Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Rudens Svanētijā

Autors: Anatolijs Sukovs
Tulkojums no krievu valodas: Kristaps Liepiņš
Foto: Anatolijs Sukovs un Eduards Skukis
2007. gada oktobris, Rīga

Septembra beigās divatā ar Eduardu Skuki devāmies atklāt sev Svanētiju. Veicot "izlūkgājienu ar kauju" mums 1. oktobrī izdevās uzkāpt Ailamas virsotnē (4500 m, Rus 4A) un pēc tam trešajā datumā uzkāpām Vahušti (4000 m, Rus 2A). Par to, kā tas norisinājās – sekojošajā stāstā.

Tāls ūdens troksnis ielejas stāvo nogāžu krauju vidū, kā sirēnas mūs sauca pie sevis. Atskatījos, nē, Ediks turas, nepadodas savu slāpju aicinājumam. Pa paugura virsotni, tikai šis ceļš ved mūs uz mūsu piecu dienu Ailamas izgājiena drošu noslēgumu...


Ušguli ciems – iespējams augstākais (2300 m) ciems Eiropā, aiz kura slejas Bezengijas siena

Turp, kur alpīnistu takas jau aizaugušas

Tieši pirms piecām dienām, piektdienas vakarā, atvadoties nosignalizēja mūsu vietējā pavadoņa un robežsarga Rolandi Hergiānī vaziks. "Puiši, te tuvumā cilvēku nav, tā kā... Tur ir auksts, kāpēc atstājiet gāzi??!" Nomierinājām, gāze mums iepirkta uz pusotru nedēļu, bet līdz tikšanās reizei, kas kalpotu kā pārbaude, nākošajā ceturtdienā, maksimums sešas dienas. Tas, ka mēs satiksimies tieši ceturtdien, bija mūsu vienīgā pamatprogramma, kas nodrošināja kontaktu ar apkārtējo pasauli – mobilie sakari sniedzas tikai līdz Ušguli ciemam. Savukārt no mūsu atvadu/satikšanās vietas līdz Ušguli veicami 18 kilometri pa kalnu ceļu kas ved pāri vienai kalnu pārejai. No ieplānotā Kalna līdz atvadu/satikšanās vietai... nē, to mēs tobrīd vēl nevarējām iedomāties.

Kādreiz šeit atradās mūsu Kalna vārdā nosaukta alpīnistu nometne, tagad vien ēku drupas bez jumtiem un leknai dadžu un zāles ceri cilvēka augumā. Rolandī brālis Idris, alpīnists un kalnu pavadonis, tiekoties Tibilisi mums atklāja, ka viņam nav aktuālas informācijas par šo attālo nostūri, un to, ka pats pēdējo reizi kāpis Ailamā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās.



Kaut kur ceļa serpentīnos uz pāreju izdzisa vazika sakāpinātā rēkoņa, pēc stundas sāks krēslot. Uzmetot skatu neaptverami varenajai divkilometrīgajai Ailamas dienvidu sienai, pamazām sākām apjaust, uz ko esam atvēzējušies. Nē, mūsu maršruts neiet pāri šai sienai, bet lai tiktu līdz tā sakumam, jāuzņem viens augstuma kilometrs līdzās stāvajam ledāja leduskritumam. Vai tur iespējams atrast ceļu, kas mūs tur gaida... Ediks kaut ko jokoja un smejoties vēroja gaidot, kad es beidzot beigšu krāmēties ar mugursomas pārkravāšanu. Viņam labi, pirmā sezona kalnos, viss tik interesants un saprotams. Jādzen projām domas, nedaudz jāpastrādā pirms vakariņām un naktsmītnes.



Pēc stundas gara nesteidzīga, uz augšu vedoša gājiena, kas ved blakus Koruldaši ledāja kūstošo ledus ūdeņu straumei, sasniedzām takas sazarojumu, nogriezāmies pa kreisi un turpat netālu iekārtojām savu pirmo naktsmītni. Gāzes sīkšana no caurduramā gāzes degļa balona (cita veida gāzes baloni pašreiz Gruzijā nav dabūjami) pārejas gredzena mūsos izraisīja zināmu apjukumu... "Nepareizs" balons? Kaut kas ne tā ar pārejas gredzenu? Gāze lido prom strauji, atbildes nav laika meklēt, pievelkam ciešāk degli ar šļauciņu un savam mieram vēl pietinam to ar līmlentu. Un kāpēc gan es šurp stiepu šo meloni? Labāk būtu, ja kaut kur pa ceļam Svanētijā jau būtu atklājuši, ka tā vienkārši nav ēdama! Tā arī ietu gulēt ar izbojātu garastāvokli, bet mierīgās zvaigžņpilnās debesis un uzlēkušais pilnmēness atgādināja, ka tie visi ir tikai dzīves sīkumi.

Koruldaši ķīlnieki

Sestdienu sākām mundrā solī dodoties uz straumes izteku. Pa labi no mums teju vai ar mežu noaugusi centrālā morēna, pa kreisi stāvās Vahušti virsotnes atzara nogāzes, saulē mirguļojošais ledājs nāk aizvien tuvāk. Atduramies sienā, tātad esam uz ledāja apakšējā plato, sameklējam (ja nu palīdz) pieejas aprakstu no 1985. gada grāmatas. "...Pieiet pie plata sniega kuluāra", - aha, pienācām, sveicieni globālajai sasilšanai! Uzmetot, kur apmēram šeit kādreiz varēja būt sniegs, ciešāk satveram rokās trekinga nūjas - nu ko, sākas... Pēcāk nūjas sāka traucēt kāpienam, vēl pēc brīža brūkoši seraki leduskritumā atgādināja par savu netālo atrašanos, sasējāmies virvē, un turpinājām dubultajos zābakos ieautās kājas likt uz tām pašām aizķerēm, kur pirms brīža rokas... "Toļik! Vai tad tas ir piegājiens??! Tas jau ir maršruts kaut kāds!" Aha, tikai drošināties te nav aiz kā, tāpēc tas ir piegājiens. Secinājums uz brīdi nomierināja biedra ziņkāri. Būtu vismaz apmaldījušies, viss kļūtu kaut kā vieglāk izskaidrojams, bet nē, brīžiem ceļā uzejam nepārprotamas cilvēku klātbūtnes liecības.



Uzleca saule, sāka snigt slapjš sniegs, nācās apsolīt Edikam, ka uz augšējā ledāja plato esošās naktsmītnes būs "aiz nākošā pagrieziena". Ap septiņiem vakarā daudzreiz manis apmānītais Ediks uzslēja telti un uzreiz ierausās tajā ar visiem mūsu krāmiem, - līdzens laukumiņš atrasts, varam nakšņot. Sasmalcināts ledus, karsta tēja, sejās parādās smaids...

Līdz ceturtdienai palikušas četras dienas, bet mūsu ceļš augšup uz plato kaut kā nav pievirzījis mūs tam brīdim, lai trešdienā mēs dotos pretējā virzienā. Vēl uz Kalnu neesam devušies, bet par atpakaļceļu būtu jāvienojas jau tagad. Vahušti... Biju cerējis, ka uz tā "divnieciņa" (domāta otrā grūtību kategorija, red.) austrumu kores mēs dosimies "pastaigāties" aklimatizējoties, bet neiesim mēs tur taču divreiz, - šī iemesla dēļ laižoties miegā nolēmām, ka uz mūsu atpakaļ ceļa biļetes būs rakstīts "Vahušti", bet iesildīšanās kāpiena vietā nodarbināsim sevi ar ko citu... Viltīgais Koruldaši, to ar vienu lielu kori sargā Vahušti, no šī plato nepieejamās Inguri un Nuam-Kuam virsotne, uz kuru dodoties ieteicams organizēt īpašu pieeju pie atbilstošo maršrutu sākumiem. No Kuama uz austrumiem jau stiepjas Ailamas masīvs, uz kuru tad arī pošamies.



Nodarbi sev atradām liela klintsakmens veidolā, kurš mēģināja aizkavēt mūs iekārtot naktsmītni tuvāk mūsu plānotajam maršrutam. No rīta apskatījām potenciālās teltsvietas otrā ledāja malā, tiešā Ailamas tuvumā. Patīkama pastaiga saulītē, ledāja plaisas apejot, nedaudz parosoties ar atbildes rašanu uz jautājumu "Kur gan lai tā iekārtojas, lai nebūtu auksti, nepūstu vējš un būtu pēc iespējas ērtāk?", izlīdzinājām atrasto teltsvietu... Bet kas tas par akmeni? Ja to nedaudz pabīdītu malā, laba vieta būtu. "Edik, aklimatizācija (aklimuha), tā veidojas kustoties svaigā kalnu gaisā!" Bet nekā nebija. Pareizāk, bija, bet pēc veselas stundas, kas pavadīta zemes rakšanas darbos. "Ejam vai, uz rītdienas maršrutu tuvāk paskatīsimies", - pēc pusdienām piedāvāju savam biedram.

Labais: "Rīt mēs šurp pa kādu pusstundu atnāksim!" Slikti: "Klausies, Toļik, cik virves (tehniskos kalnu maršrutos attālums bieži tiek mērīts virvēs, t.i. aptuveni 45-50 m, red.) mums tajā kuluārā jākāpj? Un pa kori vēl cik?" "Nu, iespējams... kādas piecas, vairāk. Astoņas. Iespējams desmit. Pa kori... Bet to pacēlumu kad pieveiksim, tālāk jau ejams." Mums, protams, bija mūsu plānotā Ailamas rietumu kores "četrinieka" maršruta apraksts, bet tas, ko tas piedāvāja, nekādi nebija savienojams ar realitāti. "Tradicionālais" kāpiena sākums pa kreisi no lielā "žandarma", kur tika rekomendēts nakšņot ("Vai mēs varam iztikt bez šī piedāvājuma?"), ir paspējis savu sniega segumu zaudēt, nomainot to pret teju nepārtrauktām nelielām akmeņu lavīnām. Atlicis "netradicionālais" kuluārs labajā pusē, tur pašreiz tik pat kā nekas nebirst, un pie viena arī izvairīsimies no "žandarma".



Dienas atlikušo daļu pavadījām pārbaudot dzelžus (snarjagu) un sakravājot mugursomas izgājienam. Vai nu mēs kāpjam rīt, pirmdienā, vai nu mums stāv priekšā bezapstājas maratons Ailama – Vahušti – ieleja.

Virves un pulksteņi

Domas nesteidzoties neatstājās un neļāva aizmigt... Pustrijos naktī tam pienāca gals – pienācis laiks vārīt ūdeni termosam un rīta tējai. Piesalis, Polartec jakā un vējjakā dzestri, ejot sasildīsimies, dūnu jaka gaidīs savu iznācienu noglabāta mugursomā. Ediks kļuvis nopietns, un pēc neliela skatiena vienam uz otru ("Aptieciņu paņēmi?"), ledum čirkstot izejam uz ledāja kuluāra virzienā. Jā, virvju šeit uz visiem pietiks... Toties pirmās trīs četras virves pavadījām uz firna, tikai stacijām vietas jāmeklē kuluāra malās. Pakāpeniski mūs pārņēma kalnu klusums, un tikai biedra elpošana, nākot tuvāk un attālinoties, atgādināja par cilvēku pasaules esamību. Izej no stacijas, ja tava iekšējā balss lūdz, izveido drošināšanas starpāķi, kāp, izveido staciju, pieņem sasaites biedru, atkal izej... Tā arī virzītos harmonijā, ja vien Ediks neskaitītu izietās virves. "Šī jau ir desmitā! Cik vēl?!" Klusēju, norādu, lūk, tur tas viss beigsies, bet tagad izdod virvi, es eju. Beidzās tas viss (pēc divpadsmitās virves) ar šķēršļu joslu no brūkošām klintīm un nedrošu sniegu. Stacija uz leduscirtņiem. "Nenoslogo! Ieņemu!" Elsojošs Ediks ar zināmu neprātu acīs uzkāpa līdz sedlienei un izgāja uz saules apspīdētas nogāzes. Mums paveras skats uz Bezengiju, tikai no citas, neierasta puses.



Patīksminājāmies, palietojām termosu, un tagad uz austrumiem, uz virsotni. Biedram ir kļuvis vēsi, un tas apģērbj dūnu jaku. Uz kores saules nebija, bet pēc tam uzradās arī mākoņi. Galvai ne līdz aukstumam, tai jāmeklē izeja starp klinšu saliņām uz sniegotās kores. Nedaudz balansēšana uz šauras kores un atkal var likt lietā leduscirtņus. Ledu klāj plāna sniega kārta, un par to pēc pāris virvēm paziņo rokas. Velns! Situ ar tām pa sāniem, uzkliedzu lejup, ka viss kārtībā. Atskatoties uz tur lejā palikušo sedlieni, pamanu plaisu no ziemeļu puses. Nez kāpēc nodomāju, ka tur, iespējams, nakšņosim... Prom apmātība, prom arī aukstums! Klinšu salas stājas ceļā un neļauj doties taisni augšup, nākas doties traversā, un uzkārt arī pāris margas.


Mūsu ceļš augšup – punktētā līnija (6-7 virves)

"Atstāj taču to ieliktni!" Nē, bet Ediks turpina rūkt uz klinti un ķeksēt ārā tur iesprūdušo drošināšanas starpāķi. Pasmaidīja, tātad viņam tas izdevās, tad jau arī līdz virsotnei tiksim. Pēc četriem dienā, stāvot zem klints pārkares (ar to beidzas rietumu kore), vienojamies, ka turpinām virzību uz augšu. Apeju klinti, vēl viena stacija uz leduscirtņiem un mūsu priekšā paveras... mākonis un sniegota kore tajā. Kaut kur pazuduši visi trokšņi, vēju arī praktiski nejūt, brīžiem kreisajā pusē paveras "piens" un skatam paveras Ailamas virsotnes sniegotā kupola ziemeļu puses kraujas – turp aizmaldīties ne pavisam negribētos. Izstaigājoties pa horizontālu virsmu, sapratām, ka kaut kā mums ne līdz virsotnes tūra un zīmīšu meklēšanai, tāpēc pozējam plata sniega lauka vidū un dodamies atceļā, klints sienas aizsegā, kur arī atzīmējam virsotni ar konjaka malku un enerģijas batoniņu.



Vakara saulrieta gaismas mums apspīdēja pirmās pāris lejupejošās "dulfera" virves, pēc tam sāka tumst. Mūs sasniedza vēja brāzmas, virve mēģināja iesprūst starp klints akmeņiem, Ediks atrada kaut kādas nenosakāmi vecas virvju cilpas, mēģinājām no tām laisties aizvien zemāk tumsā uzšķiļot dzirkstis uz klintīm ar dzelkšņiem. Ailama laida mūs vaļā negribīgi. Sedlienē paziņoju Edikam nobriedušo plānu: kamēr mēness nesāks apspīdēt kuluāru, patversimies plaisā. Mums priekšā stāvošie nolaišanās posmi, kas jāveic nostiprinot virvi uz "pašizskrūvējošā ledusāķa" (kuluāra klintis uzticību neviesa jau no rīta), prasīja nelielu atpūtu un sakoncentrēšanos. Novietojam dzelžus iesāņus, virves zem piektā atbalsta punkta, kājas mugursomās un varam tīksmināties ar mēness lēktu malkojot atlikušo konjaku...

Atrodot kaut kādu neizprotamu temperatūras līdzsvaru, tajā pašā laikā klausījos, kā Ediks klabina zobus... Dabūja viņš šajās sešās mēness gaidīšanas stundās pamatīgi, savu lomu nospēlēja arī aizlienētā dūnu jaka, kas viņam bija par īsu. Sagaidījis manu piekrišanu turpināt lejupceļu, viņš izrādīja tādu aktivitāti, ka gandrīz vai devās prom skriešus bez manis un bez virvēm. Kuluārā strādājām kā roboti, ekipējums spītējās brīžiem, bet tomēr veica savu darbu. Jo tuvāk bijām ledājam, jo siltāk mums kļuva, īpaši no pateicības saites biedram, ka tas ir izturējis šo lejuplaišanos...


Ailamas virsotne (A), maršruta kore, sedliene (B) un mūsu naktsmītne (C)

Lejup kāpjam uz augšu

Sešos no rīta mēs stāvējām līdzās savai teltij, 26 stundu aplis bija noslēdzies.

Izgulējāmies, uzdāvinājām sev sātīgas pusdienas, un pēc nesteidzīgas mantu savākšanas veicām atpakaļceļa pusapli pa Koruldaši ledāju. Lai maksimāli vienkāršotu rītdienas kāpienu, aizgājām un izvēlējāmies teltsvietu jau mums vajadzīgās Vahušti kores pakājē. No šejienes, sagaidot brīdi, kad to nesedz mākoņi, paveras lielisks skats uz Ailamu. Viens pēc otra ņemamies ar fotoaparātu, mēģinot ar to noķert kādus īpašus kadrus: "Ar tavu fotoaparātu, Toļik, tik vien kā piegājienus var bildēt!", "Bet kāpēc gan tad tu nepaņēmi līdz savu fotofilmiņas Nikonu, kurš sver pusotru kilogramu?" Strīdā starp mākslu un optimālu svaru uzvaru guva... vakariņas, kas noņēma mūsu nelielajā naktsmītņu laukumiņā valdošo spriedzi.



Izdevās izgulēties, sagaidījām pirmos saules starus un devāmies atceļā, civilizācijas virzienā caur Vahušti. Ediks saņēmās drosmes un kāpa pirmais (pats jau vakar vakarā uzprasījās), bet es dzēlīgi uzskaitīju kamalotus, ar kuriem viņš nodrošināja mūsu "divnieciņu". Arī Kalns pa savam izklaidējās – asas brūkošu klinšu šķautnes tā vien uzprasījās, lai par viņām ko pasaka. (Pēc tam, jau nokāpis ielejā, es atklāšu, ka manam labajam zābakam ir ārēji kārtai cauri ejošs griezums – atzīmējās, tomēr, Vahušti.)



Kaut kā ātri iztukšojās mūsu termoss, tāpēc ejot ejā (līdz virsotnei uzkāpām salīdzinoši ātri, pa 4,5 stundām) Ediks tā vien rāvās nogriezties uz sniega nogāzes un apstāties atpūtā. Tomēr lejup ejošās dienvidu kores, kas ved līdz pat pakalniem un laukiem, garums darīja mūs uzmanīgus. "Lejup, tikai lejup! Tur varēsim tējot (čai gonjatj)!" Vai patiešām jau nobiras? Tagad tikai lai kājas turētu līdz tālajai ceļa lentai... Ieleja, kurā gājām lejup, bija tiešā tuvumā tai pārejai, tikai nedaudz augstāk par to vietu, kur "izsēdāmies" piecas dienas atpakaļ.



Saule jau bija nolaidusies gandrīz līdz horizontam, kad nometām no pleciem mugursomas, ekipējumu un novilkām zābakus. Viss. Ūdens, ieleja, dzīvība. Rīt bija tikšanās ar Rolandī, atpakaļceļš līdz Mestijai, kur apmetāmies kādā privātmājā. Bija arī Mihaila Hergiānī, leģendārā svanu alpīnista mājas-muzeja apmeklējums. Edika apslimušais kakls, kuru ātri izārstēt tā arī neizdevās, faktiski arī noslēdza mūsu braucienu. Šeit palika plāni un sapņi, kā arī spēcīga vēlme atgriezties šajā kalnu valstī, Svanētijā...



P.S. Izsakām pateicību visiem mūsu draugiem un paziņām, kuri palīdzēja šo braucienu padarīt iespējamu. It īpaši: Idrisam un Rolandī Hergiānī (konsultācijas un loģistika Gruzijā), Staņislavam Rubensam un Maksimam Svobodam (ekipējums), Oļegam Siļinam (arī ekipējums un kontakti Gruzijā) un Nike Liscovai (sakari ar "lielo zemi").

Atsevišķs paldies arī Viktoram Antipinam un uzņēmumam "Adventure Spirit" par iespēju ar atlaidēm iegādāties Vaude un BlackDiamond ekipējumu.

Plašāku šī ceļojuma fotoalbūmu var apskatīt šeit.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv