Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Āfrikas astoņtūkstošnieks jeb 8 tūkstoši km pa Āfriku uz velosipēda

Autors: Aleksejs Vasiļjevs
Foto: Aleksejs Vasiļjevs un Vitālija Drozdova
Tulkojums no krievu valodas: Kristaps Liepiņš
2007. gada oktobris, Rīga

Āfrika. Tā ir daudzšķautņaina. Tieši šeit vēl pavisam nesen DĀR valdīja aparteīds, bet burtiski turpat blakus Zimbabvē – melnais rasisms. Tieši Āfrikā dzīvo paši jaunākie pasaules iedzīvotāji ar vidējo vecumu tikai 19 gadi, pie tam tie ir arī vieni no visslinkākajiem. Tieši afrikāņu megapolisēs, līdzīgās, kā Nairobi, dārgi debesskrāpji pēc kvartāla mijas ar šausmīgiem graustiem. Tieši Āfrikā, Malavi, viss ciems priecīgi izskrien tev pretim ar lūgumiem iedot naudu, bet jau kaimiņu Mozambikā tevi sagaida kā pašu dārgāko ciemiņu iznesot visu pēdējo no mājas. Runā, ka tieši Āfrikā ir aizsākusies cilvēce. Daudz vēl ko runā par Afriku.



Mēs esam divi, Vitālija un Aleksejs. Mēs piederam pie tās cilvēku sugas, kurai nepārtraukti vajag augstāk, tālāk, ātrāk un vairāk. Kurus nevar sastapt mājās brīvdienās. Kuriem paliek nelabi no domas vien, ka atvaļinājumu var pavadīt pasīvi guļot pludmalē, nevis iekarojot kārtējo smaili, teiksim kaut kur Kaukāzā.

Nekādu apdrošināšanu, pošu minimums, nekādas ilgstošu ceļojumu pieredzes, ne reizi līdz šim neesot Āfrikā – tas viss norādīja uz to, ka mūs gaida neaizmirstams piedzīvojums. Kā izrādījās pēcāk, realitāte daudzkārt pārspēja visas mūsu cerības.



Baltie pa Āfriku vizinās daudz: ar autostopiem, ar džipiem, caur tūrfirmām un pat ar velosipēdiem. Tas viss lielākoties tiek saukts par ekspedīcijām un parasti ilgst ne vienu vien mēnesi. Mūsu maršruta pamatā tika ņemts klasiskais kontinenta šķērsošanas variants no Kairas līdz Keiptaunai, tikai pretējā virzienā ar startu nevis DĀR, bet no Namībijas. Kaut kā uzzīmējot maršrutu un paļaujoties uz veiksmi mēs devāmies ceļā, pareizāk sakot – sākām mīt pedāļus.



Atlantiskais okeāns un tuksnesis. Šeit nav dzīvības. Šeit vējš aizvelk ar plānu smilšu kārtu ceļu, bet asfalts burtiski sadedzina velosipēda riepas. Šeit saule ar 40 grādu karstumu iespiež tevi velo stūrē, bet sakarsētā gaisa svelme izdedzina pie mitruma pieradušo ķermeni. Šeit mugura svīst, bet sviedrainais krekls vienā momentā izžūst. Šeit siekalas mutē nespēj rasties un ūdens patēriņš dienā pieaug līdz vājprātīgiem 14 litriem. Tik pat skarbi apstākļi, kā šajās vietās, ir laikam gan tikai augstie kalni un bangojošais okeāns. Bordo sarkanās kāpas, ceļš līdzās okeānam un saules riets. Skaties uz to visu, it kā ar dažiem vienkāršiem štrihiem uzzīmēto, līdz vājprātam skaisto skatu...





Ar ūdeni šeit saspringti. Tā nekur nav. Kartē iezīmēta upe, bet reāli tās vietā ir tikai smilšaina upes gultne. Namībijas tuksnesī Namib, kas namas tautas valodā nozīmē "vieta, kur nekā nav", gadā izkrīt 2 mm nokrišņu. Labi, ka ik pēc 50-100 km sastopamas apdzīvotas vietas, kur uzpildīšanās vietās visos, kas vien mums ir, tilpumos salejam ūdeni. Dažreiz gan nākas ceļa vidū balsot garām braucošos dārgos džipus, lai lūgtu iedot ūdeni. Vienreiz, lielā karstumā, labsirdīgi vācieši iedeva vēsu ābolu sulu ar ledu. Kaifs!

Otrs nepatīkamais pārsteigums – velo riepas. Tās uz uzkarsētā asfalta, burtiski acīmredzami, nodila. Nobrauc 100 km dienas laikā, bet vakarpusē, aizturot elpu, apskati riteņus. Izskatās vēl dzīvi. Ceļmalās bieži vien redzamas saplēstas auto riepas. Šeit braucošie ar mazāk kā diviem rezerves riteņiem ceļā nedodas. Vēl piedevām karstumam šeit pagadās arī akāciju ērkšķi, kuri ar elegantu vieglumu pārdur pat riepas ar īpašu pretpārduršanas slāni. Skarbi...



Un pēc tam? Pēc tam bija Zimbabve, kur par mēģinājumu apmainīt naudu melnajā tirgū mūs teju vai iesēdināja. Ziloņi, kuriem garām nesāmies garām lielā ātrumā. Mazapdzīvotie Mozambikas rajoni. Jaunu draugu sastapšana. Tanzānijas robežas šķērsošana buru laivā pa Indijas okeānu. Varenā suahili kultūra. Lepnie masaji. Slimības. Veloķibeles. Remontēšana. Skrējiens uz Kenijas kalnu. Madagskara. Krāsas, krāsas, krāsas...





Dzīve iet uz priekšu. Skaties bildes uz laika gaitā nodzeltējuša monitora. Bet varbūt tas viss nenotika ar mums un tas bija tikai sapnis pirms kaut kā mērogos lielāka...?

Nedaudz par ceļojuma niansēm...
Uz p.p.a jautājumiem atbild Aleksejs Vasiļjevs

- Kā parādījās šī iecere doties tik tālā ceļojumā un cik ilgi tā tika lolota līdz brīdim, kad devāties ceļā?

Iecere uzradās pēc kāda mana laba drauga, rīdzinieka Jurija Martinena velo ceļojuma pa Dienvidameriku. Apskatījos uz pasaules karti un nācu pie secinājuma, ka ja arī ir palikušas vietas uz mūsu planētas, kur nav braukts ar velosipēdu, tad tās viennozīmīgi atrodas Āfrikā. Lai arī Āfrika ir jau pārbraukāta krustām šķērsām. Šo ideju "iznēsājām" pusotru gadu un vēl pusgadu aizņēma sagatavošanās darbi: velosipēdu un nepieciešamā ekipējuma iegāde, loģistikas [sūtījumu] nodrošināšana.

- Kas bija tas, par ko visvairāk satraucāties pirms ceļojuma un kas izrādījās vislielākā problēma?

Visvairāk par visu mūs satrauca iespējamās slimības, it īpaši malārija. Imunitātes un pošu pret to nav. Tāpēc profilaksei dzērām tabletes, bet neskatoties uz to Mozambikā, valstī ar pašu sliktāko medicīnas sistēmu pasaulē, man asinīs tika atklāta malārija inkubācijas stadijā. Ārstēšanās kurss ar tabletēm gan palīdzēja.

Tomēr par lielāko problēmu visā ceļojumā izvērtās attieksme pret baltajiem, īpaši valstīs ar attīstītu tūrismu. Āfrikā eksistē ļoti izteikta asociācija "baltais – nauda". Malavi viss ciems mums skrēja pretim ar laipniem izsaucieniem "Give me money!" Psiholoģiski ļoti smagi bija. Baltie ir ļoti izlutinājuši vietējos iedzīvotājus. Šī iemesla pēc tālākajā ceļā centāmies braukt tur, kur nav ceļus minušas baltā cilvēka kājas – tur, kur pēc dažādu ceļvežu autoru domām, doties nav droši. Un tieši tur pret mums izturējās ar cieņu un tur guvām milzīgu gandarījumu no kontaktēšanās ar vietējiem ļaudīm.



Vēl viena problēma bija sekojoša: ja esi apstājies netālu no ciemata, tad pēc pāris stundām viss ciemats apstāsies pie tevis – stāvēs apkārt ciešā lokā apkārt tavai teltij un gluži vienkārši skatīsies uz tevi. Tādos gadījumos centāmies vietējos iesaistīt kaut kādā sev nepieciešamā darbā, piemēram, kurināmā savākšanā, ugunskura iedegšanā…



- Visspilgtākais emocionālais brīdis, kas nāk prātā atceroties šo ceļojumu?

Viens no visspilgtākajiem mirkļiem mūsu ceļojumā bija Mozambikas un Tanzānijas robežas šķērsošana, ko veicām nobraucot 50 km pa Indijas okeānu mūsu nolīgtā laivā ar burām, kopā ar četru matrožu ekipāžu. Daudzi ceļotāji uzskata, ka tieši šīs robežas šķērsošana ir pats sarežģītākais ceļojuma posms Āfrikā. Turienes neskartās vietas tā arī tiek dēvētas par Mozambikas "Sibīriju".



Tikai ar trešo piegājienu, nezinot valodu un izskaidrojoties ar pirkstu palīdzību, spējām vienoties par laivu. Tajā brīdī sapratām, ka šis laivojums aizņem pāris stundas, bet pēc tam izrādījās, ka tās ir divas dienas! Nakšņot apstājāmies mangrovju mežā (tropisks applūstošas piekrastes mežs, ko veido koki vai krūmi ar virszemes saknēm, kuras paisuma laikā ir zem ūdens, red.), kur sajūtas bija tādas, ka esi filmā par pirātiem… Ja mēs tur pazustu, mūs neviens nekad vairs neatrastu. Kartē šādas vietas vispār neeksistē. Tajā pašā laikā mēs pirmoreiz ieraudzījām neaprakstāmā skaistuma mangrovju mežus. Tur, piemēram, bija tādas zivtiņas (periophthalmus barbarus), kuras nepeld, bet lēkā pa ūdens virsmu, tad nosēžas uz koka zariņa un skatās uz tevi. Dažādi brīnumi.



- Novēlējums tiem, kas vēlas, bet vēl nav uzdrošinājušies?

Savā ceļā mēs satikām daudzus ceļotājus uz velosipēdiem. Daudzi no viņiem bija veikuši visas pasaules apceļojumu pirms doties uz Āfriku. Viņi visi brīnījās par to, ka mēs ceļojam bez iepriekšējas ilgstošu ceļojumu pieredzes tik brīvi, ar lielu izturības rezervi. Mēs arī par to brīnījāmies: "Vai tad tas ir sarežģīti?" Nu, protams, ka nē! Nepieciešams tikai laiks, nedaudz finanses un pārliecība par sevi. Vismaz vienreiz dzīvē paceļot pa Āfriku ir obligāti! Tiesa gan, pēc šāda ceļojuma jūs diez vai varēsiet turpināt mierīgi dzīvot pelēkajā Eiropā, bet tas jau, kā saka, ir pavisam cits stāsts…

Daži tehniski dati:
Maršruts: Namībija – Zambija – Zimbabve – Zambija – Malavi – Mozambika – Tanzānija – Kenija - Madagaskara
Nobrauktais attālums: 8 tūkstoši kilometru
Ceļā pavadītais laiks: 5 mēneši
Ceļojumā piedalījās: Vitālija Drozdova un Aleksejs Vasiļjevs
Veloekspedīcijas "Āfrika-2007" interneta mājas lapa (www.alexvas.com)

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv