Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Valērijs Babānovs: "Alpinizm, eto nastojashii Challenge!"

Ar Valēriju Babānovu sarunājas Kristaps Liepiņš
Foto no Valērija Babānova interneta lapas (www.babanov.com) un p.p.a arhīva
2007. gada oktobris, Rīga (saruna notika Šamonī, 07.09.2007.)

Šobrīd, kad tiek gatavota publicēšanai šī intervija, Valērijs kāpj uz vienu no skaistākajām un visgrūtāk pieejamajām Himalaju virsotnēm, Žannu smaili. Divatā, sasaitē ar vienu no jaunajiem Krievijas alpīnistiem. Alpīnajā stilā, bez atbalsta grupas un iepriekšējas maršruta apstrādes, bez papildus skābekļa. Pa jaunu, vēl neviena neietu maršrutu. Daudzi kāpēji pasaulē par ko tādu var tikai sapņot... Valērijs pats gan saka, ka to varot jebkurš no mums, vajagot tikai to spēcīgi gribēt (siļno zahohotetj)...



Pirmo reizi ar Valēriju Babānovu, kurš pašreiz ir viens no spēcīgākajiem un ievērojamākajiem alpīnistiem pasaules alpīnisma elitē, tikāmies deviņdesmito gadu beigās, Šamonī, kādā no Francijas alpīnisma un klinšu kāpšanas federācijas organizētajiem starptautiskajiem ziemas alpīnisma semināriem. Viņš tikai nupat kā bija atgriezies no absolūti pārgalvīga un neaprakstāmi riskanta pirmgājiena pa Petit Dru virsotnes Rietumu sienas labo malu, kuru vēl pirms neilga laika bija skāris milzīgs klintsbluķu nogruvums, kurš praktiski iznīcināja visus tur pirms tam izietos alpīnisma maršrutus. Viņa partneris, Jurijs Košeļenko vēl netālajā slimnīcā – laižoties lejup no sienas, viņš bija guvis nopietnas traumas...


Valērijs Babānovs un Jurijs Košeļenko – vieni no spēcīgākajiem ne tikai Krievijā…

Ekstrēmais alpīnisms, jauns maršruts par jebkuru cenu, krievu rulete, pilnīgs neprāts, trakie Krievijas alpīnisti – šādus un līdzīgus epitetus par Valērija Babānova maršrutiem teikuši ne viens vien pieredzējis retumu alpīnists. Bet viņš toreiz sēdēja Francijas alpīnisma un klinšu kāpšanas federācijas pārziņā esošās nacionālās alpīnisma un slēpošanas gidu skolas ēdamzālē, malkoja sarkanvīnu un jau domāja par nākošajiem "projektiem". Pirmais gads ārpus Krievijas. Ieceres, plāni, sapņi...


Pti Drju virsotnes Rietumu sienai un Valērijam ir īpašas attiecības…

Jau pēc dažiem gadiem Valērijs, intensīvi apguvis franču valodu, mācījās alpīnisma un slēpošanas gidu skolā, lai iegūtu starptautisku gida sertifikātu. Protams, ņemot vērā Valērija pieredzi, skola viņam bija ļoti pretimnākoša (visā, izņemot... franču valodu!), jo ne jau vis tik bieži skolā iestājas tādi kāpēji, kuru pieredze līdz iestāšanās brīdim vērtējama neskaitāmos augstākās grūtību kategorijas maršrutu pirmgājienos. Paralēli mācībām tika veikti daudzi ievērības cienīgi kāpieni Alpos – gan ievērojamu un augstāko grūtību kategoriju maršrutu atkārtojumi, gan pirmgājieni pa vēl nekāptām kalnu reljefa daļām (neskatoties uz lielu alpīnisma popularitāti Alpos, arī tur vēl šo to var atrast pirmgājieniem, bet nav gan pamata cerēt, ka būtu atlicis kas viegls un ne pārāk bīstams...), tajā skaitā arī ļoti sarežģīti un ilgstoši kāpieni vienatnē, skarbos ziemas apstākļos, pierādot to, ka "arī viens ir karotājs", it sevišķi ja šis "viens" ir no Krievijas.

Ārpus Alpiem? Valērija Babānova pirmkāpieni Himalajos ir pārsteidzoši un apbrīnas vērti: 2001. gads - solo kāpiens uz Meru Centrālo virsotni (6500 m) Indijas Himalajos (par šo kāpienu piešķirta 2002. gada "Zelta leduscirtņa" balva), 2003. gads – Nupces Austrumu virsotne (7804 m) Nepālas Himalajos divatā, sasaitē ar Juriju Košeļenko (par šo kāpienu piešķirta 2004. gada "Zelta leduscirtņa" balva), 2006. gads – solo pirmgājiens pa Čomo Lonzo Rietumu sienu (7200 m) Nepālā...

Kad ar Valēriju satikāmies Šamonī 2004. gadā, viņa apģērbu jau rotāja gida uzšuve un vairāku pasaulē pazīstamu alpīnisma ekipējuma ražotāju, Valērija sponsoru, brendu logotipu uzšuves. Tomēr viņš aizvien bija tāds pats - neliela auguma, iesirms, saules apdedzinātu seju un lūpām, enerģisks, smaidošs, dzīvesprieka un humora pilns. Ik pa laikam satiekoties uz Šamonī ielām vai Monblānam tuvumā esošajās kāpšanas vietās, pārmijām kādus vārdus; Valērijs nekad nav atteicis padomu par kāpšanas lietām vai kādu nelielu konsultējošu viedokli par maršrutu stāvokli, iespējamo kāpšanas līniju, taktiku, ekipējuma izvēli.


Valērijas un Artūrs no "Kalnu Grupas 1", Šamonī, Aržentjēras leduskritumi, 2005. gads

Arī šoreiz gluži nejauši tiekamies uz Aigulle du Midi noejas kores, kas ved uz Midī plato. Taka uz kores ir ļoti šaura, dodos no Midī pacēlāja stacijas lejā uz plato, sasējies virvē ar diviem jaunajiem kāpējiem no šī gada "Kalnu Grupas", lai pēc tam kāptu treniņkāpienu pa Midī DR kori, savukārt Valērijs nāk augšā pa šauro taku kopā ar klientu, atgriežoties no nakšņošanas kalnu mājā Cosmic Hut pēc kāpiena Monblānā. Sasveicināmies un pārmijam pāris vārdus kustībā. "Pozvanji mnje vecherom" saka Valērijs un dodamies katrs savā virzienā. Brīdi pēc tam saprotu, ka viņa telefona numuru esmu pazaudējis kopā ar pirms kāda laika pazaudēto telefonu...

Bet Šamonī ir neliels, un ja patiešām vēlies tajā kādu satikt, ir tikai pāris reizes jāiziet tam cauri... :) Jau pēc dienas nejauši satiekamies pie mācību klintīm, latviski sauktajos Gailīšos (Les Gaillands), kas atrodas tikai desmit minūšu gājienā no Šamonī centra, kur Valērijs palīdz apgūt kāpšanu un drošināšanu diviem vīriem no Krievijas, kuri izskatās alpīnismā pilnīgi iesācēji. "Tozhe rabotajesh?" smaidot jautā Valērijs, norādot uz maniem "Kalnu Grupas" kāpējiem, un jau pēc brīža esam vienojušies par tikšanos pēcpusdienā pēc treniņnodarbībām un piefiksējuši viens otra telefona numurus. Kontroles zvans. Strādā. Nosmejamies, ka it kā stāvam blakus viens otram, bet telefona signāls tajā brīdī noceļo vairākus tūkstošus kilometru. Neizprotami vienkārši.

Pēc pusotras stundas tiekamies pilsētiņas centrā un pēc Valērija izvēles dodamies uz "mazā gardēža" konditoriju, kas atrodas uz galvenās gājēju ielas. Kafija ar uzputotu pienu un kūkas – lieliska izvēle. Sēžam pie neliela galdiņa uz ielas terases. Saruna aizsākas ar jautājumu par to, kā šajos gados "iegrozījusies" dzīve, kādas ir lielākās pārmaiņas kopš deviņdesmito gadu beigām, kad Valērijs pameta Krieviju...



Kanādas klinšu kalnu plašumos

Kā dzīve? Esmu dzirdējis, ka nu jau dzīvo citā kontinentā, citos kalnos? :)

Dzīvoju Kanādā, netālu no Kalgari, tur pavisam tuvu ir lieli, skaisti kalni. Bet laika apstākļi tur gan daudz grūtāk prognozējami, šeit, Šamonī tie ir daudz paredzamāki. Arī piekļūšana Kanādas kalniem ir atšķirīga – iesākumā vairākas stundas brauc ar mašīnu, tad vēl stundas piecas vajag iet ar kājām. Laika apstākļus esi paskatījies, internetā noskaidrojis, bet, kamēr tiec līdz kalniem, tie jau izmainījušies. Tiesa gan, pēc desmit minūtēm atkal viss var mainīties... Kā saka paši kanādieši – ja tev nepatīk laika apstākļi, pagaidi piecas minūtes! :) Tur, Kanādā, patiešām ir liels kāpšanas iespēju potenciāls! Daudzas lielās sienas joprojām stāv neskartas, neizietas. Tas viss pateicoties laika apstākļiem – tuvumā Klusais okeāns, no turienes nāk mitrums un vēji, kas laika apstākļus padara skarbus, līdzīgus Skotijas kalniem ziemā, bet paši kalni ir patiešām fantastiski! Grandiozas sienas, liels augstums, dažām sienām tas pat sasniedz pusotru kilometru; gan kvarcīti, gan granīts, gan kaļķakmens, gan monolīti torņi, gan grūti pieejamas, brūkošu iežu virsotnes. Tur kāpt tādās ir jāmāk! Nav tā, ka viss visapkārt brūk, bet ķerties klāt visam, kas vien gadās pa rokai, nedrīkst. Bet tas ir reāls alpīnisms! Tāds daudziem alpīnistiem nav pa spēkam, jo ne tikai kāpšana prasa nepārtrauktu uzmanību un koncentrēšanos, bet arī drošināšanas starpāķu ievietošana, staciju izveide. Tur vajadzīga pamatīga pieredze, jāzina, kur un ko var likt, sist.


"Grandiozas sienas, liels augstums, dažām sienām tas pat sasniedz pusotru kilometru…"

Tādiem kāpieniem vajadzīga ne tikai pieredze, bet arī zināms, pozitīvā nozīmē, trakums?!

Jā, jābūt nedaudz nenormālam! :) Bet tā tas ir ekstrēmajā alpīnismā gandrīz visur. Arī uz Petite Dru, kad veicām ziemas pirmgājienu pa rietumu sienu pirms daudziem gadiem - tur virs tevis karājas milzīgas granīta plāksnes, bloki, kuru svars mērāms tonnās, bet tu kāp metru aiz metra un koncentrējies uz katru nākamo, konkrēto soli. Kanādas kalnos ir citādi – stāv siena, ļoti stāva, tur nekas īpaši pats no sevis nekrīt, bet kad tu sāc kāpt, tu uzņemies atbildību par katru savu soli, jo no tevis ir atkarīgs, cik tālu lidosi... Tur iesist vai ielikt kaut ko drošināšanai ir sarežģīti, ļoti daudz jādomā visu laiku, nākas ķerties pie netradicionāliem drošināšanas organizēšanas risinājumiem. Vietējie alpīnisti mēdz teikt, ka ja tu vari kāpt Kanādas Klinšu kalnos, tad tev nebūs īpašu problēmu kāpt arī jebkuros citos kalnos. Tas ir nedaudz līdzīgi ar Skotiju: ja iemācies kāpt tajos laika apstākļos, kādi valda tur ziemā, tad ir vieglāk pierast pie šāda veida kāpieniem arī citos kalnos. Skotijas kāpēji šad tad brauc uz Kanādu un viņiem tur ir labi panākumi. Arī laika apstākļi mēdz būt līdzīgi – vētras, spēcīgi vēji, sniegputeņi, liels nokrišņu daudzums. Bet tieši šādi apstākļi ir tie, kas Kanādas kalnos kāpšanu padara interesantu.


Šāds maršruts liecina ne tikai par kāpšanas pieredzi…

Kā ar līmenim atbilstošu kāpšanas partneru atrašanu Kanādā?

Ir man tur viens divi stabili kāpšanas partneri, atbrauc arī viens otrs no citām valstīm. Krievijas alpīnistiem, starp kuriem man ir viens otrs ļoti labs draugs un kalnos kāpšanas partneris ilgus gadus, gan uz Kanādu braukt sanāk patālu. Ir problēmas arī ar vīzu kārtošanu, formalitātēm. Arī man pašam šī ir viena no problemātiskākajām lietām, jo joprojām esmu Krievijas pilsonis, bet braukāt apkārt pa pasauli sanāk ļoti bieži un aizvien ir kādas problēmas...

Vai nav citi Krievijas alpīnisti, kas vēlētos Tev piebiedroties Kanādā un palikt tur uz ilgāku laiku, pārcelties uz dzīvi tur?

Ir mums tur labi draugi un paziņas, arī kāpēji, bet aizvien, kad cilvēki emigrē, viņiem parādās daudz jaunu problēmu – jauni apstākļi, valodas barjera, jāmeklē darbs, jāiekārto dzīve, jāpārvar dažādi sociāli šķēršļi, un tā visa rezultātā kāpšana paliek otrajā, aizmugures plānā. Man tas ir vienkāršāk, esmu gids, un kur vien ir kalni, man aizvien ir darbs, citiem tas ir krietni sarežģītāk.

Vai šeit Francijā, Šamonī, Tu strādā kādā gidu kompānijā (birojā)?

Nē, esmu pats par sevi, man ir daudz klientu, tie visi praktiski ir no Krievijas un mana vasara šeit ir "sarakstīta" pa nedēļām uz priekšu jau pusgadu iepriekš. Man ir vairākas pastāvīgas klientu ģimenes, ar kurām šeit strādāju divas vai pat vairākas nedēļas no vietas, kāpjam lielākās un mazākās virsotnēs, palīdzu apgūt tiem alpīnisma zināšanas. Dažreiz braucam arī uz citiem Alpu rajoniem, uz Šveici, Itāliju, atkarībā no laika apstākļiem. Strādāju šeit divus trīs vasaras mēnešus un tad ķeros pie saviem personīgajiem projektiem, braucu uz Himalajiem, pēc tam dodos atpakaļ uz Kanādu un kāpju atkal tur.

Kāda ir lielākā atšķirība starp to alpīnismu, ar kādu Tu sāki nodarboties daudzus gadus atpakaļ, un to, ko Tu dari pašreiz?

Viss mainās. Arī es. Esmu audzis, pilnveidojies. Cenšos nepieķerties kaut kam, sevišķi bijušajam. Toreiz tas bija cits alpīnisms – vairāk vērsts uz komandu, komandas sasniegumu. Sākumā kāpām divniekus, tad trijniekus, pēc tam četriniekus... Tiem loģiski sekoja piecinieki un sešinieki. Kādreiz bija lielākas kāpēju grupas, tad sākām kāpt mazākās, trijnieku un divnieku sasaitēs. 90to gadu sākumā es izgāju solo alpīnismā un tas bija jauns pakāpiens manā izaugsmē. Solo kāpšanai vajadzīga liela iepriekšēja pieredze un psiholoģiska noturība. Tagad esmu atgriezies pie kāpšanas kalnos ar sasaites biedru, bet tas nav solis atpakaļ! Tas ir loģiskais ceļš, kas ejams lai sasniegtu jaunus, manis izvirzītus mērķus. Solo kāpienus, lai arī reti, tomēr neesmu aizmirsis. Viss mainās, viss ir atkarīgs no mērķiem, kurus sev uzstādi. Principā, joprojām esmu pārliecināts par solo alpīnisma iespējām un priekšrocībām, bet vairs tās nemēģinu tik ļoti akcentēt.


Ar virvi… samarķētu, uz pleca. Drošināšana? Pieredze!

Vai Tev nepietrūkst 80to gadu alpīnisma, jaunības dienu alpīnisma nometņu romantikas?

Esmu no tā visa ļoti daudz ko ieguvis, izaudzis no tā paņemot sev līdz neskaitāmas pozitīvas emocijas, un ja tagad paskatās, kas notiek Krievijas kalnos – alpīnisms palēnām atdzimst arī tur. Tādi paši jaunieši, dziesmas pie ugunskuriem un kalnu naktsmītnēs, sarunas un joki, ģitāras spēlē alpīnistu nometnēs pa vakariem... Bet mēs, mēs jau esam tie, kas ir mainījušies, mēs nodarbojamies ar pavisam cita veida alpīnismu, jā tas vairs nav tik romantisks, vairāk komerciāls, vairāk praktisks un mērķtiecīgs, skarbs (zhoskii), bet ne jau laiki mainījušies, mēs paši esam visvairāk mainījušies. Manī ir palicis maz romantisku noskaņu saistībā ar alpīnismu, daudz vairāk tas ir darbs, un ne tikai smags ikdienas darbs, bet arī milzīga apjoma izaicinājums – tas ir īsts "Challenge"! Romantika ir joprojām divnieku trijnieku četrinieku maršruti, dziesmas ģitāras pavadījumā zem tumšām kalnu debesīm un spožām zvaigznēm, tējas dzeršana pie ugunskura vai prīmusa šņākoņas pavadībā... Bet uz Žannu, kurp taisāmies tuvākajā laikā doties – kāda gan tur romantika!? :) Kaut gan paskatoties no otras puses – pilnīgākā vienlaidus (sploshnaja) romantika visas sienas garumā... :) Vienīgi ģitāru līdz nepaņemsi... Bet arī agrāk jau tāpat bija – līdz ko tu izpildīji otro, pirmo sporta klasi alpīnismā, izrāvies no alpīnistu nometnes noteiktās kārtības, sāki staigāt patstāvīgās nelielās alpīnistu grupās, arī tur cilvēku attiecības ļoti mainījās, kļuva citādākas. Mainoties kalnos kāpšanas pasākumu formai (no alpīnistu nometnes instruktoru vadītajām un uzraudzītajām grupām uz izbraucieniem, "zboriem", sporta grupām), mainījās arī attieksme vienam pret otru. Parādījās ambīcijas, sportiski mērķi, egoisma iezīmes. Mēs visi esam caur to gājuši, tu, es. Un šādā veidā esam izauguši, mainījušies. Un tikai pateicoties šīm izmaiņām, mēs pašreiz esam šeit.


Žannu smailes (7710 m) Ziemeļu siena un plānotais maršruts pa Rietumu ribu (uz debess fona)

Kāda priekš tevis ir alpīnisma "formula" – vai tas joprojām ir "sports"?

Es tomēr nosliecos domāt, ka alpīnisms nav sports, drīzāk, kā bieži mēdz teikt, tas ir dzīves veids. Ja esi pieņēmis šo aizraušanos par savu, esi ar to apradis un vairs nevari bez tā iztikt, tā kļūst par tavu dzīvi. Esmu tajā visā iekšā tik sen, ka nespēju vairs sevi iztēloties bez visa tā. Kalnos kāpšana priekš manis ir pašizziņas process, sava "es" meklējumi. It īpaši to esmu izbaudījis veicot solo kāpienus – vienam pašam pieņemt lēmumus un rīkoties atbilstoši apstākļiem, pašam būt atbildīgam par sevi, savu dzīvību, savas rīcības sekām – kur vēl, ja ne alpīnismā to tik skaidri un skaudri var apzināties?!

Kas attiecas uz sportu, ir tāds priekšstats, ka sacensības alpīnismā – tas ir kaut kas no Krievijas, kur šādām sacensībām ir ļoti nopietnas tradīcijas. Bet realitātē jau arī šeit, Rietumos, pastāv nemitīga sacensība starp kalnos kāpējiem. Oficiāla, "Zelta leduscirtņa" veidā, vai neoficiāla, bet tā pastāv visos līmeņos. Vai tas ir labi, vai slikti, grūti teikt. Tam noteikti ir gan savas pozitīvās, gan arī ēnas puses. Tā virza progresu, bet tajā pašā laikā rada neveselīgu gaisotni starp kāpējiem un pavairo drošības problēmas kalnos! Bet katrs kāpējs ir tiesīgs izvēlēties, iesaistīties vai neiesaistīties šajās "spēlēs". Lai kā to visu arī nenosauktu, man, pēc būtības ir dziļi vienalga ("po barabanu"), es kāpšu kalnos tāpat un man ir savi mērķi, ieceres un uzskati. Alpīnismam manā dzīvē ir svarīgākā loma un uz to arī cenšos maksimāli koncentrēties. Daru to, ko uzskatu šajā brīdī par saistošāko. Pašreiz svarīgi ir doties ekspedīcijā uz Himalajiem un par citu neko domāt negribu un zināt negribu (znatj nehochu!). :)



Kādas ir Tavas "attiecības" ar Everestu un 8000niekiem kā tādiem?

Man bieži žurnālisti jautā, vai esmu bijis Everestā. Mani 8000nieki, šis 14 virsotņu "maratons" un arī citi "visu kontinentu..." un "augstākie" neinteresē. Nu un, ka esi tajos uzkāpis? Arī Everests klasiskajā izpratnē mani pilnībā neaizrauj, nebūšu tur pirmais... :) Jā, nenoliedzami, būtu tur interesanti uzkāpt pa kādu jaunu, sarežģītu maršrutu, Alpu stilā, divniekā, bez [papildus] skābekļa! Visādi citādi, tas ir vien kā "ķeksīša" pēc (dlja "galochki"). Zinu tādus kāpējus, kas tur ir uzkāpuši piecas sešas reizes, lielākoties gan pa fiksētām (iepriekšējo kāpēju nostiprinātām, red.) virvēm, ar [papildus] skābekļa izmantošanu. Nu un? Vai viņi patstāvīgi būtu spējīgi uzkāpt kādā mazākā kalnā? Šaubos... Man šķiet, ka Everests, kā pašmērķis, nav priekš tiem, kas savā sirdī un pārliecībā ir alpīnisti! Tas nav reāls mērķis, ja pirms tam nesi sasniedzis tādu līmeni alpīnismā, kurš ir Everesta cienīgs. Pretējā gadījumā Everesta virsotnē uzkāpj tavs "ego", tava spēja to "atļauties", "nopirkt".

Kas Tavuprāt ir tie reālie mērķi, uz kuriem tiekties?

Ir jācenšas sev uzstādīt tādi mērķi, kuri ir sasniedzami gada vai divu laikā. Tie vislabāk motivē. Sasniedzot iepriekš nosprausto, tu apzinies savas iespējas, vai tieši otrādi – kļūdas, vājās vietas. Uzstādot pārāk tālus mērķus mēs lieki patērējam spēkus, jo nespējot kaut ko sasniegt vai ejot laikam, nezinot konkrētus mērķus, mēs veicam pārāk daudz liekas kustības. Atceros, arī man bija ļoti normāli mērķi savulaik – iziet pirmos pieciniekus, tad sešiniekus, kļūt par sporta meistaru alpīnismā, iekļūt Krievijas nacionālajā izlasē, doties uz citiem kalniem ārpus PSRS. Tam sekoja vēlme iziet ziemā, divnieka sasaitē savu pirmo sešinieku, veikt pirmgājienu uz kādu no lielajām Alpu "lielajām sienām". Tie ir reāli mērķi, uz kuriem koncentrēties. Everests nav reāls. Ja tev izdosies "pieliet ausis" presei un sabiedrībai, vienkāršai tautai, tas vēl nenozīmē, ka esi reāls alpīnists. Alpīnistu sabiedrība zina, ko nozīmē "uzkāpt virsotnē" un kura virsotne ir tā vērta, lai tajā kāptu. Sešas reizes pabūt Everestā – tas nav maz, bet tas vēl pilnīgi neko nenozīmē...


Tikšanās ar Elizabeti Houliju, kura ir leģendāra Everesta vēstures un Himalaju kāpienu "arhivāre"

Vai esi sastapis tādus klientus, kas nebūdami alpīnisti, uzreiz, nu labi, nedaudz "iesildoties" Monblānā vai Elbrusā, uzreiz vēlas kāpt Everestā?

Jā, bija man te tāds viens savulaik. Cik dzirdēju vēlāk no kolēģiem, viņš līdz Everesta Dienvidu sedlienei arī uzkāpa, par to kas notika nākošajā sezonā, vairs īsti neatminos. Protams, šādus gadījumus uztveru kā darbu, un ja kāds to vēlas – manis pēc, varam kāpt arī tur, bet, manuprāt, tas nav visai prātīgi, nav.

Ko Tu domā par cita veida izaicinājumiem, citiem ekstrēmiem dzīves veidiem un cilvēku vēlmi uzstādīt rekordus?

Man nekas nepatīk tik ļoti, kā kāpšana kalnos. Nav izaicinājuma, nav galējās robežas sajūtas. Esmu runājis ar tiem, kas praktizē šādas aktivitātes, piemēram, ar Valēriju Rozovu (izcils krievu BaseJump "ekstrēmā projekta" realizētājs, red.), bet mani šādas "izdarības" neuzrunā. Varētu jau arī kādu rekordu uzstādīt, piemēram, skrienot kalnā, lecot no sienas ar izpletni, braucot lejup no virsotnes ar slēpēm, bet es to tāpat uztvertu kā papildus aktivitāti, kā treniņu procesu tam, ar ko es pats vislabprātāk nodarbojos – un ir gluži vienalga, kā to nosaukt – ekstrēmais alpīnisms, vai kā citādi, bet tas ir tas, kas ir priekš manis, kas ir mans izaicinājums pašam sev.

Tomēr, skatoties uz Tevis sasniegto jāsecina, ka šāds kāpējs kā Tu, pasaulē esi tikai viens?!

Nu beidz, met mieru (da brosj), to, ko esmu sasniedzis, to var sasniegt jebkurš normāls cilvēks. Ja vien ir vēlme un mērķis, kas uzstādīts pareizajā vietā un attālumā. Ja nepārtraukti sit vienā punktā (bitj v odnu tochku), ar neatlaidību un apņēmību konstanti virzies aizvien tālāk, tas ir ļoti reāli. Ūdens pilieni vienā punktā ar laiku spēj sašķelt akmeni. Bet tev ir precīzi jāapzinās tas, kas tu esi, un jāizprot lietu būtība, to secība un pakāpenība. Pie tam aizvien jāpatur prātā, ka šaura specializācija noved pie pārsteidzošiem rezultātiem. Ideāls piemērs tam ir brāļi Hūberi (Aleks un Tomas, ļoti spēcīgi, izcili, alpīnistu sabiedrībā plaši pazīstami kāpēji, viņu kārtējais nesen uzstādītais rekords Jozemītos ir El Kapitāno sienas "deguna" (El Capitan, The Nose VI 5.11 A2) iziešana rekordātrā tempā – 2 st.48 min. 35 sek. iepriekšējo rekordu uzlabojot par… 20 sekundēm, red.) – es tā nevaru, nevarētu un... arī negribu! Esmu izvēlējies citus mērķus. Man ir mana "niša", kurā cenšos attīstīties un pilnveidot sevi. Ir pašam sevi "jāuzbūvē". Sākot no pamatiem! Un sasniegumi alpīnismā nav nodalāmi no nemitīgiem treniņiem, smaga ikdienas darba. Lielā augstumā tava kāpšanas tehnika, kas ir noslīpēta līdz dimanta perfektumam - tā ir tā konsistence, no kuras atkarīga tava izdzīvošana! Caur to un tavu pieredzi veidojas tava intuīcija, kuru nepieciešamības gadījumā izvelc no sava prāta dziļumiem. Bet, kā jau teicu, pamatā tam visam ir smags un organisma rezerves pilnībā izsmeļošs darbs. Ja nav šī [treniņu] procesa, esi tam "pārlēcis" – iespējams virsotnē nenonāksi...



Kā ir tur, kur arī priekš tevis skaitās "uz galējas robežas"? Bailes no nezināmā, spēja sadzīvot ar savām bailēm?

Jā, bailes... Pie tam vēl kādas! Bez tām diez vai iespējams nopietnos kalnos pavadīt kaut vai vienu dienu. Un nemaz nevajag neko milzīgu, sarežģītu vai baisu. Nesen, tepat uz Aiguille du Midi kores (virsotne, uz kuru iet pacēlājs no Šamonī, no kura stacijas sākas viens no klasiskajiem maršrutiem, kuru izmanto arī vairums kāpēju no Latvijas uz Monblānu, red.), lai nokļūtu atpakaļ pacēlāja stacijā, pēdējos 20-30 metrus teju vai rāpus līdām – vējš bija tāds, ka reāli no kores rāva nost. Baisi (strashno)! Savukārt, nesenajā ekspedīcijā Pakistānā uz Kunyang Chhish Austrumu virsotni (7400 m), kur mēģinājām uzkāpt kopā ar savu pārinieku, arī sastapos ar "nepārvaramām bailēm" – lielie kalni, daudz nezināmā. Pārinieks "salūza": nevarēja pārvarēt savas bailes no nezināmā, nevarēja sadzīvot ar izolētību un vientulību uz kalna. Nezināmais vienmēr ir biedējošs. Pirms dažiem gadiem, ejot uz Lodzi (viens no 8000niekiem, pie tam šajā gadījumā – viena no Lodzes nepieejamākajām virsotnēm, uz kuru Krievijas ekspedīcija veica pirmgājienu pa neviena nekāptu ceļu, red.) [papildus] skābekli nemaz neņēmām, nezinot, kā būs bez tā tik ilgā kāpienā. Nezināmais, liels augstums, sarežģīts kalnu reljefs. Ej zem milzīga seraka (atšķelti, atsevišķi stāvoši ledāja ledus torņi, kas ledājam kustoties, zaudējot pamata atbalstu, gāžas, red.) un domā – saberzīs tevi ledus putekļos vai šoreiz vēl nē...? Uz lielajām klinšu sienām ir vieglāk, tur visu vienkāršāk prognozēt. Zināmos maršrutos, zināmos kalnos vēl vairāk – zini ar ko, plus mīnus, rēķināties. Himalajos tā nav. Tas ir kā kosmosā – milzīgi plašumi, liels augstums, nezināmais, izaicinājums un bieži vien nav iespēja atgriezties atpakaļ. Bet atgriezties ļoti gribās...

Vēlies pievienot komentāru par šo interviju? Vēlies ko jautāt, piebilst? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv