Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Ekspedīcija uz Broda smaili

Autors: Valdis Puriņš
Foto no ekspedīcijas arhīva
2007. gada decembris, Rīga

2007. gada 16. jūnijā no Rīgas devās ceļā pirmā Latvijas alpīnistu ekspedīcija uz Broda smaili Pakistānā. Tā bija pirmā no alpīnistu kluba "Traverss" iecerētajām ekspedīcijām programmas "Pasaules augstākās virsotnes" ietvaros. Programmas mērķis ir 7 gadu laikā uzkāpt visās Latvijas alpīnistu vēl nesasniegtajās, par 8000 metriem augstākajās virsotnēs.

Līdz šim Latvijas alpīnisti bija uzkāpuši sešās no četrpadsmit astoņtūkstošnieku virsotnēs. Pēdējā (uz Broda smailes ekspedīcijas sākuma brīdi 2007. gada jūnijā) veiksmīgā Latvijas alpīnistu ekspedīcija uz astoņtūkstošnieka virsotni bija notikusi 2001. gadā, kad Ilgvars Pauls uzkāpa 8125 m augstajā Nangaparbatā. Atis Plakans 2006. gadā pārvarēja 8000 m atzīmi, un tika līdz Šišapangmas Centrālajai virsotnei, bet laika apstākļi traucēja sasniegt Galveno virsotni (par to var lasīt šeit, red.).



Gandrīz divus mēnešus ilgajā ekspedīcijā piedalījās trīs Latvijas alpīnisti - (no kreisās) Oļegs Siļins, Mihails Pietkevičs un Valdis Puriņš.



Lai nokļūtu no Rīgas līdz Broda smailes bāzes nometnei Pakistānā bija nepieciešamas gandrīz divas nedēļas - ar autobusu līdz Maskavai, ar lidmašīnu no Maskavas caur Dubaju uz Islamabadu, tad divas dienas ar autobusu līdz Skardu, ar džipu uz Askoli, un sešas dienas ar kājām līdz bāzes nometnei.





Islamabadā nedzīvojam, dzīvojam Ravalpindi, pilsētā, kas saplūdusi ar Islamabadu. Divas diennaktis pavadām viesnīcā, pa dienu iepērkam pārtiku un krāmējam mantas. Daļu pārtikas esam atveduši sev līdz - rupjmaizi, labus gaļas konservus, "Laimas" šokolādi un augstkalnu pārtiku.

Autobuss uz Skardu bija ļoti komfortabls, ar kondicionieri, kurš gan otrajā brauciena dienā salūza…

Jebkura kravas automašīna, traktors vai buldozers tiek tādā veidā izrotāts, kad jautājām, kādēļ, atbilde vienmēr bija - tradīcija.



No 2500 metru augstuma līdz bāzes nometnei (4900 m) visu ekspedīcijas kravu transportē uz cilvēku mugurām - algot dzinējus ar ēzeļiem un zirgiem ir dārgāk. Katrs nesējs nes 25 kilogramus smagu kravu un papildus savas mantas - segu, paklājiņu, polietilēna plēvi ar ko pārsegt akmeņu krāvuma pagaidu mītni lietus gadījumā. Pēc Eiropas standartiem, apstākļi šausmīgi - netīrība, smags darbs un ļoti pieticīga pārtika.

Daļa ekspedīciju izmantoja nesēju pakalpojumus arī augstāk par bāzes nometni - līdz pat 7100 metru augstumam. Augstkalnu nesēji ir daudz labāk apmaksāti un ekipēti, daži no viņiem pavada ekspedīcijas dalībniekus pat līdz virsotnei.

Mēs šāda veida kalnā kāpšanu uzskatījām par nesportisku un arī turpmāk plānojam nesējus virs bāzes nometnes neizmantot.





Aptuveni astoņdesmit kilometrus garš ceļš jāveic no pēdējās mehanizētam transportam pieejamās vietas - Askoli ciema, līdz bāzes nometnei. Lielākā ceļa daļa iet pa Baltoro ledāju.





Ledājs ir kā dzīva būtne, katru gadu tas mainās, ziemā uzsniegot jaunai sniega kārtai un vasarā nokūstot. Veidojas jaunas upes, ezeri un tilti.

Zirgi mierīgi ganās akmeņu krāvuma aplokā - nav jau kur iet - visapkārt akmeņi un ledus.

Arī nesēju naktsmītnes neko daudz neatšķiras no šī akmeņu krāvuma - tam pāri pārvelk polietilēna plēvi un naktsmītne gatava…



Atrodoties aptuveni 4500 m augstumā beidzot var saskatīt Broda smaili, vēl tikai viena diena, un būsim bāzes nometnē.



Laika apstākļi Broda smailes apkārtnē ir ļoti nepastāvīgi - trīs dienas laba laika, tad pāris dienas snieg, tad pamazām noskaidrojas. Regulāri no citām ekspedīcijām, kurām ir ar satelītu telefonu savienoti datori, uzzinām laika prognozes un cenšamies izmantot katru skaidrā laika dienu.

Atpūtas dienā dodamies ciemos pie krievu alpīnistu komandas, kura kāpj blakus esošajā K2 virsotnē pa jaunu maršrutu. No 2004. gada esam pazīstami ar vienu cilvēku no šīs komandas - Valēriju Šamalo no Sanktpēterburgas - kopā kāpām Kongura smailē Ķīnā.

Atpakaļceļā mazliet pasēņojam...



Aptuveni 5000 m augstumā sākas īstā kāpšana - uzliekam dzelkšņus, tālāk tikai sniegs un ledus!



Šogad Broda smailes bāzes nometnē bija vairāk alpīnistu, nekā parasti, jo, sakarā ar 50 gadu jubileju kopš pirmā veiksmīgā kāpiena virsotnē, Pakistānas varas iestādes bija divkārt samazinājušas kāpšanas atļaujas cenu. Tradicionālajā pirmās nometnes vietā 5600 m augstumā nebija vietas, kur uzcelt telti, tāpēc izlēmām ierīkot nometni zemāk- 5300 m augstumā, kur ar lielu akmeņu un sniega šķūrēšanu izdevās iekārtot puslīdz horizontālu laukumiņu nometnei.





Pārnakšņojam un dodamies uz otro nometni jau 6200 m augstumā. Visas labās nometnes vietas arī šeit jau bija aizņemtas, nopriecājāmies, kad izdevās vējainā laikā atrast mazu laukumiņu aizvējā, kur uzcelt telti, nācās gan četras stundas būvēt sniega platformu...

Katru reizi, atgriežoties otrajā nometnē, telti atradām šādā stāvoklī, katru reizi pagāja 2-3 stundas, lai to atraku...



Pēc tam dodamies lejā, uz bāzes nometni, lai trīs dienas atpūstos un uzkrātu spēkus nākamajam gājienam.





Nākamās dienas plāns - uzcelt vēl vienu nometni 7500 m augstumā, vietā, ko atraduši krievu alpīnisti, paliek nerealizēts - laika apstākļi šaubīgi un tā īsti nav saprotams, kur tā vieta īsti atrodas. Pārnakšņojam un kāpjam atkal lejā uz bāzes nometni, lai pāris dienas atpūstos un dotos izšķirošajā - virsotnes kāpienā.

18. jūlijā startējam no bāzes nometnes, tagad saprotam, ka būtu bijis labi iziet iepriekšējā dienā, draņķīgos laika apstākļos (dažas citas ekspedīcijas tā arī izdarīja), jo droša laba laika prognoze ir vēl tikai uz trijām nākošajām dienām, un ceram, ka pietiks spēka divās dienās tikt līdz 7100 m augstumam, un jau nākamajā naktī iziet uz virsotni.

3. nometnē ierodamies 19. jūlijā ap 19.00, kamēr sagatavojam nometni, jau tumšs...







Nākamajā rītā – 20. jūlijā sola labu laiku un daudzas ekspedīcijas gatavojas iziet uz virsotni, arī mēs apsveram šādu iespēju, galīgā lēmuma pieņemšanu atliekam uz pusnakti, kad ir vislabākais laiks startam. Naktī ārā gaudo vējš, pie mūsu telts klauvē pārsalis un noguris slovēņu alpīnists, Ielaižam, saspiežamies un atliekam startu uz virsotni vēl par vienu dienu.

21. jūlija rītā 2.00 izraušamies no telts un dodamies uz virsotni. Laika apstākļi no rīta labi, mazliet vējains, bet ne pārāk auksts.



Tiekam līdz 7500 m augstumam, tad laiks visai strauji sabojājas, redzamības nav, viss baltā mākoņu plīvurā.

Griežamies atpakaļ un nākamajā rītā sākam kāpt lejā uz bāzes nometni. Eh, vajadzēja tomēr sevi piespiest izlīst no telts iepriekšējā naktī, jo tā bija viena no retajām dienām, kad virsotnē uzkāpa cilvēki, pie tam kādi 35…

Atstājam augšējās nometnes teltī pārtiku, gāzi un citas mantas, jo esam apņēmušies pēc atpūtas bāzes nometnē mēģināt kāpt vēlreiz.

Atpakaļceļā lejup man sāk sāpēt zobs un izredzes sasniegt virsotni kļūst pavisam niecīgas.



Atgriezušies bāzes nometnē uzzinām, ka turpmākās sešas dienas sola sliktu laiku, divas dienas nosēžam bāzes nometnē, es cīnos ar zobu sāpēm, dzeru pretsāpju zāles un skaloju muti ar sālsūdeni, nekas nelīdz, liekas, ka paliek tikai sliktāk, situācija bezcerīga, izlemjam kāpt lejā. Visapkārt tāds skaistums, bet noskaņojums tāds, ka labāk nemaz nerunāt…





26. jūlijā, pēc divu dienu gājiena 40 km attālumā no bāzes nometnes zobs pārstāj sāpēt!!! Es izlemju griezties atpakaļ, Oļegam vairs nav laika šādam manevram, bet līdz labā laika perioda sākumam atlikušas tikai divas dienas. Laika ļoti maz, vienam pašam uznest atpakaļ 30 kilogramus svara - neiespējami.

Par laimi izdodas atrast ceļabiedru - viņš ir vietējais gida palīgs un dodas atpakaļ no Gašerbruma trekinga. Viņš piekrīt, protams, par samaksu, kas ievērojami atšķiras no parasta nesēja algas, un apņemas divu dienu laikā noiet kopā ar mani parasto trīs dienu gājienu atpakaļ līdz bāzes nometnei.

Steigā ar Oļegu dalot mantas esmu aizmirsis paņemt Travellunch pārtiku, un ceļam atpakaļ man ir palikusi viena zivju konservu bundža, krekeru paka un rozīnes ar riekstiem. Par laimi pa ceļam sastopamas vēl daudzas trekinga ekspedīciju grupas un tēju ar čapati varam dabūt visur.





28. jūlija pusdienlaikā ierodos atpakaļ Broda smailes bāzes nometnē, pamatīgi pārsteidzot Krasnojarskas alpīnistu grupu, kurai mēs atstājām savus neizmantotos pārtikas krājumus.





Pēc pašiem optimistiskākajiem aprēķiniem manā rīcībā ir tikai trīs dienas, lai mēģinātu sasniegt virsotni.

Nākamajā dienā jādodas ceļā ļoti agri, taču nogurums liek sevi manīt, un izdodas iziet no bāzes nometnes tikai sešos no rīta. Laba laika prognoze ir tikai divām nākamajām dienām, tādēļ izlemju mēģināt tikt līdz 7100 m augstumam vienas dienas laikā. Nekad vēl neesmu vienas dienas laikā uzkāpis 2200 augstuma metrus, startējot no 4900 m augstuma, tādēļ īstas pārliecības par to nav...

Ceļā satieku tikai dažus lejup kāpjošus alpīnistus, visi augšā kāpēji jau ir trešajā nometnē un gatavojas iziet uz virsotni rīt ap pusnakti. Šķiet, ka esmu par vienu dienu nokavējis.





Trešajā nometnē ierodos tikai 19.00 vakarā, ceļā esmu pavadījis 11 stundas un pēc piecām, sešām stundām jau jādodas uz virsotni.

Esmu gandrīz vai priecīgs, par to, ka 30. jūlija rīts ir skaidrs, bet ļoti vējains, un visas ekspedīciju kāpēji izlemj nogaidīt.

Rītdienas laika prognozes neskaidras - izskatās, ka sākas kārtējais sliktā laika periods, bet man tā ir pēdējā iespējamā diena, pretējā gadījumā nepaspēšu uz lidmašīnu Islamabadā.

31. jūlija nakts vējaina, pusnaktī nometnes virzienā velkas melni mākoņi, bet ap trijiem no rīta laiks tomēr noskaidrojas. Ir jau vēls, jo ceļš uz virsotni aizņem 12 stundas, tomēr 4.15 no rīta Slovēnijas alpīnistu grupa, un četri individuālisti - austrietis, kanādietis, alpīniste no Spānijas un es, esam gatavi startam. Lieliski apzināmies, ka mūsu izredzes nav lielas, jo ir vēls un pie tam veselu nedēļu snidzis - gaidāms smags kāpiens!



Mūsu četrinieks iziet pirmais, slovēņi atpaliek, nevarot noturēt tempu un griežas atpakaļ no 7500 metru augstuma. Četratā, tādā pašā sastāvā arī tiekam līdz priekšvirsotnei, pēc kuras vēl stunda līdz galvenajai virsotnei. Maģiskā 8000 m robeža sasniegta!!!


Tālumā K2 virsotne no 8000 m augstuma

Psiholoģiski pats grūtākais ceļa posms ir pāris kilometri pa kori no priekšvirsotnes līdz īstajai virsotnei. Pats sāpīgākais, ka ceļš brīžiem ved lejup, un tu saproti, ka vēlreiz būs jāuzkāpj ar tādām grūtībām sasniegtie metri.



Virsotni sasniedzam 17.00, fotografēšanās, 15 minūšu atpūta, un dodamies lejā, laiks sāk apmākties… Pēc iespējas ātrāk jātiek nost no kores!



Nometnē atgriežamies ap pusnakti, un nākamajā dienā jau nokāpjam bāzes nometnē, un tad skriešus uz leju, uz mājām!

Nekas nav salīdzināms ar sajūtu, kad tu atgriezies bāzes nometnē grīļodamies, mežonīgi noguris un neizsakāmi laimīgs par sasniegto virsotni, esmu priecīgs redzēt savu palīgu (nenesas prāts saukt par nesēju cilvēku, ar kuru nakšņo vienā teltī, ēd no vienas bļodas), kurš ir trīs dienas gaidījis bāzes nometnē un pirmais mani apsveic ar sasniegto virsotni.



Priekšā vēl divas smagas dienas, kurās jānoiet apmēram 80 km līdz Askoli, pirmajam ciematam, kur mūs gaidīs džips.

Kravu sadalām līdzīgi, pirmajā dienā ejam 13, otrajā 19 stundas. Pa ceļam, lietus laikā, lūdzam atļauju kādā nesēju nojumē uzvārīt zupu un uz pusdienlaika atpūtu noslēpties no lietus.



Paspējam! Pēc 2 stundu pagulēšanas Askoli telšu vietā brokastojam RESTORĀNĀ!



Viss pārējais atkarīgs tikai no transporta. Nogurums drausmīgs…



Islamabadā nopērku trīs kreklus un puslīdz pieklājīgas bikses, jo Maskavā 10. augustā sākas darbs, bet līdz Rīgai aizbraukt nav laika...



Paldies par atbalstu šīs ekspedīcijas organizēšanā apģērbu veikalu tīklam "Timberland", veikaliem "Viss atpūtai dabā" un Jānim Grāvītim personiski. Un vēl - pašreiz top fotoizstāde galerijā "Centrs", laipni lūdzam, tur būs lielākas bildes…

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv