Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Somijā ar SOTiem

Autors: Ivars Dannebergs [ AUTORS?]
2007. gada septembris, Rīga

Somijas Dienvidrietumu nacionālajā parkā ar SOTiem 15.-20.07.2007

Jau pagājušā gada Muhu-Hiumā brauciena laikā bija skaidrs, ka šis nav mūsu pēdējais izbrauciens ar SOTiem jūrā. Jau uzreiz pēc tam tika kalti plāni "kur tad vēl varētu aizbraukt palaivot". Par Ālandu salām bija dzirdēts un daudz nevajadzēja, lai secinātu, ka tas ir labs ceļamērķis - relatīvi tuvu un liekas, ka varētu būt interesanti. Ceļš uz Somiju ir garāks, līdz ar to nedēļas nogalē iespiesties nu nekādi nevar. Nekas, šādam pasākumam jau nav žēl arī atvaļinājuma nedēļu noziedot.

Internetā tiek savākta informācija, un sākoties "sezonai" intensīvi tiek pētītas dažādas laika prognozes ar cerību, ka varbūt parādīsies kāds "saulaināks logs" visai nevasarīgajos laika apstākļos, kas šovasar valda reģionā. Laika prognozes gan ir diezgan mainīgas un neko īpaši saprast nevar. Tomēr tiek pieņemts lēmums: "braucam 15-20".



Svētdien 15.07. ap 7 no rīta izbraucam, lai ar zināmu laika rezervi paspētu uz prāmi Tallina-Helsinki 13:30. Šis ir "lēnais" prāmis, kas ceļā pavada 3 h 15 min. Prāmis "Tallink star" to pašu ceļu veic 2h, bet biļetes 2 dienas iepriekš jau izpirktas. Ap 17:00 esam ārā no Helsinku ostas un braucam Turku virzienā, pirms Turku nogriežamies pa kreisi uz Korppoo. Pēc apmēram 30 km ar bezmaksas (!) prāmi (kursē ~3x h) pārceļamies uz salu un turpinām ceļu uz vietu, kur esam izdomājuši sākt mūsu laivošanas maršrutu. Beigās braucam pa mazu un līkumotu zemes celiņu. Braucot no Helsinkiem ceļā nākas pavadīt vairāk kā 3h un ap 20:30 esam galā.

Priekšstats par to, kur īsti vēlamies nokļūt bija visai miglains, uz kartes vienkārši izvēlēts punkts, kas šķiet piemērots tam, lai tur varētu likt laivu ūdenī. Vietiņa saucas Mattnas, tur ir tikai pāris mājas, laivu piestātne un paliela autostāvvieta, kur somi parkojas dodoties uz savām atpūtas mājiņām salās. Vienkārši ideāli piemērota tam, lai atstātu mašīnu un sēstos laivā.



Laivot taisāmies pa Arhipelāga nacionālo parku. Nacionālajā parkā uz vairākām salām ir dabas takas, kuras ļoti labi varētu noderēt, lai izlocītu laivās nosēdētās kājas, kā arī iepazītos ar salām ne vien no jūras, bet arī sauszemes puses.

Jau mājās aptuveni tika saplānots maršruts četru dienu nesteidzīgai airēšanai, ņemto vērā to, ka pāris dienas sola visai stipru vēju (8-13 m/s), tā lai nekur īpaši pret vēju nebūtu jāairē.

Tā kā šī ir daļa no lielākā (salu skaita ziņā) arhipelāga pasaulē tad, lai salu labirintos neapmaldītos un veiksmīgi atrastu vietu, kur tika atstāta mašīna, papildus papīra kartēm tiek izmantots ar PDA ar iebūvētu GPS. Nevaru teikt, ka es ar orientēšanos esmu uz "Jūs", bet bez pieredzes jūras navigācijā apmaldīties starp salām var samērā viegli, attālumi uz ūdens liekas pilnīgi citi kā uz sauszemes.



Tā kā uz salām, kurp mēs dodamies nav gandrīz nekādas infrastruktūras, tad viss nepieciešamais jāņem līdzi: telts, guļammaisi utt., kā arī pārtika un ūdens piecām dienām. Vai to visu var salikt SOTā, iepriekš izmēģināt nesanāca, tāpēc ko kur un kā salikt optimizējam uz vietas. SOTs tiek piekrauts gandrīz pēc maksimālās programmas, bet visam vietas atrodas. Viena muca tiek piekrauta ar pārtiku, otra ar guļammaisiem/matracīšiem/apģērbu, draibegā priekšgalā telts+prīmuss un aizmugurē 2x5 l ūdens pudeles. Apkārt vēl tiek sakabināti mazie draibedziņi ar foto/video/kartēm/GPS un citiem sīkumiem, tā sacīt - lai vienmēr būtu pa rokai un tomēr drošībā.



Ir jau ap 9 vakarā, kad izbraucam. Mērķis - atrast kādu nomaļāku vietu, kur varētu pārnakšņot. Sākumā braucam pāri nelielam "ezeram", kuru ar jūru savieno pagarš samērā šaurs (~100 m) dabisks kanāls. No sāniem pūš neliels vējiņš, un nesteidzīgi airējot varam izbaudīt to, ka laivu brauciens patiešām ir sācies. Gar kanāla malu peld gulbju ģimenīte ar veselu baru "neglītajiem pīlēniem". Tāda klusa ziemeļnieciska romantika.

Izbraucot no kanāla sajūtam, ka vējš nav nemaz tik maziņš un arī vilnīši sāk šļakstīties pret laivu. Par laimi īpaši tālu mums nav jābrauc, pēc apmēram 1km sasniedzam saliņu, kura šķiet piemērota nakšņošanai. Saulīte jau tuvojas rietam, pēc garā pārbrauciena no Rīgas esam samērā saguruši, tāpēc ātri uzslienam telti, ieēdam nelielas vakariņas un liekamies uz auss.



Nākamais rīts mūs sagaida ar saules stariem un zilām debesīm. Ieturam brokastis un gatavojamies laivot uz Berghamn salu, kuri ir pirmā no apskatāmajām dabas takām.

Gadās arī pirmais neplānotais "incidents". Vietā, kur laižam laivu ūdenī, krasts ir lēzens un ar zāli noaudzis tā, ka zāle vēl ir arī kādu gabaliņu ūdenī. Krāmējot mantas laivā, kura atrodas "mazliet ūdenī", pamanu, ka kāda 1.5m attālumā no laivas, uz ūdens un sauszemes robežas pa zālēm lokās čūska. Mugura tāda rakstaina kā odzei un likās kādus 40 cm gara. Pie tam redzam, ka viņa pazūd zālēs uzņēmusi kursu laivas virzienā. Negribētos velkot laivu ūdenī tai uzkāpt, tāpēc Anita cenšas sekot līdzi čūskas manevriem, bet es tikmēr mēģinu ātri iekrāmēt mantas un ievilkt laivu dziļākos ūdeņos. Tas sekmīgi tiek paveikts un saliņa lēnām paliek aiz muguras.

Apkārt paveras tipiska ainava - klinšainas, ar priedēm apaugušas salas un saliņas, uz kurām harmoniski iekļaujoties vidē somi uzslējuši savas atpūtas mājiņas.



Līdz Berghamn salai ir kādi 6 km un tie tiek noairēti ātrāk nekā biju gaidījis. Atrodam vietu kur sākas dabas taka. Tur ir pāris būdiņas, kurās ir neliels muzejiņš, par tēmu - kā vietējie ļaudis dzīvojuši senatnē. Simpātiski un neierasti liekas tas, ka nav nekādas biļešu pirkšanas vai uzraudzības vispār. Paši attaisām krampīti durvīm, ieslēdzam gaismu un varam apskatīt ekspozīciju. Teksti diemžēl ir tikai viņējās valodās, līdz ar to vairāk sanāk novērtēt vizuālo noformējumu.

Rodas iespaids, ka tūristi te ir retums. Arī dabas taka, pa kuru ejam apstaigāt salu, ir pa pusei aizaugusi.



Vasara šeit ir pašā krāšņumā - pļavas zied spilgti un krāsaini it kā spītējot īsajai ziemeļu vasarai. Kociņi gan lielākoties izskatās tādi pamazi, ķērpjiem noauguši un dīvainām ķeburainām formām. Jābrīnās, ka vispār uz šiem akmeņiem kaut kas aug.

Taka lēnām vijas augšup pa piekalni un mēs sasniedzam salas augstāko punktu, no kurienes paveras skats uz visām debess pusēm. Patiešām savdabīgi un skaisti - cik tālu vien skats sniedzas jūra pilna ar mazākām un lielākām salām. Un mums ir četras dienas un laiviņa, kas ļauj to visu izbaudīt!



Taka ar loku atgriežas vietā, kur tā sākās, un mēs atkal varam sēsties laiviņā un doties uz nākamo salu - Borkar, kas ir salīdzinoši netālu - kādi 2-3 km. Šeit gan sanāk paairēt tā sirsnīgāk, jo Berghamna jāapbrauc pret vēju. Un tad jau arī Borkar ir klāt. Šoreiz lienam ārā no samirkušajām hidrām, jo šeit gribam ne vien apstaigāt salu, bet arī ieturēt pusdienas un atpūsties. Turpat ūdens malā ir izpļauta pļaviņa, kas dikti atgādina parku. Un zālīte tāda mīksta, mīksta...



Pēc kārtīga pēcpusdienas snaudiena saprotam, ka par ļaunu nenāktu vēl kādu gabalu pabraukt. Pēc pāris kilometriem izkāpjam krastā, lai meklētu kādu vietu, kur varētu uzcelt teltis, bet sala ir stāva un klinšaina. Vienīgajā puslīdz piemērotajā vietā kāds soms ir uzslējis savu atpūtas namiņu. OK, nolemjam airēt tālāk un pameklēt kādu piemērotāku apmešanās vietu. Laika līdz saules rietam mums vēl gana daudz. Nākamā salu grupa redzama pēc kādiem 2-3 km un pirmās mazās saliņas izskatās ļoti piemērotas nakšņošanai, tur arī paliekam.



Aizvēja pusē starp priedītēm uzceļam telti, ieturam vakariņas un tā kā vēl ir samērā agrs, tad dodamies apstaigāt saliņu. Šī ir mazliet lielāka kā iepriekšējā, kur nakšņojām, bet tik un tā nesteidzoties 15 minūtēs iespējams apiet tai apkārt. Saulīte iet uz rietu un viss krāsojas sārtos toņos. Šis ir vienīgais vakars, kad iespējams vērot saulrietu.

Vakarā izmantojot modernās tehnoloģijas tiek čekotas Windguru vēja prognozes nākamajām trīs dienām. Mobilā zona visur, kur skatījāmies ir pilna, GPRS un PDA interneta browsēšanai strādā nevainojami. Rīt sola samērā mazu vēju, bet parīt un aizparīt ~8-12 m/s. Maz neliekas, bet pa laimi, mums vismaz jāairējas pa vējam.





Rīts atkal ir skaists un saulains. Vismaz līdz šim par laiciņu nevaram sūdzēties. Šodien plānojam tikt līdz Bjorko salai, apskatīt to un tad doties atceļā "lielās zemes" virzienā, bet pa mazliet citu maršrutu nekā braucām šurp.

Braucam cauri vienam kanāliņam, kad malā ieraugam govis vai to kādus attālus radiniekus (ragi tādi gari un spici - iedveš respektu), kas "līdz pleciem" iebridušas ūdenī un ēd meldrus. Govīm laikam mūsu kompānija ne visai patīk, tās iebrien dziļāk meldros un pazūd mūsu skatienam. Airējam tālāk.

Pēdējo gabalu līdz Bjorko sanāk braukt pret vēju un var sajust, ka nemaz tik maziņš tas vējš nav. Katrā ziņā pret vēju airēt ir krietni nepatīkamāk, laiva uz priekšu iet daudz lēnāk un airus nākas cilāt daudz sirsnīgāk.

Atrodam mazu līcīti, kur "noparkoties", hidras nomainām pret miesai tīkamākiem apģērba gabaliem un ejam aplūkot šīs salas galveno apskates objektu - ezeru. Dabas taka iet visapkārt ezeram un tās kopējais garums ir vairāk kā kilometrs.



Taka ir ļoti daudzveidīga, ja tā var teikt. Sākumā taka ved cauri lapu koku brikšņiem, kas pieauguši ar papardēm, un tikai dažviet cauri kokiem var manīt ezeriņu. Vēlāk taka ved garām "ostai", kur stāv pāris somu tūristu jahtas un ved augšā klinšainā paugurā, ļaujot skatīt ezeru un jūru no pavisam savādāka skatu punkta. Starp akmeņiem tiek manīta vēl viena čūskiņa, kura izlīdusi pagozēties pusdienas saulītē.





Attēlā redzamais ūdens pleķis priekšplānā ir ezers, bet jau mazliet tālāk ir jūra. Dažviet ezeru no jūras šķir tikai pāris metrus plata klints josla. Pie tam ezerā ir saldūdens. Ūdens ir arī mazliet siltāks kā jūrā, izmantojam to un nopeldamies. Ieiešana un izkāpšana no ūdens gan ir "atraktīva", jo tajā vietā ir gluda un nedaudz slīpa klints, kura zem ūdens ir ļoti slidena. Sanāk gandrīz kā zemūdens slidkalniņš. Toties superīgākais atklājums karstie somu akmeņi. Tā ir fantastiska bauda, kad pēc kārtīgas veldzes ezerā, var pagulšņāt uz lēzenajiem, saulē uzkarsušajiem akmeņiem. Īsts SPA!

Labi atpūtušies un uzēduši dodamies tālāk. Gar pamali var redzēt tumšus lietus mākoņus. Tā kā rītdienai sola lielu vēju, tad nolemjam šodien paairēt mazliet ilgāk, lai līdz vietai, kur salas ir blīvāk viena pie otras un dod aizvēju un aizsardzību pret viļņiem. Negribas tomēr stiprā vējā braukt pa atklātiem ūdeņiem. Pa ceļam redzamās salas arī nekādas īpaši labās nakšņošanas vietas nepiedāvā. Uz beigām jau vējiņš pieņemas spēkā un pa retam kāds vilnītis pārlīst pār laivas malu. Neko patīkamas tādas aukstas dušas nav. Aiz mums ir diezgan liels ūdens klajums vējam un viļņiem ir kur ieskrieties. Par laimi šis ir šis pēdējais atklātais gabals, tālāk jau varēsim lavierēt gar salām.

Ar naktsvietas meklējumiem gan diez kā nesokas. Uz pirmās salas, ko apskatam, nav nevienas līdzenas vietiņas, kur varētu sakarīgi uzcelt telti. Neko darīt, kāpjam atpakaļ laivā un braucam uz nākamo saliņu, kas ir ~500 m tālāk. Šeit jau ir krietni labāk, nolemjam palikt.

Pa nakti nogāž diezgan spēcīgs lietus, bet nākamais rīts atkal ir saulains. Arī Windguru attiecībā par vēju nav melojis. Telts ir uzcelta salas aizvēja pusē, tāpēc neko īpaši no stiprā vēja just nevar, bet izejot vēja pusē uzreiz "fakti ir uz sejas", RDR kādi 10 m/s.



Šodien maršruts sākumā iet perpendikulāri vējam līdz Stora Hasto salai, pēc tam griežamies pa vējam un viesojamies Konungskar, kas ir ļoti netālu.

Sākumā iet ļoti raiti. Braucam starp salām, kur viļņi tā īsti nav dabūjuši ieskrieties un tikai salīdzinoši mazos posmiņos šūpo tā stiprāk. Pēc neilga laiciņa nobraukuši garām divām salām esam pie Stora Hasto austrumu gala. Tā kā salas šeit ir augstas, tad tās piedāvā ļoti labu aizvēju. Tā nu pa aizvēja pusi lēnām braucam uz R meklējot vietu kur ir osta un takas sākums (takas sākuma koordinātes ir iedotas nepareizi, tāpēc īsti nav zināms, kur mums jānonāk). Tiekam līdz salas R galam, bet ostas tā arī nav. Un izbeidzas arī salas aizsegs, pretī pūš tik iespaidīgi, ka mums ātri top skaidrs, pret tādu vēju mēs nepabrauksim. Neko darīt, braucam malā un ejam situāciju izlūkot kājām. Osta ir turpat netālu līcītī, kuram ieeja ir no rietumu puses. Vējā būtu jāveic tikai kādi 100 m, bet tas izskatās diezgan riskanti. Īpaši exstrēma meklējumi neietilpst mūsu plānos, tāpēc labāk braucam sameklēt kādu siltu vietiņu aizvējā un salu dodamies apskatīt no turienes.



Uz šīs salas esot zemūdens taka un mums šķiet intriģējoši uzzināt kas tas ir par zvēru un ko ziemā ēd. Atrodam vietu, kur tā sākās, metrus 15 no krasta var redzēt tikai boju ar uzrakstu "Start". Acīmredzot tā tiešām ir zemūdens taka un lai to "izstaigātu" vajag niršanas ekipējumu vai vismaz pleznas un brilles. Hidras mums ir, bet bez brillēm lielas jēgas nirt nav, jo tik un tā neko jēdzīgi zem ūdens saskatīt nevarētu. Neko darīt - varbūt nākošreiz. ;)

Uz salas toties ir lieli krājumi ar mellenēm. Svaigas ogas labi noder, lai papildinātu mūsu nebūt ne trūcīgo ēdienkarti.



Pēc pusdienas atpūtas turpinām ceļu. Sākumā pa Stora Hasto aizvēja pusi atgriežamies līdz A galam un tad apbraucam divas mazas saliņas, kas ir tieši aiz Stora Hasto. Bet šeit arī iespējas izmantot aizvēju beidzas. Var redzēt, ka no muguras mums tuvojas tumši negaisa mākoņi. Tālāk mums jāveic ~1 km pārbrauciens līdz nākamajai salai pa atklātiem ūdeņiem. Cik gan viss ir relatīvs! Labos laika apstākļos liktos, ka tas tāds nieks vien ir, bet šādā vējā izjūtas ir pavisam citas.

Pārvietojamies ļoti raiti, jo vējš pūš mugurā. Sākumā esam vēl salas aizsegā un viļņu nav, bet jo tuvāk nāk pretējais krasts, jo nepatīkamāka sajūta pārņem. Viļņi nav pārāk lieli (~0.5-0.6 m) bet samērā stāvi un galvenais tie it kā haotiski nāk no dažādiem virzieniem. Liekas, ka no aizmugures tie nāk no diviem dažādiem virzieniem ap Stora Hasto salu un piedevām vēl no priekšas nāk no klinšainajām salām "atstarotie" viļņi. Laiviņa tiek mētāta diezgan jūtami, ik pa laikam kāds vilnis pārlīst pāri laivas malai, bet mēs turpinām airēt no visa spēka, līdz tiekam nākamās salas aizvējā un varam atviegloti uzelpot. Te arī negaiss mūs noķer un mēs piestājam malā, lai pārslaistu lietu.

Lietus nav pārāk ilgs, kādu pusstundu palīst un viss. Mēs atkal kāpjam laivās un braucam salai apkārt uz Konungskar, kur ir pēdējā taka, ko esam plānojuši izstaigāt. Uz salas ir mājiņa, kur tādi tūristi kā mēs varētu palikt pa nakti (neviena cilvēka gan tur nav). Vēl ir samērā agrs, tāpēc par nakšņošanu vēl domāt negribas. Kāpjam atkal laivā un braucam tālāk. Līdz nākamai salai varētu būt metri 500. Uz beigām mazliet pašūpo, bet ne tik traki kā iepriekšējā reizē.



Aizvēja pusē atrodam jauku līcīti un izlemjam, ka šodien tālāk nebrauksim. Priekšā atkal ir lielāks atklāta ūdens gabals un vējš nemaz nav pierimis. Turklāt tas, ka var redzēt, kā viļņi sašķīst baltās putu vērpetēs triecoties pret klintīm ~1 km attālumā nemaz nevieš mūsos vēlmi turp doties. Nekādas steigas mums arī nav, tāpēc nav ko lieki riskēt.

Krāmējot mantas ārā atklājam, ka vienai mucai neesam līdz galam kārtīgi aizskrūvējuši vāku un rezultātā daļa mantu ir samirkušas. Par laimi guļammaisi ir tikuši cauri "sausā", bet pārējo izkaram žāvēties. Citreiz jābūt uzmanīgākiem...



Nākamais rīts izskatās daudz jaukāks nekā iepriekšējais vakars. Atkal spīd saulīte un vējš mazliet pierimis un iegriezies vairāk no R-ZR. Airējam dikti relaksējošā režīmā, jo vējš pats mūs dzen uz priekšu, atliek tikai stūrēt.

Šodien braucam pa vairākiem gariem un šauriem kanāliem - gandrīz kā pa upi, straumes tikai nav, bet to kompensē vējš no muguras.

Pa ceļam sanāk arī šķērsot kuģu ceļu. Lielo kuģi redzējām tikai vienu, bet kuteri un jahtas tur nēsājas kā biezs, nav nemaz tik viegli atrast brīvu brīdi, kad to šķērsot, lai nevienam nemaisītos pa kājām.



Uz pievakari esam atgriezušies pie saliņas, kur nakšņojām pirmo reizi. Šoreiz gan telti uzceļam uz dvīņu saliņas, kura atrodas blakus tai, kur palikām pirmoreiz. Abas saliņas savienotas ar šauru pāreju, kuras viens gals acīmredzami veidots cilvēka rokām. Iespējams, ka kādreiz šeit atradusies kāda zvejnieka māja un viņi pacentušies, lai starp salām varētu pāriet nesamērcējot kājas.



Un tā nu mūsu ceļojuma pēdējā diena ir klāt. Ap 11tiem mums vajadzētu būt mašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. No rīta varam nesteidzīgi pagulšņāt, lai pēc tam veiktu pēdējo nelielo pārbraucienu līdz mašīnai.



Happy end - ar pilnīgu pārliecību, ka noteikti jāmeklē jaunas, interesantas laivošanas vietas.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv