Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Preses ziņas
Spilgtais no ēnas puses

Autors: Dainis Caune, NRA
Foto: no p.p.a arhīva
Arhīvs: 2005. gada septembris, Rīga

Juris Osis aiz Teodora Ķirša ir otrais alpīnists, kas noorganizējis sekmīgu latviešu nacionālo ekspedīciju par 8000 metriem augstākas virsotnes iekarošanai. Lai gan līdz šim spožākajā mūsu kalnos kāpēju laikā tieši viņš bija Latvijas Alpīnistu savienības prezidents, Juris Osis palicis līderu ēnā. Arī teātrī viņš strādā gandrīz pusgadsimtu, bet uz skatuves manīts reti.

Juris Osis


Dzimis 1944. gada 9. aprīlī Rīgā
Teātrī kopš 1961. gada
Kalnos kopš 1970. gada
Pirmā darbavieta – skatuves strādnieks Jaunatnes teātrī
No 1976. gada uzvedumu daļas vadītājs Jaunatnes teātrī
Kopš 1991. gada ražošanas daļas vadītājs Jaunajā Rīgas teātrī
Savas alpīnista prasmes izmantojis, panākot, ka dažā labā izrādē aktieri lido pa gaisu
Pats spēlējis vairāk nekā 40 epizodisku lomu
Hobiji – alpīnisms un garo distanču skriešana
Daudzkārtējs Latvijas un Baltijas čempions klinšu kāpšanā un alpīnismā
Tiek uzskatīts, ka no Latvijas pārstāvjiem veicis visvairāk augstākās grūtības pakāpes maršrutu
Augstkalnu alpīnismā sasniedzis Koržeņevskas smaili (7105 m) Pamirā un 1996. gadā sesto pasaules augstāko virsotni Čooiju (8201 m) Himalajos
1992.–1996. bijis Latvijas Alpīnistu savienības prezidents
Latvijas Alpīnistu kluba prezidents
Alpīnistu instruktors treneris, kas sagatavojis vairāk nekā 100 audzēkņu
Otrs hobijs – garo distanču, jo īpaši maratona, skriešana
Precējies, tēvs vienai meitai



Juris Osis (Itālijas Alpi, Materhorns, foto: Kristaps Liepiņš)

– Vispirms tu esi teātra cilvēks?
– Noteikti. Es teātrī esmu uzaudzis. To, ko man devis teātris, tas pāriet visur. Arī kalnos.

Pēc vidusskolas beigšanas avīzē izlasīju sludinājumu, ka Jaunatnes teātris meklē skatuves strādnieku. Daudz nešaubījos. Pēc mēneša uz ielas satiku Edgaru Liepiņu. "Ejam ieraut kādu nieku!" viņš uzaicināja, un tā mēs sadraudzējāmies. Iestudējot Tilu Pūcesspieģeli, es skatuves iekārtojumā izmantoju alpīnistu sistēmas. Edgars uz skatuves nekāpa virsū, iekams es visas virves, visus lidojumus un citus gājienus ar tām nebiju pārbaudījis.

Pašam arī nācās vienu otru lomiņu nospēlēt. Kārtojām skatuvi Kapteiņa Granta bērnu iestudējumam. Man toreiz bija melni gari mati, un Šapiro, mani ieraudzījis, iesaucās: "Es viņu ņemu aktieros!" Šajā izrādē kļuvu par indiāni Talkavu. Spēlmanī man pat bija kādas piecas lomiņas. Tomēr, redzot aktieru dzīves ikdienu, man savs arods likās tuvāks. Būvēts jau ne tikai skatuves iekārtojums izrādēm, esmu veidojis arī daudzas izstādes, dekorācijas itin visiem Sukuta kino Arsenāliem.

– Ja jau uz skatuves esi nācis publikas priekšā, tad tev patīk būt uzmanības centrā? – Tā varētu būt (domīgi novelk).

– Kalnos arī tu kāp tāpēc?
– Ko es daru kalnos, to neviens neredz (smejas). Ja tu saēdies teātra putekļus, tad teātrī arī paliec. Ar kalnu gaisu ir tāpat.

Jautājums – kāpēc tu kāp? – ir tikpat sens kā pats alpīnisms. Mēģinot uz to atbildēt, ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Es pēc kalna gadu jūtos kā putns gaisā. Viss smagums ir nomests. Vienā gadā es netiku uz kalniem, riebjas atcerēties, cik slikti es tad jutos. Piecus maratonus tajā gadā noskrēju. Galvenokārt ārzemēs, lai vismaz kāds svaigs piedzīvojums būtu.

Kalnos es bez savas komandas neeju, bet ne vienmēr visi var tikt.

– Kas ir tavā komandā?
– Komanda... Tas ir mainīgs un nosacīts jēdziens. Laveiķis Rolands, kas tagad kļuvis traks orientierists, manējais ir Jānis Ķigurs, starp citu, arī Edgara dēls Kristaps Liepiņš ir mans audzēknis, kurš jau labu laiku iet savu ceļu, viņš kļuvis par vienu no tehniskākajiem klinšu kāpējiem, savu skolu nodibinājis, rīko slavenās VX piedzīvojumu sacīkstes. Arī es dažās esmu piedalījies, pašās pirmajās (VX Ziema 2001) pat ceturto vietu izcīnījām.

– Tu vairāk esi tā dēvētā tehniskā alpīnisma cienītājs? – Jā, noteikti.

– Ar ko tas atšķiras no kalnā kāpšanas?
– Jākāpj augšā pa sienām, jālieto daudz un dažāds inventārs, jāmāk ar to apieties. Šajā disciplīnā nav sevišķi būtiski, cik metru virs jūras līmeņa atrodas mērķis, bet gan cik garš un sarežģīts ir pieveiktais maršruts. Nereti kilometru pa vertikāli kāpj četras diennaktis, nakšņojot būtībā kā bezdelīgas uz klinšu sienas.

Augstkalnu alpīnismā vairāk vajadzīga fiziskā izturība, tas ir atkarīgāks no dabas apstākļiem. Kaut gan arī zem klinšu sienas esmu ilgi sēdējis, to pētījis, vērtējis un gaidījis īsto brīdi kāpšanai.

– Ko tad tu tur vērtēji?
– Kā viņa akmeņus met, kā laiks ap to veidojas, vai siena ir ar mieru mūs pieņemt. Ir bijis, ka nojaušu – nekas neiznāks, un saku: "Veči, ejam prom, tagad mēs te nedrīkstam kāpt." Paldies Dievam (trīs reizes nospļaujas pār kreiso plecu), no manējiem neviens smagas traumas nav dabūjis.

Pats arī esmu kritis tikai vienu reizi un ne vairāk par pieciem metriem. Āķis bija iedzīts kā nākas, un es paliku virvē karājoties. Ļoti sarežģīta vieta tā bija, gājām sešnieku (augstākās grūtības kategorijas maršrutu – D.C.), bet mani drošināja slavenais alpīnists Imants Ekberts, un viss bija štokos. Viņš bija mans pirmais treneris, kura vadībā darbojāmies Jumpravmuižas klintīs pie Bauskas.

– Tehniskais alpīnisms ir bīstamāks par augstkalnu?
– Tā nevajadzētu salīdzināt. Tehniskajā alpīnismā viss vairāk atkarīgs no paša kāpēja un viņa meistarības. Augstkalnos nozīmīgāku lomu sāk spēlēt dabas kaprīzes, nejaušība, fiziskā kondīcija.

– Tu esi viens no septiņiem latviešiem, kuri spējuši iekarot arī kāda astoņtūkstošnieka virsotni.
– Čooija 1996. gadā bija vajadzīga, lai pats tiešām saprastu, ko nozīmē īsts augstkalnu alpīnisms. Šādos pasākumos ļoti svarīga ir organizācija jeb, kā to tagad sauc, loģistika, un nauda. Protams, arī pati kāpšana ir fiziski smaga. Ļoti smaga. Visa mūsu komanda bija labi trenēta, tomēr no sešiem virsotni sasniedza tikai trīs. Kopā ar mani arī Rolands Laveiķis un Aivars Rutkis.

– Normāli!
– Var arī tā teikt. Galvenais, ka visi palika dzīvi. Laika apstākļi bija ideāli. Varējām pat vienu augšējo nometni izlaist un uz virsotni kāpt pa īsāko, stāvāko un taisnāko maršrutu – Diretisimo. Starp citu, gājām bez skābekļa maskām.

– Bija vērts?
– Bija (ar pārliecību). Himalajos tu tomēr iebrauc kā alpīnisma galvaspilsētā, un mēs pierādījām, ka neesam tajā nejauši viesi. Divus gadus mēs tomēr gatavojāmies. Visiem komandas dalībniekiem es liku skriet maratonus. Oi, joki bija mazi! Man bija vesela programma izstrādāta, kas kuram jāizdara.

– Savu šāgada jūlija kāpienu kopā ar Jāni Ķiguru un Juri Lūsi Alpos Badiles virsotnē esi veltījis diviem alpīnistiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Kalni viņus paņēma?
– Nē, viņus paņēma nāve. Juris Vilnītis pērn nomira garo distanču skrējienā trīs kilometrus pirms finiša. Mēnesi vēlāk uz kapiem pavadījām izcilu klinšu kāpēju Imantu Ivulānu. Mums gribējās viņus atcerēties.

– Pizzo Badile... Par to izdoti pat fotoalbumi.
– Šī (Pizzo Badile) virsotne atrodas uz Šveices un Itālijas robežas. Uzkāpšanu tajā uzskata par vienu no skaistākajiem Alpu maršrutiem. Ziemeļu kore, ko pilnīgi pamatoti sauc par kanti, ir 1240 m gara ar 900 m lielu augstumu starpību, virsotne atrodas 3305 m virs jūras līmeņa. Kante ir pilnīgi gluda – tīrs, vēja nopulēts granīts, jāiet uz berzi – ar īpašām klinšu čībām, kurām ir plāna zole, caur kuru var sajust, kur kāju pirkstiem, pēdai aizķerties. Abās pusēs mežonīgs stāvums, pa vienu var nokrist Šveicē, pa otru – Itālijā (smaida). Izgājām astoņos no rīta, mērķi sasniedzām sešos vakarā. Pēc krievu vērtējuma – 5A, jo daudzviet jau sadzīti āķi. Ja to nebūtu – pilns sešnieks.

– Tev no augstuma nav bail?
– Ir! Man reizēm bail pat uz jumta uzkāpt. Pie augstuma jāpierod. Kalnu varenums bailes absorbē. Varbūt tieši tāpēc kalnos jābūt šausmīgi uzmanīgam. Un jābūt gatavam doties kalnā.

– Kā to gatavību dabūt? – Ar gadiem un darbojoties nemitīgi.

– Kāds ir tavs režīms? – Visāds.

– Ir stingri principi, kurus tu ievēro?
– No rīta ceļos pusseptiņos, ieēdu vieglas brokastis, un tad desmit kilometru skrējiens. No Čaka un Bruņinieku stūra cauri Ziedoņdārzam uz Grīziņkalnu, pēc tam attiecīgais apļu skaits pa stadionu un atpakaļ. Sestdien, svētdien aizskrienu tālāk – līdz Biķerniekiem un vēl kaut kur.

– Tad jau nedēļā kopā sanāk simt noskrietu kilometru!
– Gribas jau, lai būtu simts. Ne vienmēr sanāk.

– Lai sagatavotos maratoniem?
– Lai sagatavotos kāpšanai kalnos. Maratonus es sāku skriet tikai 40 gadu vecumā. Nupat Daugavpilī finišēju savā 61. maratonā.

– 61. dzīves gadā – 61. maratons... Skaisti. Cik maratonskrējienos šogad esi startējis?
– Divos. Vēl arī starptautiskajā Vīnes maratonā. Bijām tur teātra viesizrādēs ar Garo dzīvi, izmantoju iespēju. Tur gan bija ļoti karsts – 30 grādu, bet principā noskrēju tīri labi – deviņpadsmitais savā grupā.

– Ar kādu rezultātu finišēji Daugavpilī?
– Trīs stundas 39 minūtes. Nekas sevišķs...

– Kāds ir tavs personiskais rekords?
– 2.43 – 44 gadu vecumā. Kādus divdesmit maratonus esmu noskrējis ātrāk par trim stundām.

– Tas nozīmē, ka tu meitās neej, nepīpē, nedzer?
– Visu daru (ar smaidu nopūšas).

– Pīpē arī?
– Pīpēju arī. Tikai ja kādam īpašam maratonam gatavojos, tad gan atturos. (To sakot, Juris aizsmēķē cigareti un iegrimst atmiņās par kāda iepriekšējā vakarā atklāta sarkanvīna īpašo garšas buķeti.)

– Tu savdabīgi svini savas apaļās jubilejas...
– Jā, piecdesmit kilometru noskrējām. Kad man palika sešdesmit, tik daudz kilometru skrējām sasaitē – divatā – katram iznāca pa trīsdesmit.

– Uz kurieni cierē nākamgad?
– Varbūt uz jaunību. Gribu atgriezties Pamira Alajā. 1989. gadā izgājām Zamina Karora maršrutu, pēc pirmkāpiena divdesmit gadu neviens to nebija spējis veikt. To sauc par Melno trijstūri. Maršruta garums ir 1910 m, augstumu starpība – 1417 m. Vidējais slīpums – 81 grāds. Būtībā tā ir vertikāle, kad tu uz to paskaties, liekas, ka tā gāžas tev virsū. Četras diennaktis mēs tur līdām augšā.

– Kad tas izdarīts, tad... – ...pārējās dzīves problēmas ir špicka.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv