Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Sveta Gucalo: galvenais ir pašpārliecība!

2007. gada septembris, Rīga

"Ticu tam, ka pašpārliecība ir galvenais, kas palīdz cilvēkam kaut ko sasniegt. Ļoti atbalsta sasaites pārinieka mierīgums. Parasti nekas cits vienkārši neatliek, kā samierināties un iet tālāk. Mēs taču braucam uz kalniem "pēc grūtībām" nevis pēc "vieglās dzīves", tad nav vērts arī pēcāk sūdzēties! :) Un vēl, protams, ļoti palīdz apziņa par to, ka kāds tevi gaida lejā…"

* * *

Kāds ir Tavs līdz šim piedzīvotais izaicinošākais un aizraujošākais piedzīvojums?

Droši vien mans aizraujošākais piedzīvojums notika šīs vasaras augusta beigās, kad ar savu kalnos kāpšanas pārinieku Oļegu divatā izdevās izkāpt 6A (RUS, līdzvērtīgs Eiropas ED1-ED2) grūtību kategorijas maršrutu pa Bodhonas ziemeļu sienu (plašs apraksts krievu valodā par to lasāms Mountain.ru lapā). Šis kāpiens bija visai simbolisks dažu iemeslu dēļ: pirmkārt, priekš manis tas bija pirmais tāda garuma (7 dienas!) un tik fiziski smags izietais maršruts. Otrkārt – uz Bodhonu pa Kudinova maršrutu neviens nebija uzkāpis pēdējos 10 gadus. Treškārt, Latvijas alpīnisma līmeņa mērogiem tas ir diezgan būtisks veikums, un ceturtkārt, ar šo kalnu es esmu sasniegusi 1. sporta klasi alpīnismā.

Dažos vārdos sakot, iespaidu bija diezgan daudz. Kad tik ilgi atrodies uz kalna, pēc trešās dienas sāc "dzīvot uz sienas". Katru rītu celies kā "uz darbu", vakarā nāc "uz mājām", pat ja māja būtu mazs plauktiņš, uz kura var tikai cauru nakti sēdēt. Un protams, ir ļoti svarīgi saprast savu pārinieku no pusvārda (dažreiz pat no pus skatiena!) – tad tiešām var izkāpt ļoti sarežģītus maršrutus droši un stabili.



Kas ir tas, kas Tevi visvairāk iedvesmo doties aizvien jaunos piedzīvojumos?

Es vienkārši nevaru iedomāties savu dzīvi bez piedzīvojumiem. Tie var būt dažādi. Pirms sāku nodarboties ar alpīnismu, izmēģināju visu ko – gan kajakingu, gan lēcienus ar izpletni, gan snovošanu ar karvinga dēli (ar to nodarbojos arī pašreiz), piedalos VXos (diemžēl, šogad nesanāca, jo visu augustu pavadījām Fanu kalnos), jāju ar zirdziņiem kopš 12 gadu vecuma. Bet droši varu pateikt, ka neviens no šiem piedzīvojumiem nedod tik stipras un daudzpusīgās emocijas kā kāpšana kalnos. To var zināmā mērā salīdzināt pat ar narkotikām. Tā ir atkarība. Cilvēkam, kurš kādreiz ir izbaudījis kaut ko ļoti stipru, jaudīgu, ir nepieciešams arvien stiprāks atkārtojums, citādi sākās "emocionālais bads". Manā dzīvē ir plāni, ceļojumi, ap kuriem grozās viss pārējais, gan darbs, gan personīga dzīve – un mani priecē tas, ka varu meklēt un atrast ceļus kā šos plānus realizēt.



Ja būtu iespēja Tavā dzīvē kaut ko pilnīgi kardināli mainīt, ko Tu iesāktu?

Droši vien aizbrauktu uz kādu citu valsti, kur alpīnisms ir daudz vairāk attīstīts nekā pie mums, un kur blakus ir klintis, piemēram, uz Krasnojarsku. Tur droši vien nav tādas ģimenes, kur kaut vai viens cilvēks no tās nekāptu kalnos… Un klintis tur var redzēt skatoties pa mājas logu! :) Dzīvot kalnos negribētu, jo viss, ko tu redzi katru dienu zaudē savu garšu un paliek par ikdienas normu. Piemēram, nekad neesmu redzējusi tadžiku, kurš kāptu kalnos bez īpašas vajadzības, jo kalnus viņš redz katru dienu. Tāpat kā mēs, dzīvojot pie jūras, braucam tajā labi ja vienreiz gadā...



Kas ir tas sliktākais, par ko Tu domā saistībā ar saviem piedzīvojumiem?

Protams, standarta problēmas, ar kurām sastopas jebkurš cilvēks, kurš vismaz četrus mēnešus gadā grib atrasties kalnos, pie tam pelnot naudu Latvijā. :) Laika un sponsoru trūkums – nekas oriģināls! :)



Kas Tev sniedz iekšēju atbalstu brīžos, kad ir smagi, grūti, sāpīgi?

Cenšos nedomāt par to, ka ir smagi, bet pārliecināt sevi, ka var būt vēl sliktāk. Ticu tam, ka pašpārliecība ir galvenais, kas palīdz cilvēkam kaut ko sasniegt. Ļoti atbalsta sasaites pārinieka mierīgums. Parasti nekas cits vienkārši neatliek, kā samierināties un iet tālāk. Mēs taču braucam uz kalniem "pēc grūtībām" nevis pēc "vieglās dzīves", tad nav vērts arī pēcāk sūdzēties! :) Un vēl, protams, ļoti palīdz apziņa par to, ka kāds tevi gaida lejā – tad ir cerība, ka tomēr esi vēl kādam vajadzīgs un sargeņģeļi varbūt par mums neaizmirsīs un palīdzēs. :)



Svetas Gucalo rakstītais alpīnistu sacensību apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Zelmas Kauss 2007
Dalība šādās sacensības uzlabo kāpšanas un drošināšanas tehniku, paaugstina ātrumu darbā ar virvēm – tas ir svarīgi īstos kalnu maršrutos! >>>

Sveta Gucalo ir arī līdzautors sekojošajam kalnu piedzīvojumu aprakstam, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Ala-Arča Lieldienās. Starp vasaru un ziemu.
Latvijas ziema jau paspēja mums pamāt ar roku un marta beigās mēs devāmies pēc sniega un ledus uz Kirgīziju. Īsā laika sprīdī no 31. marta līdz 10. aprīlim tika veikta aktīva bijušās alpīnistu nometnes Ala-Arča rajona, precīzāk Ak-Sai ledāja ielejas, kas atrodas Tjanšana kalnu ziemeļu daļā, netālu no Kirgīzijas galvaspilsētas Biškekas, izpēte. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Vēl 5 jautājumi par…"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv