Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Viens mēnesis Ķīnā

Autors: Ivars Gridčins [ AUTORS?]
Foto no autora ceļojuma arhīva
2007. gada decembris, Rīga

Viens mēnesis Ķīnā. No vienas puses liekas daudz, bet tai pašā laikā tik maz! Sanāk liela skriešana… Beidzot esmu apkopojis atmiņas un spēkus, un uzrakstījis apskatu par pieredzēto Ķīnā: mazāk piedzīvojumu, emociju, bet vairāk faktu un konkrētības.

Septembris. Rīga - Helsinki, Helsinki - Guangzhou ar "Finnair". DR Ķīna, 5 provinces - Guangdong, Guangxi, Guizhou, Yunnan, Sichuan. Varbūt neveiksmīga sakritība, bet laika apstākļi nav labākie šajā reģionā septembrī - pārāk mitrs un apmācies. Iespējams oktobris vai maijs ir labāka izvēle. Kalnos virs 2000 m gan ir stipri labāk - sausāks un saulains, kaut gan vakaros vēss. Himalajos savukārt vasaras mēneši varētu būt tie labākie.

Es viens pats un mans velosipēds. Uzsvars uz dabas krāšņumu un minoritātēm, ar kurām šī valsts daļa ir bagāta. Gribās sajust arī nedaudz no Tibetas. To piedāvā Sichuan province. Esmu ekipējies ar "Lonely Planet" un tikai pašām svarīgākajām mantām ikdienai. Visu pārējo iespējams iegādāties uz vietas, īpaši apģērbu.

Angļu valodas zināšanas noder, taču saskarsmē ar ķīniešiem reti. Labi, ka ceļvedī apdzīvoto vietu nosaukumi rakstīti arī ar hieroglifiem un ir atrodamas pamata frāzes ķīniešu valodā.



Ar naktsvietām un ēdienu nav problēmu, īpaši man, jo esmu pieticīgs šajā ziņā. Nakšņoju vidēji pa 2 Ls (guļu gan kopmītnēs kopā ar citiem ceļotājiem, gan atsevišķā istabiņā viesnīcās un viesu namos). Ceļvedi naktsmītņu izvēlei sanāk izmantot tikai kādos ¼ gadījumos, pārējos gadījumos tās tiek veiksmīgi atrastas paša spēkiem. Parasti nerezervēju uz priekšu, interesantāk ir atrast uz vietas. Ceļvedis vēl noder aptuveno cenu apzināšanai.



Pusdienoju necilās, nelielās ēdnīcās ielas malā. Kur vairāk ķīniešus redzu ēdam, tur dodos iekšā. Vidēji maksāju 0.75-1.5 Ls par pusdienām - pārsvarā rīsi vai nūdeles ar gaļu, vistu, vai pelmeņi. Eksotika nav uz katra stūra, kā daudzi eiropieši varbūt iedomājas – ja gribas vardes, tārpus un suņus pagaršot, tad tomēr jāpameklē, kur tas tiek piedāvāts.

Pārvietojos pārsvarā ar autobusu. Cenas lētākas nekā Latvijā. Vilciens vietām ir laba alternatīva, bet pieredze rāda, ka biļetes uz vilcienu labāk pirkt laicīgi. Lielās pilsētās var atļauties izmantot taksi, īpaši, ja esi ar lielām somām. Vairāk par latu nevajadzēs maksāt.



Ceļi Ķīnā ir visādi – maģistrāles ir maksas ceļi un to netrūkst. Pārsvarā ceļi ir labā stāvoklī, kaut gan gadās arī tādi, ka labāk neēst pirms doties braucienā pa tiem. Vislielākā varbūtība tādus ceļus "izbaudīt" ir kalnos vai kādos attālos rajonos, kaut gan jāsaka, ka ceļi tiek atjaunoti masveidā. Ķīnas valdība neskopojas ar līdzekļu investēšanu valsts infrastruktūras attīstībā. Jāpiebilst, ka tālāk no galvenajiem ceļiem sabiedriskā transporta satiksme ir ļoti neregulāra un var būt lēna atkarībā no ceļa kvalitātes – bieži vien autobuss kursē tikai vienu reizi dienā. Attālumi un līdz ar to laiks, kas būs jāpavada autobusā ir liels. Ar to jārēķinās, īpaši kalnos. Cik atceros, benzīns maksāja ap 0.33 Ls litrā.



Apskates objekti – tas ir atsevišķs bizness, kas atrodas valsts rokās. Tāpēc jārēķinās, ka gandrīz visur jāmaksā ieejas maksa – vienalga, vai tas ir piemineklis, templis, nacionālais parks, kalns vai ezers. Maksā visi – gan ārzemnieki, gan ķīnieši un pie tam - vienādu cenu. Tiklīdz ir kāds ievērības cienīgs objekts (skaists, nozīmīgs utt.), tā valdība investē tajā naudu (galvenokārt, uzlabojot infrastruktūru ap to un atjaunojot pašu objektu, ja nepieciešams) un nosaka ieejas maksu. Pie kam ieejas maksai ir nelāga tendence pieaugt ievērojami straujāk, nekā vidēji pieaug cenas Ķīnā (bet cenas tur ir stabilas). Īpaši populārās vietās var droši rēķināties ar to, ka cena, kura norādīta ceļvedī, neatbildīs īstenībai, kad jūs pie objekta nokļūsiet.



Ķīnieši – tas ir atsevišķs stāsts. Pirmkārt, viņu ir daudz. Ja jūs nostājieties Rīgā, Kaļķu ielas vidū darba dienā starp 17.00 un 18.00 un jums liekas, ka iela ir pilna ar cilvēkiem, tad jūs maldāties – tā neizskatās pilna iela. Tas, protams, attiecas uz Ķīnas lielpilsētām. Pieļauju, ka ķīniešiem te Latvijā liktos, ka valsti ir piemeklējusi kāda epidēmija vai teju atombumba ir tai uzmesta... Sakarā ar to, ka dzīves līmenis Ķīnā ceļas, arvien vairāk ķīniešu sāk ceļot. Iesākumā viņi apgūst savu plašo tēviju, bet, kad viņi būs to apguvuši un ienākumi atļaus doties arī kaut kur tālāk, tad gaidiet masveida ķīniešu tūristu iebrukumu Eiropā. Un tas nebūs forši! Ievērības cienīgos objektos uz kādiem 100 ķīniešu tūristu varētu būt tikai 1 rietumnieks, pie kam viņi diezgan straujā tempā ir sākuši apgūt arī tā saucamās tipiskās mugursomnieku vietas, kas līdz ar to lēnām pārvērtušās par masu tūrisma vietām…



Manuprāt, viena no mīļākajām ķīniešu nodarbēm brīvajā laikā ir kāršu vai domino (vismaz izskatās līdzīgs domino) spēlēšana, kā arī saulespuķu sēklu graušana. Šķiet, ka smēķē katrs trešais ķīnietis. Un tas ir visai nepatīkami, jo tur vēl nav aizliegums smēķēt sabiedriskās vietās. Ja, piemēram, sanāk braukt autobusā pa kādu mazākas nozīmes ceļu, tad noteikti būs brīdis, kad vienlaicīgi smēķēs trešdaļa autobusā sēdošo un gribot negribot nāksies bāzt galvu ārā pa logu. Sievietes smēķējam nemanīju. Vēl nezin kāpēc lielai daļai ķīniešu liekas, ka viņi ir dzimuši dziedātāji, tāpēc karaoke ir neatņemama izklaides vietu sastāvdaļa. Pat rādot mūzikas klipus pa TV, apakšā slīd teksts, lai varētu dziedāt līdzi gaudulīgām estrādes melodijām. Lieki ir piebilst, ka lielākā daļa ķīniešu tomēr nav dzimuši dziedātāji. :)

Labākais no ceļojuma:
1) būt vienam starp ķīniešiem, neiespringt un pārliecināties, ka sanāk tikt galā ar lietām;
2) cenas, kuras "nekož";
3) dabas skati, kuri uzlādē un iedvesmo (bet jātiek prom no "pūļa");
4) Li upes apkārtne pie Yangshuo un rīsu terases pie Longsheng - Guangxi provincē;
5) Dong un citu minoritāšu ciemati - Guizhou provincē;
6) pārgājiens caur Lecošā tīģera aizu un skats uz "vidējām" krācēm, nokāpjot aizas dibenā – Yunnan provincē;
7) nedaudz no Tibetas (tempļi vai klosteri, sniegotas virsotnes, virs 3000 m augstumam raksturīgie skati (kalni bez kokiem un plašas ganības) un plašumi) - Sichuan provincē.



Un galvenais, ar ko vajag ekipēties, lai izbaudītu jebkuru ceļojumu, ir pietiekami daudz laika, laba fiziskā forma, pozitīvs noskaņojums un pārliecība par saviem spēkiem. Laipni lūgti piebiedroties nākamajos ceļojumos!

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv