Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Māra Leitāne: nepamēģināsi – neuzzināsi!

2007. gada septembris, Rīga

"Mēdzu kārtīgi pārdomāt somā liekamo lietu sarakstu, cenšoties neņemt līdz neko lieku un tanī pat laikā neko neaizmirst. Izejot no mājas vienmēr jābūt līdz lukturītim un nazim, jo nekad nezini kā un kur beigsies diena! :)"

* * *

Kāds ir Tavs līdz šim piedzīvotais izaicinošākais un aizraujošākais piedzīvojums?

Tas spilgtākais, noteikti, ir tas nesenākais – tas būtu kāpiens Monblānā.


Virsotnes prieks (foto: N.Rusteika)

Tad necik nesen - kanjoninga "pasaules" atklāšana.


Uz zemes, gaisā un ūdenī… (foto: G. Višņevskis)

Un jāsaka, laikam visvairāk reizes esmu uzdevusi sev jautājumu "vai man tas ir vajadzīgs", un "kāpēc esmu iekritusi šinī afērā", ceļā uz braucienu, kas izvērtās par airējienu pāri līcim ar SOTiem, tad nu šis, joprojām, ir Liels un Neaizmirstams, emocijām piesātināts Piedzīvojums, kā jau visiem šī pasākuma dalībniekiem.


Vakara saulē uz Roņu salas (foto: K.Liepiņš)

Runājot par skaisto, burvīgo un neskarto, vienmēr arī gribas pieminēt 2006. gada vasaras braucienu uz Kamčatku! Tas neskartais skaistums, izteiktie krāsu kontrasti, pirmā virsotne. No putekļu upēm līdz sniegam un ziedošiem rododendriem lavu izvirdumos, no tuksneša līdz citplanētiešu burkānlaukiem un smakojošiem krāteriem uz kūpošas zemes!

Atceros arī savu Pirmo Piedzīvojumu. Tas bija sensenos laikos… :), kad man vēl bija trīsritenis. Devāmies ar draudzeni velo tūrē. Divas mazas meitenītes un abām trīsriteņi. Mērķis bija ~1 km attālumā, bet, lai līdz tam tiktu bija jāšķērso "lielais" ceļš, kura šķērsošana bija mammu aizliegta. Lai arī bijām paklausīgas meitenes, tomēr ūdens krāns aiz kultūras nama un padzeršanās no tā šķita vilinoša. Viss būtu izdevies, ja vien lielais brālis to nebūtu pamanījis un nosūdzējis vecākiem… Atmiņā tas ir tik ļoti iespiedies, jo dabūju vienīgo reizi mūžā pērienu!

Kas ir tas, kas Tevi visvairāk iedvesmo doties aizvien jaunos piedzīvojumos?

Zaļāka zāle, zilākas debesis un spožāka saule, sniegoti kalni, asas un gludas klintis, lielākas un mazākas aizķeres, sāļāks un straujāks ūdens, fantastiski cilvēki, jauni notikumi, ieberzieni un izkļūšana no tiem. Tas ir neikdienišķums un mūžīgā kustība – dvēseles piepildījums.

Dzīvoju no viena pasākuma līdz otram. Agrāk tie bija dažādie treniņi, sacensības, tālāki un tuvāki braucieni. Tagad nekas nav mainījies. Nav vairāk dzīvē tikai sporta programma, bet ir ienācis vairāk piedzīvojumu un vairāk neparedzamā un neikdienišķā. Dzīvoju no vienas kāpšanas līdz otrai, no viena brauciena līdz nākošajam. Vai tie būtu kalni vai klintis, upe vai jūra, mežs vai purvs.

Ja būtu iespēja Tavā dzīvē kaut ko pilnīgi kardināli mainīt, ko Tu iesāktu?

Iespējas ir ik uz soļa. Jācenšas izmantot katra no tām. Ja ir vēlme kaut ko mainīt, tad tā arī ir jārīkojas, jo kad gan vēl? Nepamēģināsi – neuzzināsi. Jāsaka, es šobrīd jūtos labi šinī dzīvē un esmu laimīga.


*** (foto: G.Višņevskis)

Kas ir tas sliktākais, par ko Tu domā saistībā ar saviem piedzīvojumiem?

Sliktāko man pašai, visvairāk raizes, man ir sagādājusi veselības problēma - 2004. gada EU joint Flag – Relay race Budapest/Bruxelles (www.eu-joint-flagrelay-race.hu) skrējienā gūta trauma. Šis skrējiens pielika punktu neveiksmīgajai sezonai un arī manai sportiskajai karjerai. Guvu ļoti smagu kreisās kājas kaulu plēves iekaisumu, ko ārstēju pusotru gadu. :( Brīdī, kad izej no rīta ārā un sajūti dzestro, svaigo meža smaržu, kas liek ieelpot pilnas plaušas un nopūsties. Gribas paskriet! Bet, pat sēžot jūti sāpes kājā, nemaz nerunājot par iešanu vai skriešanu. Tādā brīdī, saskrien acīs asaras un tu novērtē to, kas tev ir bijis – viss – veselība, tāda veselība, kas tev pavērusi šo brīnumaino pasauli…

Runājot par sliktāko kopumā – to parasti domā tuvākie cilvēciņi un viņi ir tie, kas ļoti pārdzīvo un ciešs visvairāk paliekot mājās un raizējoties.

Kas Tev sniedz iekšēju atbalstu brīžos, kad ir smagi, grūti, sāpīgi?

Tad vajag kaut ko sadarīt - celties un velties. Izkustēties un ieelpot gaisu, vislabākais – kalnu gaisu! :) Vēl ļoti lielu atbalstu sniedz cilvēki, kas ir līdzās - draugi un ģimene. Un visu to apvieno ticība, cerība, mīlestība. Tās liek dvēselei dziedāt! Brīžos, kad acis redz kaut ko neprastu, skaistu – jūra, visapkārt ūdens, gluds kā spogulis, visapkārt tikai smilšu graudu pauguri – tuksnesis, kalnu virsotnes visapkārt un tu esi vienā no tām, kad dzirdi rudens lapu čaukstoņu zem kājām, un ielec sētnieku sagrābtā lapu kaudzē un izspārdi lapas uz visām pusēm, kad redzi apsnigušas zaļas lapas uz miglā tītiem kokiem, kad pirksti pieskaras klints sienai, kad sasniegts mērķis uzrādot labu rezultātu, kad iecērt leduscirtni ledus sienā, kad ej pa sniegu kaut kur pasaules malā vienā peldkostīmā un trekinga zābīšos, kad nakts melnumā atkal veic kaut ko vienkārša cilvēka prātam netveramu, piemēram, brauc ar laivu pa Mārupīti vai slēpo gar jūru, kad pēc garā rudens pirmo reizi uzkāp uz slēpēm, kad pēc ziemas pirmo reizi sajūti silto pavasara gaisu, kad esi airējis dienu un atkal nākošo dienu un galu galā esi finišējis, kad kārtējo reizi esi izkāpis Amatas krastā slapjš un pārsalis un kāds tev pasniedz siltu tēju, kad ar velo un somām uz tā, lielā ātrumā traucies pa ceļu un silts lietus lāšu brāziens iziet cauri visam, kas vien ir mugurā un paspēj vien tik daudz, kā neprātīgi iespiegties, kad esi izjutis brīvā kritiena sajūtu – lidojis...



Māras Leitānes rakstītais piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Pāri Līcim [pie Eestimosiem]
Kā tas gadījās kā ne, bet jau piektdienas vakars bija klāt. Ne īsti piekrītot, ne nepiekrītot, it kā ar domu, ka varētu, bet varbūt prātīgāk būtu "nē", tomēr pulksten nedaudz pāri deviņiem vakarā esam Juglas Statiol’ā. O, mašīna ar laivām arī ir, parādās Šulcs. Njā, laikam tomēr pasākums notiks… Tā kā smiedamies, tā kā bailīgi un tomēr ar jautājumu paši sev, vai mēs tiešām to darīsim? >>>

Māra Leitāne ir arī līdzautore sekojošajam piedzīvojumu aprakstam, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Kanjonings Slovēnijā jeb kā aizmukt no lietus Dolomītos
"Te nu mēs esam… Dolomītos līst lietus! Lai arī maz, bet arī pakāpt dabūjām, bet pārāk daudz slapjuma šeit, tāpēc pētām laika prognozes un dodamies projām. Uz Slovēniju…" tā īsumā varētu raksturot tā brīža situāciju, īsi pirms tam, kad radās Plāns. Lielas Plāns! Par Pamatīgu Kanjoninga Pasākumu Slovēnijā… >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Vēl 5 jautājumi par…"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv