedžments tūristiem līmenī! Pametot tīģera kalnu, sniegotas virsotnes drusku veldzē sirdis. Tālāk kā solīts uz budistu klosteri. Neliels, kluss, iedarbinām dzirnaviņas, lai padomātu par savējiem ko labu. Interesenti no gida saņem atbildes uz jautājumiem. OK, dodamies uz viesnīcu brokastot, sapakotās somas ceļo uz džipiem un mēs arī.


Saullēkts pie Darjelingas, viss vienā mākonī…

Šodienas galamērķis - Juksoma, džipi draudzīgi pārvietojas pa līkumaino ceļu, agrais rīts dara savu un acis ir vairāk ciet nekā vaļā! Var iemācīties gulēt arī šādā situācijā. Rodas sajūta, ka jāķer ar foto kāds kadrs, atelpa šššaurajā celiņā lūkojot tējas plantācijas kalnu nogāzēs. Kā to vispār var izdarīt – novākt tēju tādās stāvās nogāzēs? A var gan! Vakar veikalā nopirkām!

Brauciens turpinās līdz Sikkimas (Indijas štata) robežai, jo tālāk mūs nelaiž, neesot atļaujas! Pēc rūpīgas meklēšanas gids atvēra savu aploksnīti, Annas pārliecināts. Yesss! Pēc sīka stresa un darba piedāvājumiem tējas plantācijās, visi dokumenti kārtībā, varam braukt tālāk. Atkal acis ciet, pa ceļam ūdenskrituma momentfoto pa logu, pretimbraucošie auto laipni, atkarībā no situācijas, dod viens otram ceļu, jo divas mašīnas viena otrai garām brīvi pabraukt nevar, uzlīst lietus, atkal acis ciet.


Ceļš no Darjelingas uz Juksomu

Parādās skatu laukums pie ūdenskrituma, ko arī izmantojam kauliņu izstaipīšanai, vēl 25 min, būšot pusdienas. OK. Ap 17iem Pellingas pilsētiņas viesnīcas restorānā iebirst 13 tukši vēderi, kas pasūta ēdamo pēc gaumes. Puse no ēdienkartes nav, un mēs, protams, esam vienīgie apmeklētāji. Kam ātrāk, kam vēlāk, bet viss tiek piegādāts. Manai gaumei ēdieni garšīgi un daudz. Līdz Juksomai vēl jābrauc 2 stundas. Tumšs, acis ciet, snaužamais atkal klāt. Stop. Esam jau pie viesnīcas. Izklīstam pa istabām. Pēdējā duša pirms kalniem, vakara instrukcija pie vakariņu galda. Rīt sākas trekings - 8as dienas. Kā būs tā būs. Apsolīti 18 jaki, 9 nesēji, gida palīgs. Nūju nav. Tas slikti.. A labu nakti! Nododu stafeti…
Iveta

2. oktobris, otrdiena, raksta Juris, Yuksom - Bakhim (1700 m - 9000 ft)

Citu gaidīta, citu ne, bet neglābjami ir pienākusi pirmā trekinga diena. Viss liecina par to, ka šis laiks būs baudāms. Laika apstākļi ir neticami jauki, pēc lietus gāzēm naktī rīts uzaust saulains un dzestrs. Lieliski pārgājienam kalnos. Apkalpošanas līmenis ir augstāks par gaidīto, no rīta tēja tiek pienesta pie gultas!!! Brokastis garšīgas, noskaņojums visiem labs, jūtams, ka no Latvijas atvestā spriedze un stress pamazām visus atstājis. Neliels pamošanās satraukums, kad nevar izšķirties, kur likt zobu birsti un siltās zeķes, vairākas reizes tiek pārprasīts, cikos dosimies prom, uz kurieni dosimies, kas tur būs un kur ko varēs dabūt. Neliela kavēšanās pret plānoto, bet nu jau visi esam ceļā. Solis raits, dabas skatu bagātība, patīkami savrupais ceļš, kur reti kāds šajā sezonas sākumā satiekams. Tas viss aizraus mūs uzsākt 3h + 3h ceļojumu Z, ZR virzienā. Takas nedaudz dubļainas un slidenas, nekur neredz ne papīrīti, dabas rezervāts ir labi uzturēts.


Visapkārt Āzijas ozolu audzes, lapas tiem savādākas nekā pie mums, zīles gan līdzīgas

Gājiena solis iegūst ritmu un katrs atbilstoši spējām pievārē dienas pirmo posmu. Dubļainas nogāzes pļaviņā jau rosās mūsu uzticamie pavadoņi. Visa virtuves mantība izklāta zālē un ar mīlestību top mūsu pusdienas. Mīlestības garšu jūtam pasniegtajā ēdienā – tas ir neticami garšīgs un ļoti piemērots pārgājienam, jo pēc nopietnas ieturēšanās neviens nejūtas ēdiena sagurdināts. 14.45 turpinām ceļu, kas solās būt grūts ar stāvo kāpienu. Ir bažas, ka ne visi paspēs līdz tumsai nonākt bāzes nometnē Bakhim 9000 pēdu augstumā. Sikkhimas trekings iespaido ar bagāto zaļumu pasauli, vareni koki, liānas vijas līdz pat 50 m augstumam, nātrēm līdzīgas milzīgas lapu zāles, smaržu pilns kūdrains mežs. Ik pa brīdim dabasskatu izkrāšņo mūžīgās čaloņas ūdenskritumi un graciozi tiltiņi. Ūdens spēks liek uz mirkli apstāties un pabaudīt krāšņo skatu, līdzsvarojošās ūdenskrituma skaņas un meža reibinošās smaržas dievīgo kokteili. Vislabāk to izbaudīt, kad neviena nav tuvumā, vai ne?! Stāvā kāpiena pārvarēšana un galapunkta sasniegšana ir kā laba dāvana noslēdzot jauno dienu. Tik vien kā paspējām pārģērbties un iekārtoties kolektīvās guļvietas apartamentos, kad jau iestājās tumsa. Vēl dažas stundas un debesis ietērpjas zvaigžņu pērļu rotā. Istabā guļam 11 cilvēki, kas viens pēc otra ieritinās guļammaisu migās uz dēļu klāja "gultām", kas nosegtas ar matračiem. Žūžoša krākoņa ieaijā mūs visus saldā miegā.
Juris

3. oktobris, trešdiena, raksta Daiga, Bakhim - Tsokha 9000 ft - 2900 m

Pamostamies no trokšņa virtuvē - dzied, grabinās un svilpo. Saulīte spoža jo spoža. Šodien "labā" diena, jo tikai 1 stundu jākāpj. Acu mazgājamās bļodas rindiņā saliktas gaida mūs. Bročas superīgas – rīsu putra ar rozīnēm, pārslas, ceptas olas un pankūktipa maizītes ar tēju. Par vietējo tēju īpašs stāsts – jo tuvāk tējas laukiem, jo švakāka un bezgaršīgāka.


Mūsu mantu nesēji - jaki Čokas ciematā

Laiks kāpt, mūsu somas jakiņiem mugurā, zirgi ar ķēķa inventāru arī apsegloti. Kāpiens tikai pret kalnu, lēni, superīgo ainavu vērojot, stundas laikā esam galapunktā - Tsokha (Čoka). Šķiet jaukāka nekā vakarējā naktsmītne. Uz četriem pa istabiņai un matracītim, apakšā vēl viens ciets matracītis - labi ka tā, jo iepriekšējā nakts bija neierasti cieta. Pa ceļam noskaidrojam, ka ejam cauri rododendru mežam, kas diemžēl zied tikai aprīlī. Kad parpaliņas izpakotas, ejam izpētīt ciemu. Ir drabiņas, ir alus – visi apmierināti. Ilze iepērk meditācijas podiņus un tinkšas. Es, Ēriks un Inguna skaisti svītrotas zeķītes - čības. Vietējie kaifā - jo neviens nekaulējas un maksā, ko prasa. Alus ciema restorānā izdzerts, varam doties pusdienās, kas tāpat kā visas iepriekšējās ēdienreizes ir supergaršīgas - cepti kartupeļi, saknītes ar sieru un dīvaina klimpa. Pēcpusdienu katrs bauda kā prot. Vīrieši aklimatizējas ar Sikhimas XXX (Kukri) rumu un desu, dažs guļ, dažs meditē un lasa. Lēni ap mums veļas mākoņi un top vēsāks. Plkst. 4os tējas laiks. Mūsu superīgo panorāmas placi apņem mākoņi, gan no ielejas, gan debesīm. Ciematiņā ir 14 patstāvīgie iedzīvotāji. Visi tibetiešu bēgļi un pārtiek no tūrisma un dārzkopības. Kopš nemieriem Nepālā tūristu skaits sarucis arī uz šo taku. Inguna nopirka cigaretes, kas nav atļautas vietējiem iedzīvotājiem. Sikhimas rums maksāja 200 rūpijas un daudzas citas lietas arī tikpat, ar dažiem izņēmumiem. Preces bodītēm piegādā reizi gadā.

Jūtos kā restorānu apskatniece. Un ir jau arī par ko - jo baro mūs pasakaini - veģetāri un sātīgi. Šovakar mūs mieloja ar kabacīšiem, ar baklažāniem, makaroniem ar dārzeņu mērcīti + vēl zupa un kompotiņš un tēja! Tad Madans mūs informē par rītdienu, jāceļas 6.30 un jāiet būs 6 stundas. Pēc vakariņām pavērojam zvaigznes un 20.00 mēģinām doties pie miera. Arlabunakti!
Daiga

4. oktobris, ceturtdiena, raksta Andris, Tshokha (2900 m) - Phedanga (3550 m) - Dzongri (3950 m)

Pēc programmas jāmostas 6.30, lai izietu 7.30. tomēr daļa jau piecēlusies agrāk. Anna pat sameklējusi divus nesējus vai kustoņu vadoņus, lai viņu ar divām bļodām nodušotu. Ēšana atkal labāko restorānu līmenī un plkst. 7.45 izejam.


Skats no Čokas ciemata agrā rītā

Ejam cauri tibetiešu ciemam, kur žēli noskatāmies uz alus bundžām, kuras gribētos ņemt līdzi, bet slinkums nest, strauji uzņemam augstumu. Ciemā redzams mazs klosterītis. Skats uz ieleju vienreizējs. Cauri mūža mežiem ar zināmiem un nezināmiem augiem, aizvien uzņemam augstumu. Takas daudzviet izliktas ar koka šķilām. Pēc apmēram stundas, t.i. manā un Ērika tempā, sasniedzam tādu kā pļaviņu ar garu soliņu. Atvelkam elpu un atkal straujš pacēlums. Pēc 3 stundām, skaitot no Tshokas sasniedzam 2550 m augstumu - Phedang, kur mums pasniedz pusdienas. Protams, Juris, Jānis, Raitis atkal pirmie pēc pusotras stundas gājiena. Inguna un Iveta ierodas vēl pēc stundas...


Takas liela daļa izlikta ar koka šķilām

Pēc pusdienām atkal kāpiens debesīs un pēc stundas izejam no koku zonas un ieejam rododendru zonā. Kalna spicē mantru karodziņu virtenes. Ļoti skaisti skati ejot cauri rododendru pļaviņām, tad nogājiens gravā un jauns pacēlums…


Taka no Čokas uz Dzongri, apkārt - rododendru meži

Tālumā redzamas dažas mājas, laikam Dzongri ciems un kā mums teikts, aiz ciemata ir mūsu apmešanās vieta. Redzam zilu telti un nopriecājāmies, taču, kad nonākam līdz trim mājām – lodžām, kas arī ir ciems, izrādās, ka tās ir aizņemtas un mums vēl jārāpjas kalnā vismaz kilometru. Kad mēs ar Ēriku pūzdami, elsdami sasniedzam naktsmītnes vietu, izrādās, ka tur pilns ļaužu, angļi, indieši, vācieši – vesels kolhozs. Mums jau saceltas teltis, ēdnīca ar zaļi rūtotu jumtu. Apkalpošana jau lepna, pusdienās pat pretī nesa tēju, tagad arī. Laiks vidēji labs, pusdienlaikā smidzina lietus, pēcpusdienā saule, vakarā lietus un atkal mākoņi. Viss ceļa gabals veicams mūsu ziloņu tempā (Ēriks + Andris) 3+3=6 st. Labākie jau gan var arī to noskriet trijās stundās un ņemot to vērā, sastādu šādu izlases komandas projektu 4900 m pārejas iekarošanai: Juris, Jānis, Raitis, Inese Nr.1 un Inese Nr.2!

Pēc atnākšanas "atklimatizācijas process" ar 800 Strohu, kas izrādās augstkalniem par traku un galvenokārt der ar tēju, ķiplokmaizes + strīpainais speķis + baltais speķis. Ierodas tumsā un lietū arī Iveta, Inguna un pavadonis, kurš tiek laipni uzcienāts ar stipro dziru. Vakariņas atkal līmenī un pirms naktsmiera lielākais pārsteigums – termofors ar siltu ūdeni katram. Kaut kas traks! Ar apsildītiem vēderiem un pēdām mēģinām aizmigt.
Andris

5. oktobris, piektdiena, raksta Baiba, Dzongri (4000 m), aklimatizācijas diena

Rīts sākas agri, jau pirms plkst. 4iem, sāk dziedāt un mūs modināt mūsu pavadoņi, jo jākāpj tuvējā kalnā (4300 m) skatīties saullēktu uz sniegotu kalnu fona. Šī mums bija pirmā nakts 3950 m augstumā un naktī īsti labi gulējis nebija neviens, kā rezultātā 4os no rīta bija vairāki cilvēki, kas nevēlējās kāpt kalnā. Tie, kas kāpa, stundas laikā bija augšā un 35 min laikā jau lejā.


Saullēkts uz sniegotu kalnu fona 4300 m augstumā

Astoņos no rīta brokastu laiks, visa mazā ēdelīgā tauta jau laikus sēž pie galda un gaida, ko nu šorīt nesīs. Pēc brokastīm cits dodas atpūsties, cits ārā parunājas, jo šodien aklimatizācijas diena, mums nekur nav jāiet, nekas nav jādara.

No mūsu nometnes pamazām aiziet angļi, indieši, vācieši, pamazām jakiem un zirdziņiem mugurās tiek sasietas paunas un visi dodas lejā Yuksom virzienā. Savā nometnes vietā paliekam vieni paši ar saviem pavadoņiem.

Klāt jau plkst. 12 un nometnē laiks pusdienot. Šoreiz tiek atnesta liela kūka - pica (maizes pamatne, pa vidu dārzenīši rīvēti ar mērci, pa virsu burkāni, tomāti un viss pārliets ar sieru), vai kur tas bija garšīgi! Bez lielās kūkas - picas arī bija vārīti, apcepti kartupeļi, pārbērti ar romiešu ķimenēm (kuminu) un vārīts kabacis (laikam, neviens īsti nesaprata...).

Pēc pusdienām "ēdnīcā" laiks tika īsināts dažādi: Juris ar Annu spēlēja šahu, Ēriks, Raitis un Inguna spēlēja kārtis - zoli, bet Daiga, Inese, Iveta un Baiba spēlēja "cūku". Pārējie kur kurais, teltī gulēja, pastaigāja pa kalniem... Laiks kā jau kalnos, dažubrīd apmācies, dažubrīd stipri līst lietus, dažbrīd saulīte pa zemes virsu.

Ērika topa citāti:
1) "sēž un izskatās";
2) "pa nakti guļu labi, priekšpusdienās arī labi, bet pēcpusdienā tikai svaidos pa gultu".

Kādā no mirkļiem, kad saulīte pa zemes virsu gandrīz visi aizgāja pastaigāties pa kalniem, bet drīz vien uznāca mākonis un pamazām visi atgriezās, lai dzertu tēju un ēstu baltā un strīpainā speķa maizes.


Dzongri pļavās uzstādījām vietā vienu no akmeņiem - tas bija apgāzies…

Līdz vakariņām vēl laiks un Madans trenē savu komandu - puišiem liek dažādas stafetes skriet, tad visi aplītī vingro, vingrošanai pievienojas arī Juris. Vakariņas kā ierasts 18.30, tiek atnests pikkle, kas ir ļoti, ļoti stiprs un sastāv no ķiplokiem, burkāniem, sarkanajiem un zaļajiem čilli pipariem. Pirmie, kas pagaršo, protams, ir Inese un Raitis, bet arī pārējie visi šo brīnumu izgaršo. Vakariņās divu veidu zupas, otrais un tēja. Paēsts, padzerts ir, laiks pie miera, vēl tik mūsu pavadoņi atnes karstus termoforus un visi dodas uz savām teltīm, fonā skan mūsu gidu un pavadoņu dziedātā lūgšana un visi iemieg.
Baiba


Visapkārt tikai ledāji…

6. oktobris, sestdiena, raksta Ilze, Dzongri (4000 m) - Kokchuronga (3200 m)

Pamostos naktī ar trakām galvassāpēm un dīvainu sajūtu vēderā. Pirmā doma, ka vakardienas dažādo ēdienu kombināciju mans "mazais" kuņģītis nav īsti sapratis. Dodoties uz "sirdsmājiņu" apkārt paveras pasakains skaistums. Mazliet draudīgi melni kalni un tālumā redzamās baltās virsotnes, pilnīgi skaidrās debesis ar miljardiem zvaigžņu izstaro tādu varenību, ka aizraujas elpa. Žēl, ka šobrīd mana uzmanība vairāk pievērsta fiziskai realitātei. Atgriežoties teltī, apēdu paciņu ogles. Paliek vieglāk. Tā arī neaizmigu. Piecos no rīta Madens modina rīta jogas vingrotājus - Jurim pievienojas arī Anna un vēl kāds, iespējams Inguna. Man šorīt nav spēka.

Pēc stundas pamazām mostas arī pārējie. Rīts ir silts un saulains. Būs jauka diena. Brokastojam zem skaidrām debesīm, jo mūsu čaklie pavadoņi raiti nojauc teltis un gatavo jakus ceļam. Pie brokastīm noskaidrojas, ka arī Andžs un Iveta nejūtas īsti labi, arī Jānim sāp galva.

Neraugoties uz visām šīm ķibelēm, visi apņēmības pilni turpināt ceļu uz virsotnēm, lejā dosies tikai Iveta un gaidīs mūs Juksomā. Atvadāmies sirsnīgi. Pirms došanās ceļā tiek sumināta šīs dienas gaviļniece Inese, Juris saka skaistu apsveikumu un dāvanā Ivetas somā sataupītais ananāss. Ar gardu muti visi notiesā "Vāverīti", tiek arī mūsu pavadoņiem.

Tā nu visa "radošā" kompānija - jubilāre Inesīte, enciklopēdiskām zināšanām apveltītais Raitis, romantiskā Daiga un joku plēsējs Andžs, jaukā ģimenīte Inese un Jānis, "dabas bērns" Anna un sirsnīgi izpalīdzīgā Inguna, mudīgā Baiba, saprotošais Ēriks, neatkarīgais komunikablais Juris un es, mūsu pavadoņu Madena un Tibija pavadībā dodas ceļā. Ko šī diena mums atnesīs? Vai visiem pietiks spēka tikt līdz galamērķim?

Ceļš vijas te lejup, te augšup un pirmā trešdaļa nešķiet pārāk grūta. Grūtības sākas tad, kad jāpārvar milzīgie akmeņu lauki pāri upei. (Laikam vieglāk tiem, kam garākas kājas.) Neraugoties uz to upes skaistums, daudzveidība un varenība fascinē! Man gribētos iet vēl lēnāk, lai nesteidzoties to visu izbaudītu. Anna pa brīdim tā arī dara - noguļas vēkšpēdus uz kāda akmens un veras debesīs.

Pēc milzu akmeņu laukiem nāk stāvais serpentīna kāpiens lejā. Uh! Visi jau sen gabalā, klumburoju tālāk. Jūtu, ka mani spēki pamazām izsīkst. Paldies Tibijam par palīdzību!

Kā nekā tieku līdz pusdienvietai. Sāk līt un pa brīžam uzbirst arī krusa. Visi jau paēduši, jūtu, ka pārējie nopietni raizējas par mani - ieēst neko nevaru. Inese piespiež iedzert cukurūdeni un vēl dažus dopingus – šķidro skābekli un koenzīmu. Pamazām atgūstos. Baibiņa ir ļoti noraizējusies un pārdzīvo. Inesītei sāp galva. Pārējie gan visai mundri, gatavi turpināt ceļu. Nevar kavēties, jo līdz tumsai jātiek līdz galam. Pārliecinu visus, ka būs labi! Dodamies ceļā. Tagad atkal varu ieraudzīt apkārtnes skaistumu. Milzīgie klinšu meži ar sarkanajiem kokiem šķiet neizprotams dabas noslēpums. Šķērsojam upi. Visi mūsu puiši: Madens, Tibijs, Raitis, Juris un Jānis palīdz tikt pāri. Juris savā garajā apmetnī man atgādina kādu kalnu karali. Man zābaki pavisam slapji. (Tā ir, ka nav profesionālu apavu!) Tālāk ceļš vijas augšup. Ejam diezgan vingrā solī. Kad noieta jau puse ceļa, Inesītei paliek slikti un uz mirkli viņa zaudē samaņu. Viņai profesionāli palīdz Ēriks. Arī Daigas un pārējo padomi ir noderīgi. Pēc mirkļa Inese jau atžirgusi.

Nolemj, ka Jānis un Inese, tāpat es un Baiba dosies atpakaļ. Man nedaudz žēl, tomēr neiebilstu. Mūs pavadīs Tibijs, mums jāpievar trīs stundu attālums. Ejam lēnām un pa brīdim atpūšamies.

Atpūtas vietā nonākam vēl līdz ar gaismiņu. Gulēsim vienā telpā ar diviem nedaudz dīvainiem angļu puišiem. Viens savainojis potīti. Iekārtojamies un mūsu pavadoņi jau gatavo mums vakariņas - tomātu zupu, pīrāgu ar pildījumu, kas atgādina olu, saknes (es neēdu) un makaroni spageti ar mērci. Vakariņojam kopā ar angļiem. Viņi ir ļoti runātīgi un izprašņā par visu. Inese jūtas ne visai omulīgi, jo mums tā nav pieņemts.

Pēc vakariņām ieritināmies guļammaisos un pilnībā atslābināmies no raibās notikumiem bagātās dienas - es un Inese klausāmies mūziku, Baiba un Jānis cenšas aizmigt. Pamazām tumsa pārklāj visu, noklust arī pavadoņu sarunas un mūs pārņem dievišķs miers. Tas dos spēku rītdienai! Domās novēlu labu veiksmi un izturību arī pārējiem un dodos sapņu zemē!
Ar mīlestību, Ilze
P.S. Neliels komentārs par mūsu pavadoņu - Madena un Tibija ļoti profesionālo rīcību ekstrēmā situācijā. No abiem izstaroja pilnīgs miers, iekšēja savaldība, arī sapratne un liela noteiktība. Nejutu nekādu uztraukumu vai haotismu. Jauki būtu, ja tā spētu izturēties arī mēs ikdienā. Un paldies viņiem par to!


7. oktobris, svētdiena, raksta Inese G., Kokchuronga (3200 m) - Tshoka (2900 m)

Pirmie atrāvušies no kolektīva, pamodāmies, divu dīvaiņu "Angļu kompānijā". Ierastā rīta tēja tika pienesta pie guļamvietām (ideāli!). brokastīs viss ierastais (pārslas, biezputra, oliņa). Nu, jādodas ceļā - izejam 9.00, nolemjam, ka pusdienas ceļā neēdam, tikai atpūtas vietā Phedangā iedzeram tēju.


Brokastu galds uz akmeņainas salas upes vidū

Ļoti skaistā taka vijas gar upes malu, bet vietām jāpārvar lielas šķēršļu joslas (akmeņu krāvumi, stāvas smilšainas nogāzes). Tomēr priecājamies par brīnišķīgajiem ūdenskritumiem, liānām apaugušajiem kokiem, biezo zaļo, mīkstu sūnu paklāju ar sarkanām odziņām, kuras, Tibijs saka, ir indīgas, bet atgādina brūklenītes.

Pirmais posms mums šķiet diezgan garš, bet ceļā Tibijs mūs pavada ar dziesmām par mīlestību. Kopumā mums šis ceļš prasa četras stundas, līdz nonākam pirmajā atpūtas vietā. Atkal esam kopā ar saviem angļu draugiem. Protams, kā jau angļiem, viņiem tiek pasniegtas bagātīgas pusdienas. Mēs tikai pamalkojam tēju, atvelkam elpu un dodamies tālāk.

Šis ceļa gājiens ir daudz vieglāks, izņemot Ilžuku, kurai ļoti "patīk" ceļš uz leju. Kāpjot lejā šausminājāmies, ko esam pievarējuši.

Esam Čokā un esam ļoti laimīgi. Mazliet atpūšamies iepriekšējā mītnes vietā, no vietējiem uzzinām, ka Iveta devusies uz Juksomu.

Pēc nelielas atpūtas Tibijs aicina mūs uz restorānu, kurā kā pirmo iegādājamies Coca Cola un Sprite, bet Tibijs mums uzsauca vietējo alu chang. Šis dzēriens tiek atnests konusa veida muciņā, kuras iekšpusē atrodas bieza masa un vidū dabīgs salmiņš. Aliņam nebija ne vainas, Baibiņai gāja pie sirds vislabāk. Uzsākam sarunas ar Tibiju, un vietējo jaku ganu. Jānis visu piefiksēja! Uzzinām, ka viņi dara šo darbiņu jau astoņus gadus. Nedaudz iepirkāmies, Ilzīte nopirka dziedošās bļodiņas, mēs ar Baibu iepirkām sedziņas. Vakars ievilkās līdz tumsai, un tad sākās ekstrēmais ceļš uz mājām, jo nebija nevienas lampiņas. Jaku gans ar degošu pagali, kura ātri vien nodzisa, rādīja ceļu. Tomēr veiksmīgi tikām līdz mājai, kur sveču gaismā paēdām vietējo vakariņas, zupa bija ļoti garšīga. Diena bija izdevusies. Visiem saldus sapnīšus!
Inese

8. oktobris, pirmdiena, raksta Jānis. Tshoka (2900 m) - Juksoma (1700 m)

Mostamies ļoti lēni, visi jūtamies ļoti labi "izgulējušies". Nespējām sagaidīt, kad mūs modinās, sākam nervozēt. Apģērbāmies un nebija ilgi jāgaida, kad klauvējās pie durvīm un jau nesa tēju. Gribējām iziet jau 8os, bet Tibijs mūs pievīla. Brokastis mums pasniedza 8.30. Bijām dusmīgi, gājām prom bez Tibiija, augšā lejā, augšā lejā. Baiba ķēra nesējus, lai varētu nofotografēt, grūti bija, bet sanāca labi. Pa ceļam Tibijs mums pievienojās un cienāja ar olām, kaut ko līdzīgu pankūkām un āboļiem, un tad atkal gājām tālāk, krizdami, klupdami.


Vienīgais kalnu ciematiņš Čoka (Tchoka)

Stāsts par sēni, stāsta Tibijs un Ilze tulko: sēni sauc "brīvā, mežonīgā Lapsa". Tā ir drusciņ indīga. Nepālieši tic, ka tā rada jaunu sēni un kustoties izstaro indi. Sēne dzīvo 5 gadus un pati "transformējas" (lasi - nomirst). Šo sēni redzēju un uzfilmēju. Vienkārši brīnums!

Robežpunktā mūs sagaidīja Ivetiņa. Vakarā padzērām alu un izprašņājām Tibiju. Cienājām ar speķi, maizi, desu, konfektēm. Visvairāk Tibijam garšoja maize. Vakaru pavadījām forši, arī Tibijs sadzērās alu, jutās ļoti feini, pat pārāk. Patīkami atgriezties civilizācijā! Ejam gulēt!
Jānis

P.S. Ejot uz augšu no Dzongri, pēcpusdienā, veselības problēmu dēļ grupa bija spiesta sadalīties un uz leju gāja Inese G., Jānis, Baiba un Ilze, tādēļ dienasgrāmatā dublējas 8.oktobris…


8. oktobris, pirmdiena, raksta Ēriks. Samiti Lake (4200 m) - Wiew point(4550 m) - Kokchuronga (3200m)

Labrīt! 3.00 mūs modina Madans, bet modinādams saka - pārāk mākoņains, lai ietu uz Samiti Lake un uz Goiča La pārejas skatu punktu. Un visi priecīgi salien atpakaļ guļammaisos...

Maza atkāpe vakardienā... Pa ceļam no Dzongri, uz tā saucamo "bāzes nometni", mūs piemeklēja kalnu slimība vistiešākajā veidā - mazā Inese sabruka. Tad es viņu ātri izglābu, bet diemžēl daļu no mūsu grupas (mazās riebīgās kompānijas) nācās sūtīt lejā, t.i. Inesi, Jāni, Ilzi un Baibu. Mazliet skumji un nemierīgs prāts par tiem, kas iet lejā. Vuh! Pārējie varonīgi turpina ceļu pa ieleju uz augšu – tālumā redzamas saceltas teltis. Tās liekas tika tuvu, bet īstenībā tik tālu, ka paiet gandrīz divas stundas, kamēr tiekam zem jumta, t.i. teltīs...

Turpinās labi iesāktā Ineses dzimšanas diena - pavārs pārspējis pats sevi - uztaisījis tādu šokolādes torti, ka tā tiek apēsta laizoties vienā mirklī, skanot tradicionālajai dziesmai...

Turpinājums šodienā: izeju no telts plkst. 3:15, virs galvas debesis pilnas zvaigznēm, ielejas galā, uz kuru pusi mums jāiet - mākoņi, un tepat blakus, šķietami blakus, Pandima baltā siena - vareni, iespaidīgi - mans miegs uzreiz izgaisa!


Pandims - varena un iespaidīga kalna virsotne

Otrais piegājiens – mūs modina atkal pēc plkst. 5iem. Jau gandrīz gaišs. Ceļamies, pošamies, ieēdam vieglas brokastis un ejam, plkst. 6.00 starts. Veiklie gājēji, kā parasti ātri aizsteidzas. Es eju ļoti lēnām, jo augstums ir virs 4000 m (bet neviens nezina cik īsti, arī Madans). Labi, ka Inguna un Anna nāk lēnām kopā ar mani, tas neļauj piezagties švakumam. Beidzot ezers Samiti Lake ar pilnīgi gludu ūdens virsmu, kurā spoguļojas apkārtējie kalni. Kopā ar pārējiem "lēnajiem" - Andžu un Daigu, nolemjam iet tālāk uz skatu punktu, lai ieraudzītu ko vairāk. Ezers atrodoties ~4200 m virs jūras līmeņa, un mūsu mērķis - skatu punkts 4550 m. Ejam - soli pa solim, soli pa solim. Izrādās, tā iedami no vakardienas līdz šodienai, esam apgājuši apkārt Melnajam Kaburgam, kas līdz šim aizsedza Dienvidu un Ziemeļu Kaburga baltās galotnes – bezdievīgi skaisti... Blakus pa labi mūs pavada Pandinga un Teng-dži baltā siena, bet mēs tik uz priekšu.


Trekinga augstākajā vietā 4550 m - visapkārt tikai ledāji

Skatu punktā uzrāpjos kā pēdējais, bet varbūt vislaimīgākais (ka man tas ir izdevies), kaut gan bezgala priecīgi ir visi. Kančendžonga diemžēl jau ietinies mākoņu miglā, bet Pandims rotājas visā krāšņumā un vilina - nu uzkāpiet (esam pašā tā pakājē). Safotogrāfējamies, uzsienu lūgšanu lenti un sākas ceļš atpakaļ uz nometni, kas arī nemaz nebija viegls, jo elpot, izrādās, vajag arī lejup ejot. Apmēram 11os esam atpakaļ pie mūsu otrās pamatnodarbošanās - ēšanas... plkst. 12.00 mantas ir savāktas un turpinās ceļš uz leju. Apmetamies Kokchurongā - 3200 m, teltīs, kuras tiek uzbūvētas uz mazas zemes strēlītes pašā upes krastā, kraujā, starp milzīgiem akmeņiem. Kā parasti saēdamies, nedaudz atzīmējām to, ka esam laimīgi uzkāpuši un laimīgi uzsākuši atpakaļceļu uz leju, kas neliekas, ka būs viegli. Joprojām visi kā bērni priecājamies par karstajiem termosiem guļammaisos, kurus Madans izdāļā ejot gulēt.
Ēriks
P.S. Pa ceļam lejā uz bāzes nometni, (uz lenču) ejot pāri kārtējai upei Andža savaino pirkstu, kas izskatās nopietni - asinis pirmā brīdī tek aumaļām, bet visu labi salipinām ar plāksteriem. Vakarā nometnē pie Kokchurongas pirksts sāk asiņot atkal un Andža piekrīt, ka to sašuju. Pastoralizētajā, pustumšajā noskaņā tā arī izdaru. Andža izglābts! Redz kā - pirmo reizi pa šiem gadiem izrādās, ka manis stieptās medicīniskās lietas un ierīces ir noderīgas - tātad bija vērts tās staipīt līdzi visus šos gadus.



Nometne pie Samiti Lake, fonā Pandims

9. oktobris, otrdiena, raksta Inese M., Čoka (2900 m) - Juksoma (1700 m) - Pellinga

Pēc jautri pavadītā iepriekšējā vakara Čokā ar mūsu pavadoņu dziesmām un dejām, kad gulēt ejot vēl dziedājām "velc pelīte saldu miegu...", bet man no pelēm ļoti bail, no rīta mostamies lēni , grūti pamosties un taisāmies arī lēni. Pēdējā diena trekingā, garš gājiens, saka, ka esot jāiet 4 vai 5, vai 6 stundas, bez pusdienām. Kāpiens stāvs uz leju. Mēs ar Raiti rikšojam ātri pa taku, vienā vietā pat paklūpu uz slapjajiem, slidenajiem akmeņiem. Pēc kādām divām stundām kopā ar Juri atpūtāmies, padzērām gardu tēju no Jura termosa un nospriedām, ka Juksoma jau redzama un līdz galam ir ne vairāk kā stunda. Kādi tie bija maldi!

Taka slapja, visu laiku skatos, vai kaut kur nelien sausās dēles. Vienā mirklī sāku spiegt – dēle jau piesūkusies pie kājas, labi, ka izdodas ātri nopurināt.

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv