Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
RCh2007 reportāža Nr.2: Nordi un VX Rīga

Autors: Kristaps Ramiņš, "Nordi"
Foto: "Nordi", Rīga Challenge 2007 Piedzīvojumu klases komanda Nr.45
2007. gada septembris, Rīga

Ja gribu pastāstīt, cik man grūti bija, šis stāsts ir jāsāk darba nedēļas vidū. Saņemu no Mareka īsziņu, ka viņam ir sācies pirmssacensību uztraukums. Lai gan, pazīstot Mareku, nekas neparasts tas nav, pašam nākas secināt, ka apskaužu viņu. Man pirms sacensībām ir paredzēti ļoti vēli vakari, kas beidzas ar iemigšanu ap diviem naktī.

Vēl jau nevajadzētu aizmirst, ka divas nedēļas pirms starta mēs nemaz nezinājām, vai mums ir komanda. Bet tas jau šķiet ir Vinnija (tā turpmāk apņemos dēvēt Vinetu) stilā. Arī braucienam apkārt Latvijai Vinnijs izdomāja pievienoties pēdējā nedēļā.

Sacensību dienā sajutos pelnījis pusdienu brīvu, pēc darbā paēstām pusdienām sēžos mašīnā un dodos mājup ar domu vēl kādu stundiņu pagulēt pirms starta. Nesanāca. Ap puspieciem satiekamies Amatniecības vidusskolas pagalmā. Mareks, Vinnijs un Ainīts jau ir priekšā un man noteikti ir jāparāda, kā es māku kontrolēt savu auto. Tālāk bez lielas steigas un stresa notiek sagatavošanās, reģistrēšanās, instruktāža.

Esam jau saģērbušies sportiskākos kostīmiņos un ieradušies starta laukumā. Esam vieni no pirmajiem, jo iespējami ātrāk gribam saņemt kartes, lai varētu izplānot kādu stratēģiju. Bijām noskatījuši vienu soliņu, uz kura bija atsēdies dzīves nomocīts vecītis. Domājām, ka nu jau drīz viņš aizies un mūsu rīcībā būs soliņš, bet nekā. Lai arī vecīša izskats neliecināja, izrādījās viņš no uzņēmēju aprindām un mēģināja mums nopārdot brilles. Tā viņš arī tur nosēdēja, bet mums tad jau bija citas darīšanas…

Neliels sajukums un kartes mēs dabūjām, tiesa gan, ne paši pirmie, bet neko tas neietekmēja, jo tur dotā informācija par mūsu sākotnējām gaitām bija ļoti skopa. Varējām izlasīt visu punktu aprakstus un redzēt pirmo divu punktu atrašanās vietas. Jau tapa skaidrs, ka bez alpīnisma ekipējuma būs grūti un jau starta laukumā sagatavojāmies pirmo divu punktu ieņemšanai.



Starts pirms starta un viss lielais dalībnieku pūlis dodas iz Imantas staciju. Skaidrs ir tas, ka uz Rīgas centru dosimies ar vilcienu. Tikai atnākuši esam nedaudz par ātru un visi 360 cilvēki paliek uz perona un noraugās vilciena pasažieru izbrīnītajās sejās. Smieklīgi tas viss nedaudz, kā pārvēršas cilvēku fizionomijas, ieraugot tik daudz vienādi tērptus sporta entuziastus. Rīgā, ejot pa ielām pamanām tik pat izbrīnītas sejas, kādas atceros no pagājušā gada sacensībām.

Starts Rātslaukumā, kur par godu Rīgas dzimšanas dienai jau notiek kaut kādi pasākumi un mēs iejūkam citu cilvēku pūlī tā, ka no malas vairs nešķiet, ka ieradušās ir visas 80 komandas.

Bez sevišķas izrādīšanās tiek dots starts. Daļa dalībnieku metas krastmalas virzienā, daļa pie bijušās RTU sienas. Uzkāpju Ainītim uz pleciem, Ainīts pieceļas un pirmā lapiņa ir mums rokā. Skrienam uz krastmalu. Atrodam vietu, kur 10 cm virs ūdens līmeņa vēl ir palikusi kāda lapiņa. Piesienam mani striķī un es nolaižos pēc otras lapiņas. Šķita, ka būs grūtāk. Abas lapiņas pie Rolanda tad samainām pret nākamo karti, kur mums jāsavāc trīs punkti. Pirmais KP pie Radisson viesnīcas, otrais – Vanšu tilts. Rakstīts, ka bīstami un kāpj viens dalībnieks. Uz tilta jau savācies liels dalībnieku skaits, un mēs jau sabīstamies, ka būs jāstāv bezjēdzīgā rindā. Bet nē – tikko esam gatavi, tā dalībnieks var doties uzdevumā.

Uzdevums interesants un laikam jau žēl, ka ne visiem dalībniekiem. Uz jautājumu: "Kurš kāps?" tika dota atbilde: "Ainīts". KP atrodas Vanšu tilta pīlāra virsotnē. Jākāpj pa iekšā esošām kāpnēm 120 m. Mēs pa to laiku varējām atpūsties, lai gan – nav jau no kā, tas ir tikai otrais kontrolpunkts.

Sajūsmināts Ainīts nokāpj no Vanšu tilta kores un mēs varam doties tālāk. Nākamais KP ir koks kanāla malā netālu no Unas mājokļa, kurā uzlienu es. Tālāk starpfinišs pie Salu tilta. Tuvākais ceļš šķiet ir gar Daugavu centra pusē, kur arī dodamies.

Neesam pati ātrākā komanda, jo skriet laikam mums nepatīk. Ar visu ātro iešanu visu laiku ir sajūta, ka esam kaut kur pie beigām. Bet lielu satraukumu tas neizraisa, jo vēl jau priekšā 20 stundas, kurās daudz kas var mainīties.

Jauka vieta pastaigai ir krastmala pie Salu tilta. Kādus tik cilvēkus tur nevar satikt: cilvēki bez konkrētas dzīves vietas, kas dala desu, maizi un cigareti, cilvēki, kas laiski atgūlušies, sakūruši ugunskuru un praktizē rupjo vārdu izkliegšanu garāmejošo komandu virzienā un visbeidzot vienkārši cilvēki, kas atnākuši pie upes ar draugiem iedzert šņabīti.

Starpfinišā saņemam nākamās norādes. Vispirms mums jātiek galā ar vienu domāšanas uzdevumu, kas saistīts ar darbu uz kartes, ar kursa un attāluma mērīšanu un punktu atlikšanu uz kartes. Ar šo uzdevumu lieliski tiek galā Mareks un mums ir zināmas KP 15 un KP 16 atrašanās vietas, bet pirms tam mums jāpaņem vēl daži punkti.

KP 12 un KP 13 atrodas gandrīz vienā vietā. Mums ir uzdevums tikt galā ar KP 12, bet KP 13 lai paliek "Izaicinājuma" klasei. Pirmo ieraugam KP 13 un saprotam, ka tas ir diezgan pagrūti ieņemams cietoksnis un jau sākam domāt, ko ar to darīt, bet pēčāk atrodam, ka tas nemaz nav mūsu punkts un KP 12 paņemam bez lielām grūtībām.

Nākamais KP 9 un tam seko KP 14. Pa ceļam uz KP 14 redzam Izaicinājuma klases komandas, kuras jau velk nost drēbītes un lien ūdenī. Viņiem jau ir punkti, līdz kuriem ir jāiet apmēram 3 km vai arī 200-300 m peldus. Laikam jau negribētu būt viņu vietā, bet tas ir viņu izaicinājums… !

Salu tilta apakša. Drošināšanu neviens neizmanto. Pa sijām, kas veido Salu tiltu ir jātiek līdz KP, kas atrodas kādus 4-5 m virs zemes. Atkal jautājums: kurš kāps. Ņemot vērā Ainīša kāpienu Vanšu tiltā, šis uzdevums būtu jāņem vai man vai Marekam, un mēs jau gribējām pieteikties, bet Ainīts paspēja ātrāk. Un tā viņš sāka kāpienu.



Viena no Izaicinājuma klases komandām šajā uzdevumā bija nosūtījusi meiteni, kas mūsuprāt nebija gudrs lēmums. It īpaši šo lēmumu apstiprināja meitenes spēku izsīkums, kad uzdevums praktiski jau bija veikts. Lai nu kā: aplausi meitenei un ieteikums komandai turpmāk ieklausīties organizatoru vārdos, kad viņi runā par uzdevumu veikšanas bīstamību.

Tālāk seko lielais pārgājiens pa Pārdaugavas grafiti izstādi. Princips nākamajam uzdevumam šāds: nokļūstam pie viena grafiti, kur ir norādes uz nākamo un tā uz priekšu.

Pie Zasulauka stacijas ļoti nepatīkams gadījums. Kaut kā esam kopā divas komandas un ejam pa diezgan šauru trotuāru. Pēkšņi no līkuma agresīvi braukdams parādās veca izlaiduma BMW un uzbrauc uz tā paša trotuāra. Tālāk savu trajektoriju nemainīdams, palielina ātrumu un brauc mums tieši virsū. Kurš no mums piespiedās pie sētas, kurš izleca uz ielas, neatceros, bet auto tā arī aizbrauca. Tikai pēc minūtes Mareks pajautāja, vai neviens nav ievērojis auto numuru. Nesaprotu, kādā gan reibumā vai kondīcijā ir jābūt cilvēkam, lai pieņemtu lēmumu braukt virsū dzīviem cilvēkiem? Aiz līkuma esošā Zasulauka stacija un tur pļēgurojošais kontingents liek domāt, ka laikam jau šī vieta būtu apejama ar lielu līkumu, īpaši jau piektdienu vakaros un sestdienas rītos.

Nākamajā starpfinišā komandai jāsadalās. Divi cilvēki velk kājās skrituļslidas un dodas skrituļošanas posmā, otri divi pa to laiku veic dažus alpīnisma elementus un dodas kājām uz nākamo starpfinišu. Sadalījuši lomas esam jau sen, tāpēc Ainīts un Mareks iet uzmeklēt atstāto inventāra maisu ar skrituļslidām, kamēr es eju apskatīt veicamo alpīnisma posmu. Tajā ir apmēram 4 m augsta siena no keramzīta ķieģeļiem, pa kuru tad arī bez drošināšanas ir jāuzrāpjas augšā un jāveic atzīme kontrolkartiņā. Ar striķiem ir nodalīti deviņi sienas fragmenti jeb deviņi maršruti, no kuriem man ir jāpaņem trīs.

Nolemju vienu pamēģināt un pusceļā saprotu, ka šis man nav pa zobam. Eju pie nākamā un tur jau veicas labāk. Vinnijs stāv lejā un mēģina palīdzēt, sakot kur man labāk būtu likt kāju.

Aiz pirmā maršruta uzreiz nāk otrs, tad trešais un tā esmu uzdevumu izpildījis un nemaz neesmu pamanījis, ka Mareks un Ainītis jau sen ir aizbraukuši. Atdodam kartiņu tiesnešiem un, vietējo dzērāju komentāriem skanot, dodamies ar kājām uz nākamo starpfinišu, kas ir amatniecības vidusskola un kur mums sākas veloposmi.



Pie riteņiem ar Vinniju esam nedaudz ātrāk, kā skrituļotāji, tāpēc šķiet, ka varēsim kādu minūti atpūsties un uzēst. Esmu paspējis novilkt botes un izvilkt maizīti, kad redzu, kā Mareks man rāda, lai skrienu pie viņiem. Posmu beidzot tiesnešiem ir jāatrādās visai komandai un tikai tad tiek iedotas velo leģendas.

Esam jau nedaudz saguruši no lielās pastaigas, tāpēc ar prieku sēžamies uz riteņiem un dodamies uz pirmās velo leģendas sākumu. Ir agrs rīts un, braucot ar riteni, paliek nedaudz vēsi, bet tas tikai uz īsu brīdi. Jau pēc dažām minūtēm asfalta segumu nomaina skujas, lapas un saknes un "nedaudz vēsi" pārtop par "nedaudz karsti". Leģendā parādās ieraksti "grūti pamanāms" un līdzīgi, vietām jau nevis ritenis nes riteņbraucēju, bet otrādāk. Sāk šķist, ka nu ir sācies VX tāds, kāds šo gadu laikā tas ir iepazīts, bet tas tikai uz īsu brīdi, jo nākamās takas jau atkal ir braucamas un velo leģenda turpinās.

Pēc pirmās velo leģendas nāk peldēšanas – niršanas posms. Tur zināms tas, ka kontrolpunkti atrodas līdz pat 3,5 m dziļumā un ūdenī jālien ir visiem. Kas nekait mums ar Mareku – mēs jau bijām plānojuši peldi, bet sliktāk Ainītim ar Vinniju, kuriem šis pasākums tāds neplānots sanāca. Tiesa gan daudz jau viņiem nebija jāpeld, tikai tik daudz, kā līdz bojām, kas atradās apmēram 20 m no krasta, un atpakaļ. Tālāk aizpeldējām mēs ar Mareku, Vinnijs nedaudz atpūsties, bet Ainīts gar krastu meklēt mazās zaļās bumbiņas, pēc kurām varēja noteikt kontrolpunkta atrašanās vietu.

Pirmo bumbiņu atradām viegli. Pie tās jau bija viena komanda un neveiksmīgi mēģināja atrast kontrolpunktu, kas atrodas uz grunts apmēram 3 m rādiusā ap bumbiņu. Pirmais ienira Mareks – nekā. Otro un trešo reizi arī pa tukšo. Nolēmām samainīties. Ieniru es. Redzamība zem ūdens apmēram metrs, bet, kā jau karjerā, arī 3 m dziļumā tomēr diezgan gaišs. Esmu ieniris līdz zemei un "bingo" – ieraugu kontrolpunktu. Tik daudz gaisa man vēl pietiek, lai paskatītos numuru un tad jau uz augšu pēc kartiņas. Ar otro piegājienu veicu atzīmi kartiņā un varam peldēt uz nākamo punktu. Vēl tikai parādam otrai komandai, kur precīzāk atrodas kontrolpunkts un peldam tālāk.



Arī otrs punkts ir viegli pamanāms, jo ap to jau grozās citas komandas. Arī Ainīts gar krastu skraidot jau ir pamanījis nākamo punktu un saka, lai kāpju krastā, jo tā būtu ātrāk, bet tomēr nolemju līdz punktam nokļūt peldus. Pie otrās bumbiņas nonirstu līdz zemei tieši zem tās. Izrādās vairāk kā biju gaidījis un kontrolpunktu arī neredzu. Papeldu nedaudz uz krastu un mēģinu vēlreiz. Tur jau krietni seklāks un man pat izdodas otrreiz neiznirstot atzīmēties kontrolkartiņā. Marekam pa to laiku iet grūti ar peldēšanu, jo skrituļošanas posmā esot notikusi kaut kāda ķibele ar celi. Lai nu kā, mēs niršanas posmu esam izgājuši ātri un tālāk citas bumbiņas meklēt nav jāpeld.

Pēc peldes pārģērbjamies un jau gatavojamies braukt tālāk, kad mūs pārsteidz lietus. Visapkārt izskatās tik nomācies, ka šķiet tāds būs visu dienu. Labi, ka vismaz pa nakti bez lietus iztikām. Pa dienu jau vēl var pieciest.

Nākamais kontrolpunkts man problēmas nerada. Niršanas posms notika tajā karjerā, kur nereti esam ar močiem braukājušies. Nākamais punkts atrodas kāpās netālu no Vārnukroga, un arī tur diezgan bieži ir sanācis pabraukāties. Pa ceļu gar Buļļupi sasniedzam KP 17, kur atkal alpīnisma posms. Paralēlie striķi, kāpnes un nolaišanās. Uzdevumu veic viens cilvēks no komandas un daudz nedomājot velku kājās alpīnisma iekari un dodos uzdevumā.



Nobrauciens iespējams uz divām pusēm. Viens esot nedaudz mīkstāks, otrs tāds nejaukāks, bet man nākas izvēlēties to nejaukāko, jo otru nobrauciena striķi aizņēmis kādas citas komandas pārstāvis. Esmu tā iekarsis, ka gandrīz aizmirstu atzīmēties kontrolkartiņā. Nobrauciena bremzēšana ir tik strauja, ka ar ausi atsitos pret striķi un tieku pie diezgan nejauka nobrāzuma.

Nākamais KP: caurteka uz veloceliņa. Visi bijām braukuši pa veloceliņu un visi bijām ievērojuši tiltiņu uz tā, ko par vajadzīgo caurteku arī noturējām, bet kļūda. Īstā caurteka bija 1,5 km atpakaļ. Tā jau ir, likās - tik viegls punkts, un tomēr kļūda.

Nākamais KP – caurteka Jūrmalas šosejai. Uz šosejas izbraukt nedrīkst. Meklējot caurteku, ar Mareku apspriežamies par ceļu, uz kura vajadzētu nogriezties, un pēkšņi pieskrien Ainīts ar kontrolkartiņu rokās un prasa, kur ir punkts. Sakarsis. Līdz punktam vēl nedaudz jābrauc.

Jūrmalas šosejas caurteka ir piepildīta ar ūdeni apmēram līdz ceļiem. Ar sausām kājām tikt cauri ir diezgan neiespējami, kaut gan var mēģināt tikt cauri ar minimālu slapjumu. It sevišķi jauki tas būtu tamdēļ, ka pēc rīta lietus ir sācies diezgan jauks laiks un esam jau labi pažuvuši. Caurtekas beigās esošie dubļi panāk savu un visi esam spiesti nokāpt no riteņiem smirdīgajā zampā un brist līdz sausam ceļam.

Nākamais KP 20 pie Babītes ezera. Braucam pa ceļu, ko pamanījušies nogriezt golfa laukuma īpašnieki. Griežam atpakaļ un tālāk jau pa grants ceļiem tiekam līdz KP.

Te mēs nonākam nejaukas izvēles priekšā. KP atrodas uz tādas kā pussalas. Viena iespēja ir braukt pa diezgan sliktu ceļu apmēram 3 km apkārt, otra: peldēt vai brist pa aizaugušu grāvi ampēram 30 m. Mēs ar Ainīti sakām, ka jāpeld, Mareks saka, ka bīstami. Tomēr nolemjam peldēt ar Mareka sagādātu ar gaisu piepūstu miskastes maisu.



Nebija tik grūti. Grāvis, lai arī aizaudzis un dūņains, tomēr šķērsojams. Interesants piedzīvojums un KP arī paņemts. Tūlīt aiz mums grāvī iemetas vēl dažas komandas piesolot dāvināt aliņu pēc finiša par KP ierādīšanu.

Tālāk seko veloleģenda, kas mūs aizved līdz laivu posmam. Laivās ir jābrauc viesiem četriem un ar visām somām. Laivas gan šoreiz ir nedaudz platākas un stabilākas, kā citas, ar kurām ir sanākuši ne pārāk jauki piedzīvojumi.



Lai gan jāpaņem ir tikai divi kontrolpunkti, laivu posmā braucam divas stundas. No sākuma ir diezgan pabailīgi pie katras sašūpošanās, bet beigās jau pierodam.

Laivu posmam sākoties uzzinām, ka esam ieradušies apmēram astotie. Pēc laivām zinām, ka esam palaiduši garām tikai vienu komandu – tātad esam desmitniekā. Skatāmies, kā no laivām kāpj laukā jau nākamās komandas un saprotam, ka nu laiks parādīt, ko mēs spējam uz riteņiem. Palikusi tikai viena velo leģenda, kuras galā jau sacensību finišs.

Esam tik ātri, ka pa ceļam apdzenam kādas 4 komandas. Viena no komandām ne par ko negrib padoties un neatlaidīgi turas mums astē. Cenšamies atrauties, bet nekas prātīgs nesanāk. Lai arī galamērķis ir zināms, tomēr cenšos sekot leģendai, kamēr saprotam, ka esam pabraukuši vienam pagriezienam garām. Apstājamies un apstājas arī otra komanda, kura acīmredzot leģendu nav lasījusi un nemaz nenojauš par kļūmi. Mēs nolemjam atgriezties un sameklēt pareizo vietu, jo leģendas laikā ir iespējami slēptie KP, kurus negribas izlaist.

Ceļš ved pa veloceliņu, uz kura neviena slēptā KP tā arī nebija un komanda, kura ar mums cīkstējās uz ceļa jau ir priekšā. Par to neliels sarūgtinājums, bet to dzēš prieks, kad uzzinām, ka esam finišējuši apmēram septītie. Žēl, ka ne sestie, jo šķiet godalga mums ies gar degunu.



Lēnām atguvāmies pēc lielā skrējiena. Vēl nespējam noticēt, ka esam apsteiguši kontrollaiku vismaz par septiņām stundām. Pārdomājam un atceramies distanci. Vinnijs arī pārdomāja piedzīvoto un secina, ka Kristaps, Mareks un Ainīts ir viena draņķīga kompānija un ar tādiem viņai nav pa ceļam. Pēčak jau Vinnijs atgriežas, bet rūgtums sirdī šķiet ir palicis.

Pēc kāda laika atbrauc Anita un tad pie sava auto tiek arī Ainīts. Tiek sakrāmētas mantiņas, paņemti pusdienu taloni un ejam baudīt maltīti. Maltītes beigās ēdamzālē ienāk Kristaps un piesaka apbalvošanas ceremonijas sākumu. Tas jau vien ir piedzīvojums, ka esam tik laicīgi finišējuši, ka varam noskatīties apbalvošanu, bez tam vēl tomēr ir cerība, ka esam iekļuvuši pirmajā sešiniekā.

Tiek nosaukta sestā vieta, un tie neesam mēs. Nu ko – tad jau laikam esam septītie, kas arī ir ļoti labs sasniegums. Tiek pieteikta piektā vieta un piekto vietu ir izcīnījuši… NORDI! Satriecoši! Ko tādu laikam nebija gaidījis neviens no mums. Pirmo reizi redzam apbalvošanu un uzreiz jau tiekam pie godalgotās vietas.



Tā arī beidzās Rīgas izaicinājuma piedzīvojumu sacensības 2007. Ar vienreizēju sasniegumu un lielu gandarījumu. Ar gandarījumu ne tikai mums, bet visiem draugiem un paziņām, kuri priecājas kopā ar mums, par šo sasniegumu.

Rīga CHALLENGE 2007 Reportāža Nr.1, Kārļa Priedīša ("Piedzīvojumu" klases uzvarētāju komanda "LūzerX") raksts "Rīga Challenge 2007 jeb pārsteidzam paši sevi" lasāms šeit.

Rīga CHALLENGE 2007 [ FOTO GALERIJA]

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv