Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Anapurnas lidojums: Lēnā čāpotāja piezīmes

Autore: Ilze Krišlauka [ AUTORE?]
Foto: Ilze Krišlauka, Kristaps Liepiņš
2007. gada novembris, Rīga

[1][2]

Ceļš uz Anapurnas bāzes nometni man iespējams sākās vēl bērnībā, kad vecāku grāmatu plaukta garajā piedzīvojumu un dabas aprakstu virknē savu melno muguriņu spīdināja arī Morisa Ercoga "Anapurna". Turpat līdzās esošo Darela un Adamsones grāmatiņu iespaidā biju ieņēmusi galvā, ka arī šis stāsts ir par kādu zvēru mazuli. Paliels bija pārsteigums, kad grāmata izrādījās par drosmīgu vīru veiksmīgu mēģinājumu sadzīvot ar vienu no pasaules lielākajiem kalniem. Kopš tā laika Anapurnas vārds tepat līdzās vien ir.

Augot interesei par alpīnismu, neizbēgami nonācu līdz klusai domai arī par Himalajiem. Vismaz tos apskatīt, ieraudzīt. Tāpēc Kristapa piedāvājumam doties turp, doties uz Anapurnu, piekritu daudz nedomājot.

Vasaru pavadu krājot spēkus, naudu un gari diskutējot ar sevi par kāpšanu/nekāpšanu plānotajā Tharpu Chuli (Tent Peak) virsotnē. Īsi pirms izbraukšanas, pēc sarunas ar tuviem cilvēkiem un intuitīvas argumentu virknes, tomēr nolemju svaigi papildināto inventāra kaudzi atstāt mājās, un uz Himalajiem dodos nevis tajos kāpt, bet tos baudīt.

02.11., piektdiena – 03.11., sestdiena, Rīga - Deli - Katmandu

Pirmais pārlidojuma etaps Rīga-Helsinki aizrit ātri, bet nervus kutinoši. Mazais autobusveidīgais lidaparāts lēkā kā "amerikāņu kalniņi", gaiss rādās visai nelīdzens, un pilsoņi ar nestabilāku vestibulāro aparātu Somijas galvaspilsētā piezemējas mazliet iezaļgani. Paklīst baumas, ka tas ir tikai sākums, un nolaišanās Katmandu lidostā būšot vēl virpuļojošāka. Pēc ne pārāk garas gaidīšanas atrodam savas vietas Deli lidmašīnā un turpmākās 6 stundas vadām kā nu kurš. Tā kā sēdvieta man trāpījusies nostāk no pārējiem, izklaidējos Markesa, Vivaldi un sarkanvīna sabiedrībā. Un tad jau karstā Deli nakts, ar savādo bezgaisa aromātu, kurā savijas garšvielu smarža, vecu autobusu smārds un visur esošās nenosakāmu dūmu vērpetes…

Caurs miegs kādā nelielā viesnīciņā "Metro Heights", rīts ar caur autobusa logu zibošiem pilsētas kontrastiem. Ērta lidmašīna uz Katmandu priecē ar gardu maltīti un sari tērptām stjuartēm. Gan braucamais, gan piezemēšanās ir cilvēkam daudz draudzīgāka kā eiropeiskajā lidojumā Rīga – Helsinki. Arī Katmandu lidosta šķiet kā miera zeme – klusa, tīra un glīta. Skan rāma tautas mūzika. Pat formalitāšu kārtošana vīzu saņemšanai un imigrācijas anketu sacerēšana nešķiet nogurdinoša. Sagaidītāji, samteņu virtenes un autobuss uz Pokhāru. Aptuveni 200 km mērosim 7 stundās, gida Narajana stāstu lutināti. Brauciens pa šauro kalnu ceļu ir vesels piedzīvojums. Bez nekādiem noteikumiem kursējošā un taurējošā auto plūsma vidusmēra eiropietim ir kas jauns. Glītā Pokhāras viesnīca "Fish Tail Lodge", kuru par gana glaunu apmešanās vietu savulaik atzinuši daudzi pasaules varenie, atrodas uz mazas saliņas Phevas ezera ūdeņos, un nokļūt tur var ar īpašu prāmīti. Iekārtojamies ērtajos mājokļos un pirmā Nepālas nakts ir sākusies. Lai salds miegs!

4.11., svētdiena, Pokhāra

Rīts atnāk ar dūmaku, solītais Anapurnas masīvs paliek miglas plīvurā un noslēpumā tīts. Dienas ieskaņu krāšņu padara tibetiešu bēgļu apmetnes un budistu klostera apmeklējums. Sirsnīgais sveiciens "Namaste" ļauj justies atbrīvoti. Biklu roku iešūpots rāmi griežas lūgšanu rats. "Om Mani Padme Hum" -, arī mūsu vietā noskaita kāda tibetiešu sieviņa.



Budisms, vistolerantākā un iecietīgākā no ticībām, savu rāmo mieru dāsni ielej arī manā mūžam skrienošajā būtnē. Šķiet ar šo mirkli atvaļinājuma īstā noskaņa ir palaista savā vaļā. Lēni un nesteidzīgi. Turpat ciematā darbojas paklāju austuve, garā rindā izkārtojušies suvenīru pārdevēji. Ganās govis, rotaļās bērni, no krāsainu tērpu ieloka plaši smaida saules staru un līksma dzīvot prieka grumbu izvagotas sejas.

Brīvgaita Pokhārā šokē ar to, ka šoka nav. Itin nemaz. Draudētais kultūršoks un sagurums no pūļiem sevi neliek manīt ne par mata tiesu. Jūtos brīvi, droši un omulīgi. Gandrīz vai labāk kā savā ikdienas trasītē "mājas – darbs". No daudzajām skaņu ierakstu lāviņām skan tautiskas melodijas, smaržo garšvielas, ziedi un dūmi, pastaigājas govis, joņo auto un mopēdi, savās gaitās dodas dāmas krāšņos sari… Dzīve rit savu gaitu rimti un nelatviski priecīgi. Maķenīt vēlāk, vicinot maciņus ezermalas iepirkšanās ieliņas bodīšu virknēs, somā iegulst pirmais kompaktdisku pusducis. Mājiniekiem vēl ilgi nāksies samierināties ar manā tuvumā skanošām budistu lūgsnām un nepāliešu tautasdziesmām. "Resham Firiri" melodijai labi piedienētu arī latviski vārdi. Eiropeiskas un piesardzīgas ir pirmās dienas pusdienas, tām seko mazliet sirreāls brauciens ar laivu uz ezera salas hinduistu templi, kāds skaists ūdenskritums, alas, vēl kāda bēgļu apmetne.



Ekskursiju skrējiens kļūst mazliet nogurdinošs. Pašu radīto maršrutu velniņš manī vicina asti un atgādina par priekšrocībām dienu plānot saviem spēkiem. Lai nu kā, redzēts ir daudz, diena ir galā, lai no rīta sāktos pa īstam. Sāktos ar Himalajiem. Šķirojam mantas, ko atstāt viesnīcā, ko ņemt līdzi. Nākas piedomāt īpaši rūpīgi, jo dažādu apsvērumu dēļ savu iedzīvi nolemju stiept pati, neizmantot nesēju pakalpojumus.

5.11., pirmdiena
Naya Pul (1070 m) – Ghandrung (1940 m)


Diena atkal sākas ar dūmaku. Joprojām nekas neliecina, ka rokas stiepiena attālumā ir Pasaules Lielākie Kalni. Himala. Himalaji. Pēc karaliskām brokastīm dodamies uz trekinga starta vietu Naya Pul. Te arī pēdējais punkts, kur pēc nelielas piepūles izdodas iedarbināt mobilos telefonus. Turpmākās 10 dienas būsim bez sakariem. Mazliet nebēdnīgs prieks iezogas mūžam skrejošo, naudas pelnīšanas un ģimenes pienākumu dīdīto ceļabiedru sejās - tik ilgs laiks bez telefona zvaniem bieži negadās. Mazo tehnikas brīnumu iesākumā izmantošu kā modinātāju, bet arī tam jau pēc dažām dienām nebūs nekāda nozīme.

Pirms vēl esam sākuši iet, cieši kā dadzis mums pielīp kāds tibetiešu puisis ar visādiem pārdodamiem nieciņiem. Komunikācijas process beidzas ar to, ka Edgars apmaiņā pret šokolādi tiek pie mīlīgas rokassprādzes. Tāds visai naturāls barters. Pirmie trekinga soļi šķiet neveikli, kā nu ne, sen nav tik gari čāpots, un vēl ar lielo somu. Jau takas sākumā tiek pārbaudītas mūsu trekinga atļaujas, tiekam iegrāmatoti pamatīgā kantorkladē. Virzāmies gar nelieliem namiņiem, cauri rīsa laukiem, mielojot acis pie šejienes iedzīvotāju krāšņajiem tērpiem un saulainajiem smaidiem. Dziedošais "Namastē" jau ir kļuvis par vārdu krājuma neatņemamu daļu. Uzduramies sarkankarogotam maoistu postenim, kur pēc stundu ilgām diskusijām nākas šķirties no naudas čupiņas (tiesa, krietni krietni mazākas, nekā sākotnēji prasīts!). Mūsu pašu drošības labā, it kā…

Pa taku savās gaitās skraida sīciņi bērneļi, jaukajās skolas formās izskatīdamies pēc visīstākajiem rūķīšiem. Mazie cilvēciņi visai neatlaidīgi demonstrē savas angļu valodas zināšanas vaicājot pēc saldumiem, pildspalvām un foto. Laiku pa laikam kāds pretimnācējs apvaicājas no kurienes esam. Savādi skan mūsu zemes nosaukums nepāliešu versijā – Latria. Ar Latria vārdu sastapsimies visā turpmākajā pārgājiena laikā. Reti kuram padodas pareizā izruna. Bet "Latrias" atrašanās vietu visērtāk raksturot kā zemi "starp Poliju un Zviedriju". Baltijas valstis maz kādam ko izsaka, lai gan gadās arī pa zinātājam.



Pirmo kalnu nakti vadām "lodžā" "Mountain View" - askētiskā, omulīgā viesnīciņā ar visu eksistencei nepieciešamo. Turpat dažādus spīgulīšus tirgo tibetiešu sievietes, dažiem no grupas pēc lēnas un pacietīgas kaulēšanās izdodas tikt pie visai jaukiem pirkumiem. Pasūtam vakariņas, viss te ir svaigs, kā laukos pie vecmāmiņas. Mūsu ierašanās dēļ dzīvību zaudē pat kāda vista. Gandrīz iegribās kļūt par pārliecinātu veģetārieti. Pārsteidz plašā un garšīgā, maciņam draudzīgā ēdienkarte, kas saglabāsies visā ceļojuma garumā, cenām vien mazliet pieaugot proporcionāli augstuma metriem. Līdzpaņemtā ogle un Immodiuma tabletes tā arī paliks neizsaiņotas. Ja paredzēts iet tikai trekingā, prīmusu un katliņu līdzi var nestiept, tāpat kā telti un paklājiņu. Silts guļammaiss gan ļoti noder. Atklājam ingvera un citronu tēju lieliskās garšas.

6.11., otrdiena
Ghandrung (1940 m) – Chomrong (2170 m)


Lai arī šodien pieveicamā augstuma starpība izskatās stipri neliela, reāli tas ir fiziski visai smags "augšā – lejā – augšā" pasākums ar stāviem kāpumiem un kritumiem. Laiks joprojām ir nomācies, kas varbūt pat ir labi, jo nav jācīnās ar tveicīgu karstumu. Žēl tik, ka lielos kalnus joprojām neredz. Virzāmies lēni, tomēr ātrāk kā paredzēts norādēs. Shēmās un kartēs plānotais temps šķiet domāts pensionāriem un ļoti lēniem gājējiem, kam uz trekinga beigām pievienošos arī es. Jau tuvu mītnes vietai burvīgajā Chomrong ciematā sāk līt lietus. Omulīga viesnīciņa, sagaida ar pārsteidzoši siltu dušu un miniatūriem kambarīšiem ar baltām gultiņām. Mūsu vizītei par godu atkal dzīvību zaudē kārtējā vista. Vakara gaitā Kristaps "piedraud", ka rīt būšot baigi dūšīgi jāčāpo, teju no tumsas līdz tumsai, lai iegūtu papildus laiku kāpienam Tharpu Chuli. Drusku pat saķeru kreņķi, īgņojos, ka nebraucu taču uz šejieni ātruma rekordus stādīt. Gribu iet lēni, redzēt un sajust. Laikus liekos gulēt un cītīgi mēģinu aizmigt klausoties pamatīgā jampadracī aiz loga. Ciematā rit kādi svētki, jautra tautas mūzika un dziesmas nenorimst ilgi.

7.11., trešdiena
Chomrong (2170 m) – Himalaya Hotel (2870 m)




Diena sākas ar stāvām kāpnēm lejup – augšup. Eju ne pārāk ātri, bet neatlaidīgi, prātojot par to, ka līdz tumsai tak jātiek līdz galamērķim. Kādā tējotavā mūsējie bauda kārtējo "lemon tee", nesos garām ar domu, ka nav laika tādām izklaidēm, jāskrien, jāskrien, līdz Edgars mani piebremzē ar mierinošu paziņojumu, ka ar visu vilkšanos grafiku esmu apsteigusi par stundu. Tas priecē. Atslābstu un cenšos baudīt atvaļinājumu. Daudz bildēju, daudz dzeru tēju, pļāpāju ar cilvēkiem. Mani uzrunā kāds vīriņš no Singapūras, kurš rāmi soļo pa taku gida un nesēja pavadīts. Stāstu viņam, rakstu un zīmēju, kur ir tālā zeme Latvija. Vai mums visas sievietes tik stipras un drosmīgas, ar lielu somu un vienatnē? Bet protams! Vīrs apsolās mājās aizbraucot noteikti sameklēt plašāku informāciju par šo noslēpumaino ziemeļu tautu.

Līst lietus, par to īpaši nebēdāju. Arī pielijuši un dubļaini džungļi ir piedzīvojums, bet moderno tehnoloģiju radītais apģērbs ir tik ērts, ka pat piemircis kreņķus nesagādā. Solis aiz soļa, augšup un uz priekšu. Eju lēni, tā lai neaizelstos, cenšos noturēt vienmērīgu elpošanu gan kāpumos, gan kritumos. Tomēr dienas beigās mugura ir slapja, un prieku sagādā pat ledaina duša un drēbju mazgāšana strautā. Svaiguma sajūta ir vērtē. Istabiņā šoreiz iekārtojamies sešatā. Pirmo reizi izteikti jūtams elektrības trūkums, ļoti noder līdzpaņemtā svece. Vakariņas atkal ir karaliskas. No ceptiem kartupeļiem un "spring roļļiem" līdz pat kārtīgā malkas krāsnī ceptām picām. Vareni! Šķiet šie pārmaiņas pēc būs tie kalni, pēc kuriem bikšu dibens neatkarāsies, neraugoties uz milzīgo slodzi.

8.11., ceturtdiena
Himalaya Hotel (2870 m) – Annapurna Base Camp (4130 m)


Šodien pamatīgs kāpiens augšup. Pa ieleju veļas pūkaini miglas vāli, redzamību tuvinot minimumam. Iesākumā soļojas labi, bet pieaugot augstuma metriem paliek kļūst arvien smagāk. Acīm redzami mainās veģetāciju robežas, spirgto zaļumu nomaina akmeņu pelēkums.



Aptuveni 3500 augstumā sajūtu pirmās veselības problēmas. Par sevi atgādina pazeminātais asinsspiediens, kas nereti mēdz pačakarēt dzīvi arī ikdienā. Uz priekšu kustu raiti, bet esmu tādā kā pusģībienā. Sāku apsvērt, vai nevajadzētu palikt Macchapuchre Base Camp (M.B.C., 3700 m), un ceļu uz Anapurnas bāzes nometni turpināt jau rīt. M.B.C. sastopos ar ceļabiedriem, kuriem kopīgiem spēkiem izdodas uzdabūt mani ciešamā formā. Pēc saldas tējas spaiņa un dažām omīšu drapītēm jūtos jau gandrīz labi, un soli solī ar Vinetu un Edgaru virzos augšup. Migla pamazām pārvēršas lietū un slapjdraņķī. Līdz finišam vēl atlikusi nepilna stunda, pēkšņi Ilona izmanto brīdi, kad esmu noņēmusi mugursomu, lai uzliktu tai lietus apvalku un samaina manu nesamo pret savu stipri vieglāko. Strīdēties nav spēka, vien noskatos kā grupas smalkākā un vismazāk pieredzējusī meitene žirgti aizcilpo ar pamatīgo mugureni, bet es palieku ar viņas nelielo somu plecos. Pamazām sāku kauties ar "$&%! ko es te daru?!" domām.

"Lodža" istabiņās valda pamatīgs aukstums. Sirdi silda vien sniega pārslas aiz loga, leduspuķes rūtīs un līdz atnestās svecītes mirga. Veselības problēmas parādās arī citiem. Gulēšana šajā augstumā un aukstumā neko salda vis nesanāk.

9.11., piektdiena
Annapurna Base Camp (4130 m) – Macchapuchre Base Camp(3700 m) – Annapurna Base Camp (4130 m)




Rīts atnāk skaidrs un pasakaini skaists. Nopietnākā grupas daļa, kuru plānos ir kāpiens Tharpu Chuli, dodas testa pārgājienā Kristapa vadībā, bet nelielais nekāpēju pulciņš Mohana vadībā pakāpjas pretim kādai nelielai virsotnītei līdzās A.B.C.. Skaistums ir neaprakstāms. Fotografējamies, baudām tēju, nespēju vien noticēt mazliet nereālajai sajūtai esot pasaules lielāko kalnu ielenkumā. Lai diena nebūtu gluži lieki nonīkuļota, kompaktā un jaukā kompānijā aizstaigājam līdz 1,5 stundas gājiena attālumā esošajai M.B.C. uz tasi tējas. Pa ceļam daudz bildējam. Šķiet tikai tagad atrodu savu īsto tempu – tādu kā rāmu pastaigu, ik pa laikam piestājot papriecēt acis. Pēcpusdienā visi saskrienam vērot un fotografēt maģisko brīdi kad saule pirms nozust aiz horizonta zeltaini krāšņi izgaismo svēto Macchapuchre virsotni. Skats ir patiesi fascinējošs.


Skats uz Macchapuchre virsotni (šī bilde skatāma arī atsevišķā lapā, liela!)

Sapriecājos, ka jūtos labi, ka aklimatizācija ir izdevusies, bet vēlāk izrādīsies, ka gavilēju pāragri. Vakara sapulcē par gājienu uz Tharpu Chuli virsotni izšķiras tikai 6 kāpēji – pēkšņi uzkritušais sniegs maršrutu ir padarījis visai pinķerīgu un riskantu, augšup dosies tikai pieredzējušākie un spēcīgākie. Dienas izskaņu suminām ar ābolu pankūkām un kakao. Punktu tam uzliek Vinetas aiztaupītā kondensētā piena kārbu. Kur vēl ideālākas vakariņas vairāk kā 4 km augstumā! Ar mierīgu un saldu miegu sākusies nakts nez kāpēc pārvēršas par pamatīgu salšanu un plosīgām galvassāpēm, no kurām neglābj pat Ibumetīna tablešu pārītis. Nemierīgi grozos, drebinos un skaitu minūtes līdz jaunai dienai. Caurajā nomiedzī dzirdu, kā uz virsotni iziet istabas biedri Ulla un Gaša, bet spēka nav pat tik daudz, lai novēlētu viņiem veiksmīgu kāpienu. Vēlu to klusībā, un no sirds.

10.11., sestdiena
Annapurna Base Camp (4130 m) – Bamboo (2340 m)




Rītausma neko nemaina, galva smeldz gluži kā pēc trakulīgas ballītes un slikta alkohola studiju gados. Grūti pat no migas izrāpties. Normunds jau otrreiz liek lietā savu aptieciņu un veiksmīgi glābj manu pašsajūtu. Ar pašas līdzpaņemtajām drapītēm diemžēl nepietiek. Lēnā solī, daudz fotografējot baltās un skaidrās virsotnes, virzāmies uz M.C.B. Tur padzeram tēju, mana apetīte gan joprojām līdzinās nullei. Kaloriju uzņemšanas nolūkos kusli skrubinu "Virsotnes" omulīgās pārdevējas tālredzīgi ierekomendēto enerģijas briketi, līdz Līga izvelk "Selgas" cepumus un es jūtu sevī sarosāmies visīstāko ēstgribu. Mājas garša, kā nekā! Dzīve sāk atgūt īstās krāsas. Laiks ir skaidrs un skati pasakaini. Ejam ļoti lēni, nolaižamies gandrīz 2 km uz leju. Grupa ir izretojusies teju vai visas Anapurnas takas garumā. Daži kāpj Tharpu Chuli, vēl daži ir aiztraukušies uz priekšu cerībā jau šodien nokļūt līdz karstajiem avotiem, bet mēs tipinām rāmi pa vidu. Vakariņās šoreiz likvidējam līdzpaņemtos un kalnā čakli stieptos pārtikas krājumus. Rudzu maize ar "tušoni" un sīpoliem un paciņu kartupeļputra garšo burvīgi. Vakars aizrit nopietnās sarunās ar viegli filozofisku piesitienu. Pasēdēšanai pievienojas arī Mohans, un pasākums pārvēršas par Nepālas stāstiņu vakaru. Uzzinām, ka viņaprāt pati skaistākā trekinga taka esot "Langtang track".

11.11., svētdiena
Bamboo (2340 m) – Jhinu danda (1780 m)




Diena atnāk dzidra un jauka. Arī veicamais gabals šodien ir neliels, tomēr pamanāmies pēc grafika paredzētās stundas vietā vilkties pat veselas trīs. Čāpojot cauri džungļu zonai pamanām pašus īstākos pērtiķus. Tas uz laimi.



Pamazām atgriežamies pie civilizācijas. Jau atkal acis priecē rīsa lauku saulaini zaļās terases. Nepālieši ir sportiska tauta, pa vidu terasēm manām gan basketbola, gan volejbola laukumus, kas nebūt nestāv tukši. Citur piesaulītē jaunieši spēlē šahu, vai katrā mājā pie namdurvīm izlikta mūsu novusam līdzīga spēle, kas atšķiras tikai ar to, ka kauliņi tiek dzenāti ar pirkstiem. Vietējā "supermārketā" iepērku konfekšu sauju vietējiem bērneļiem.



Ar prieku izbaudu 21. gadsimta reto ekstru – nesteigties. Jo vairāk, ka steigties nav kur. Trakot nav jēga, jo stundām ilga tupēšana lodžā un pārdesmitās tējas krūzes baudīšana viennozīmīgi zaudē pasakaino ainavu izgaršošanai. Bez tam pēc retinātā gaisa briesmām Anapurnas bāzes nometnē nejūtos diez ko stipra. Bet varbūt tā gluži vienkārši ir zīme, ka jāpiebremzē? Nesoties ikdienas tempā no takas skaistuma neko daudz vis nemanītu, tāpat kā parastajā dzīvē starp mājās rūpēm, darba pienākumiem, e-pastiem un telefona zvaniem bieži vien neatliek laiks izbaudīt tos mazos priekus, ko dzīve piespēle vai ik dienu.

[1][2] (stāsta turpinājums)

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv