Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
"Kalnu grupa 3": Chamonix 2007

Autors: Vizma Bungše [ AUTORE?]
2007. gada septembris, Rīga

Kopskaitā trīspadsmit kursanti un viens instruktors šī gada 25. augustā, izmantojot dažādus transportlīdzekļus, ieradās Šamonī (Chamonix), lai turpmākās nedēļas laikā liktu lietā visu, ko nu esam paspējuši iemācīties 3. Kalnu Grupas lekcijās un praktiskajās nodarbībās.


Trešās "Kalnu Grupas " Alpu brauciena dalībnieki, no kreisās – Agnese, Atis, Kārlis, Līvars, Jānis, Maija, Nords, Matīss, Guntis, Sigita, Ojārs, Kristaps, Mārtiņš.

Šamonī – neliela kalnu ieskauta pilsētiņa, kur nepārtraukti jūties kā trīs pēdas virs zemes. Atrodas ~ 1000 m virs jūras līmeņa un ik gadu pievilina neskaitāmus piedzīvojumu meklētājus. No balkona vēroju Monblānu citu virsotņu ielenkumā un smaidu par to, ka esmu šeit.

26. augusts
No paša rīta dodamies aklimatizācijas izgājienā, pievarot augstuma starpību ~1200 m. No augšas paveras brīnumains skats uz visu ieleju un Šamonī pilsētiņu.



Tālāk seko "obligātais" inventāra veikala apmeklējums, kur katrs iepērk vēl trūkstošo ekipējumu, lai jau nākamajā dienā varētu to likt lietā. Manā pirkumu grozā iekrīt Scarpa zābaki, Black Dimond dzelkšņi, siltās zeķes, neilona bahilas (nepirku Gore-Tex, jo biju pārliecināta, ka pirmajā reizē ar dzelkšņiem kājās tās tiks saplēstas) un Julbo saulesbrilles. Pievakarē devāmies uz pilsētas klintīm nedaudz pakāpt. Ar to pietika, lai domās atgrieztos Sardīnijas klintīs un mestu izaicinājumu nelielai karnīzei.

27. augusts
Ekipējums sakrāmēts, somas uzveltas mugurā un esam gatavi startēt ar Līvara auto uz pacēlāju, kas mūs vedīs augšā uz Aiguille des Grands Montets (3295 m), no kurienes kāpsim savu pirmo virsotni - Petite Aiguille Verte (3512 m).



Kopā esam četras sasaites pa trijiem kāpējiem un viena pa divi. Sniegs, ledus, plaisas, drytooling elementi, adrenalīns, dzīvie akmeņi – tas viss šķita kas jauns un ar prātu man tas vēl bija netverams.



Vēl pirms nepilna gada neticēju, ka kas tāds ir iespējams, bet nu bija pienācis pēdējais brīdis noticēt, jo viss notika!



Bildē pa labi vērīgākie var mēģināt atrast sešus 3. Kalnu Grupas kāpējus – vienā rindiņā uzreiz zem lielās plaisas, kas šķērso visu kalnu.



Vakarpusē atgriezāmies pacēlāja mājā, kur vakariņojām un kārtojāmies nakšņošanai… tualetes priekštelpā :) – ērti, silti, mājīgi (kas to būtu domājis, ka kādreiz šādi raksturošu tualeti).

28. augusts
Ceļamies 5:30, lai jau 7:00 varētu iziet un pēcāk paspētu atpakaļ uz pēdējo šīsdienas pacēlāju. Iepriekšējā diena liek sevi manīt – no guļammaisa izlienu rāpus un ceļos grūti, negribīgi, bet tas pieder pie lietas.

Kāpjam kalna šīs malas kreiso kori, bet dzelkšņus, atšķirībā no vakardienas, ne reizi nenovelkam, līdz ar to tiek labi praktizēti drytoolinga tehnikas elementi.



Vairākas skaistas vietas, kur šur tur cenšos stāvēt ar dzelkšņiem "uz berzi" : ) – jokaini, bet tur! Pēcpusdienā solīja "ģorgu" (kāpšanai "nelabvēlīgi" laikapstākļi). Mēs ar Sigitu laicīgi tiekam lejā un no pacēlāja stacijas skatu platformas vērojam pārējās sasaites darbību. Zemāk redzamās bildes ir fotografētas ar pāris minūšu intervālu – novērojam nulles redzamību…



Drīz vien kļuva zināms, ka nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ pēdējais pacēlājs atiet jau pēc ~ 30 min. Šī ziņa tika mobili nodota uz kalna esošajiem. Tālākā grupas darbība no malas izskatījās rekorda cienīga – šļūkdami, klupdami, krizdami visi zibenīgi bija lejā. Bildēs jāpievērš uzmanība virvju marķējumam, kam objektīvu iemeslu dēļ vienkārši neatlika laika.



Pie pacēlāja tikmēr bija sapulcējies arī prāvs bariņš "svešo" ( aliens) kāpēju, kas lika pamatoti šaubīties par vagoniņa ietilpību. Lai kā arī nebūtu, drīz vien visi laimīgi braucām lejā.

Vakarā vēl sapulcējāmies uz tēju, lai pārrunātu iepriekšējās dienās piedzīvoto, jo katram bija gadījies kas pamācošs – kādam ekipējuma zaudēšana, man - izslīdēšana uz nogāzes ar sekojošu kritienu, citam bergšrunda plaisas šķērsošana ar pamatīgu iekrišanu tajā... Atmiņā iespiedies arī kādas franču sasaites izslīdēšana uz netālas sniega ledus nogāzes, kas rezultējās ar teju vairāk kā 50 m brīvā šļūkšanā lejup pa nogāzi, jo neviens no sasaites nebija spējīgs "iecirsties". Kā būtu, ja pēc šiem 50 m būtu krauja?! Labi, ka šoreiz viss beidzās labi.

29. augusts
Tuvāko divu dienu laika prognoze nav iepriecinoša – daži % saules un daudz % lietus. Plāns ir doties uz Eiropas garāko ledāju Mer de Glace mācīties individuālo ledus tehniku. Braucam augšup ar kalnu tramvaju līdz ieraugam "ledus upi". Paveras skats uz Aiguille Verte un Petit Dru Rietumu sienu, tālumā slejas augštā Grande Jorasses Ziemeļu siena (vairāk kā kilometru augsta pa vertikāli un vēl vairāk platumā) - tas viss ir "rokas stiepiena" attālumā, bet īstenība, līdz tam vēl kāpt un kāpt.



Tālāk jau sekoja īstas mācības. Ja sākumā liela daļa no mums pārvietojās pa ledāju kā pīles pa ledu, drīz vien sākām "sadzīvot" ar dzelkšņiem un cirtņiem, paļauties uz tiem – lavierējām pa šaurām ledāja starpplaisu ledus korēm, lecām pāri plaisām, rāpāmies no tām ārā, lai atkal pēc tam līstu tajās iekšā, slīdējām un cirtāmies līdz zuda "ledus barjera". Neliela (~10-12 m) vertikāla ledus posma pievarēšana ar augšējo drošināšanu bija kā lielisks fināls šīsdienas piedzīvojumam.



Pati sev atzinu, ka varu uzkāpt tur, kur "nevar uzkāpt". Lai arī nedaudz sala un šur tur sāpēja kāds nobrāzums vai sasitums, bija daudz iegūts.

30. augusts
Tā kā prognoze bija nemainīga, tad devāmies uz pilsētas klintīm pakāpelēt pāris virvju maršrutiņus. Kopā ar Sigitu izkāpām vienu maršrutu un apmainījāmies vietām ar Gunta un Norda sasaiti, lai kāptu nākamo. Viss noritēja mierīgi līdz brīdim, kad Līvars iekliedzās… Neatceros ko kliedza, bet sajūta bija, ka tajā brīdī visi, kas kāpj ar apakšējo drošināšanu, reizē krīt. Paspēju ar skatienu noķert tikai Norda kritiena beigu epizodi un atsitienu pret plauktu. Vēl uz īsu brīdi varēja redzēt, ka viņš vēlas turpināt maršrutu, bet sasistā pēda lika mainīt domas. Kā vēlāk noskaidrojās – pēdas kaula lūzums…



Savu otro maršrutu turpinājām, bet otrās virves beigu daļā lietus dēļ nācās atkāpties. Līvars mūs aizveda uz dzīvokli, kur lēni gulšņājot pavadījām atlikušo dienas daļu. Vakarā vēl sanācām uz filmu vakaru, kas ievilkās pie vīna glāzes un saviesīgiem Saulstariņu (tā sevi dēvēja tie, kas mājoja kempingā) stāstiem.

31. augusts
Laiks solās būt labs un Kristaps mūs ved uz L’index virsotni. Ar pacēlāju paceļamies uz 2385 m augstumu, lai no turienes uzkāptu 2595 m augstajā L’index "zobā".



Paskatos uz plānoto maršrutu un ar grūtībām saskatu uz lielā kalna fona vairākus skudras lieluma kāpējus. Lai sāktu maršrutu, ir jāpieveic neliels nobirušu akmeņu lauks un jātiek augšā uz zaļās terases zem maršrutu sākumiem.



Visas sasaites tiek noliktas izvēles priekšā – IV grūtību kategorijas kore vai viens no diviem maršrutiem ar VI grūtību kategorijas iezīmēm? Nelielas pārdomas un visi nolemj par labu augstākai grūtības pakāpei, bet jau lejā vēl esot piezogas neliels stresiņš. Sasaites ir sekojošas: 1) Kārlis, Gulbis, Matīss, 2) Jānis, Maija, Ojārs, 3) Kristaps, Atis, Agnese, 4) Guntis, Sigita, es. Mums pirmo virvi kāpj Guntis, bet līdzīgi kā Kārlim un Jānim, augšā rodas šaubas par stacijas izveides vietu. Tiek izlemts pieņemt mūs ar Sigitu un tad kopīgi izdomāt, ko darīt tālāk.

Kopējā aina paveras šāda – mūsu sasaitei ir divi varianti: vai nu "pa āķiem" vai izvēlēties plaisu (Kārlis, novērtējot no malas, "āķu" variantu neiesaka). Blakus viena sasaite atkāpjas un kopējais noskaņojums ir nedaudz satraukts. Izvēlamies plaisu un kāpjam – neliels vertikāls posms, kuram kaut ko iekabināt paspēju tikai apakšā, jo pa vidu ir "ņi da ieliktņiem". Grūtākā vieta aiz muguras un plaisas augšā uzmesta cilpa ap iespējami dzīvu akmeni. Tālāk jau skats paveras gaišāks un šķiet diezgan viegls, pietiekami pozitīvs maršruta turpinājums. Vēl cenšos sasaukt Kārli, kas no augšas varētu labāk novērtēt, bet šķiet, ka viņam šobrīd sarunas nav prātā – kāpj... Atbildi nesaņēmusi turpinu – kājām diezgan gludas aizķeres, bet rokām normāli robi. Blakus pa āķiem iet kāda svešā sasaite, kas ieinteresēti vēro vietu, no kurienes lienu ārā. Lai gan plaisas posms liek sevi manīt (neliels triceklis kājās un rokās), kāpju tālāk un… nenoturos... muļķīgi! Brīdi karājos gaisā, lai saprastu, vai spēju kāpt un, godīgi sakot, ilgi uz tā šķietami dzīvā akmens karāties negribas. Potīte tūdaļ sāk pampt, bet atbalstīties varu – tātad jākāpj. Viens no svešās sasaites, pārliecinājies, ka ar mani viss kārtībā, vēl piebilst "There ir no route!". Tieku vēlreiz augšā pa plaisu un secinu, ka nevaru vairs iet pirmā. Uzmeistaroju staciju, ko savā atmiņā jau esmu nodēvējusi par neērtāko manā mūžā un pieņemu Gunti ar Sigitu. Sigita plaisas vidusdaļā izkustina dzīvo akmeni, kas gandrīz jau aizlido lejā, bet tomēr veiksmīgi tika iebīdīts atpakaļ un vairāk netika aiztikts. Turpmākās virves kā pirmais izgāja Guntis, izvēloties ļoti skaistu beigu izgājienu uz virsotni. Mēs ar Sigitu, savukārt, paguvām izcīnīties ar gidu vadītām sasaitēm un kopā pievarējām vairākus interesantus manevrus. Tikmēr potīte jau bija paspējusi izplesties un klinšu kurpe turējās kājā arī neaizšņorētā veidā. Sekoja skaistākais "dulferis" (nolaišanās pa virvi visu 50 m "dziļumā") šī brauciena laikā un tālāk nokāpšana līdz pacēlājam, kur mūs jau gaidīja visi pārējie.



Bija izkāpts spilgts maršruts un liels paldies lieliskajai sasaitei, ar ko kopā varēju sasniegt L’index virsotni. Un lai arī kliba, bet ļoti laimīga sēdos pacēlājā, lai atgrieztos Šamonī pilsētiņā.

Vakarā ledus komprese un rīvētu kartupeļu komprese, kas, cerams, man ļaus kāpt atkal.

1. septembris (sestdiena) – 3. septembris (pirmdiena)
No rīta pavadu visus līdz pacēlājam, kas ved augšā uz Aiguille du Midi (3842 m). Šodien plānots iziet Cosmiques Ridge, kas ir "Kalnu Grupas 3" noslēguma maršruts un rītdien jau lielākā daļa patstāvīgi dosies Monblāna virzienā atsevišķās sasaitēs, paši plānojot kā turpceļu, tā nokļūšanu atpakaļ. Es tikmēr dzīvojos pa ieleju, iepērku gidu grāmatas un Šamonī karti, lai varētu kalt nākotnes plānus. :)

4. septembris
Pēcpusdienā Kristaps ar Jāni Ķiguru dodas Grandes Jorasses virzienā un arī es mierīgi "mājās" nosēdēt nevaru. Beidzot jāsāk kustēties. Uzvilku zābakus un gāju Testa Trekkingā. Rezultāts cerīgs – kāpt nevaru, bet iet varu! :)

5. septembris
Sakrāmēju mantas divām dienām un devos "solo" pārgājienā pa Massif des Aiguille Rouges. Pirmais kāpiens ir uz Planpraz. Līkumojot pa serpentīnu nonāku aveņu laukā, kur gribi negribi soma jāliek pie malas un jābrien avenājos.



Le Brevent virsotni atstāju nākamai reizei un turpinu ceļu uz Lac Cornu un Lac Noirs. Takas šeit lielākoties ir viegli ejamas, marķētas un krustpunktos visur ir nepārprotamas norādes. Ezeru tuvumā sastopu kalnu kazas, kas īpaši nebaidās, bet tomēr ietur no manis piesardzīgu distanci.

Zem viena iespaidīga izmēra akmens ieraudzīju svētbildes, kas bija tieši tur, kur tām vajadzētu būt, kā tāds atgādinājums un arī brīdinājums. Uzgāju arī kādu vecu un sadriskātu mugursomu, kas reiz kādam labi kalpojusi, bet nu viena mētājas takas malā. Kas noticis ar tās īpašnieku?





Tur augšā domas lido un nav nekā lieka – absolūts klusums, ko pārtrauc tikai garām skrienošs vējš. Pieķerot vairākus "kalnu bebrus" (marmotus) un sadalot teritoriju ar vienu kalnu āzi, drīz vien nonāku pie L’index augšējā pacēlāja, kur bija plānoju organizēt naktsmītni. Veiksmīgi ierāpos pa sarūsējušām kāpnēm vienā nestrādājoša pacēlāja ēkā, kur iekārtojos uz oranžajiem drošības matračiem (tādi, kurus parasti liek slēpošanas trasēs ap kokiem vai citās bīstamās vietās). Nakts bija auksta un pūta stiprs vējš.

6. septembris
No rīta jau 8:00 cēlos un devos tālāk uz Lac Blanc, kur ieturēju brokastis ezera krastā ar miljona vērtu skatu uz sniegotajām virsotnēm ielejas pretējā pusē. Slavenais kalnu atspīdums ezerā gan nav novērojams, jo vējš saviļņo ūdeni. Ceļš turpinās pastaigas solī Col de Montets virzienā, pārgājiens uz Le Tour un mājupceļš pa ieleju uz Chamonix.



7. septembris
Šonakt dzīvoklī gulējām astoņi: pieci "saulstariņi", Kristaps, Jānis Ķigurs (sliktā laika dēļ griezušies atpakaļ) un es. Brokastīs lielā omlete un slinkas sarunas par šodienas plāniem. Vakarā "saulstariņu" busiņš dodas uz Latviju, bet šodien vēl vajadzētu pakāpt. Jānis jūtās slims. Ap 11tiem es un Kristaps dodamies uz pilsētas klintīm. Drīz vien saprotu, uz ko esmu parakstījusies, gribot ar Kristapu pakāpt – 6 maršruti gandrīz non-stop. Lai arī tie ir tikai nepilni 300 m kopsummā, es un mana kāja esam nost. :) Maršruti bija amplitūdā no "vidēji viegla" līdz "neejamam" pēc manas grūtības skalas, bet tā vai citādi, pa vienu vai pa otru malu, visi tika pieveikti. Pēdējos divos maršrutos jau ieslēdzās "čīkstulis, vārgulis, tizlums" un vienkārši vēlme sevi pažēlot – no tā vajadzētu tikt vaļā! :)

8. septembris
No rīta pamostos kā parasti un tomēr apzinos, ka aizbraukšanas laiks strauji tuvojas. Dodamies nedaudz iepirkties uz iksestdienas tirdziņu, The North Face veikalu un vēl šur tur. Pēcpusdienā bija paredzēts pakāpt, bet vēl pirms tam iegriezties dzīvoklī un kaut ko iekost. No pārtikas nekas daudz vairs nav pāri palicis: makaroni un Gunta atstātie konservi. Tas arī tika pagatavots. Garšoja ērmaini… :)

Ar Kristapu atkal izkāpām 6 maršrutus mācību klintīs – dažādus: interesantus, grūtākus un vieglākus, bet patika itin viss un palika sajūta, ka gribas vēl.

9. septembris
Mājupceļš. Vēl reizi skats uz Monblānu un neliels solījums sev - atgriezties kalnos…

Vēl pirms gada es dzīvoju uz zemes un nepazinu kalnus. Tagad es eju tur, kur agrāk man sapņos nebūtu rādījies. Robežas ir zudušas, ir pavērušās iespējas. Jāmācās atrast līdzsvara punkts, lai nezaudētu dzīvē harmoniju un caur kalnu virsotnēm spētu sasniegt arī dzīves "virsotnes".

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [FORUMA TĒMA]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv