Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Altajs: ak, laimīgie, jums vēl viss priekšā (turpinājums)

Autors: Gunta Tomsone
Foto no autores ceļojuma arhīva
2007. gada novembris, Rīga

[1][2]

Skatoties, kā vakara saule pazūd aiz kalna rietumos un kalni pār ielejam sāk mest garas ēnas, iedomājos, ka šejienieši droši vien sapņo kādreiz pabūt pie jūras, kur ūdens klajums ir līdz horizontam un saule vēlu vakarā pazūd ūdenī, nevis jau vakara sākumā aiz kalna kores. Bet viņiem līdz jūrai tālu jo tālu. Tikpat tālu, cik mums līdz šādiem kalniem...

26.07., ceturtdiena
Šī bija fiziski visgrūtākā diena, jo gandrīz visu dienu gājām kalnā. Devāmies uz kalnu pāreju pie Tjikiļušakas upes. Tā, starp citu, ir tā pati upe, pie kuras pavadījām otro nakti kopš ceļojuma sākuma, tikai toreiz bijām krietni vien zemāk ielejā, bet tagad daudz augstāk. Plānojam tikt līdz pārejai divās dienās. Šodien līdz Tjikiļuškai un rīt uz pāreju un lejā blakus ielejā, līdz Ak-kemas ezeram.

Toties, kad uzkāpām šīs dienas augstākajā punktā, pavērās skats kā pasakās – lejā ieleja ar upi apakšā, visapkārt kalni, kalni, kalni un slīpi saules stari klājas pār ieleju, turklāt tālumā kalniem izskatās zilganīga nokrāsa. Tik skaisti, tik ļoti, ļoti skaisti. Tiešām kā pasakā... Trūktu tikai drakona, uz kura muguras pārlidot šo pasakaino apvidu... Tā bija arī pirmā doma, sasniedzot šo virsotni – kur ir mans drakons? ;)



Kad tuvojāmies šīs dienas gala mērķim, kāds netālu spēlēja stabuli. Pie upes jau bija ierīkotas vairākas nometnes. Augstāk virs mums bija ukraiņu kompānija – tādi atvērti un labvēlīgi ļautiņi. Mainījāmies ar iespaidiem un ceļa norādēm, par cik mēs ejam uz turieni, no kurienes nāca viņi, un viņi dodas, no kurienes mēs atnācām. :)

27.07., piektdiena
Bija paredzēts agrāk celties, lai laicīgi varētu doties uz pāreju. Tomēr laikapstakļi šodien mums patraucēja. Debesis bija pilnīgi apmākušās un tādi zemi, slāņaini mākoņi klejoja pa visurieni, bet tomēr nelija, lai gan izskatījās, ka kuru katru brīdi var sākties lietus. Domājām ko darīt – iet tagad vai gaidīt labākus laikus. Negribējās vienu sausu dienu nosēdēt vienkārši mežā, bet negribējās arī salīt. Beigās Sanda vēl konkrēti pateica, ka nekur neies, jo vēl no vakardienas esot galīgi piekususi. Mēs pārējie gan bijām vairāk par došanos nekā palikšanu, tikai Mārtiņš beigās piekāpās Sandai. Tā nu sadalījāmies divās frontēs un beigās, lai visi būtu apmierināti, izlēmām, ka mēs ar Egīlu ejam tagad un gaidām viņus pie Ak-kemas ezera, bet viņi nāk rīt, ja nelīst, vai parīt – jebkurā gadījumā. Sadalījām paiku un kopējās mantas un devāmies ceļā. Un beigās mums paveicās tikt pāri bez lietus, tikai dažviet drusku uzsmidzināja, bet tas nebija nekas nopietns.



Interesanti bija iet pa mākoņiem un arī mākoņainie kalnu skati bija kaut kas jauns. Un bieži, lai paskatītos mākoņos, nācās skatīties ne tikai uz augšu, bet arī uz leju. Mākoņi kā tāda bieza un mitra migla vilkās garām un tinās ap mums. Bija arī tāda sirreāla sajūta augšā, kad Egīls drusku atpalika un es paliku viena biezā, necaurredzamā mākonī uz šauras akmeņainas taciņas. Kad mākoņi reizēm paklīda, varēja redzēt, ka pavisam netālu ir sniegs. Šajā sirreālajā pasaulē, lai noturētu sevi morālā un fiziskā līdzsvarā, sāku dungot pie sevis: "Soli pa solim iet karavāna, soli pa solim iet..." un tā visu laiku. Un vēl nograuzu visas savas iekrājušās ledenes. (Mums katram dienas norma ir 4 gb.)

Bet ar visu šo pa 3,5 stundām līdz kalna galam uzvilkām. Tur vajadzēja pavērties fantastiskai ainavai no ~3500 m augstuma, bet mums lielu daļu no tās aizsedza mākoņi. Bet arī ar visiem mākoņiem bija ļoti, ļoti skaisti!



Augšā ilgi neuzkavējāmies dēļ aukstuma, kas tur valdīja. Lejā kāpiens līdz Ak-kemas ezeram aizņēma ~2,5 stundas. Tas nebija ne uz pusi tik skaists kā Kučerlas ezers, bet savs šarms bija arī šim. Turklāt šis bija daudz lielākā augstumā un pāris metrus virs tā tusēja mākonis. Drīz arī sāka līt un nebeidza līdz pat naktij. Mēs tieši kā paspējām uzcelt telti un ielīst tajā, pirms sākās ilgā līņāšana. Ārā tā arī vairs šodien neizlīdām. Palikām pat bez pusdienām un vakariņām. Labi vismaz, ka no rīta izvārījām papildus auzu pārslas, jo kāds tur bija atstājis pakārtu zarā veselu paku. Bet normālas maltītes vietā novīkstījām vienu bundžu ar tušoni tādu pašu aukstu, pāris suharus, riekstus, rozīnes un divus cepumus + ūdeni. Rīt, cerams, to visu kompensēsim ar siltu tēju un normālu ēdienu, bet šodien liedēties točna negribējās. Turklāt prīmuss palika pie šiem. Un no slapja meža malkas ugunskuru mums tāpat diez vai izdotos iekurināt.

Aizmigām klausoties lietus grabināšanā pa telts jumtu…

28.07., sestdiena
Lija visu nakti nonstopā un vēl arī visu rītu. No rīta, pabāžot ārā galvu no telts, atklājām, ka mākonis nav vairs dažus metrus virs ezera, kā bija vakar, bet vispār uzsēdies uz zemes. Izskatījās kā biezā miglā un viss visapkārt pamatīgi slapjš.

Brokastīs iztikām ar pāris sausiņiem un saujiņu riekstu, jo iekurt ugunskuru priekš siltas tējas un putras gatavošanas bija pilnīgi nereāli.

Ap pusdienlaiku aizgājām līdz tuvējai glābšanas stacijai, kas bija pāris lielās cisternās ierīkoti namiņi ar vigvamu pagalma vidū. Tur pat sunim suņu būda bija maza cisterniņa. ;) Dabūjām tur katliņu ar verdošu ūdeni, samaksājot par to 20 rubļus. Vietējais, tjipa šefpavārs, izrādījās tīri runīgs un pastāstīja, ka dienu iepriekš vēl pie viņiem bija ienākuši latvieši, kuri vēl tikai taisījās doties kalnos. Pastāstīja arī, ka vispār viņu bāze te augšā atkarīga no apgabala helīšiem un zirgiem, ar ko pieved pārtiku un citas preces. Un tagad, lietus laikā piegāde aizkavējusies un viņi paši jau sākuši taupīt.

Pēc tam sēdējām savā teltī – vienīgajā sausajā vietā apkārtnē, ja neskaita cisternas un meteoroloģisko staciju otrā ezera galā, kura izpaudās kā mazs vietējo namiņš ar satelītu. Bijām sausumā un beidzot tikuši pie siltas tējas un kartupeļu putras no pulverīša. Arī tas jau likās daudz un dzīve uzreiz likās krāsaināka. :)

Vēlāk, kad lietus mitējās, nolēmām pastaigas pēc aiziet līdz pieminējai meteoroloģiskajai stacijai. Izrādījās, ka tur var iegādāties ne tikai visādu tūristu paiku, bet pat pasūtīt, lai izcep ļipjoškas. Kad to uzzinājām, man vairs nebija divu domu, ka gribu ļipjoškas. Nopirkām četras! A viņas cepa tur tāds vīriņš, staigājot gumijas zābakos. Mēs neiedomājāmies paņemt līdzi kādu iepakojumu, un viņš mums tās ietina avīzē – kā īsteni šai vietai piederas. Novērtējām par garšīgām un vienu novīkstījām jau pa ceļam atpakaļ uz telti, bet pēc tam ēdām ar medu, virsū uzdzerot avota ūdeni.

Par laimi līdz vakaram vairs nelija, lai gan mākoņi tāpat neizklīda. Bet vakarā vismaz ugunskurs sanāca – jē, sila tēja un vakariņas. :)

Gaidījām Mārtiņu un Sandu, bet viņi tā arī neieradās. Mēs to prognozējām, ka tā būs, jo viņi jau teica, ka pa lietu neies. Un vēl norunājām, ka nākamajā dienā viņi nāk lejā, lai arī kādi laikapstākļi. Tas nozīmē, ka vēl rīt mēs paliekam uz vietas.

Plkst. ~21:00. Sāk atkal smidzināt.

29.07., svētdiena
Lija visu nakti un arī visu šo dienu līdz pat vēlam vakaram, kad piestāja. Nekur negājām un principā visu dienu pavadījām bezdarbībā teltī. Nekas cits jau arī neatlika, ja vien negribējās izmirkt un nosalt. Nopirkām atkal verdošu ūdeni un uztaisījām pusdienas. Uzzinājām, ka tajās cisternās var dabūt gultas vietas par 250 rubļiem no cilvēka par nakti. Izlēmām, ka, ja lietus nepārstās līdz vakaram, iesim pa nakti gulēt uz turieni.

Ap 19:00, kad Egīls tieši kā bija aizgājis sarunāt gultas vietas glābšanas stacijā, ieradās Mārtiņš ar Sandu. Abi pa šodienu pārvilkuši pār pāreju un izmirkuši galīgi slapji, tomēr priecīgi, ka tikuši pāri sveiki un veseli. Stāstīja, ka apnicis visu laiku tupēt teltī un tad izlēmuši iet par spīti visam lietum, un arī tāpēc, ka bijām tā sarunājuši. Stāstīja, ka takas tur tagad pārvērtušās par strautiem, kuri palēnām izskalo un brucina akmeņus, bet pārējās vietās reālie dubļi. Un augšā virsotnē vispār snieg sniegs un bijis pat jau ~5 cm biezs. Turklāt augšā uz virsotnēm skata arī nekāda, tikai mākonis visapkārt.

Kad Egīls atnāca atpakaļ, izrādījās, ka mums tika pēdējās divas gultasvietas vienā namiņā, kurā jau mitinās viens alpīnistu pāris. Mēs, protams, Sandu un Mārtiņu ņēmām līdzi, bet tur tas džeks alpīnists un administrators sāka iebilst, ka vietas ir tikai divas, mēs četri. Beigās jau pierunājām, ka varam palikt visi. Un, kā vēlāk noskaidrojās, tas džeks vienkārši kasījās ar visiem, jo bija sliktā noskaņojumā, par cik lietus viņam iztraucēja visu kalnos kāpšanu un tā arī nekur netika, un rīt jau jābrauc prom, un vēl arī upē esot iemaucies ar visām drēbēm un somu. Vēlāk jau arī šis izrādījās tīri runājams.

Pašā vakarā gājām taisīt vakariņas uz blakus namiņu, t.i. cisternu, kur par 150 rubļiem stundā varēja izmantot gāzes plīti. Gāzes plītij visi grozāmie bija norauti un palikuši tikai puļķīši, turklāt ūdens sildījās ļoti lēni. Labi jau, ka kalnos ūdens vārās pie zemākas temperatūras nekā 100°C, citādi vispār nesagaidītu… Beigās jau tomēr pie tējas un jau apnikušās kartupeļu putras tikām. Vakariņojām divu sieviešu-tūristu un divu altajiešu kompānijā. Vietējie stāstīja, ka šeit arī ziemā mēdz ierasties pa kādam tūristam un var braukāt ar distancenēm vai vienkārši staigāt. Slēpošanas trašu, kā mēs to saprotam, viņiem nav. Un ziemā esot silti -10°C - +4°C, kad pūš vējš no Kazahstānas. Jautāja arī daudz ko par Latviju. Vispār šeit visi, kuriem sakām, ka esam no Latvijas, zina, kur tas atrodas. Patīkami. :)

Rakstu elektriskās spuldzes gaismā, kuru darbina tepat pagalmā esošais ģenerators. Ap 23:00 vai pusnaktī to izslēdzot. Elektrība jau sāka raustīties, laikam dēļ lietus, tāpēc izlēmām dienas gaismu vispār izslēgt. Rakstu galvas lampas gaismā. Jāiet gulēt, lai gan miegs īpaši nenāk, jo pa dienu nekas fizisks netika darīts. Būtu kāda virsotne pievarēta vai vismaz pāris stundas nostaigāts, tad gan būtu citādi. Bet, kā mums teica mūsu vakariņu kompanjoni, kalnos vajag ne tikai fizisko sagatavotību, bet arī psiholoģisko, jo ļoti iespējami gadījumi, ka vesela diena vai pat vairākas jāpavada ne tādos apstākļos, kādus gribētos. Kā mums pašlaik.

30.07., pirmdiena
Vakar vakarā Mārtiņš pabeidza lasīt savu grāmatu un piedāvāja to man. Es uzreiz alkatīgi paķēru, jo ja būs vēl lietains laiks vai nāksies kaut ko ilgi gaidīt, lieti noderēs. Un tā arī bija – pamodos samērā agri un vairs nenāca miegs, varēju lasīt.

No rīta atklājām, ka pa nakti lietus nebija vairs lijis un debesis sāk skaidroties. Tā bija vislabākā ziņa, kas vien varēja būt. :)



Mums ar Egīlu bija vēlēšanās jau šodien uzsākt ceļu atpakaļ uz Tjunguru, bet Mārtiņš ar Sandu gribēja vēl palikt – žāvēt vakar samirkušās drēbes un atpūsties, ja nu vienīgi aiziet līdz Ēdelveisu ielejai vai Garu ezeram. Es piekritu, galvenais, lai nebūtu vairs jāsēž uz vietas, jau kuru dienu.



No rīta turpat vagoniņā uztaisījām brokastis un tad pārvācāmies atpakaļ uz teltīm. Ja godīgi, man pat teltīs kaut kā labāk patīk, protams, ja vien nav nonstop lietus.

Toties pa dienu tā arī nekur neaizgājām. Kamēr šie žāvējās un pūtās, sāka pa debesīm atkal staigāt visādi dīvaini mākoņi. Žēl. Bet diena pagāja samērā nekā. Labi vismaz, ka man bija grāmata.

31.07., otrdiena
No rīta, kad cēlāmies, atklājām, ka uz telts malām ūdens pilieni pārvērtušies par ledu. Šī bija visaukstākā nakts un tā arī jutos mostoties. Bet debesis bija skaidras un pavisam drīz jau kļuva tik silts, ka varēja atkal vilkt maiku un šortus.



Visu dienu gājām pa Ak-kemas ieleju virziena uz Tjunguru. Taka pārsvarā gāja pa mežu, pa retam pa akmeņiem, reizēm arī caur skaistām bērzu birzīm. Uz nakti arī nobāzējāmies mežā. Uzkurinājām pēdējo vakara ugunskuru mežā, jo rīt jau nakšņosim Tjungura kempingā. Šodien tas likās kaut kā īpaši – ugunskurs meža vidū, netālu, kā parasti, šalc upe, un 3 cilvīši sēž tumsā ap ugunskuru un pamazām noslīd arvien horizontālāk dēļ noguruma, jo šodien visu dienu aktīvā gājienā. Bijām 3, jo Egīls jutās slikti un jau gulēja. Bet virs mums koku galotnes pazuda tumsā un kaut kur tālu, tālu augstu mirgoja pāris vientuļas zvaigznes.

01.08., trešdiena
Devāmies mūsu pēdējā gājienā – atlikušais ceļš atpakaļ uz Tjunguru. Tā kā Egīls vēl arvien jutās slikti, sadalījām viņa mantas.

Ceļš pavisam drīz izgāja no meža un tālāk jau bija ne vairs taka, bet mašīnu iebrauktas sliedes. Mums vēl bija jāšķērso salīdzinoši mērena kalnu pāreja, tā kā sanāca kādu gabaliņu iet arī pret kalnu. Tieši uz pārejas satikām vienīgos latviešus pa visu pārgājiena laiku. Viņi šodien tikai bija izgājuši un pēc Altaja vēl braukšot uz Baikālu. Arī tā neko plančiks!



Mēs ar Egīlu atpalikām dēļ viņa sliktās pašsajūtas. Teicām, lai, kad būs Tjungurā, atsūta mums pakaļ mašīnu. Bet beigās sanāca, ka dabūjām mašīnu turpat uz vietas. Viens sagrabējis Gaziks veda tūristus pa ieleju uz augšu un tieši tur, kur mēs atpūtāmies, kalnā noslāpa. Tūristus izmeta un apgriezās braukt atpakaļ. Sarunājām, ka mūs aizved par 300 rubļiem. Likās, ka mašīna iet uz priekšu uz goda vārda. Šoferītis jau vālēja arī ne pa jokam pa visiem kukuržņiem. Es gandrīz rokas izlauzu, cenšoties noturēties, lai mani nenomet no beņķa.

Tjungurā iestājās atslābums. Ja arī visu laiku neļāvāmies nogurumam, tad tagad to darījām pilnīgi. Kempingā atkritām zem bērza, nometām zābīšus un rjumzakus, kur pagadās, un kādu laiku vispār nekustējāmies. Pēc tam, protams, pilnvērtīgs ēdiens vietējā vigvamā un no veikala viss, ko vien sirds kāro. Uzklupām trīs litrīgajām sulas burkām – viena tomātu un divas aprikožu pazuda kā nebijušas. ;)

Vakarā ap 22iem, kad bija jau tumšs, kempingā ieradās divi miliči un jau pa gabalu bija dzirdama viņu balss: "Gdje zdjes latiši?" Protams, ka domāti bijām mēs. Pārbaudīja pases, uzturēšanās atļaujas un vai esam piereģistrējuši vīzas. Mums tas viss bija kārtībā, jo šodien tieši kā arī dabūjām pases atpakaļ. Bet sapratām, ka šajā valstī jokot ar visām šīm birokrātiskajām štellēm nevajag. Tā kā visu laiku arī atrodamies pierobežas zonā, kontrole ir pastiprināta.

02.08., ceturtdiena
Šo dienu pavadījām vienkārši atpūšoties. Bijām pirtī, zvilnējām saulītē... Skatījāmies, kā citi kravāja somas, lai tikai vēl dotos kalnos. Nebija doma – ak jūs, laimīgie, jums vēl viss priekšā. Divas nedēļas dzīvojot kalnu skarbumā - tas tomēr ir piesātinājums. :)

03.08., piektdiena
Visa diena busiņā - brauciens uz Barnaulu. Bija paredzēts mums braukt ar Žiguli, bet tas saplīsa šurp ceļā, tāpēc mums atsūtīja Gazeli par tādu pašu cenu. Par to bijām neizsakāmi priecīgi, jo kratīties 12 stundas (diezgan daudz arī pa zemes ceļu) šaurā Žigulī nevienam nekārojās.

Tā kā mūsu lidmašīna uz Maskavu tikai rīt no rīta, nakti nolēmām pavadīt tuvējā viesnīcā. Varētu jau arī lidostā uz grīdas izritināt paklājiņus un guļammaisus, un gulēt tur, bet tur bija nenormāli sutīgi un traucētu dispečera balss. Bet patiesībā jau daudz vairāk par gulēšanu gultā mums gribējās dušu! Un tas arī bija galvenais dēļ kā ņēmām numuriņus.

04.08., sestdiena
No rīta uzzinājām, ka dēļ miglas mūsu lidmašīna kavēsies par 5ām stundām. Nekas neatlika kā nīkt lidostā. Un dēļ šīs kavēšanās mēs nokavējām arī lidmašīnu no Maskavas uz Rīgu. Dabūjām stāvēt garā rindā, lai mūs iečeko citā ļotenē. Par laimi bija vēl šodien viens reiss uz Rīgu, tikai atkal bija jāgaida 5as stundas. Gulējām uz somām, spēlējām kārtis un izklaidējām sevi kā vien varējām. Es pa lidostu vazājos kā saņurcīts zombijs, jo, ja parēķina, ka ar visiem pārlidojumiem, dabūjām diennaktij 4as stundas klāt, priekš manis bija jau iestājusies vēla nakts.

Bet ap 24:00 pēc vietējā, t.i. Rīgas laika, iestājās – home sweet home! Bijām laimīgi, pārguruši un iespaidu pārbagāti atgriezušies mājās. :)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv