Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
"…Viss kārtībā, "atslēgu" izgājām!"

Fanu kalni, 2007. gada augusts. Bodhona pa ziemeļu sienu un vēl daži maršrutiņi.
Autore: Svetlana Gucalo [ AUTORE?]
Tulkojums no krievu valodas: Gundega Skagale
Foto no grupas video
2007. gada novembris, Rīga

Jūlijs pietuvojies savam loģiskajam noslēgumam un vienlaikus mūsu Fanu atvaļinājuma sākumam. Mūsu komandas nominālais sastāvs uzjautrina:


Vova (Stepanovs), Vova (Zinovjevs), Vova (Mihnovičs), Vova (Isočenkovs) un, visbeidzot, mēs ar Oļegu.

Diemžēl pēdējais pēc saraksta Vova, veselības problēmu dēļ nedēļu pirms izlidošanas nodeva biļeti, līdz ar to Vladimiru jomā kļuva maķenīt vieglāk. Lai gan problēmu pilnībā neatrisināja – un tā vietā, lai pēc sauciena "Vova!" atbildētu visa nometne, nereaģēja neviens. :)

2007.30.07. Ceļš

Tradicionālās lidostas atvadas, foto piemiņai, sešu stundu nīkšana Pulkovas lidostā Pēterburgā, kas mūsu sirdīs (un maciņos) paliks mūžīgi, pateicoties 400 dolāru pārsteigumam par bagāžas svara pārsniegumu. (Kas ir interesanti, tā bija vienīgā reize, kad mūsu mugursomas un rokassomiņas pārsniedza atļautos gabarītus, atpakaļceļā no Dušanbē mūsu mīļajiem pulkoviešiem bija pilnīgi vienalga, ko un cik mēs vedam – tas iespējams tikai Krievijā).

Ceļš līdz nometnei brīnumainā kārtā ieekonomējās par trīs stundām, jo mūsu šoferim bija mistika atļauja braukt cauri nepabeigtam tunelim, kas saīsināja ceļu par 30 km. Šī būve, saprotams, bija iespaidīga: upe, kas tecēja virs tuneļa, sūcās cauri nepabeigtajām šuvēm, tecēja pa griestiem, gar sienām, - vienvārdsakot, braucām līdz slieksnim ūdenī. Lai gan šī epizode mūsu eksotiskā piedzīvojuma prieku tikai vairoja. Un, lūk, 31. jūlija vakarā mūs jau sveicina Alaudina karogi un Vizbora foto akmenī. Nākamajā rītā jau sākās mūsu skarbā aklimatizācijas ikdiena. Sadalījuši Vovas pa divnieku sasaitēm (lai atšķirtu, lietošu uzvārdu pirmos burtus - Z. un S.) un izveidojuši vienu trijnieku – Vova M. – Oļegs – Sveta, dodamies uz Alaudina pārēju, kur pavadījām vairākas dienas.



Fanu kalni mūs sagaidīja ar lietus smāķi, kas, tuvojoties vakarpusei, pārkvalificējās sniegā un krusā, kas ilga līdz pat diviem naktī. Starp citu, šī diena visā mūsu kalnu laikā bija vienīgā ar tik nelabu laiku, tāpēc mēs pārāk ilgi uz māti dabu sliktu prātu neturējām, un, saulei lecot, no rīta mundri devāmies savā pirmajā treniņizgājienā.



2007.03.08. Pik Severnij pa Z ribu, 2B (RUS), PD



Mūsu kāpienam izvēlētā objekta popularitāte iespaidīga – šodien bez mūsu drošsirdīgās komandas uz Ziemeļu virsotni pa trijnieku maršrutiem kāpj augšā vēl divas maskaviešu grupas. Vakar pamalē izveidojušies nokrišņi, bez šaubām, ietekmē mūsu virzīšanos uz priekšu, tomēr pēc piecām virvēm, īpaši uzmundrinoša iznāk stīvēšanās caur klinšu caurumu priekšpēdējā virves posmā, un jau deviņos no rīta, aizelsušies, bet apmierināti, mēs stāvam virsotnē. Rīt jauns kāpiens.

2007.07.08.Alaudin pa D kontrforsu caur "Buru"(Parus), 4A (RUS),D



Alaudins sagaidīja mūs ar drēgnu rīta vēju, asām klintīm un kāpēju pūli, kas visdažādākajos veidos no visām pusēm centās sasniegt virsotni. Svētceļojumā gāja jau redzētie maskavieši - pa divnieku, 4B, pa mūsu 4A un, Dievs tik vien zina, pa kurieni vēl. Vienvārdsakot, virsotne, kurā starp mūsu draudzīgajām valstīm notika rotācija ar zīmītēm, nekļuva brīvāka arī stipri pēc pusdienas.





Kopumā, plāni lēnām sāka realizēties, un nākamā mūsu sarakstā bija...





...2007. 07.08. Čapdara pa Z kori caur "Sfinksu", 5A (RUS), TD



Skaists, loģisks maršruts pa ziemeļu kori, kā pa pīķa asmeni. Apkrāvušies ar mugursomām, mūsu nenogurdināmā trijotne devās uz Tolbasa pāreju, cerot grandiozo plānu īstenot divās dienās. Tajā pašā laikā Vovka S. un Vovka Z. noskatīja Čimtargu pa 4A, tas ir, pēc 48 stundām mūsu ceļiem vajadzēja krustoties kaut kur lejā, visticamāk, kādā tējnīcā.

Pieeja izrādījās šausmīga. Četru stundu kapājiens pa visnotaļ stāvu nogāzi atņēma spēku, tāpēc, nonākot dvēseli aizkustinošā vietā pie sniedziņa uz pirmsmaršruta nobirām, mēs uzslējām telti. Kā pēc tam izrādījās – pāragri, nometni vajadzēja celt augstāk pēc pusotras stundas kāpiena – tieši zem maršruta sākuma. Šī kļūda mums maksāja lieka laika patēriņu un pāris neizgulēta miega stundas.





2007.08.08.

Oranži krāsotā rīta iedvesmoti, skanot Vovas mundrajam lozungam "rajona labākais margu licējs Mihnovičs gatavs aizmargot, kur vien vajag, diena vai nakts", mēs, klusu lamājoties zem smagajām mugursomām, līdz vakaram nokļuvām pie Zaķu (Zaici) žandarma. Zem tā atklājām gandrīz ideālu plauktiņu un pievērsāmies tējai un zupiņām. Situāciju mazliet drūmu darīja fakts, ka dienā Vovam pa roku trāpija akmens, taču viņš, sekojot savam rīta zvērestam, vīrišķīgi turējās un neizdvesa ne skaņu. Satumsa, un mēs draudzīgi sākām krākt.

Aklimatizācija iet kā pa diegu. Rīt – kāpiens pa sniegu.





2007.09.08.

Iziet aklimatizāciju uz 5A – interesants pasākums. Rīta posmu tā arī nosaucām – "lielais elsiens". Septiņas virves uz 45º firna prasīja 4,5 stundas. Oļegs, kurš acīmredzot jau bija izkāpelējes pa klintīm, ar prieku, nodeva vadības grožus manās un Vovas rokās. Mēs, izmantojot viltīgu trijnieka pacelšanās sistēmu ar margām uz trīs ledusāķiem, virsotnē nonācām ap plkst. 3iem dienā.

Saskaņā ar aculiecinieku vārdiem – ja virsotnē netiek līdz plkst. 12iem – jānakšņo! Ar prieku sekojot šim padomam, uzvāram tēju un kalnu apetīti remdējam ar atlikušajām kaloriju rezervēm. Priecājamies par brīnišķīgo saulrietu un vēja aukām, starp citu, uz pirmsvirsotnes kores ir brīnišķīgs laukumiņš ar telstvietu.



Nākamajā rītā nolaišanos centāmies realizēt maksimālā ātrumā, jo uztraucāmies par lejā gaidošo puišu nerviem (mēs bijām bez rācijas!). Taču mūsu reaktīvā nolaišanās ieilga līdz 8 stundām (mēs to varam atļauties, mēs no Baltijas…:)). Situācija bija jāmīkstina ar plovu un aukstu alu tējnīcā un zvērestu par sakaru līdzekļu klātesamību. Uzzinājām, ka mūsu otrajam Latvijas grupējumam (Vovam S. un Vovam Z.) neizdevās veikt iecerēto maršutu. Vova Z. sasaldējās un saaukstējās, šo kaiti kopīgiem spēkiem likvidējām tuvākajās dienās.



Saskaņā ar plānu – divas dienas paredzētas rētu dziedēšanai. Diemžēl mūsu trio pārvērtās par duetu, jo Vovkas rokai pēc vietējā vārdotāja ekzekūcijas piecas dienas bija jābūt miera stāvoklī. Pēc apsmadzeņošanas, parēķinājuši, cik divatā nāktos stiept uz ledaino Baltiku nr. 7, un uzmundrināti ar Rufinas Grigorjevnas komentāru, ka šo maršrutu neviens nav gājis jau desmit gadus, mēs ar Oļegu sākām studēt bibliotēkas materiālus, tīrīt un pakot savas grabažas un meditēt pirms sešinieka.

2007.13.08. Austrumu Bodhona pa Z sienu, Kudinova maršruts, 6A (RUS), ~ED1/ED2



Pēc svara piemešanas, jautājums par to, ņemt ēzeli pieejai jeb nē, atrisinājās pats no sevis. Pirmdienā, 13. augustā (brīnišķīga kombinācija!) mūsu centīgais lopiņš ar nesaudzīgo dzinēju pie astes divu stundu laikā aiztransportēja mūsu bagāžu līdz "dzimtajai" Tolbasa pārejai. Tur divatā izbaudījām dabu, brīnišķīgos skatus, vēju un Kalnu. Pieeja maršrutam, maigi sakot, bija riebīgi nejauka. Stundas divas pa nodriskātām nobirām lejup, pēc tam vēl divas pa birstošu ledus morēnu augšup.

Tuvojoties vakaram, uzcēlām mūsu mājiņu uz jauka plauktiņa un apsēdāmies pavērot skatu. Mūsu Siena stiepās debesīs, augšēja daļa pat nebija saskatāma. Uh – un mums tur rīt jādodas!

Tā, lūk, sākās mūsu dzīve kalnā...

14.08. Pirmā diena.

Ceļamies piecos, izejam 6.30. Konkrēta apraksta nav, ir tikai fotogrāfija ar maršruta līniju, kas sadalīta pa 300 – 400 m posmiem ar orientējošo grūtības pakāpi. Aptuvena nakšņošanas vieta. Pie klintīm pienākot, top skaidrs, ka būs jālien ne tur, kur vajag, bet, - kur sanāk, jo zem sienas paslēpies rēgains rankļufts (plaisa vietā, kur sniegājs saskaras ar klintīm, red.), kuru var pāriet tikai vienā vietā pa apšaubāmas kvalitātes sniega "tiltiņu".

Apmēram nojaušot pārkari, ar kādu apveltīts maršruta sākums un saglabājot filozofisku skatu uz notiekošo (sešinieks, tomēr…), sākam savu vertikālo ceļu augšup.

Pārkare, godīgi sakot, sagādāja rūpes, taču augšpusē tai bija patīkams bonusiņš - frenda, stoppera (klinšu reljefam izmantojami drošināšanas elementi, red.) un cilpas simbioze. Pēc atgriešanās dzimtajā ēdnīcā īpašniekus noskaidrojām – tie bija maskavieši, kas bija spiesti dulferēties (nolaisties lejā pa virvi, red.) lejā pa šo maršrutu, jo vienam no dalībniekiem trāpīja akmens. Starp citu, akmeņi maršrutā lidoja, ka maz nelikās. Skaņas "frrr", kas mijās ar "babaa-aah!!", no Bogdanskova maršuta, tuvojoties otrās dienas vakarpusei jau bija kļuvušas pierastas, bet ledājs zem mums bija gluži melns no akmens "granātām".

Tā, zem akmeņu apšaudes pagāja mūsu pirmās divpadsmit (no sestās līdz nobiru-plauktu grūtību kategorijas pakāpei) virves, un jau vakarpusē, ar skopu asaru atvadoties no aizejošās saules, kura visu dienu tā arī palika kaut kur pa labi (lūk, ziemeļu sienu jaukumi!), sasniedzām ilgi gaidīto sniega plauktiņu. Saskaņā ar aprakstu tas solīja mums "komfortablu gulēšanas naktsmītni"…

Ha! Lai neteiktu vairāk. Nu, naktsmītne tik tiešām bija komfortabla un guļama, taču mūsu sniega plauktiņa vietā bija kaut kas starp ledu un dubļiem, ar akmentiņiem virspusē (starp citu, arī te šāva...). Atsaucot atmiņā rankļuftu, bija jādomā, ka kaut kas līdzīgs (respektīvi, sniega trūkums) sagaida mūs ar tālāk, tāpēc attīrījuši dubļos zem ledus nogāzītes laukumu, gājam gulēt ar domu no rīta celties agrāk, lai izspruktu bez zaudējumiem no akmensbīstama ledus.

Pamatīgākais šās dienas iespaids – 20 kg smagā mugursoma. 15 kg plecos, pārējais virvītē, kas uz katra soļa čakarēja ārā Oļega liktos ieliktņus un frendus. Oļegs arī gāja ar mugursomu, tiesa, vieglāku, bet sestās grūtības kategorijas virvēs to vajadzēja ņemt nost. Respektīvi, pasapņojuši par tādu nesēju, kas uzstieptu mantas pa 6A, mēs aizmigām saldā bērnu miegā.

15.08. Otrā diena.

Doma par agro celšanos bija laba. Pārmetuši krustu, piecas virves pa ledu burtiski noskrējām un bijām zem kārtējās sienas, tā sauktā, atšķēluma (otkol). Tālāk haļavas bija mazāk. Sākās kāpšana ar MAP (mākslīgie atbalsta punkti, red.), kas mūsu priekam un pārsteigumam mijās ar brīnišķīgiem sēdus plauktiņiem. Klintis rotāja dažnedažāda izmēra ūdenskritumiņi un strautiņi, labi, ka ne mūsu maršrutā. 10 virves un dvēseli iepriecinošs plauktiņš ar ūdeni ilgi gaidītajai tējai – nopelnīta atpūta, atdzīvinošas vakariņas un miegs.

26.08. Trešā diena.

Mūsu darba kolektīvā rīta celšanās notika 4.50. 16. augusts nebija izņēmums. Vakardienas centieni mūs bija aizveduši kaut kur sienas kreisajā pusē, augstuma ziņā mēs bijām kaut kur otrās trešdaļas sākumā. Rīts sākas jauki – vertikāls monolīts, izdaiļots ar ūdens tērcītēm. Uzmudrinoties ar rēgošo no turienes švellera āķi, Oļegs pārliecinoši uzsāk uzbrukumu sienai. Kā balvu pēc metriem septiņdesmit saņemam svaigu cilpiņu (kā vēlāk noskaidrojas, šī nebija maskaviešu atstāta) un otru sniega (precīzāk, ledus) plauktiņu, kas izved mūs pie sienas centrālās daļas kores pamatnes. Pa labi vareni pārkāries ar akmeņiem piešautais Bodhona ledājs. No ceļa nomaldīties nav iespējams, lienam pa kori, kamēr ir spēki un gaisma. Ap pieciem vakarā jūtam galamērķi. Rodas jautājums – "būt vai nebūt" mūsu nometnei tieši šeit un tagad – deguna priekšā ļoti vilinoša teltsvieta. Dažreiz pat augstākie spēki palīdz rast atbildes, tikai nereti tas notiek nervus kutinošā veidā. Ar vieglu rokas vēzienu pārdomās iegrimušais Oļegs nebūtībā aizsūta savas brilles. Līdz ar to, principā, Bodhonas stāstu ar to arī varētu beigt. Klusu lūdzot Dievu, dulferējos uz leju metrus 40, un kad pēdējā cerība jau zudusi, zem jauka akmentiņa ieraugu brilles – kā dzīvas. Ņēmuši vērā skarbo brīdinājumu, liekamies uz auss.

17.08. Ceturtā diena.

Sākas kā parasti, un beidzas – galu galā – arī kā parasti - ar naktsmītni, taču ar ekstrīma elementiem pa starpu. Pēc piecām vienkāršām virvēm nonākam pie atslēgas – klinšu Bastiona – 320 metru gara sestās grūtības kategorijas klintšu posma. Dziļi ievilkuši plaušās gaisu, veicam divas vertikālas virves un atduramies pret labajā pusē tekošu ūdeni, bet kreisajā – "jauko" karnīzi.

Pēc apraksta pirmgājēji līda tieši gar kaut kādu "strautu", tāpēc dodamies uz labo pusi slapjumā tieši iekšā. Nu, lūk, no augšas sāka birt arī sniedziņš – pavisam jauki. Tieši, lai izietu atslēgas vietu. Pamocījušies savu pusstundiņu un ziedojis drošināšanas ieliktni, Oļegs saka, ka tomēr "vajag rakt pa kreisi", un sākam apstrādāt nepievilcīgo kaktu. Finālā ieberžamies drūpošā ellē, kas neļauj iesist šlambura āķi, nav nekādas iespējas ielikt drošināšanas starpāķus, karnīze nav izlienama.

Labi, pierunājāt, jāiet tomēr pa labi... Ar savu roku un domu spēku Oļegam tomēr izdotas "iesēdināt" (vsaģitj) vienu šlamburu un mēs veikli dulferējamies lejā, atstājot divas virves. Rīts tomēr gudrāks nekā vakars...

18.08. Piektā diena.

Uzmundrinošs rīts, standarta tēja ar šokolādi, mūsu tekošais stūris piesalis, kļuvis sausāks un, izrādās, pilnīgi piemērots kāpšanai. Āķis maršruta vidū vairo mūsu optimismu. Lūk, rīts tiešām gudrāks nekā vakars! Tālāk vēl septiņas virves klinšu kāpšanas paradīzes ar sestās grūtības kategoriju tieši tā, kā rakstīts aprakstā. Krjukonogi neķērās kājās, enkuri glāba kā parasti, mugursomas izvilkām kā pūkas, un zem mums palika kamīni, sienas...

Morāli apsēsties izdevās ap plkst. četriem, fiziski – ap pieciem. Un kamēr mēs kārtējo reizi spriedām, kur un kā labāk rīkot naktsmītni, šoreiz garām lidoja iespaidīgs akmens – tas, protams, trāpīja pa manu roku. Bet tagad vismaz skaidrs, kur var nakšņot. :)

Pēc pretsāpju zālēm un marles saitēm, paziņojām pa rāciju, ka "viss kārtībā, atslēgu izgājām", sākam savu iemīļoto vakara nodarbi – attīrīt laukumiņu teltij. Piektajā dienā tas izdevās jau visnotaļ profesionālā līmenī.

19.08. Sestā diena.

Mugursoma, starp citu, kļuvusi vieglāka! Četri kilogrami pārtikas un gāzes jau izlietota. Neraugoties uz maniem atlikušajiem septiņiem darba kārtībā esošajiem pirkstiem, Oļega vadībā mums šajā saulainajā dienā jātiek līdz virsotnei.

Laiciņš ideāls. Izejam uz ledaina plauktiņa, uz kuru mērķējām jau vakar. Divas virves pa ledu un viena pa klintīm – beidzot esam pie pirmsvirsotnes kores. Tālāk metri 200 nesarežģītas nogludinātas "klints plāksnes". Ar muguras smadzenēm jūtot sniegu, uzvelkam dzelkšņus un atrodam cirtņus. Pirmo reizi izeju uz sakariem ar nometni pa tiešo. Līdz šim mūs retranslēja vesela brigāde kalnu brāļu, kas atradās visdažādākajos punktos. Cenšos nomierināt Rufinu Grigorjevnu, saku, ka mums viss kārtībā – pēc balss nojaušams, ka par mums uztraucas, kā par savējiem. No šīs apziņas sirdi pārņem siltums.

Par turpmākajām 3,5 stundām var izkopēt rindkopu no apraksta par Čapdaru, ja nu vienīgi šoreiz izpalika kalnu slimības simptomi. Saules svēlmē tumsnējošais firns, 700 metru kore un domas par mūžīgām vērtībām…

16.00
Virsotne mūsu priekšā trīskāršojās. Nē, nē, redzējām mēs to visai labi, un līdzpaņemtie 300 grami konjaka jau sen kā izdzerti, taču mūsu priekšā bija trīs augstumā vienādas pumpas, un ne uz vienas no tām nav izteikta tūra. Beidzot vienu no akmeņu kalniņiem nosaucam par virsotni, kaut gan ne bundžiņu, ne zīmīti tā arī neatrodam (laikam tiešām šeit neviens sen nav bijis), uzmeistarojam tūru, kuram gan nevar paiet garām un visbeidzot piesēžam.

Pirmās atslēdzas smadzenes, palikuši tikai beznosacījuma refleksi kā "uzlikt tēju", "uzcelt telti" (starp citu, uz kāda rūpīgi sagatavota laukumiņa). Debesīs nav neviena mākonīša, kluss, skaids augusta vakars, un mēs, laimīgi un pārguruši Lielā Kalna mazie iemītnieki, pagaidām vēl nevaram noticēt paveiktajam, vienkārši, izbaudām brīdī, kāds vairs nekad neatkārtosies.

20.08. Septītā diena.

Romantika beigusies, sākusies kārtējā sūrā ikdiena. Laiks doties lejā, bet ceļs nav īss – divi dulferi, 16 nolaišanās "pa sportiskam", un neviena (...!) bonusa. Nē, meloju. Viena repšnorīte tomēr bija. Tieši pie virsotnes. Tā kārtējo reizi mums atgādināja, ka bez sargeņģeļiem mēs nebūtu nekas (es nodulferējos, nodulferējās arī Oļegts, un kad mēģinājām dabūt laukā virvi, cilpa satrūka...:)).

Ar skopu asaru atvadoties no 10 metriem repšņores, piecām Petzl cilpām, trīs ledusāķiem un vairākiem ieliktņiem, ap plkst. 3iem dienā piezemējamies uz ledāja. Lai no tā tiktu ārā, ziedojam ceturto (pēdējo) ledus skrūvi.



16.30
- Oļeg!!! Skaties, zābaku pēdas – te ir bijuši CILVĒKI!!!

17.00
- Kas tur uz morēnas ir? Vai patiesi tūrs no mucas, kā Alpos? Johaidi, tas kustas!! Bāc, tas taču Vova!! Mēs tevi dievinām!!

Tas tik tiešām ir viņš - ar kameru, plāceni, sulu un hematogēnu – veido reportāžu par atnācējiem no citām pasaulēm. Ar atbalsta grupas palīdzību veicam pēdējās 4 stundas mājupceļa. No tumsas pretī mums dodas lukturītis. Rufina Grigorjevna sagaida mūs bāla un izmocīta (mums pēdējā dienā "nomira" rācija). Cienājamies ar konjaku un desu, apskaujam viens otru – pazudušie bērni beidzot mājās, dzīvi un veseli. Mūs baro, dzirda, silda, iemitina kotedžā, vienvārdsakot, trūkst vārdu, lai pateiktos visiem, kas mūs gaidīja!

Uzzinām, ka puiši mūsu prombūtnes laikā izgājuši trīs kalnus. Vova S., pievienojies maskaviešiem, bija Zamok 5A. Vova Z. izārstējies tik ļoti, ka vienā dienā maskaviešu sasaitē uzskrēja pa 2A Borcov un 3A Severnij. Savukārt Vovka M. izpētījis un video kamerā iemūžinājis Kulikalonu alas.



Nobeigumā...

Salāpījusi sagrieztos pirkstus un pārsējusi roku, kas veiksmīgā kārtā nebija lauza, mēs ar Oļegu nolēmām iziet kaut ko ne pārāk sarežģītu, ne pārāk garu, ne pārāk ekstremālu, bet interesantu. Skati pievērsās aicinošajām saulainajām Ruziravata nogāzēm (precīzāk to aprakstam, jo tās atrodas Kulikolonah, uz kurieni pēc trim atpūtas dienām nometnē mēs devāmies kopā ar Rufinu Grigorjevju, viņas pavadoni Irinu un pelēku palīgu, kas uz saviem pleciem un sedliem nesa mūsu bagāžu).

24.08. Ruziravat pa D kontrforsu, 4A (RUS), D

Četrinieks izdevās lielisks. Oļegs ar dāsnu džentelmeņa žestu dāmai ļāva iet pirmajai, un mēs visas 18 virves varējām izbaudīt patīkamu kāpienu siltās augusta saules staros.

Kaifs. Bīstami momenti kāpienā tomēr bija: zirneklis (tos nevaru ciest vēl vairāk kā auzu biezputru), kas bija noslēpies tieši virs manas vienīgās aizķeres, protams, pašā sarežģītākajā vietā. Un skatījās tieši man virsū ar visām savām astoņām acīm... Patiesībā, paņemt viņu rokā tik tiešām bija varoņdarbs. Līdz beidzot plkst. 3os mēs bijām virsotnē...

...bet rīt jau Alaudini.



Kopumā, izņemot augstāk minētos labumus, šī stāsta (respektīvi, Kulikolonskas klinšu kāpiena) morāle ir šāda. Precīzāk sakot, morāles ir pat divas. Pirmā – dzīvnieks, par kuru nezini neko vairāk, kā tikai to, ka viņam ir garas ausis, vienmēr ir jāņem ar dzinēju, bet otrā – savas mantas ir jāuzmana!

Pēc kādas četrdesmitās reizes, kad šis dzīvnieks nometa bagāžu, pat kā tūkstošs ķīnieši mierīgais Oļegs sāka runāt tatāru valodā. Ēzelis jau vispār bija tīrais zelts, bet acīmredzot apkraušanas kursus Tadžikijas iedzīvotāji apgūst jau bērnībā, kamēr mums ar to nācās nodarboties jau apzinīgā vecumā.

Bet kas attiecas uz mantām – diemžēl mums nācās atvadīties no kaut kā vērtīgāka nekā repšņorīte vai ledusāķis... Droši vien uz Laudanskas takas vēl joprojām kaut kur guļ mūs fotoaparāts ar Bodhonas atskaiti. Sāpīgi līdz asarām, bet – se la vi! Visādi jau gadās, varbūt kāds atrod?

Tā, lūk, piepildījās mūsu mērķi, tika sasniegtas sporta klases, pagāja ilgi gaidītie atvaļinājumi un mūsu sirdis palika Fanu kalnos.



Liels paldies visiem draugiem, radiniekiem, tuviniekiem, kas mūs atbalstīja, dzīvoja līdzi, sagaidīja, pavadīja un pārdzīvoja. Īpašs paldies Rufinai Grigorjevnai Arafjevai!

"Радостным пусть будет расставание,
Наши огорчения не в счет.
Горы - это вечное свидание
С теми, кто ушел и кто придет."
J. Vizbors

P.S. Ar Bodhona Z sienas (Kudinova maršruts, Rus 6A) iziešanu Oļegs Mirošņikovs un Svetlana Gucalo ieguva 1. vietu atklātajā XVI NVS Čempionātā (Eiroāzijas alpīnisma un sporta kāpšanas asociācija, tehniskā klase, 2007. gads). Sveicam! p.p.a

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv