Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Neziņā tītie jeb sviestmaizes likums

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
2007. gada oktobris, Rīga

Jo vairāk esmu kur braucis, jo biežāk secinu, ka plānot praktiski nav jēgas jo pēdējā mirklī Liktenis (Sliktenis) visu sagriež kājām gaisā…

Tā nu, kā jau katru augustu pienākas, paraplanieristu klubs "Adrenalīns" plāno ceļot uz Franciju un Itāliju, lai kompensētu kalnu trūkumu organismā.

Lai nopietni attiektos pret šo cienījamo pasākumu, ar sievu nolemjam iegādāties jaunu auto, jo vecais Voyager pabūdams Norvēģijā, Zviedrijā, Slovākijā, Itālijā, Francijā un neizbēgami vairākas reizes šķērsodams Poliju, izskatās gana kalpojis šādiem mērķiem un sāk drusku palikt bail doties tik tālā ceļā, turklāt bija "uznākusi nauda", kura kā zināms "uznāk" un "aiziet" kā sniegs.

Pēc rūpīga (un ļoti depresīva) meklēšanas darba nolemju, ka ir laiks "pirmajai laimei", jo kā zināms "otrā laime" ir tikt no auto vaļā. Zvanu par vienu no noskatītajiem auto un saku, ka ņemu! Man tiek izrādīta lielāka uzticēšanās kā Nepālā – vīrs iedod man auto, dokumentus, atslēgas un saka, lai pirmdien aizbraucu uz viņa firmu samaksāt un pārrakstīt, jo viņam neesot šodien laika. Turpmākās dienas pavadām ar sievu un bērniem bez maz vai nakšņojot jaunajā Voyager un apcerēdami, kurš kur sēdēs brauciena laikā.

Pa to laiku pie manis ierodas pārpadsmit Amerikas radinieku, kuri, protams, jāvadā šurpu turpu, un atliek vien ar sāpošu sirdi noraudzīties kā mūsējie aizlaiž uz Franciju, mierinot sevi, ka es to darīšu pēc dažām dienām…

Negaidīti drīz pienāk vecā auto "otrā laime" un neskatoties uz auto cienījamajiem gadiem, kas vainagojas ar vecās latviešu dievības Rūsiņa (rūsas) parādīšanos visā godībā, pircējam uznāk "pirmās laimes" simptoms un viņam tas neliekas nozīmīgi.

Līdz tam brīdim viss iet kā pa diedziņu, bet tad nu sākas. Nākamajā rītā "atsakās" jaunā auto pārgudrā elektronika. Zvanu savam auto meistaram un viņš priecīgi paziņo – "Pārdod veco, kamēr jaunais neiet, jo tas ir sviestmaizes likums. Ja jaunais ietu, tu no vecā mūžam netiktu vaļā."

Stāvu un domāju – izbraukšana pēc divām dienām. Pagalmā stāv jauns piemineklis un ejošs pensionārs, kurš nez vai vēl reiz pārdzīvotu Francijas kalnus. Nolemju, ka jāriskē un pārdodu veco, bet jauno, uz ceļgaliem lūgdamies, dabūju bez rindas (kura ir mēneša garumā) pie auto elektriķa. Pa to laiku viena meita atsakās braukt, par ko neesmu sarūgtināts, jo nav zināms vai vispār kur aizbrauksim. Skumju sirdi klīstu pa Latvijas ārēm ar amerikāņiem un neskatoties uz brīdinājumu, ka Latvijā viss ir mazs, pie apskates vietas "Abavas rumba" atskan ķiķināšana. Zināmu gandarījumu gūstu Kuldīgas rumbā no kuras viņiem ielēkt tomēr bail. Punktu manai sapratnei par "civilizēto" pasauli pieliek, kad vakarā redzamie miglas palagi, kuri skaisti slāņojas pār Kurzemes pļavām tiek apveltīti ar jautājumu - sprinkleri ?

Pašā vakarā zvans no autoservisa - problēma atrasta, bet salabot tik ātri nevarot. Varot uzlikt kaut kādu vadu pa taisno un es varot braukt, bet pēc tam esot jāved taisīt nopietni. Tas man der. Zvanu sievai, lai sāk taisīties, jo lai izmantotu sviestmaizes likumu sev par labu nolēmām negatavoties līdz auto nebūs pie dzīvības.

Gatavošanās pēdējā dienā jums visiem labi pazīstama, tikai mana papildinājās ar regulāru auto papliķēšanu pa motora vāku un tam veltītiem uzmundrinājuma vārdiem.

Labā noskaņojumā joņojam pa Lietuvas ceļiem. Atšķirībā no vecā auto trīs pogu ventilācijas sistēmas, šī ir tik komplicēta, ka mierinām sevi – gan jau līdz Varšavai ar to iepazīsimies, bet audio sistēmu tā arī neizpratām līdz Vīnei. Neskatoties uz vienu nakšņošanu, es tomēr otro pusi no ceļa neizturu un pie Turīnas sāku slēgties ārā. Sieva pārņem stūres vietu un es varu gulēt, jo ceļu stāsta TomTom navigators. Jāatzīst, ka tā ir izcili laba manta, kura ļoti palīdz, tomēr pilnībā tai uzticēties nevar.

Pamostos jau Francijā un viss kārtībā, izņemot to, ka visas mazās DUS naktīs nestrādā, bet lielās palika uz autostrādes. Aiva aizbildinās, ka es esot tik saldi gulējis, ka negribējies stāties. Stundiņu braucam ar cerībām, bet auto rāda, ka līdz tukšai bākai palikuši 40 km. Līdz mūsu galamērķim drusku vairāk. Tas jau ir nopietni. Sieva samierinās ar likteni un ir gatava nakšņot kukurūzas laukā. Nākamajā miestā ieraugu, ka tumsā kādi vīri slapstās gar degvielas staciju. Ar zīmēm saprotamies, ka te it kā ir automātiskā uzpildes vieta. Pēc laba brīža atrodu manuprāt pareizo šķirbu, kurā sabāžu banknotes. Nekas nenotiek. Spaidam visādas pogas, naudu atpakaļ nedod, bet arī degvielu nē. Nervi sāk uzdot. Pēc n-tās pogu, šļūtenes un kloķu raustīšanas kombinācijas degviela sāk tecēt un mēs esam gatavi dziedāt.

Kempingā pilnīga tumsa un klusums, izņemot vieglu krākšanu no dažām teltīm. Āra temperatūra +7, mierinu sievu, ka ir OK, jo pagājušo gadu bija –3. Kad izbraucām no mājas bija +30 un izrādās dažiem doma par silto jaku bija likusies nenopietna. Esam iegādājuši jaunu, milzīgu telti, kuras salikšana tumsā prasa klusinātu lamuvārdu gūzmas, kuras no rīta saņemam atpakaļ no kaimiņu telts beļģu pārstāvjiem…



Rīta saulīte kūpina norasojušās teltis un skats uz lidojamo kalnu silda sirdi. Sirsnīga sasveicināšanās ar pārējiem un uzzinu, ka Ivars iepriekšējās dienās reiz neveiksmīgi piezemējoties ir sastiepis potīti, tādēļ šodien nelidošot. Brokastis paliek sievu un bērnu ziņā, jo mums deguni gaisā pētot mākoņu kustību, vēja stiprumu un galvenais - vietējo lidotāju darbības. Tās bieži vien ir visprecīzākās prognozes par laika apstākļiem, kaut gan gadās arī kuriozi. Reiz visi vietējie laižas lejā un mūsu vadītājs saka, lai darām to pašu, jo acīmredzot sekos pārāk stiprs vējš. Uz zemes prasu vietējam pilotam: "Kādēļ vairs nedrīkst lidot?" Uz ko saņemu atbildi, ka viņam uz darbu jāiet...

Saliekam plecos mugursomas un kāpjam uz apm. 300 m augsto starta vietu. No pieredzes zinu, ka pēc negulētas nakts tā var garu izlaist. Šī vieta man ir zināma un starts te ir viegls. Labi, ka ir vietējās paraplanierisma skolas audzēkņi, kurus palaiž "gaļai", resp. pēc viņu spārnu uzvedības mēs nosakām, vai jau ir laiks startēt, pretējā gadījumā iznāk vien nolaišanās un jākāpj atkal augšā, kam esam par slinku. Man ir jauns spārns, kuru vēl neesmu kalnos iemēģinājis, tādēļ esmu sevišķi nepacietīgs. Īsinot laiku muļķodami drauga sievu pa viņa rāciju, sagaidām īsto brīdi. Mani uzrauj stāvus gaisā tiklīdz kā esmu pacēlis spārnu. Super cēliens – esmu ekstāzē! Mūsējie viens pēc otra startē un drīz vien gaisā esam praktiski tikai savējie. Jūrkalnē izstrādātā distances izjūta (tur pāris metri skaitās normāls attālums starp spārniem) ļauj mums lidot tuvu, sasaukties un fotografēties. Šī kalna francūži par to ir šokā, kaut gan esmu Francijā redzējis vēl skarbākus sastrēgumus gaisā.



Laika apstākļi nav paši mierīgākie, bet lielākajai daļai no mums ir pietiekama pieredze. Mūsu treneris Miša jaunākos sūta lidot tālāk virs ielejas, kur lielāka brīvība un drošība. Laiciņu palidojis nolemju uzcelties līdz pašai virsotnei, jo izskatās, ka tur jau lido kāds no mūsējiem, bet izrādās, ka ļāvos optiskajam mānam. Pa to laiku augšējais pilots bija aizlidojis citur, bet atšķirībā no viņa es patiešām pacēlos augšpus virsotnes, pār kuru pūta diezgan spēcīgs vējš. Jūtu, ka vēja ātrums ir aptuveni vienāds ar spārna lidošanas ātrumu. Tas ir bīstami, jo mazinās iespēja atgriezties atpakaļ, bet kalna aizvēja pusē nonākt nedrīkst. Kamēr "karājos" virs kores, mani nolemj apciemot neliels mākonītis – putekļusūcējs. Mans augstuma mērītājs (variometrs) sāk trallināt, ka cēliens ir 3.5 metri sekundē. Saprotu, ka ir ziepes un saloku spārna galus (ausis), lai iegūtu mazāku spārna platību un līdz ar to lidotspēju. Cēliens samazinās līdz 1.5 m/s un mani sāk pūst atmuguriski. Tinu ausu stropes uz rokām, līdz spārns iegūst tādu, kā baseta (suņu šķirne, kas izceļas ar nokarenām ausīm) izskatu. Lai palielinātu ātrumu izspiežu līdz galam ātruma stropes (akseleratoru). Variometrs puslīdz nomierinās, bet brīžam tomēr mani pūš atmuguriski. Kad mākonis ir virs galvas, sākas neciešama šūpošana, ko neizdodas nomierināt. Nākas atlaist ausis, nomierināt spārnu un sākt visu no sākuma.



Pa to laiku jau varu apskatīt kalna otru pusi. Tas ir neciešami stāvs, kas garantē nāvējošus rotorus. Prātā pavīd doma laist visu vaļā, sasniegt maksimālo augstumu, pagriezties pa vējam un laist pāri korei cenšoties pārlidot rotoru. To ieleju otrpus kalnam es puslīdz zināju. Vientulīgi skati bez mājām un kokiem. Vietu priekš nosēšanās atrastu, bet rācija vairs neķertu pārējos un baigais gabals jānāk atpakaļ. Pa to laiku augstums drusku sāk samazināties un jūtu ka laikam izvilkšu atpakaļ. Aizlaižos atpakaļ pie savējiem un pat vēl gaisā esot jūtos kā mājās.

Uz zemes izrādās, ka Ivars aizgājis drusku kāju ievingrināt un vēl nav atpakaļ. Šis atradās vēlā pēcpusdienā un izrādās, tā vingrinoties pa šaurām taciņām un korēm, apgājis apkārt pus ielejai…



Nolemjam pēcpusdienu pavadīt pie tuvumā esošā ūdenskrituma. Iemēģinu jaunos zābakus ejot tieši augšup pa upīti un secinu, ka ir gana labi. Pie paša ūdenskrituma, dēļ šķīstošā ūdens, gandrīz nav iespējams fotografēties.



Nākamajā dienā laiks solās būt sliktāks un mēs pārvācamies uz Itāliju pie Belluno. Pa ceļam iebraucam mazpilsētiņā, kuru rotā senlaiku cietoksnis, kas apbrīnojami līdzīgs Marokā redzētajiem. Tur pavadam skaistu vakaru ar lazanju un saldējumu.



Pirmā diena Itālijā mūs sagaida ar zemiem mākoņiem un nelidojamu laiku. Nolemjam drusku pastaigāt pa kalniem. Līdz paraplanieriska starta vietai uzbraucam ar auto, tālāk ejam pa slapju zāli noaugušām takām. Mazā Emīlija paziņo, ka ir maza kalnu kaziņa un skrien stāvā kalnā tā, ka nespējam tikt līdzi.



Uzkāpjam līdz pašai korei, kur mūsu pārgalvību atvēsina ne tikai dzestrie mākoņi, kuri veļas pār kori, bet takas malā novietots neliels krusts ar vārdu, fotogrāfiju un miršanas datumu...



Atstājot mazākos bērnus un dāmas zemāk, vēlamies nedaudz paklaiņot pa kalna kori, bet pēc brīža atrodamies uz tādas sipučkas (vaļējiem, birstošiem akmeņiem) klātas, knapi soli platas kores, ka atsakos tālāk bez sasaites iet, taču neskatoties, ka mūsu starpā ir viens pieredzējis alpīnists, virves līdzi mums nav.



Aizsūtam sievietes un bērnus atpakaļ pa taciņu, bet paši mēģināsim noiet lejup pa kuluāru. Vasja apstājies pie kādas puķītes un sauc mūs. Tas esot īstais kalnu ēdelveiss, pie kam esot tāds labi noaudzis. Kuluārs ir pieaudzis ar zāli, kuras kumšķi knapi turas uz slapjās zemes. Vairākas reizes norauju uz pēcpuses un knapi apstādinu šļūkšanu. Man iet stipri lēnāk, kā Vasjam, kurš ir pieredzējis kāpējs, līdz ar to viņš jau ir stipri zemāk. Ivars kaut kur pa vidu. Pēkšņi no manu kāju apakšas sāk ripot dūres lieluma akmens, kurš neapstājas, bet sāk uzņemt ātrumu. Es bļauju gan latviski, gan krieviski, jo neesmu pārliecināts, ka viņi spēs noreaģēt pirmajā sekundē, nevis pārprasīt. Man par atvieglojumu redzu, ka akmens, kurš uzņēmis vājprātīgu ātrumu virzās precīzi starp Ivaru un Vasju. Ar pēdējo atsitienu akmens maina virzienu un kā lode lido precīzi Vasjas virzienā… Viņš paspēj pieliekties un akmens ietriecas klintī sašķīstot putekļos. Fūu…



Nākamā diena solās būt lidojama un visi dodamies uz startu. Esam tikai mūsu kluba piloti un kāds pāris no vietējās skolas. Vietējie skolnieki aizlaižas pa taisno uz nolaišanās laukumu, bet mūs tāda lidošana neapmierina. Parasti jaunākie piloti startē pirmie, jo ir nepacietīgāki un nezina īsto brīdi, līdz ar to reti kad viņi lidojumi ilgst tik ilgi kā pašiem gribētos. Krišs startē pareizajā laikā un drīz vien gozējas pie kalna kores. Jā – viņš ir dzimis lidošanai. Es pēc starta zaudēju augstumu, kas ir tuvu kritiskajam, lai būtu jādodas uz nolaišanos, kura ir labu gabalu no kalna. Skrāpējos gar kalnu uz riska robežas un turos pa nullēm (cik iegūstu, tik zaudēju). Secinu, ka aiz viena kalna izliekuma labi ceļ, bet bail līst tur iekšā, jo mākoņi veidojas zem mums un ja tāds tevi aprij, tad ej nu sazini kur ir kalns un kur citi piloti. Tomēr vēlēšanās palikt gaisā uzvar piesardzību un griežos labā cēlienā virs mākoņa. Dažubrīd izdodas ieraudzīt fantastisku skatu – uz mākoņa savu hologrammu, kurai apkārt varavīksnei līdzīgs oreols.



Cenšos tikt no tās vietas ārā pirms mākonis ir tuvu, taču viens uznāca tik pēkšņi, ka pēc sekundes redzu tikai savus zābakus. Uznāk pamatotas bailes pēkšņi savā priekšā ieraudzīt klintis, tādēļ ātri noorientējos – zinot kur bija saule, lidoju virzienā lai attālinātos no kalna. Minūte vilkās neciešami ilgi, līdz ieraudzīju blāvas zemes aprises.



Tomēr neskatoties uz mākoņiem augšupejošā gaisa plūsma darīja savu un pēc pāris minūtēm lidoju gar kalna kori, kur vakar staigājām. Cik bezgala interesanti ir apskatīt šīs vietas no gājējam nepieejama skatu punkta!



Pa to laiku piloti, kuri izkrita pirmajā lidojumā, atbraukuši uz startu vēlreiz un daļa no viņiem veiksmīgi tikuši augšup. Pašā augšā ieraugu Ivara zaļi dzelteno spārnu. Cenšos pielidot viņam tuvāk, lai normāli nofočētu un palidotu kopā, bet viņš tādā ekstāzē, ka mani ne redz, ne dzird.



Laika apstākļi tobrīd nebija bērniem domāti, asās termālās strāvas laiku pa laikam spārnam salocīja kādu malu. Atcerējos, kā pāris gadus atpakaļ Himalajos man pirmoreiz salocījās viens spārna stūrītis (auss). Toreiz sirds pamira un vēlāk stāstīju savam trenerim, kurš paskatījās uz mani tādām acīm, kā gadījumā, ja es pieredzējušam rallistam stāstītu, ka man auto riepa paslīdēja… Šodien apzinājos tā laika un šodienas pieredzi, kad mani vairs šādas salocīšanās stipri nebiedē. Biju lidojis jau kādas trīs stundas un atrados Ivaram aiz muguras stipri virs augstākajām korēm, kad kāds gaisa burbulis ieblieza tā pa vienu spārna stūri, ka pēc uzrāviena sēdeklī palecos gaisā. Sajūta bija tāda, kā mani uz brīdi būtu aizķēris helikopters. Man bija skaidrs, ka tur augšā (spārnā) noteikti vairs nav kārtības. Pametu acis augšup, bet skats pārspēja gaidīto. No spārna atvērta bija vairs tikai viena auss. Viss pārējais - auduma ļerpata, kura bezpalīdzīgi plivinājās pretvējā. Par laimi biju līdzīgas situācijas apzināti provocējis drošības kursos virs ūdenskrātuves, citādi būtu sācis grābstīties gar rezerves izpletni un saucis pa rāciju, lai sagatavo sausas bikses. Izdarīju visu kas tādos gadījumos pienākas un pēc dažām sekundēm mans spārns atkal bija kārtībā. Ar bažām skatījos uz Ivara spārnu, bet par laimi viņam no mana burbuļa nebija ticis nekas.

Nākamajā dienā laika apstākļi mūs padzina no Itālijas, tādēļ devāmies uz Horvātiju. Cerības uz lidošanu neliku, taču zināju, ka pie salas ar dīvaino nosaukumu Krk ir brīnišķīgas niršanas vietas, lai iejustos zemūdens pasaulē un sadurtos uz kāda jūras eža. Braucām pa mazajiem ceļiem, kur vairāk ko redzēt, bet tie prasa vairāk laika, tādēļ Adrijas jūrā iemērcāmies tikai pašā saulrietā.



Nakts milzonīgā kempingā un ar rīta gaismu atkal devāmies nirt. Skatījām zivtiņas, gaiņājām astoņkājus, kuri pūta mums virsū melnus tintes mutuļus un atradām pāris jūraszvaigznes, ar kuru palīdzību iznāca Karību pirātu cienīgi skati.



Dienā uznāca latviešiem nepaciešams karstums – ap +35°C, tādēļ mēģinājām evakuēties pa taisno no jūras uz mašīnu. Vēlējāmies pagremdēties sentimentā un paviesoties Slovēnijas pilsētiņā Tolminā. Pilsētiņa un tai cauri tekošā upe Soča bija manu bērnu pirmā ceļojuma iemīļotas. Kā zināms, pirmais paliek atmiņā vislabāk. Arī šo reizi nepievīla ne slovēņu alus, ne picērija, ne saldējums, ne Sočas ledainais ūdens.



Pretēji laika prognozēm, ar paraplanieristu busiņu devos kalnā. Busiņā iepazinos ar brīnišķīgiem pilotiem, kuri arī bija nelabojami optimisti, lai dotos kalnā nelidojamā laikā. Tur bija ļoti galants kungs no Luksemburgas, kuram es piesardzīgi apvaicājos vai viņa valstī ir gan pacelšanās, gan nolaišanās vieta…? Esot abas… :) Un izrādās Luksemburga ir valsts, kur rēķinot uz 1000 cilvēkiem ir visvairāk paraplanieristu. Satiku kādu vācu vīru, kurš lido visilgāk no visiem paraplanieristiem, kurus esmu saticis - lidojot jau no 1993. gada un tikai pēc trīs gadiem viņam kāds pateicis, ka esot tādi rezerves izpletņi. Viņš bija dusmīgs uz tā laika treneriem. Tolaik katrs, kurš kaut pāris reizes nolaidies no kalna, domājis, ka var mācīt citus. Es, iespējams, tai kompānijā biju viens no jaunākajiem lidotājiem, jo pēc pāris stundu sēdēšanas uz kalna nespēju sagaidīt īsto brīdi, kā rezultātā pēc 20 minūtēm stāvēju ielejā un stopēju mašīnas, lai tiktu atkal kalnā. Par laimi paspēju vēl laicīgi tikt kalnā un otrais man izdevās vairāku stundu ilgs, brīnišķīgs lidojums.

Nolaidies zemē satiku vācieti, kurš teica, ka mums visiem lidojums izdevies tikai pateicoties viņam – viņš aizmirsis paņemt kombinezonu. Viņš nolaidās galīgi pārsalis un saulē apdegušiem ceļgaliem. Mēs visi dedzīgi piekritām un pateicāmies viņam, jo arī mums ne reizi vien bija tā gadījies. Kā sak’ - sviestmaizes likums…



P.S. Brīdinājums! Šī raksta autors Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar paraplanierismu vai citāda veida lidošanu, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Nekādā gadījumā neiegādājaties paraplanierisma inventāru, ne lietotu, ne jaunu, bez zinoša instruktora līdzdalības. Paraplanierisma inventārs ir ļoti atšķirīgs pēc tā pielietojuma veida attiecībā uz pilota svaru, iemaņām un lidošanas veidu. Tas pats spārns var būt drošs lidošanai vienam pilotam un ļoti bīstams citam. Nekādā ziņā nemācieties lidot pats vai maz pieredzējuša pilota vadībā. Tikai pēc vairākiem desmitiem gaisā pavadītām stundām Jūs spēsiet novērtēt šo vārdu patiesumu!

Ievērojiet teicienu "Labāk uz zemes nožēlojiet, ka neesat gaisā, nekā gaisā nožēlojiet, ka neesat uz zemes" un viss būs kārtībā!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv