Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Andris Malahovskis: sapnis par mēness varavīksni…

2007. gada septembris, Rīga

"Parasti jau ir tā, ka iespēja ir, vajag tikai uzdrošināties to izmantot. Pat ja sākumā šķiet, ka nav, tad iespējas vajag pašam radīt. Tā dzīvojot aizvien mazāk paliek "ja būtu iespēja"."

* * *

Kāds ir Tavs līdz šim piedzīvotais izaicinošākais un aizraujošākais piedzīvojums?

Ļoti bieži negaidītas lietas sagādā daudz emociju, jo nekas netiek gaidīts atšķirībā no ilgi plānotiem pasākumiem. Tā gadus septiņus atpakaļ, sauļojoties Jūrmalā pētīju, cik skaisti debesīs lido deltaplāni. Par prieku man tie nolaidās pludmales smiltīs pavisam netālu. Cilvēki dodas apskatīt, jāiet man arī. Sauļošanās tiek strauji pārtraukta, jo uz jautājumu... "vai var palidot...?" atbilde bija apstiprinoša - 5 Ls un aiziet. Man divas reizes tas nebija jāsaka, velkot ķiveri domāju, jāpajautā, cik tad ilgi lidosim, bet nu ko tur vairs... sēžamies iekšā, siksnas piesprādzētas. Pāris sekundēs iedarbinās motors, sākam ieskrieties, mirklis un esam gaisā.



Pirmo minūti baudīju lidojumu, tā kā to redzēju guļot smiltīs, līdz... sapratu, ka šeit augšā ir maigi izsakoties, savādāk, kā no apakšas liekas. Nesanāca, kā sauļojoties iedomājos, lidot un baudīt ainavas no augšas, aptuveni kā guļot dīvānā un skatoties National Geografic. Deltaplāns sāka šūpoties pie katras vēja brāzmas kā spalviņa vējā. Drīz sekoja pirmais mēģinājums pagriezties. Deltaplāns pagriežas par 45 grādiem gan pret horizontālo, gan pret vertikālo asi, tā, ka viens spārns lejā, otrs augšā, attiecīgi arī mans sēdeklis paliek vertikālā stāvoklī un tālāk netiek. Pilots sāk gāzēt, bet velti, vējš pūš, nevaram pagriezt. Paskatos uz leju - līdz jūrai kādi 80 m, lai lektu krietni par daudz... Nu vairāk nejūtos labi. Pēc trešā mēģinājuma pagriezties tas arī izdodas. Jūtu, ka joprojām uzņemam augstumu. Adrenalīns vairojas no neziņas, kas būs tālāk, kas būs nolaižoties, vai nekritīsim kā akmens... Kas būs, ja tas dzelzis sāks šūpoties par daudz, vai vējš nav 10x par lielu, lai lidotu, kas, ja noslāps... nevienas atbildes, bet jautājumi par vēlu - esam gaisā... Labi, ka nepajautāju, cik ilgi lidosim un vai varētu kādu minūti vairāk... Vienīgā doma - ātrāk lejā. Sēžu tā, ka pilota galva ir starp maniem ceļiem. Konstatēju, ka tie sāk trīcē ar vismaz 10 cm amplitūdu. Nevaru saprast, vai no adrenalīna, vai no aukstuma, kas pārņem mani tā, ka uzmetas zosāda.

Kad veiksmīgi atradām pleķīti brīvu smilšu un nosēdāmies pārlidojot kādus 10 metrus virs volejbola spēlētājiem, saņēmu atbildes uz visiem jautājumiem. Vējš bija tikai 3-5 metri, izrādās var lidot arī krietni lielākā vējā. Ja noslāpst motors, tad lidojot bez, tāpēc ir jāuzņem tik liels augstums, lai var "aizvilkt" līdz nosēšanās vietai. Laba mācība, ka ne viss, kas izskatās skaists un pūkains, tāds arī ir. Nākošreiz lidojot ar paraplānu tam biju gatavs un baudīju ainavas... nestresojot par vēju matos...

Kas ir tas, kas Tevi visvairāk iedvesmo doties aizvien jaunos piedzīvojumos?

Vēlme iepazīt lietas, par ko varētu teikt – "nemēģiniet mājas vieni". Kad saprotu, kā "lietas darbojas”, nāk pirmā atziņa - tas nemaz nav tik sarežģīti kā izskatās. Vai tā būtu kāpšana, laivošana, jāšana ar zirgu. Pirms gadiem piecpadsmit man būtu grūti noticēt, ka apgāžoties ar laivu iespējams "piecelties” atpakaļ. Biju sēdējis tikai sporta smailē, kas likās šausmīgi nestabila pat airējot uz gluda ūdens. Kad redzēju, ka sēžot līdzīgā laivā cilvēki brauc pa krācēm, apgāžas, ceļas atpakaļ – āaaa – likās, tad jau vieglāk iemācīties ar velo pa virvi braukt. Varbūt arī vieglāk ar velo pa virvi, bet pie pirmās iespējas sēdos kajakā, kas izrādījās stabils, gandrīz kā plosts, un pēc pāris treniņiem varēju pats baudīt eskimosu apgrieziena brīnumu. Alpīnisms ir lieta, kur nepārtraukti atkārtojas "to toč nevar"... un kad to "nevar” izdodas pievarēt, nonākam pie nākošā "tas nav iespējams"... Un tā visu laiku.



Ja būtu iespēja Tavā dzīvē kaut ko pilnīgi kardināli mainīt, ko Tu iesāktu?

Parasti jau ir tā, ka iespēja ir, vajag tikai uzdrošināties to izmantot. Pat ja sākumā šķiet, ka nav, tad iespējas vajag pašam radīt. Tā dzīvojot aizvien mazāk paliek "ja būtu iespēja". Labs piemērs ir jokā par dievu un cilvēku. Dievs apsolīja cilvēkam, ka viņš vinnēs loterijā. Tikai, kad cilvēks sāka dusmoties uz Dievu, ka neko nav joprojām vinnējis, Dievs pajautāja: "Vai tad tu biļeti nopirki?"



Kas ir tas sliktākais, par ko Tu domā saistībā ar saviem piedzīvojumiem?

Pat maza nejaušība, mikrotrauma var laupīt daudz emociju un prieka.



Kas Tev sniedz iekšēju atbalstu brīžos, kad ir smagi, grūti, sāpīgi?

Tas pats, kas ārēju atbalstu - cilvēki. Ja to nav līdzās, tad atmiņas par mēnesgaismas apspīdētām kalnu ielejām un sapnis ieraudzīt tur mēness varavīksni...



Andra Malahovska rakstītais piedzīvojumu apraksts, kas publicēts www.adventurerace.lv vortālā:
● O' Bella Sardegna: pavasarīgi kāpieni Sardīnijas klintīs
"Sešu kāpšanai veltīto dienu laikā tika izkāpti ~20 maršrutu Budineto, La Poltrana, Cala Fuili, Aguglia di Goloritze un Biddirscottai klinšu masīvos (grūtību kategorijas Fr 5 - 6c), tajā skaitā arī vairāki maršruti ar tradicionālo drošināšanas punktu organizēšanu (klinšu alpīnisms) un daži vairākposmu maršruti, kuru garums pārsniedza 120 m. Cik zināms, šī bija pirmā Latvijas kāpēju grupa Sardīnijā, kas līdz šim bija "baltais plankums" Latvijas klinšu kāpēju kartēs." >>>

Vēlies lasīt arī citu dēku un piedzīvojumu meklētāju domas "seriālā" "Vēl 5 jautājumi par…"? Ievads un linki uz pašreiz publicētajiem rakstiem meklējami šeit!


Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv