Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Egmonts Pavlovskis: grūtums padodas izaicinājuma priekšā

2007. gada augusts, Rīga

"Ir jau katrā pašā iekšējie resursi nebaltam brīdim. Un, ja vēl Tu zini, ka grūtums padosies jaunu izaicinājumu priekšā... Izvēlos atbilstošu izaicinājumu, un tad viss sliktais atkāpjas, paliek otrā plānā un pamazām transformējas vai rod pozitīvu iznākumu."

* * *

Kāds ir Tavs līdz šim piedzīvotais izaicinošākais un aizraujošākais piedzīvojums?

Pēdējo pāris gadu laikā bijuši daudzi izaicinoši uz aizraujoši piedzīvojumi, gan kalnos (Kaukāzā, Pirenejos, Skotijā un Alpos), gan jūrā (Panga, Veļu nakts izaicinājums, Kolkas bāka, Kihnu un Vidzemes piekrastē, gan gaisā (izpletņlēkšana un lēkšana ar virvi no Lorupes tilta), gan arī uz zemes (sešas piedzīvojumu sacensības ar mūsu jauko komandu “Tējkannas” un maratona skrējiens).

Vislabāk jau, protams, atceros pašus pēdējos – notikumus, kas risinājās pirms dažām nedēļām. Šo notikumu “svaigums” arī neļauj tos salīdzināt ar senākiem, piemērojot vienlīdzīgu attieksmi. Bet ne jau par kādu izaicinājuma pakāpes skalu ir stāsts, bet par pašu izaicinājumu, kas vai nu ir, vai nav sajūtams. Alpu pasākuma pašā sākumā ieplānotajā Triglava Ziemeļu sienas kāpienā zināms izaicinājums noteikti bija jūtams.

Internetā atrodami (tie skatāmi šeit) bija tikai divu maršrutu ļoti īsi apraksti slovēņu valodā ar maršruta tehnisko shēmu, bez posmu metrāžas. Tā arī bija visa pieejamā informācija par izvēlēto maršrutu “Bavarska smer” (UIAA IV+ grūtību kategorija), sienas fotogrāfijas vai skices nebija, nebija arī maršruta pieejas shēmas. Arī meklēt literatūru kādā Slovēnijas pilsētā nevarējām, neaizkavējot pārējos draugus, ceļa biedrus, kuru mērķis bija vienkāršāks – ceļā uz virsotni izmantot Via Ferrata maršrutu.

Pirmajā dienā aptaujāju dažus slovēņu kāpējus, kas gājuši vieglāko Slovenska smer maršrutu. Bez lielām pūlēm atrodam Bavarska smer maršruta sākumu un tā orientieri Črni graben kuluāru. Pastaigājamies līdz Lukņas pārejai un dodamies atpakaļ uz Aļjažev dom, kur bēniņstāvā jautri un draudzīgi sadzīvojam ar pelēku vāveri, kas brīžiem ienāk pie mums pa spraugu jumta konstrukcijā.

Otrajā dienā maršrutā izejam vēlu, reizē ar pārējiem biedriem, jo doma ir nakšņot augšējā Triglava būdā uz plato virs Ziemeļu sienas. Tā nu sasaitē ar Baibu sākam kāpienu. Jāatzīst, ka Triglava kaļķakmens klintis ir visai problemātiskas drošināšanas punktu izveidei. Plaisas seklas, atvērtas, ieži drūpoši. It kā jau visu laiku bija redzams virziens, kurā varētu kāpt un tas arī vairākas stundas sekmīgi izdodas. Šķiet, esam notraversējuši vairāk pa kreisi un šis drīzāk varētu būt mazliet vieglākais Nemška (UIAA IV) maršruts. Altimetrs rāda, ka maršrutā pieveikti 400m pa vertikāli, vēl redzami kādi 100m uz augšu. Un tad seko ieberziens. Astoņus metrus augsts vertikāls kamīns beidzas ar tam augšgalā pārkritušu klints plāksni. Izkāpju kamīnu un esmu zem plāksnes. Šajā vietā atrodu arī vienu klinšu āķi, kas švaki turas saplaisājušā akmenī. Drošināšana ļoti problemātiska un jākāpj negatīvs. Tā nu lemjam griezties atpakaļ un neredzam arī citus variantus turpināt ceļu augšup kā vien šo šauro vietu. Sākām ceļu lejup pa uzejas maršrutu, pēc stundas krēsloja un funktierējām par “aukstajai nakšņošanai” piemērotāko vietu – kādu bedri klintī slīpas korītes galā. Līdz šai vietai vēl divas, trīs virves ejamas, bet redzamība vairs nav laba un nolemjam palikt uz kāda pietiekami ērta plaukta. Izveidoju kapitālu staciju ar pieciem punktiem un varam piedrošinājušies pat aizmigt. Labs laiks, rīta gaismiņā pat nesteidzamies ar celšanos, tad sākam ar rīta rosmi. Lejā kāpjot Baiba teic, ka ir jau pieradusi kalnam un jūtās tā it kā kāpšana šeit būtu dabisks eksistences stāvoklis. Varēju tam piekrist arī es.


Pireneji saullēktā, 2006. gads.

Kas ir tas, kas Tevi visvairāk iedvesmo doties aizvien jaunos piedzīvojumos?

It kā jau pēc dabas nemaz neesmu piedzīvojumu meklētājs. Bet tā sanāk, ka jau esošie un bijušie piedzīvojumi arī ierosina došanos aizvien jaunos. Un protams, cilvēks arvien kaut ko meklē vai rada, vismaz ir uz to ievirzīts. Tieši radošais moments jaunā meklējumos man ir svarīgs. Un ja vēl radot piedzīvojumu izdodas sastrādāties ar kādu “uz viena viļņa”, tad process tiešām iedvesmo! Minēju piedzīvojuma radīšanu, jā, ir arī plānotie piedzīvojumi, un vēl jau ir pēkšņie ekspromta piedzīvojumi un vēl tie piedzīvojumi, kas kāda īpaša gadījuma izskatā atrod tevi paši. Vēl iedvesmo neatņemama piedzīvojumu sastāvdaļa – komanda, cilvēki, ar kuriem kopā piedzīvot piedzīvojumu! Protams, tie ir konkrēti cilvēki. No sākumā uzskaitītajiem, visiem lielākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem gandrīz visos aktīvi piedalījusies “Tējkannu” komandas biedre Ilva Simanoviča. Sarežģītākie kalnu maršruti izieti sasaitē ar Baibu Zvirbuli, piedzīvojumu sacīkstēs grūtības dalītas ar Indru Muižnieci un Kasparu Beriņu. Un vēl jau arī citi līdzcilvēki, kas iedvesmojuši un bijuši klāt kaut vienā no šiem piedzīvojumiem.


Triglavs, kamīna augšdaļā zem plāksnes, 2007. gads.

Ja būtu iespēja Tavā dzīvē kaut ko pilnīgi kardināli mainīt, ko Tu iesāktu?

Dīvains jautājums! Tāda iespēja vienmēr pastāv. :) Neko kardināli mainījis līdz šim neesmu. Varbūt kādreiz ir vērts atgriezties pie šī jautājuma, kuru arī sev dažreiz esmu uzdevis.


Komanda pirms Mona-X 2006 starta. Tās noteikti bija vienas no līdz šim labākajām piedzīvojumu sacensībām Latvijā.

Kas ir tas sliktākais, par ko Tu domā saistībā ar saviem piedzīvojumiem?

Sliktākais ir jau minētā īpašība, ka šie piedzīvojumi rada vajadzību pēc jauniem piedzīvojumiem. Bet, ja nopietni, visi iespējamie “sliktumi”, jeb riski parasti tiek rūpīgi pārdomāti. Vismaz tajos pasākumos, kurus pats organizēju un aicinu citus tajos piedalīties.


Lēciens rudenī, 2006. gads.

Kas Tev sniedz iekšēju atbalstu brīžos, kad ir smagi, grūti, sāpīgi?

Ir jau katrā pašā iekšējie resursi nebaltam brīdim. Un, ja vēl Tu zini, ka grūtums padosies jaunu izaicinājumu priekšā... Izvēlos atbilstošu izaicinājumu, un tad viss sliktais atkāpjas, paliek otrā plānā un pamazām transformējas vai rod pozitīvu iznākumu.


Priekšā vēl tāls ceļš. Pirms vairāk kā 40 km airēšanas, 2007. gads.

Egmonta Pavlovska rakstīts piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● Trīs stāsti – Skotija
Kad zvanīju Kristapam (alpīnistam, p.p.a redaktoram) nolūkā iegūt konsultāciju par odu blīvumu uz viena skota ķermeņa laukuma m2 vasarā un Skotijas klinšu plaisu platuma variācijām atkarībā no līdzpaņemtā inventāra, saņēmu arī laipnu pamudinājumu pēcāk aprakstīt pasākuma norisi. Tā tapa šis stāsts, kuram pievienoju arī dažus noderīgus linkus par satiksmi, laika apstākļiem, inventāra veikaliem, apvidus kartēm un klinšu maršrutiem Skotijā. >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Vēl 5 jautājumi par…"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv