Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Ceļojumi
Chamonix 2007: vasaras pūtiens

Autors: Māris Rozenblats
Līdzautori: Jānis Volajs un Normunds Patmalnieks
Foto: Normunds Patmalnieks
2007. gada augusts, Rīga

Ir sestdiena, 10:00 no rīta. Esam jau sakrāmējuši lielās mantu kaudzes mašīnā, lai atkal dotos uz kalniem. Šoreiz mūsu ceļojumam bijām nolēmuši izmēģināt auto transportu. Esam kopā pieci braucēji: Normunds (Normunds), Māris (Supermens), Jānis (Papa), Juris Lūsis (Bleķis) un Jānis Ķigurs (Māsters). Braucam ar divām mašīnām, bet par cik mūsu plāni nedaudz atšķiras, tad Māsters ar Bleķi brauc atsevišķi. Viņi kā parasti kavējas (šoreiz pat uzstādot kavēšanās rekordu), līdz ar to, nolemjam negaidīt viņus un uzsākam braucienu ap 13:30.



21., 22. Jūlijs

Ieturam kārtīgu pēdējo vietējās pārtikas maltīti Bauskā un ap 15:00 izbraucam no Latvijas. Brauciens nav apraksta vērts: Polija ar saviem plašumiem, Vācija un Šveice ar autobāņiem un visbeidzot Francija. Jau svētdien pēcpusdienā esam Chamonix un iekārtojamies pirmajā tuvākajā kempingā (Argentiere), kas atrodas pie paša Grands Montets pacēlāja. Apartamenti mums ir rezervēti tikai no nākamās nedēļas, jo atkarībā no laika apstākļiem mums iepriekš bija plānots pakāpt vai nu Bernes alpu rajonā, vai nu Dolomītos. Tomēr pirms paša brauciena izlēmām, ka labāki laika apstākļi būs Chamonix, kas šajā reizē izrādījās šāviens desmitniekā. Kempings – OK, kā jau kempings. Uzceļam telti, iedzeram vīnu un ejam gulēt. Laiks iepriekšējā nedēļā ir bijis labs, saule, karsts un kāpšanas apstākļi esot ideāli. Prognozes gan tuvākās dienas nesola tik labu laiku, bet arī ne pārāk sliktu.



23. Jūlijs, Pirmdiena

Mūsu mērķis – aklimatizēties, pakāpt ko vienkāršu, bet salīdzinoši lielā augstumā. Nolemjam doties uz divām dienām kalnos. Nospraužam mērķi – virsotne Argentiere 3902 m, Y kuluārs, AD grūtības kategorija. No rīta aizejam uz gidu māju ievākt informāciju un veicam obligāto inventāra veikalu apmeklējumu. Galvenais pirkums šoreiz ir Normunda zābaki! Līdzi ir arī vecie, labie, bet jau nokalpojušie Salomon, tomēr tos jau labāk atstāt rezervē. Protams, svarīgi ir arī labi izskatīties uz kalna!:)

Kad esam gatavi braukt augšā, ir jau ap 13:00. Līdzi ņemam telti un plānojam aiziet līdz Argentiere būdai un pakāpties kādus 200 m augstāk, tuvāk maršrutam, lai nākamajā diena uzreiz mēģinātu kāpt virsotnē.

Ātri uzbraucam ar Grands Montets pacēlāju. Nogājiens lejā uz Argentieres ledāju nesagādā nekādas grūtības, pārsvarā glisējot pa sniegu, ātri nonākam lejā. Diemžēl neveiksmīgi mēģinot noturēt līdzsvaru Supermens salauž trekinga nūju!

Sāk vilkties mākoņi, taisās uz lietu, bet laiks tomēr vēl pieturas labs. Turpinām ceļu pāri ledājam būdas virzienā. Pēc kādas stundas esam jau pie būdas, kur mūs sagaida būdas apsaimniekotājs. Uzzinot, ka gulēsim teltī viņš parāda mums labākās telšu vietas! Tās esot tālāk augšā pa morēnu, pa ceļam uz mūsu maršrutu. Būda bija pilnīgi tukša!

Pakāpjam pāris simt metru un sāk līņāt. Vējš arī ceļas. Uzceļam telti, pagatavojam vakariņas, nu tur Normunds ar Papu ir meistari! Jau sāk gāzt, vējš arvien stiprāks, un vēlāk jau sāk snigt. Nakti regulāri nākas tīrīt telti no sniega un cerēt, ka vējš to nesaplēsīs, kā nekā nav nekāda super augstkalnu telts. Zemapziņā pavīd doma – labi, ka būda ir tepat – tātad nav par ko uztraukties! Visu laiku zibeņo un rīb pērkons. Tā kā saprotam, ka laika prognozes piepildās un laiks naktī un nākamajā dienā būs slikts, tad līdz vēlai naktij spēlējam kārtis. Zaudētājam jāpērk vīns.



24. jūlijs, Otrdiena

No rīta viss apsnidzis, turpina snigt slapjš sniegs. Vējš arī nav īpaši mazinājies. Ātri savācamies un dodamies lejā. Tādā laikā praktiski nav iespējams un arī negribam kāpt, vējš gāž nost no kājām! Gājiens lejā līdz ledājam ir viegls un arī pats ledājs grūtības nesagādā. Bet labi, ka paņēmām sejas maskas un googles, jo stiprais vējš, krusa, lietus un sniegs nāk tieši sejā. Nolemjam, ka kāpt augšā uz staciju nav vērts, jo diezin vai pacēlājs strādā, tādēļ dodamies tālāk lejā gar ledāja kreiso malu līdz vidējai stacijai, kur jau laiks jau ir daudz patīkamāks. Pēc brīža jau esam savā kempingā. Francijas vīns patīkami uzmundrina!



25. Jūlijs, Trešdiena, Aiguille de L’M, 2844 m, Couzy route V, 200 m

Uzzinām, ka naktī no pirmdienas uz otrdienu uz Monblāna ir nosaluši 4 cilvēki (neatbilstošs apģērbs, inventārs). Saņemam jaunākās laika ziņas un jāatzīst, ka laika prognozes un cita kāpšanai nozīmīga informācija ir pieejama visur un šīs ziņas ir ļoti precīzas!

Šodien laiks ir labs un sola vēl labāku. Uzbraucam uz Plan du Midi, un pēc 1.5 h gājiena esam jau pie maršruta. Apakšdaļā klints vēl vietām apledojušas un aukstas, kā nekā ziemeļu puse. Siltāk nepaliks. Ātri sagatavojamies un aiziet. Pirmā virve, neliela plaisa pilnas virves garumā, sākumā salst pirksti, bet ātri pierodam, un jau otrajā virvē paliek karsti.



Maršruts turpinās pa plaisu, tad neliela karnīze, atkal plaisas, šis tas kustās, bet jāatzīst, ka ir ļoti patīkama kāpšana. Pārsvarā pa dažāda slīpuma plaisām. Stacionāro āķu pamaz, dažs labs no seniem laikiem saglabājies koka klucītis, mjortva iestrēdzis frends vai ieliktnis. Tos ar nelielu cerību vēl mēģinām pakustināt, bet acīmredzot neesam ne pirmie, ne pēdējie… :) Pašā augšā paveras skaists skats uz Grand Charmoz un citām "adatām". Pēdējo virvi īsti nevar saprast, kur jākāpj. It kā maršruts neved uz pašu augstāko granīta klucīti, bet gan turpat kaut kur beidzas. Tomēr nolemjam atzīmēties pašā augšā uz klints bloka, uz kura var nostāties labi ja divi. Ir virsotnes garša.



Pāris dulferi lejā, bet ir sajūta, ka vairs nepaspējam uz pēdējo oficiālo pacēlāju (izrādās, tie iet vēl ilgi pēc tam). Nolemjam neriskēt un neskriet uz Plan du Midi un griežam pirmajā takā lejā uz Chamonix. Pēc 1.40 h esam lejā. Atkal kempings, garda maltīte, vīns, dušas, Chamonix apmeklējums.

26. Jūlijs, Ceturtdiena

Laika ziņas iepriecina - vēl vismaz 3-4 dienas būs noturīgs saulains laiks bez nokrišņiem, bet ar stiprām vēja brāzmām.

Mūsu mērķis – ar pacēlāju pārbraukt uz Helbroner pāreju, kur plānots uzkāpt Dent du Geant un La Tour Ronde (La Tour Ronde ir neliels "parāds" no ziemas brauciena), divas/trīs dienas ar telti uz ledāja. Būdu neizvēlamies tādēļ, ka dzīvot tajā sezonas laikā ir pietiekoši dārgi un mūsu pieredze rāda, ka tas ir neērti un nedaudz riskanti, jo tajā ir iepriekš jārezervē vietas utt. Ar telti ērtāk un vienkāršāk. Šoreiz tā nebija tālu jānes. Varēja pat arī alus kasti šoreiz paņemt. :) Konstatējam, ka brauciens tikai uz Midi nav to vērts, ja nebrauc uz Helbronera pāreju, neaizmirstami skati no augšas uz visiem lielajiem kalniem ap Geant ledāju, Du Tacul, Mont Maudit, Mont Blanc, Valle Blanche, Mer de Glace, Dent Du Geant ar Rochefort kori utt. Pa ceļam sastopam vienu latviešu ģimeni, nedaudz aprunājamies un esam jau Itālijas pusē. Skan mūzika, cilvēki sauļojas…



Noejam zemāk uz Midi pusi un turpat pa vidu starp mūsu izvēlētajiem kalniem uzceļam telti. Vakariņas, kārtis un ejam gulēt. Jūtamies ļoti labi.

27. Jūlijs, Piektdiena, Dent du Geant, 4013 m, South West Face 180 m, AD

Ar pirmo gaismiņu dodamies ceļā. Sākotnēji plānojām iziet ~4os no rīta, bet pietika prāta apdomāties un izejam ~6os. Piegājiens prasa ~3 stundas pa sniegu un tad pa nogāzi līdz klintīm, skremblings pa akmeņiem un ledu līdz pašam zobam. Sasaitē iesienamies tikai pašās beigās, kad parādās pieklājīgas iespējas nokrist vismaz pāris simts metrus. Dzelkšņi ir obligāti, kā arī viens cirtnis arī ļoti rekomendējams. Vējš sāk palielināties līdz jau nopietnam pūtienam. Satiekam vairākas grupas, kas acīmredzot bija kāpušas tikai līdz zobam. Kāpēji mūs informē, ka ir pārāk stiprs vējš, lai kāptu virsotnē. Tomēr tie ir gidi ar klientiem un kamēr klients nedzird, viens gids mums saka, ja mēs esam pietiekami normāli kāpēji, tad šie nav tik ļauni laika apstākļi, lai nekāptu. Temperatūra arī nedaudz krītas, bet nav pārāk zema. Vējš gan padara real feel krietni augstāku.



Nonākam pie zoba, mums priekšā ir divi itāļi, kas acīmredzami ir pieredzējušāki par mums un ātrāki. Savukārt aiz mums pamazām parādās aizvien vairāk cilvēku. Pamatā gidi, katrs ar vienu klientu. Iesienamies virvē un Papa aiziet pirmais. Nu jau paliek pavisam auksti. Vējš kā reiz pūš tieši virsū SW sienai.



Pēc pirmās virves top pavisam skaidrs, kādēļ tik daudz cilvēku kāpj šajā kalnā un tieši pa šo maršrutu. :) Īsta gidu paradīze. Tauva, ap 5-7 cm diametrā ir novilkta no otrās virves sākuma līdz pašai augšai. Bijām par to lasījuši un dzirdējuši, bet nu tik un tā ir divējādas izjūtas. Nāk smiekli par cilvēku izdomu un pārņem skumjas par šādā veidā apgānīto kalnu. Plāns gan sākumā ir kāpt tīri, jo nav grūti, ko arī darām. Papa iziet otro virvi (turpmāk arī visas pārējās). Kāpjam ar zābakiem un cimdiem, jo lai mēģinātu kāpt ar klinšu kurpēm un plikām rokām, pūš pārāk stindzinošs vējš. Secinām, ka tas ir krietni lēnāk nekā pa tauvu un aiz mums jau sāk drūzmēties aizvien lielāki cilvēku bari, kuri izmanto virves un, kurus gidi velk augša lielā ātrumā. Tā vien šķiet, ka tie grib dienā uzvest kādus trīs klientus… Lai nekavētu visu autobāņa cienīgo satiksmi ķeramies pie tauvas un brienam augšā. Tomēr ja to dara ātri, tad iespringt ir ko, kā nekā siena vietām ir pietiekami stāva un esam jau ~4000 m augstumā. Šādi ātri tiekam augšā, kur mums priekšā ir tikai viens gids ar klientu un pāris šveicieši, kas jau dodas lejā pa to pašu maršrutu. Viņi laikam nezin, ka šeit satiksmes atvieglošanai ir ierīkots speciāls nolaišanās celiņš. Paspējam pajautāt gidam, kur precīzi sākas tas un tad jau tikai atliek pafočēties un apskatīt apkārtni.



Īstā augstākā virsotne ir virsotne, uz kuras atrodas slavenā Dievmāte ar zibens caururbto galvu. No virsotnes paveras skaisti skati uz Roshfort kori un citām virsotnēm. Laižoties lejā var pavērot krietni sarežģītāko zoba pusi (SE).



Savācam lejā atstātās mantas un dodamies pa Poliju (atšifrējums: brūkoša nobiru kaudze) lejā. Pa ledāju iešana jau nepatīkama, jo sniegs pakusis, bet trakākais tas, ka dzeramais uz pašām beigām (Papa jau turpceļā pazaudēja dzeramās sistēmas uzgali un izlēja savu dzeramo, tomēr laimīgas sagadīšanās dēļ atrod uzgali nogājienā) un saule uz ledāja ieplakas karsē nenormāli. Atkal telts, ēdiens, Mārim sāp galva un tas iedzēris pretsāpju tablešu kokteili iet gulēt, lai pēc pāris stundām justos daudz labāk un varētu uzspēlēt zoli. :) Izmēģinām Travellunch pārtiku – mistika! No tādas paciņas iegūt tādu ēdienu – brīnums. :) Tas ir tā vērts. Vismaz kartupeļu biezenis bija ļoti labs un arī lielā daudzumā!

28. Jūlijs, Sestdiena, La Tour Ronde, 3792 m, North Face, 350 m, D-

Šoreiz gan izejam jau tumsā. Tā kā laiku sola labu, tad plāns ir tikt lejā uz pēdējo pacēlāju uz Midi un tālāk jau līdz Šamonī. Piegājiens pa ledāju ir vienkāršs, taka iemīta ļoti laba, apmaldīties nevar. Ar pirmo gaismiņu jau sākam kāpt. Pirmo virvi iet Supermenis, tiek viegli pāri bergšrundam un ierīko pirmo staciju uz ledus. Zem nelielā sasalušā sniega, izrādās, ir pietiekami biezs un labs ledus. Otro virvi iet Normunds (un arī visas pārējās, jo mainīšanās trijnieka sasaitei prasa daudz laika). Turpmākais maršruts ved pa ļoti labu ledu, vietām sniegu gar labo sienas malu. Turpinām virzīties pa kuluāra (vidusdaļā siena sašaurinās) labo malu, kā jau maršrutu grāmatiņā teikts. Un pareizi arī darījām, jo jau pašā sākumā pa vidu sienai nokrīt krietns akmens! Drošināšana pie kuluāra labās malas uz klintīm vai arī uz ledus ir laba. Stacionāro āķu nav, tikai dažās vietās manāmas nolaišanās stacijas. Tālāk, pēc grāmatiņas, maršruts turpinās pa labo malu un tad augšējo sienas daļu diagonāli traversējot uz kores labo malu, bet mēs nedaudz nokļūdāmies un turpinājām kāpt pa kreiso malu uz kori.



Arī maršruta augšējā daļa izrādās ir patīkama un pietiekami droša. Pēdējo posmu (pa klasisko maršrutu) veicam jau nesasējušies, jo nav vajadzības. Virsotnē satiekam itāļu "pensionārus", kas bija ieradušies pa klasisko maršrutu un tie arī mūs nofotografē pie vēl vienas dievmātes (šī ir nedaudz labākā paskatā). No viņiem uzzinām, ka ātrākais ceļš lejā esot pa kori, pa kuru viņi nākuši, bet vēlāk gan secinām, ka nolaisties pa Z sienu būtu visticamāk daudz ātrāk.



Kore pilnīgi sadrupusi un diezgan gara. Ar pāris vietās ir jānolaižas pa virvi. Viss drūp un kustās un Itāļi mums iet vēl pa priekšu. Tā nogājiens mums prasīja šķiet pat ilgāku laiku nekā uzkāpiens. Finālā pavisam nedaudz tiek nokavēts pēdējais pacēlājs un nākas palikt vēl vienu nakti teltī. :) "Skrējiens" uz pēdējo pacēlāju paņem krietni daudz enerģijas, tomēr pacēlāja stacijā paspējam nopirkt gan aliņu, gan atspirdzinošas limonādes, jo sniega pārvēršana ūdeni prasa diezgan daudz laika, bet slāpes ir slāpes un īpaši negrib gaidīt. Vakarā zole, īsziņas no Māstera, kurš ar Bleķi jau arī ir ieradušies un dzīvojas pa Chamonix apartamentu numuriņu. :)

29. Jūlijs, Svētdiena

Ar pirmo pacēlāju braucam uz Midi un lejā uz iecienīto viesnīcu, kur mūs sagaida brīnišķīgs numuriņš, vanna, kafija utt.! Šodien brīvdiena! Joks aiz joka! Nevar beigt smieties visu dienu!

30. Jūlijs, Pirmdiena

Lietus. Atpūtas diena. Braucam izglītoties uz Martigny. Dienas kārtībā Chagall gleznu izstāde, un ļoti interesanta auto izstāde, kā arī Da Vinči ideju atveidojumi. Pusdienas Martigny. Vakarā gatavojamies pēdējam ieplānotajam maršrutam uz Frendo Spur. Sakrāmējam somas, paēdam un tad jau gulēt jāiet.



31. Jūlijs, Otrdiena, Aiguille du Midi, 3842 m, Frendo Spur, 1100 m, D

Ceļamies agri, lai paspētu uz pirmo pacēlāju, kas iet 6:15, bet netiekam tajā iekšā, jo alpīnistu ir ļoti daudz. Laiku šodien sola labu, bet nākamās dienas otro pusi jau ar negaisu. Tātad jātiek augšā vienā dienā vai nu līdz rītdienas pusdienām. Piegājiens no Plan du Midi līdz maršruta sākumam tiek veikts ātri un bez problēmām. Tiek uzvilkti dzelkšņi un kāpšana var sākties.

Bergšrunds problēmas nerada, jo ir izveidojies labs sniega tilts. Arī pirmais klinšu plaukts ir tāda kā rāpošana pa gruvešu kaudzi. Mums pa priekšu aiziet divi šveicieši, kas plāno maršrutu veikt vienā dienā. Savukārt jau piegājienā mēs apdzinām divus japāņus, kas palika aiz mums. Visu klinšu posmu šoreiz vada Māris. Sākam jau domāt, ka šveicieši nav nemaz tik ātri un nekur neaizmuks! Brīdī, kad maršruts sāk no kreisās puses iziet ārā uz kores, jāsāk sieties sasaitē un redzam, ka šveicieši šajā posmā kaut kā mokās, nolemjam doties tālāk pa kores kreiso pusi lai viens otram netraucētu un griezt pa labi uz pašas kores vēlāk. Kāpjam paralēli pa starpām liekot drošināšanas punktus. Dažubrīd klintis kļūst grūtāk kāpjamas, tur jau nākas kāpt rīkojot stacijas, jo paliek arī bīstamāk. Akmeņi kustas, daži diezgan bīstami krīt no augšas. Saprotam, ka neejam gluži pa pareizo maršrutu, tomēr kāpjam pietiekoši ātri, tādēļ arī turpinām kāpt pa kreiso pusi. Neapšaubāmi, kāpšanas ātrumu ietekmē somu smagums, jo parasti pa klintīm kāpjam ar vieglām somiņām. Uz kores tiekam krietni vien augstu, kad līdz plānotai guļvietai palicis vairs pavisam maz. Šeit arī ieraugam pirmo gatavo staciju. Tātad esam uz pareizā ceļa. Šveiciešus gan vairs nekur nemana.



Tālāk seko maršruta grūtāka vieta, neliela karnīze ar n-tajiem āķiem un cilpām. Pieveicam to ne bez grūtībām. Velkam pat augšā mugursomas, jo ar tām tikt augšā pagrūti. Nonākam pie guļvietām, ļoti komfortabliem plauktiem, ar gataviem 1, 2 un 3 vietīgiem "numuriņiem", tualeti un skaistiem skatiem. :) Sākam vārīt ūdeni un gatavoties gulēšanai. Redzam uz kores mūsu šveiciešus. Neko diži ātrāki viņi nav bijuši, bet nu tomēr. Arī mēs kādu brīdi domājam, vai turpināt kāpienu un pabeigt to vienā diena (ledus/sniegs, kā izrādījās vēlāk, augšējā daļā bija ļoti labā kondīcijā), bet par cik uz pēdējo pacēlāju nepaspēsim jebkurā gadījumā un laika prognozes nākošajai diena mainījušās (negaiss vairāk netiek solīts) un pieredzes nav tik daudz, nolemjam izbaudīt gulēšanu uz plaukta ar brīnišķīgu skatu un Chamonix.



Mums līdzi ir 2-vietīgs bivaka maiss, kurā saguļam trīs, pat Normundam vieta pietiek. :) Diemžēl šoreiz mūs pievīla inventārs (~10 gadus vecs vienkāršs kempinga deglis) un ūdeni, kamēr tas uzvārījās, nācās gaidīt aptuveni divas stundas. Rīta tēju jau nespējam uzvārīt, bet katram no mums vēl palicis pietiekošs dzeramā daudzums no iepriekšējās dienas. Mums ierodas kaimiņi - divas britu sievietes, kuras arī plāno palikt pa nakti... :) Aizdodam viņām maisu ar iepriekš savākto sniegu un aprunājamies. Izrādās viena ir bijusi arī Rīgā un pasniegusi angļu valodas kursus. :) Meitenes ir ļoti ātras un pieredzējušas, it īpaši viena no tām - vēlāk uzzinām, ka viņa strādā par gidu.



1. Augusts, Trešdiena

No rīta nolemjam ļoti nesteigties un sagaidām saullēktu. Sākas maršruta otrā daļa - sniegs un ledus. Ejot sasaitē tiekam līdz Rognonam, kur aiz Britu meičām nākas pietiekami ilgi gaidīt. Pie naktsmītnēm, mēģinot uzvārīt tēju, nācās viņas palaist pa priekšu. Izvēlamies iet Rognonam pa kreiso malu, ļoti labs ledus, labas drošināšanas vietas un drīz vien jau esam pie stāvākā posma (aptuveni 70 grādi).



Kores beigās ieraugam kādu sekotāju, kurš maršrutu kāpj solo un tuvojas ļoti ātrā tempā. Kādu laiku vērojam viņu, līdz viņš jau mums klāt un sāk pat gaidīt uz mums, kad iziesim pēdējo virvi, lai var droši iziet pats. Augšā nonākuši, vērojam kā šis vīrs parādās mierīgi soļojot pusgaros šortos, ar keponu un velkot līdzi brīvu virvi… :) Vidējā stacijā iedzeram pa aliņam un dodamies lejā uz Šamonī. Esam gandarīti gan par šo kāpienu, gan par braucienu kopumā.



2. Augusts, ceturtdiena, Normundam vārdadiena

Bez gariem komentāriem... Līst, vējš, negaiss visu dienu. Ierodas Māsters, kurš ar Bleķi arī uzkāpa Dent du Geant! Bleķis gan vēl izbauda slikto laiku un pastaigājas pa Midi plato. Normunds izbrauc ar velo un vakarā jau var sākties vārda dienas svinības… :)

3. Augusts, Piektdiena

Lai gan viesnīca rezervēta līdz sestdienai, nolemjam braukt mājās, jo atkal līst un labāku laiku nesola. Ticam un braucam mājās.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv