Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sacensības
Kā medīt Mamutus ar Jaunajiem Vanagiem

Kā medīt mamutus? Kopā ar mums. Arī šogad mēs pieturamies tradīcijām, un vienu saltu nakti draudzīgi dodamies Mamutu Medībās. Ja esi šādu izklaižu piekritējs, tiekamies 4. - 5. martā, Salaspilī! Trasē būs 4 četri lieli kontrolpunkti, kuros atkal būs jāpārvar četras stihijas - Zeme, Uguns, Gaiss un Ūdens.

Reinis Bernāns, Mamutu Medību 2006 koordinators



Pērngad, tā ap februāra vidu, mēs, pārdesmit jauni un skaisti cilvēki, savācāmies kopā, lai rīkotu piedzīvojumu sacensības „Mamutu Medības 2005”, kas bija sava veida orientēšanās trase nakts laikā (trases garums apmēram 20 km, sākotnēji plānots gan bija tikai 10 km). Trasē bija četri kontrolpunkti – Uguns, Ūdens, Zeme un Gaiss.

Biju galvenais trases tiesnesis, tātad tas, kas to visu ārprātu uzceļ, sataisa un lielu daļu arī izdomā (ne jau viens, protams, bet ar kopīgām pūlēm). No sākuma mēs divatā aizgājām uz Lielupes tiltu, lai sagatavotu kontrolpunktu „ūdens”. Pārmetām pār plecu laivu un divus laužņus, lai uzkāptu uz ledus un iztaisītu 3 x 3 m āliņģi – jo bija ieplānots, ka šajā KP vienam cilvēkam pa virvju kāpnēm (ar apakšējo drošināšanu) ir jānokāpj līdz ūdenim, jāpieskaras tam un jāuzkāpj atpakaļ augšā. Sākumā mēs skatījāmies uz ledu ar zināmu pietāti, jo neviens no mums nebija bļitkotājs, un pārdesmit metrus tālāk, tur, kur straume bija spēcīgāka, rēgojās slapjš ūdens. Mēs mēģinājām uzpūst laivu, lai, tajā stāvot, varētu izsist āliņģi. Bet tad, kad mēs bijām uzpūtuši pusi no laivas, konstatējuši, ka otrs ventilis nav paņēmies līdzi, un mums garām pa ledu pabrauca divi riteņbraucēji, mēs tomēr sadūšojāmies un kāpām uz ledus. Paņēmām rokās laužņus, un pēc pāris stundu smaga fiziska darba mums bija gatavs āliņģis 20 cm diametrā…

Apsēdāmies, lai padomātu par kādu citu pieeju problēmai. Tālumā pavīdēja kāds bļitkotājs. Es piegāju viņam klāt un sarunāju urbi. Jau pēc pāris stundām mēs bijām izurbuši apmēram 40 mazus caurumiņus pa perimetru. Mēs raudzījāmies uz savu roku darbu un domājām: „A ko nu?” Līdz pie mums pienāca kāds vietējais traktorists ar suni un teica: „Veči, jums vajag motorzāģi!” Mēs aizgājām atpakaļ uz bāzi pēc motorzāģa, uzlikām pavecāku ķēdi un gājām atpakaļ. Izzāģējuši kvadrātu pa perimetru un sadalījuši to trīs sloksnēs, mēs piecatā tās pa vienai knapi dabūjām zem ledus. Varu vienīgi piebilst, ka motorzāģa sliede knapi, knapi pietika, lai izietu cauri ledum līdz ūdenim. Vēl nepatīkams moments bija tas, ka katru reizi, kad zāģi nolika maliņā, priekšējā zvaigznīte aizsala, un katru reizi to nācās atkausēt ar kailām rokām. Jo, lai arī saulītē bija tīri omulīgi, tomēr ārā bija -10C. Pēc tam mēs tikai izgriezām divus maziņus āliņģīšus, kuros apmēram līdz krūtīm dziļus, un no tiem, ja kāds no komandas vēlējās ziedoties, varēja izvilkt divus ķieģeļus, lai dabūtu bonuspunktus. Visvairāk es biju pārsteigts par to (sacensību laikā es stāvēju „Ūdenī”), ka to izdarīja pilnīgi visas komandas.

Nākamā dienā mēs gājām mežā, lai sagatavotu kontrolpunktu „gaiss”. Plānā bija iespraust zemē piecus, apmēram trīs metrus garus baļķus, pa kuru galotnēm varētu noskriet līdz četrmetrīgam baļķim, kurš iekārts tai pat augstumā starp diviem kokiem. Pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem mēs kalām viltīgus plānus, kā atsaldēt zemi ar ugunskuriem vai kā savādāk izrakt piecas metru dziļas bedres sasalušajā zemē. Bet pamēģinājuši mēs ar izbrīnu konstatējām, ka zem kādiem pieciem cm sasaluma ir slapja purva zeme. Ātri vien mēs iespraudām tos baļķus zemē, papildus nostiprinājām ar virvi un apsēdāmies, lai izdomātu, kā piesiet virvi četrus metrus no zemes divos kokos, lai uztaisītu augšējo drošināšanu. Turklāt tā virve vēl bija jānospriego. Bet gala beigās, pārsienot kāpšļus vienu virs otra un ar žumāru un dulferi no viena uz otru atkal un atkal (ja jums tas ko izsaka), mēs tomēr to izdarījām. Un nebija pat pāris stundu pagājušas, kā saule bija norietējusi. Nākamajā dienā mēs fiksi ar trīšu sistēmām uzrāvām starp kokiem to baļķi un gājām tālāk. Tiesa gan, pa nakti kāds rūķītis tā aptuveni plecu augstumā bija nogriezis visus striķus, kas karājās. No kurienes viņš tur meža vidū ieklīda, nezinu.

„Uguns” bija vienkārša, jāsataisa tikai milzīga kaudze ar malku, lai visu nakti būtu milzīgs ugunskurs, no kura var ņemt ogles staigāšanai pa oglēm. Grūtākais bija tas, ka man kā idejas autoram un galvenajam tiesnesim vajadzēja to pirmajam arī izmēģināt. Lai arī es to biju redzējis „baisajā vienacī” un lasījis grāmatās, moments, kad tev nober priekšā sarkanas ogles un saka „Ej nu!” ir samērā nepatīkams.

Zemē bija tikai jānomarķē trase „aklo gājienam”, kaut drīzāk to varētu nosaukt par aklo rāpošanu uz vēdera ar sasietām rokām uz muguras. Un jāsagatavo sisti stikli, lai pa viņiem cilvēki varētu pastaigāties. Ļaunākais šai kontrolpunktā bija jāpārdzīvo tiesnešiem, jo viņi paši nebija paspējuši sagatavot malku ugunskuram un pārsala gandrīz līdz komai. Viņiem esot bijis visu laiku jāmaina reģistrators, jo roka sala klāt pie katla dibena, uz kura viņi reģistrēja komandas (naktī ārā bija -15C). Bet to visu var pārdzīvot. Man pašam divus gadus iepriekš, -27C stāvot vienam Mamutu kontrolpunktā bez ugunskura, pie armijas zābakiem piesala vilnas zeķes.

Pārējais ir sīkumi. Tas, ka šoferītim, kuram bija tiesneši jāizvadā pa kontrolpunktiem, apmēram pusotru stundu pirms starta uznāca bzdings, un viņš aizbrauca mājās, atsūtīja tikai sms un vairs necēla klausuli (nācās steidzīgi no Rīgas izsaukt citu). Tas, ka es stresā uzstājoties komandu priekšā, nepareizi izskaidroju sacensību noteikumus, kamdēļ trase sanāca nevis 10 km, bet 20 km (par to gan es šuvos vēl vismaz pusgadu), tāpēc finišēja tikai divas komandas, ja nemaldos… Un tas, ka feldšerītim palika ļoti slikti ar vēderu, un viņš visu nakti nogulēja savā istabiņā (bet viņš būtu uz strīpas vajadzības gadījumā). Tie visi patiešām ir sīkumi. Jo sacensības noritēja bez nevienas traumas. Un visi guva milzīgu baudījumu. Es gan nevaru pilnībā objektīvi spriest par dalībniekiem, bet man ir tādas aizdomas.

Bet, lai es te nevienu nesabaidītu, jāsaka, ka rīkot šādas sacensības ir daudz ekstrēmāk nekā tajās piedalīties. Kaut vai ko nozīmē nosēdēt astoņas stundas KP, tai drausmu salā. Skriet, manuprāt, ir vieglāk, jo tu atrodies nepārtrauktā kustībā, piedevām labā kompānijā. Visu rīkot ir daudz ekstremālāk, bet iespējams pat jautrāk.

Bet mācamies no gada uz gadu, un šogad ir ieplānotas vēl lielākas lietas. Šogad sacensības notiks Salaspilī naktī no 4. uz 5. martu. Ja jums ir interese paskatieties Mamutu medību mājas lapu.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv