Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Altajs: ak, laimīgie, jums vēl viss priekšā

Autors: Gunta Tomsone
Foto no autores ceļojuma arhīva
2007. gada novembris, Rīga

[1][2]

Pēdējā vakarā pirms ceļojuma sākuma mums visiem (man, Egīlam, Sandai un Mārtiņam) bija viens current question – kā šo visu tagad salikt somā?! Lai arī mantas saliekot kaudzē un somu blakus, radās iespaids, ka pirmais ir daudz vairāk un lielāks par otro, kaut kā tomēr izdevās veiksmīgi sapakoties – konservus zābakos, šo to guļammaisa somā un tādā garā. ;)

Lidmašīna Rīga – Maskava 10:00 no rīta. Lidojums līdz Maskavai ~1.5 st. Pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu. Maskavā jāgaida 8 stundas lidmašīnu uz Barnaulu. Ielidojām "Šerementjeva 2" lidostā, bet izlidošana no "Šerementjeva 1", līdz kurai daudzi taksisti mūs piedāvāja aizvest, melojot gan par autobusa biļešu izcenojumiem, gan par to, ka uz turieni autobusi nemaz neiet. Tomēr aizbraucam ar autobusu, samaksājot pārdesmit rubļus. Vēlāk uzzinājām, ka vispār starp abām lidostām kursē arī bezmaksas autobusi… Lidostā īsinājām laiku vienkārši snaužot uz stūrī samestām somām, spēlējot kārtis vai vazājoties apkārt pa Šerementjevas teritoriju. Pusdienas izmaksāja dārgi – neliels otrais ar atdzisušiem vārītiem kartupeļiem un gabaliņu gaļas pāri par 10 Ls un tas pat nebija restorāns, bet parasta kafejnīca. Nu jā – Maskava tomēr ir viena no dārgākajām pilsētām pasaulē.

Lidostā satikām vēl divus latviešus, kuri arī lidoja tajā virzienā, kur mēs, tikai ar citu lidmašīnu. Sūdzējās, ka viņu reiss atcelts dēļ vētras kaut kur pa ceļam. Mūsējais gan, par laimi, nē. Pajokojām, ka mums laikam pilots drosmīgāks. ;)

Uz Barnaulu lidojām 4as stundas pa nakti, kuru laikā nācās pulksteni pagriezt vēl 3 stundas uz priekšu. Nolaidāmies agrā rītā, bet bija sajūta, ka nakts nemaz nebija bijusi. Sākām filozofēt, ka tā var vienā dienā noskatīties vairākus saulrietus. Sēdi jūrmalā, noskaties, tad iekāp savā reaktīvajā lidmašīnā un močī uz austrumiem. ;)

Barnaulā daudzi mums piedāvā taksometra pakalpojumus, bet mums ir sarunāts busiņš (Gazele), kurš mūs jau gaida. Paņēmām vēl 4-us vietējos cilvīšus, kuri arī nolēmuši pāris dienas pavadīt kalnos, un sākas 12 stundu garais brauciens uz ciematiņu Tjungur. Pa laikam cīnāmies ar miegu, paguļam, atkal pamostamies, sarunas u.c., bet diezgan mocīgi, jo ir sutīgs un nogurdinoši. Pa ceļam izbraucām cauri vairākām pilsētām. Skats tāds, ka tur Padomju Savienība vēl turpinās – var teikt, nevienas jaunas celtnes, tikai nemīlīgās blokmājas, bedrainas ielas un apdrupuši trotuāri, visur mētājās atkritumi, braukā pārsvarā Žiguļi un redzamas pamestas rūpnīcas. Toties, jo tuvāk kalniem, jo arī apkārtne izmainās. Pilsētu vietā parādās tikai nelieli ciematiņi ar nezāļu aizaugušiem, maziem koka namiņiem, kuriem visiem zilas palodzes un šķības dēļu sētas. Vietējie šeit pārsvarā nodarbojās ar lopkopību. Reizēm gadās bremzēt mašīnu, jo ceļu šķērso lieli govju bari. Dažas no tām pat uz ceļa jūtas kā savās mājās - nogūlušas uz asfalta un no mašīnām nemaz nebaidās.

Ceļā par ātruma pārsniegšanu mūs aptur milicis – tāds mongoloīdas izcelsmes un braucošs ar Žiguli. Šoferītis dabūja maksāt štrāfu, bet, cik lielu, mums neatklāja.

Pasu kontrole iebraucot pierobežas zonā. To apzīmē šlagbaums, vagoniņš un viens mongoļu vīriņš zemessargu formā. Kamēr gaidām, pie mums piebrauc austriešu busiņš, ar kuriem biki satusējām lidostā. Viņi brauc laivot. Visi jau pamatīgi sametušies. Mēs gan nē. Negribas – man vismaz.

Kad beidzot pēc ilga brauciena nonākam Tjungura kempingā, kur esam nolēmuši palikt divas diennaktis, tik vien paspējām pirms spēcīga lietus, kā ātri, ātri uzcelt teltis, samest tajā mantas un salīst iekšā, kad sāk jau krist pirmās smagās lietus lāses. Bija doma vēl iečekot apkārtni un taisīt vakariņas, bet tas viss izpalika, jo lietus tā arī šovakar nebeidza līt… Palikām teltīs un devāmies pie miera. Es vēl rakstu, lietum grabinoties pa telts jumtu un izmantojot galvas lampu. Izskatījos pēc ciklopa ogļrača. ;)

16.07., pirmdiena
Patīkami, pamodāmies normāli izgulējušies ar apjausmu, ka lietus vairs nelīst. :) Šīs dienas plāns – atpūta kempingā no garā ceļa un relax, kas sevī ietvēra īsu kāpienu bez somām tuvējā pakalnā, vakarā pirti un ēdienreizes vietējā, jurtai līdzīgajā kafejnīcā. Tur varēja iegādāties no vietējiem produktiem gatavotus ēdienus – boršču, pāris otros, ļipjoškas (plāceņus) un sirņikus (biezpiena plācenīšus), kuri likās īpaši garšīgi. Kamēr ēdām brokastis, ienāca vīriņš ar vienu roku, un viņam līdzi plastmasas pudelēs bija tikko izslaukts piens un toverītis pagatavota biezpiena. Pārdeva kafejnīcas pavārēm par lētu naudu, kuras viņam to noskaitīja uz vienīgās rokas. Es salīdzināju, ka pie mums tā nemūžam nevarētu ar visām sanitārajām atļaujām, licencēm, atskaitēm u.c. Bet šeit tas liekas pilnīgi normāli – tāpat kā, lai pagatavot tēju, pasmeļot ūdeni ar katliņu no tuvējā ezera.



Nokārtojām arī vīzu reģistrāciju. To varēja izdarīt turpat kempingā. Pases gan dabūsim atpakaļ, kad atgriezīsimies no garā kalnu pārgājiena, bet tas nekas, tas ir droši, jo tā šeit dara liela daļa atbraucēju.

Vietējā ciematiņā šķiet laiks nemaina tā izskatu un dzīves ritējumu. Mazas koka būdeles ar zilām palodzēm ieaugušas nezālēs. Dažviet pat salikti dēļi no vārtiņiem līdz slieksnim, lai tiek iekšā. Pa galveno ielu savā vaļā laiski pastaigājās govis un zirgi. Viens teļš pat apgūlies pie vārtiņiem, kur uz mājeles rakstīts "Magazin". Arī cūkas jūtas uz ielas kā savās mājās – nesteidzīgi šņakarējas pa peļķēm un zālīti, apmierināti kustinot astītes un rukšķinot savā nodabā.

Vietējie par transportu pārsvarā izmanto zirgus vai arī vecus, sagrabējušus Gazikus un Žiguļus. Ja gadās redzēt kādu džipu, tad tie noteikti ir "biezie" tūristi.

17.07., otrdiena
No rīta brokastis atkal vietējā kafejnīcā. Liekas, ka ēdam ļipjoškas ar īpašu baudu, jo no šīs dienas divas nedēļas neko tādu nebaudīsim, par cik būs jāpārtiek tikai no līdz paņemtā. Šodien dodamies kalnos. :)

Esam sarunājuši mašīnu, kas mūs aizvedīs pa Kučerlas ieleju tik tālu, cik vien iespējams. Tas maksāja uz visiem 500 rubļus, toties ietaupījām vairāku stundu gājienu vienkārši pa ceļu. Tālāk gan smagās somas plecos, un uz priekšu! Iespēja ir arī iznomāt zirgus ar pavadoni, kas aiznes mantas un pašus tik tālu, cik vien zirgiem iespējams tikt, bet tas sanāk biki sālīti un mēs to neizvēlējāmies, dodot priekšroku pārgājienam.

Apm.50 min. ejam, 10 min. pūšamies. Pagaidām uz visiem sabalansējam šādu režīmu. Virzāmies gar Kučerlas upi uz augšu. Upe nesas ar milzīgu spēku un tās viļņi un šļakatas ir balti un tīri, toties auksti kā ledus, bet skaisti gan, ļoti skaisti. Ejam visu dienu līdz vakaram, kad nobāzējamies upes krastā, kur ceļam teltis un taisām vakariņas.



18.07., trešdiena
No rīta pamodos ap 5: 00, lai gan modinātājs bija uzlikts uz 7:00. Drīz cēlos un aiz gara laika sāku gatavot ugunskuru. Agrajā rīta cēlienā pa taku garām pagāja zirgs ar sapītām priekškājām. Laikam nabagam tendence klaiņot, kā to darīja arī pašlaik. Vēlāk, kad bijām jau atkal ceļā, iedomājos, kā tiem zirgiem nav bail līst pa visiem tiem stāvumiem, kraujām un akmeņiem. Bet, redzot pa kādiem neceļiem šis viens brīvprātīgi ir atnācis, vēl pie tam, sapītām kājām, nodomāju – nu jā... Staļļu un plezīra zirgus tur ne pa kam nedabūtu. Un droši vien arī attiecīgas kategorijas ļautiņus nē, kuriem par visu svarīgāks komforts. Viņi par mums noteikti domā tāpat, kā es par tiem zirgiem...



Šodien ceļā mūs pārsteidza lietus, palikām gaidīt mežā zem kuplas egles. Pēc lietus taka pārvērtās par reāliem dubļiem. Bridām – nekas cits jau neatliek. Līdz vakaram nonācām pie skaista ūdenskrituma uz Tjikiļuškas upes, kura ietek Kučerlā. Tur nolēmām arī nakšņot. Pie tā gaiss krasi vēsāks nekā citur. Uzvilkām pat biezās jakas un cepures. Teltīm centāmies atrast vietu, kur pēc iespējas mazāk būtu dzirdama ūdenskrituma rūkoņa, bet tas izdodas stipri nosacīti. Priekšā mutuļojošs, skaists, auksts ūdenskritums, pa labi Kučerlas upe, kurai jau visu laiku gājām līdzās, bet to vairs nedzird, jo ūdenskritums pārspēj tās šalkoņu.



Bet es jau ievīkstījusies teltī un gatavojos gulēt – pasaules malā, kalnos, blakus pasakaini skaistai upei, mežā un teltī. Gulta, siltums un dūnu sega? Nē, šo es nemainītu. :)

19.07., ceturtdiena
Pametām skaisto, bet vēso vietu pie Tjikiļušaks upes un devāmies tālāk. Pa ceļam redzējām vēl divus skaistus ūdenskritumus, līdz pavisam drīz taka aizgāja augšup uz mērenu kalnu pāreju, kur skats, kas pavērās, noteikti atsvēra kāpiena grūtības. Dzidrs ezers kalnu ielokā, no kura iztek upe. Vienai daļai tūristu šis ir gala punkts šajā ielejā, jo zirgi tālāk neiet, kas nozīmē, ka smagās somas tālāk jānes pašiem. Ceļu turpina vai nu alpīnisti, kas jau dodas uz virsotnēm, vai tādi avantūriski tūristi kā mēs. ;)



Papusdienojām pie upes iztekas un tad devāmies tālāk. Nolēmām vietējā tūristu bāzē turpat pie ezera, kura, starp citu saucās "Nadježda turista" (krieviski, tūrista cerība), mēs jau ierēcām – "Posļedņaja nadježda turista" (krieviski, tūrista pēdējā cerība), iznomāt laivu, lai mūs aizved uz ezera viņu galu, tā ietaupot vairāk nekā divu stundu gājienu gar ezeru pa taku, kas varētu saukties "mērens bezceļš". Beigās ar kaulēšanos dabūjām mazu kuterīti pa 1800 rubļiem. Laivu varēja dabūt pa 1000, bet tā mums un somām izrādījās par mazu. Pa ceļam mūsu pavadonis norādīja uz vietu kalnā, kur dzīvo lāči.

No vietas, kur izkāpām krastā, netālu atradās ļoti skaista telšu vieta, kurā tad arī beigās nobāzējāmies. Tikai, lai līdz tai tiktu, vajadzēja šķērsot strauju un stāvu kalnu upi. To varēja izdarīt pa tai pāri sakritušiem baļķiem. Tur ļoti noderēja "Mežakaķī" gūtās iemaņas ar atšķirību, ka šeit nebija drošības trošu un bija smagas somas uz muguras, kuras jau nu noteikti nepalīdzēja līdzsvara noturēšanai. Bet pāri visi tikām veiksmīgi un sausi.

Starp citu, attālumus šeit mēra laika, nevis ceļa garuma vienībās. Piemēram, aiz ūdenskrituma pēc 40 min. pagriezieties pa taku uz augšu; līdz ezeram divas dienas, līdz ledājam 4as stundas u.tml. Šonakt guļam pašā ezera krastā. 10 minūšu gājiena attālumā šalc straujā kalnu upe, līdz tuvākai apdzīvotai vietai 3 dienas, bet līdz mājām divas nedēļas ar astīti.



Ezera ūdens gluds kā spogulis. Šeit starp kalniem šobrīd vēja nemaz nav. Un retas, spožas zvaigznes atmirdz ezera spogulī…

20.07., piektdiena
Šajā dienā vienkārši palikām mūsu nometnes vietā un čilojām. Pēc 3 dienu gandrīz nonstop gājiena bijām pelnījuši atpūtu. Arī ar laikapstākļiem mums šodien paveicās – visu dienu neviena paša mākonīša. Sauļojāmies siltajā saulītē sēžot uz lieliem kokiem, ieskalotiem ezerā, bet iebāzt kājas vai papeldēties tajā bija neiespējami dēļ aukstuma.



Bez somām divatā aizgājām izpētīt tuvējo upi. Sanāca gar to diezgan stāvs kāpiens uz augšu, bet bija ļoti interesanti redzēt, kā nemaz ne mazā upe rodas no viena paša mazītiņa strauta, kurš iztek no kalna. Pēc tam tai pievienojās vēl tādi mazi strautiņi – vēl un vēl, līdz lejā nesās jau pamatīga ūdens masa.

21.07., sestdiena
Šī diena mums bija paredzēta kā mierīgais atpūtas gājiens uz Duraškoļ ezeru, kurš no mūsu nometnes vietas atradās ~6 stundu attālumā, neskaitot tikšanu pāri Kučerlas upei aiz ezera un viena bīstama ūdenskrituma šķērsošanu. Tikai – ne vienmēr viss norisinās kā plānots, it īpaši jau kalnos. Un beigās mūsu mierīgais atpūtas gājiens pārtapa par visbīstamāko pasākumu visā ceļojumā...

No rīta izgājām līdz ar tikko iesilstošo saulaino rītu. Uz visiem paņēmām līdz tikai vienu somu ar pašām nepieciešamākajām mantām un pusdienām. Vieglu soli devāmies ceļā pa taku, kura mijās tad pa mežu, tad pa akmeņu nogruvumiem. Laiku pa laikam starp akmeņiem pazibēja pa kādam burundukam. Kučerlas upi šķērsojām vietā, kur straume pirms ezera bija plata un pa vidam veidoja daudzas, mazas, akmeņainas saliņas. Pa vidu vēl atradās nokaltušas lapegles, un tas viss kopā veidoja visai savdabīgu ainavu. Meklējām starp saliņām vietas, kur upe būtu visseklākā, un basām kājām gājām pāri.



Ūdens bija nežēlīgi ledains – kā jau upēm augstu kalnos, kuras veidojās no kūstošiem ledājiem. Šī točna bija aukstākā upe, pa kuru esmu bradājusi, jo brīvprātīgi un tjipa "aiz gara laika" es to gan nedarītu. Mazliet samērcējot šortus un pārsalušām kājām, bet pāri tikām visi. Tālāk gājiens stāvā kalnā, kur ērtības labad varēja laist darbā visas četras. Vēlāk jau stāvums vairs nebija tik liels un taka mijās caur mežu un lieliem akmeņu krāvumiem, bet tālāk jau klajumi ar pundurbērziem, gar kuriem viegli varēja saskrāpēt kājas. Ap 14:00 nonācām, manuprāt, vienā no skaistākajām vietām uz pasaules. Tādā skaistākajā vietā, kuru tu esi redzējis pats savām acīm un nevis pa teļoru vai bildēs. Fantastisks ūdenskritums iztek no ezera un tam pakājē pievienojās vēl viens, apkārt kalni ar sniega cepurēm, kuri atspīd ezera gludajā ūdenī kā spogulī un to neiztraucē neviens pats vilnītis...

Bet mūsu šīs dienas ceļa mērķis bija pussaliņa šī ezera vidū. Lai līdz tai tiktu, vajadzēja šķērsot mazāko ūdenskritumu. Šai "atrakcijai" patērējām veselu pusstundu. Cik nu varējām, līdām pa akmeņiem, bet nācās arī kāpt straujajā, ledainajā ūdenī, balansējot uz slideniem akmeņiem. Palīdzējām viens otram pretī padodot nūju, lai būtu vismaz kur pieturēties, jo, ja paslīdētu, pirmā iespēja piezemēties būtu pēc n-padsmit atsitieniem pret akmeņiem kaut kur ūdenskrituma pakājē. Brrr...



Nākamais šķērslis bija mērena klints, pa kuru rāpāmies ar virves palīdzību, kuru tieši tādam nolūkam kāds jau tur bija atstājis, un tad jau pavisam drīz arī apkārt pavērās vēl viena pasakainā ainava ar Duraškoļ ezeru kalnu koru ielokā. Tur sagatavojām pusdienas uz prīmusiņa, drusku uzkavējāmies un devāmies atpakaļ, lai līdz tumsai tiktu "mājās".



Atkal nācās kāpt lejā pa klinti un šķērsot ūdenskritumu, bet tagad jau mums tas izdevās veiklāk. Drīz uznāca lietus. Labi, ka mums līdzi bija lietus mētelīši. Vienīgi lietus paildzināja iešanu, jo akmeņi kļuva slideni. Lietus mākoņi savilkās arvien ciešāki un ciešāki un peldēja gandrīz virs galvas, par cik paši atradāmies gandrīz to augstumā. Kad tikām līdz lielajai upei, kurai atkal vajadzēja iet pāri, atklājām, ka dēļ lietus tur strauji cēlies līmenis un līdz ar to arī straume pastiprinājusies. No akmeņainajām saliņām pa vidu lielākā daļa jau bija zem ūdens. Bet gājām vien pāri, jo cita ceļa atpakaļ tāpat nebija. Tagad ūdens likās pat vēl ledaināks un, izkāpjot otrā krastā, bijām galīgi pārsaluši. Man pat zobi klabēja. Pārvilkām šo to sausu, kas nu vēl somā bija palicis, iedzērām pa malkam šļivovicu no blašķītes, kuru savulaik atvedām no Slovākijas, un devāmies tālāk.



Strauji satumsa un līdz ar to arī iešana arvien palēninājās, par cik bija jāiet ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu uz akmeņiem, kad turpat apakšā krāc upe – gatava aprīt ikvienu, kam paslīdēs kāja. Vienīgi, kad tikām līdz ezeram, likās jau mierīgāk, ar vienīgo atšķirību, ka bija palicis vēl tumšāks. Sākām izmantot vienīgo līdzi paņemto galvas lampu, kurai visai drīz nosēdās bačas. Varēja arī dzirdēt, kā pavisam blakus kāds izskalots akmens ar plunkšķi iekrita ūdenī. Mārtiņš vēl pajokoja, ka vo – zivs!

Lai mazinātu situācijas dramatiskumu, izlēmām kaut ko padziedāt, bet vienīgais, kas man ienāca prātā, bija dziesmiņa no "Emīla nedarbiem": "Velk nu man ķēve sirmā, kaulu kambars numur pirmā, ceļš ja līdzens gadās..." Toties, kad tikām līdz tuvējai upītei, aiz kuras pavisam netālu jau bija mūsu nometne, neskaitot, ka tā jau neko vairs nevarēja redzēt, uzradās vēl arī migla. Bet nevis lēnām, ka var redzēt, kā tā nāk, bet hops – un ir. Cik nu vēl varēja redzēt, pār upi pārlīdām tāpat kā iepriekš – pa baļķiem, vienīgi Egīls piesmēla zābaku, bet Mārtiņš, tumsā metot mums uz otru krastu koku, pie kā pieturēties, trāpīja man pa plecu. Nebija sāpīgi, drīzāk rēcīgi. Kad gājienu vajadzēja turpināt pa meža taku, bija jau tik tumšs, ka pat izstieptai rokai plaukstu nevarēja redzēt. Pirmās grūtības bija vispār atrast takas sākumu kaut kur krūmos, un otrās grūtības – uz viņas noturēties, jo gājām vienkārši uz aklo, tausties ar rokām vai priekšā nav šķēršļu un ar kājām, mēģinot sazīmēt, uz kuru pusi tālāk varētu aiziet līkumainā taka. Dienā to attālumu varētu 10 minūtēs noiet, bet tagad mums tas aizņēma kādas reizes piecas ilgāk. Tomēr beigās visi līdz teltīm tikām, un labi, ka teltis un visas mantas bija savās vietās, jo bijām taču to visu atstājuši likteņa varā pa dienu.



Uztaisījām tēju pirms gulētiešanas un tad visi vienkārši atplīsām. Pulkstenis bija ap 1niem naktī.

22.07., svētdiena
Pēc vispārējā plāna bija paredzēts šodien doties uz krāsainajiem ezeriem, kas sanāk pa taku augšup kalnā, no vietas, kur atrodamies, bet, par cik vakar mums bija ekstrēma nakts, tad šodien atļāvāmies visu dienu čilot un nekur uz priekšu nekustēties. Pamodāmies ap 10iem – 11iem un brokastis ēdām tikai ap 13iem. Bija sajūta, it kā vakar būtu tusēts kādā klubā. Nu jā, bija jau arī tusiņš, tikai nevis klubā, bet pa slideniem, bīstamiem akmeņiem.

Pēcpusdienā mūsu nometnei gāja garām viens ceļotāju vīriņš. Uzcienājām viņu ar tēju, bet viņš mūs ar "gotiņas" končām. :) Stāstīja, ka katru vasaru brauc šurp un strādā par pavadoni kalnos gan grupām, gan individuāli un šobrīd viņa klients vēl rāpjas lejā no kalna. Viņš arī izskatījās pēc tāda īstena kalnu meža vīra, kurš kalnu bezceļos jūtas labāk nekā lielpilsētu perfekti iekārtotos birojos.

Kamēr tērzējām un dzērām tēju, no kalna nonāca arī viņa klients, kā viņš viņu sauca, bet mēs uzreiz iedevām kļičku – pacients. Tāds tipisks Maskavas klerks, apkāries ar rāciju un GPS, oranžām saulenēm uz acīm un mocekļa sejas izteiksmi. Izskatījās vēl pārgurušāks nekā mēs pēc vakardienas, kamēr viņa pavadonis vēl arvien enerģijas un spēka pilns.

Tad vēl no kalna noskrēja viens krievu džekiņš – arī maskavietis, un izmisis stāstīja, ka vot viņš tādā situācijā nokļuvis, ka tjipa atpalicis no visiem, apmaldījies, un lūdz karstu tēju. Iedevām. Kamēr viņš dzēra tēju, pa to pašu taku nonāca pārējā viņa grupa un izrādījās, ka viņš ir nevis atpalicis, bet kaut kā apkārt pa priekšu aizdejojis.

Interesanti arī tā uz vietas padzīvot kalnos, bet man jau atkal kārojās nomainīt ainavu. Rīt mēs to izdarīsim. :)

23.07., pirmdiena
Cēlāmies ap 7:00, brokastis, sapakojāmies un devāmies uz Krāsainajiem ezeriem. Gājienam ierēķinājām 3 stundas, bet aizgājām drusku ātrāk, lai arī nepavisam nebija viegli rāpties tādā stāvumā ar somam uz muguras. Labi vēl, ka daļu paikas atstājām zabroskā noslēptu mežā, jo plānojām pēc pāris dienām tur atgriezties. Mežā gandrīz uzkāpu palielai čūskai, kura izskatījās no odžu sugas – melna un ar zig-zagu pār muguru. Brrr...

Nobāzējāmies pie baltā ezera ap pusdienlaiku un atlikušo dienas daļu nolēmām pavadīt katrs pēc saviem ieskatiem. Mēs ar Egīlu nolēmām uzkāpt tuvējā virsotnē, kuru nosaucām par Debesu vārtiem, jo tieši tā tie izskatījās no apakšas – divi lieli klintsbluķi izskatījās kā vārtu stabi un viņiem pa vidu zilas debesis.



Kāpiens sanāca ~40 min un beigās izrādījās, ka aiz Debesu vārtiem ir Debesu klajums, aiz kur nākamais kalns – vēl augstāks. Tajā uzkāpu tikai es, lai pavērotu ainavu no vēl augstāka skatu punkta, lai gan varēja kāpt arī vēl augstāk. Par cik atradāmies ~2500 m augstumā, koku vairs nav, tikai sīki krūmi, zālīte, kalnu puķes un šķautņaini akmeņi, un sniegs pavisam netālu. Bet no Debesu vārtu augstuma bija iespēja vienlaicīgi redzēt divus no trim krāsainajiem ezeriem, no kuriem otrais koši zils un ietek pirmajā t.i. baltajā. Izskatās, it kā tinte ietecētu ūdenī.



Kad laiks sāka samākties, steigšus devāmies lejup, lai nedabūtu lietu. Bet beigās mums no lielā lietus tika tikai mazs smidzeklis. Lielo gāzienu dabūja ieleja, no kuras šorīt ieradāmies. No augšas labi varēja redzēt, kā tur līst lietus. Pēc lietus varēja dzirdēt, kā nokrīt pa kādam akmenim mums aiz muguras. Bet mūs tas neapdraud, jo lieli nogruvumi tur izveidoties nevar un akmeņi tāpat mūs nesasniedz. Toties aiz ezera, otrā pusē, skaidri redzējām sniega lavīnu kopā ar akmeņiem noejam no kalna kores. Skaņa arī bija baisa, kad tāda masa nāk lejā... Bija arī daži akmeņu nogruvumi, kurus tikai dzirdējām, bet redzēt nevarēja. Nu jā – kalniem tomēr nav miermīlīga daba un, atrodoties tajos, gribot negribot ir jāpielāgojas tiem un jāpieņem to noteikumi...

Vēl atpakaļceļā no Debesu vārtiem redzējām pāris lielākus dzīvnieciņus par burundukiem ar garāku, gaiši brūnu spalvu. Izskatījās pēc suslikiem vai kaut kā tāda. Bija arī daudz viņu alas. Un virs galvas laidelējās kalnu ērglis...



Starp citu, šodien iedomājos, ka, piemēram, lai tādā vietā, kā šī, gribētu aiziet nokārtoties, tjipa paej gabaliņu tālāk un krūmu vietā nolien aiz lielāka akmens. Bet anyway, vienalga un kuru pusi arī nepagrieztos, apkārt n-tos km paveras panorāma... ;)

24.07., otrdiena
Šīs dienas plānā bija izstaigāt bez somām visus trīs krāsainos ezerus un apskatīt arī "Riga turist" kalnu pāreju, kura tā nosaukta par godu pāris rīdziniekiem, kuri kaut kad sen atpakaļ pirmie viņu atklāja un izmantoja. Laikapstākļi mums bija labvēlīgi visu dienu un mēs mierīgi devāmies ceļā. Pārsvarā sanāca iet pa kalnu slīpumiem vai līst pa lieliem, šķautņainiem akmeņiem, starp kuriem bija daudz biezu zirnekļu tīklu un zirnekļi, tādi milzīgi, ar krustu uz muguras. Beidzot tikām arī uz ledāja. Papikojāmies pa sniedziņu jūlija siltajā saulītē. :)



Kamēr ēdām pusdienas trešā ezera krastā, novērojām vairākus spēcīgus akmeņu nogruvumus pie "Riga turist". Tur pakājē tad atradās viena ceļotāju grupa, kura taisījās doties pāri pa pāreju, bet, kā likās, nolēma ierīkot apmetni un iet agri no rīta, jo no rītiem parasti nav nogruvumu, par cik saulīte ledu izkausē pa dienu un tad uz vakaru izskalotie akmeņi nesās lejā.



Mēs gan šoreiz "Riga turist" neizmantosim, bet uz blakus ieleju dosimies pa citu, vienkāršāku ceļu. Lai gan uznāca man kāre arī uz šo avantūru, īpaši jau, kad redzēju, ka visi, kas uz turieni taisījās doties, bija nevis kaut kādi krutie alpīnisti, bet tādi paši kalnu ceļotāji kā mēs. To secināju, kad vakarā blakus mūsu nometnei apmetās vēl pāris ļautiņi, kuri visi taisījās iet pāri "Riga turist". Viņi visi arī nāca mums prasīt ceļu uz turieni. Dažam labam pat bija jau reāli saplīsuši zābīši un vēl dažam labam soma tā ap 40 kg. Toties mēs viņiem laikam likāmies tādi baigie pieredzējušie tūristi ar savām krutajām, oranžajām teltīm, labo ekipējumu un jau perfekti zinot ceļu uz pāreju un kā tur ir.

Vēlāk vakarā pie ugunskura panesās prikoli par burundukiem – vai viņus var ēst, kā būtu kādu noķert u.tml. Iedomājāmies arī, kā būtu, ja mēs tur kādu nodīrātu cepinātu uz iesma virs ugunskura tajā laikā, kad kāds no tiem ceļotājiem atnāktu un prasītu ceļu. Mēs gan izstāstītu, bet piebilstu, ka tikai lai iet uzmanīgi, jo mums tur slazdi burundukiem salikti. ;) Njā – smiekli šovakar šajā atpūtas vietā atskanēja tikai no vienas nometnes. Arī no tā bija saprotams, kuri šodien ar somām uznākuši augšā uz kalnu un kuri vienkārši pastaigājušies pa apkārtni. Lai gan arī "pastaigāties pa apkārtni" nozīmēja gājienu kalnā vairākas stundas un gandrīz tikpat daudz laika atgriešanās atpakaļ.

25.07., trešdiena
No rīta sākām mūsu ceļu lejup no krāsainajiem ezeriem un atpakaļ uz Kučerlas ezera izteku. Secinājām, ka arī ceļš lejup nav nemaz tik viegls, jo muskuļi tāpat tiek nodarbināti, tikai citi. Vairāk slodze sanāk arī uz ceļgaliem.

Mūsu iepriekšējā mītnes vietā pie ezera bijām atstājuši zabrosku – biezajā dubultās plēves maisā saliktu pārtiku un noslēptu krūmos. Lai arī kā bijām centušies, lai mazie grauzēji tur netiktu klāt (pat ar pretodu līdzekli apsmidzinājām maisu), viens caurumiņš tomēr bija izgrauzts un palēnām aiznesta vesela paka ar makaroniem (0,5 kg!). Labs ķēriens tika burundukiem... ;)



Pa ceļam uz nakts mītnes vietu pie Kučerlas upes iztekas atradām pie takas maisiņu, kuram virsū bija zīmīte, uz kuras rakstīts: "Dodamies augšup uz pāreju "Riga turist", un šeit ir pārtika, kuru nolēmām līdzi nenest. Lietojiet uz veselību! Šokolādi varat kausēt karstā ūdenī. Atstājām priekš tās arī mazu katliņu." Un paraksts: "Vashi bratja". Vēl tur bija kilograms prosas, bet paņēmām tikai šokolādi. :) Nodomāju – ir nu gan veiksme – meža vidū dabūt veselu lielu kluci ar šokolādi. Un interesanti arī cilvēki tādi – nashi bratja. Un mēs vēl tieši kā pirmīt bijām runājuši, ka tā gribētos šokolādi… :)

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv