Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Mount Rainier – kalnu skola ASV

Autors: Ēriks Rozners [ AUTORS?]
2007. gada jūlijs, Bostona, ASV

Pēdējā laikā šajā un citos Latvijas interneta resursos ir bijuši vairāki daudz diskutēti raksti par alpīnisma mācīšanos un pirmajiem soļiem kalnos. Šeit es gribētu padalīties savā pieredzē, ko guvu Rainier Mountaineering Inc. (RMI) organizētā alpīnisma seminārā Mount Rainier nacionālajā parkā, Washington pavalstī, ASV. Seminārs bija sešu dienu pasākums – viena diena praktisku treniņu, viena diena lekciju tipa teorētisku nodarbību un četru dienu kāpiens virsotnē ar vairākiem treniņiem no kāpšanas brīvajos brīžos. Šis bija mans pirmais nopietnais vairāku dienu kāpiens kalnos, kurā pirmo reizi gāju pa ledāju. Tātad šis stāsts ir ieskaitāms "pirmo reizi kalnos" kategorijā.

Ievads

Vispirms nedaudz par pasākuma vietu un organizatoriem. Rainier (4392 m) ir augstākais aktīvais vulkāns Cascade Range kalnos ASV ziemeļrietumos netālu no Seattle pilsētas, Washington pavalstī. Pēdējais Rainier izvirdums ir noticis apmēram 150 gadus atpakaļ. Rainier tikai nedaudz atpaliek no Mount Whitney (4421 m), kas, ja neskaita Aļasku, ir augstākais kalns ASV. Alpīnistu vidū Rainier ir slavens ar saviem plašajiem un masīvajiem ledājiem – 25 patstāvīgi ledāji veido lielāko ledus sakopojumu ASV, ja neskaita Aļaskas ledājus. Šo ledāju dēļ Rainier ir iecienīts gan iesācēju vidū, gan starp pieredzējušiem kāpējiem, kā treniņu vieta Aļaskas, Andu un Himalaju ekspedīcijām. Rainier nacionālais parks piedāvā arī lieliskas iespējas vairāku dienu mugursomu pārgājieniem. Slavenā Wonderland Trail, kas veido gandrīz 150 km garu noslēgtu cilpu ap Rainier kalnu, daudzās grāmatās ir aprakstīta kā viena no pasaules visskaistākajām takām.

RMI (www.rmiguides.com) ir viens no respektablākajiem un lielākajiem kalnu gidu servisiem ASV. Kopš dibināšanas 1969. gadā RMI ir strādājuši daudzi slaveni ASV alpīnisti. Piemēram, Ed Viesturs šeit strādāja kā gids uz pilnu slodzi no 1982. līdz 1991. gadam un joprojām piedalās starptautisku ekspedīciju organizēšanā RMI ietvaros. RMI piedāvā plašu alpīnisma apmācības un gidu servisa izvēli, sākot no divu dienu kāpieniem pa vienkāršiem maršrutiem Rainier virsotnē līdz pat Himalaju ekspedīcijām. Pasākums, kurā es piedalījos, bija sešu dienu apmācību orientēta kalnu skola, Expedition Skills Seminar kuras laikā notika arī uzkāpšana Rainier virsotnē pa Kautz Glacier maršrutu. Šis maršruts, lai arī tehniski joprojām relatīvi vienkāršs, iekļauj 40-50º stāvu ledus kāpšanas posmu (apmēram trīs virvju garumā) un tādēļ ir nedaudz sarežģītāks kā populārākās pieejas, kas parasti ved pa lēzenākiem ledājiem.

Gatavoties šim pasākumam es sāku vairāk kā gadu atpakaļ. Lai arī šis bija mans pirmais nopietnais alpīnisma pasākums, kalni man sveši nebija. Kopā ar ģimeni mēs bijām veikuši vairākus mugursomu pārgājienus dažādos kalnu masīvos, tai skaitā arī pārgājienu Teton kalnos (Wyoming) apmēram 3000 m augstumā. White Mountains (New Hampshire) ziemā es biju uzkāpis pāris trekinga virsotnēs, kur bija jālieto dzelkšņi, lai pārvietotos pa relatīvi lēzenām, bet apledojušām nogāzēm. Tieši šajos pasākumos man radās interese par augstākiem kalniem un alpīnismu. Nolēmu, ka jāsāk mācīties kāpt kalnos. Ideja piedalīties alpīnisma seminārā un uzkāpt Rainier virsotnē neradās uzreiz. Vispirms mani ieinteresēja ledus kāpšanas iespējas White Mountains, tepat Bostonas tuvumā. Es paņēmu pāris vienas dienas apmācību kursus ar vietējo gidu servisu (www.emsclimb.com) un piedalījos pāris treniņos, ko organizēja Northeastern universitātes (Bostonā) studentu klubs. Šo pasākumu ietvaros man bija iespēja izkāpt pāris WI3 un pat vienu WI4 maršrutu (rakstu par kalnu maršrutu grūtību kategorijām var lasīt šeit, red.), kas, lai arī nebija plānots kā gatavošanās Rainier kāpienam, vēlāk lieti noderēja stāvajā Kautz ledus posmā. Centos arī iespēju robežās uzlabot vispārējo fizisko formu un veikt kāpšanai specifiskus treniņus sekojot grāmatās aprakstītām programmām (skat. resursus raksta beigās).


Kāpjot Standard Route (trīs virves, WI3) White Mountains.

Kalnu skola – Kautz Expedition Skills Seminar (10.-15. jūnijs)

Ceļojums no Bostonas uz Seattle risinājās bez ievērības cienīgiem notikumiem, ja neskaita to, ka mans lidojums tika gandrīz atcelts sliktu laika apstākļu dēļ Amerikas vidienē. Jāteic, ka es morāli biju gatavs faktam, ka Rainier virsotne var palikt nesasniegta sliktu laika apstākļu dēļ. Tomēr doma, ka viss pasākums varētu izgāzties tornādo un negaisu dēļ, kuri plosās Kanzasas līdzenumos, man šķita nožēlojama un nepieņemama. Pēc neliela satraukuma reiss tomēr aizlidoja, gan ar piecu stundu kavēšanos.

Mount Rainier atrodas nacionālā parka teritorijā nepilnu trīs stundu brauciena attālumā no Seattle. Tā sauktā RMI Basecamp ir neliels bizness Ashford pilsētiņā apmēram piecpadsmit kilometrus no Rainier nacionālā parka robežas. Bez pašas gidu bāzes šeit atrodas arī motelis, kafejnīca, bārs (vai drīzāk ļoti jauka "alus nojume") un ekipējuma veikals un noma. Runājot par ekipējumu, pasākuma organizatori mums deva tikai kopējo inventāru (telts un ēdiena gatavošanas piederumi) un drošināšanas sastāvdaļas (virve, ķiveres, sistēmas, sniega enkuri u.c.). Visu pārējo mums vajadzēja sarūpēt pašiem pēc detalizēta saraksta. Pamatpriekšmeti, neskaitot piemērotu apģērbu, bija kalnu zābaki, dzelkšņi, leduscirtnis, guļampiederumi utl. Ja pašam nav, tad gan par attiecīgu samaksu, visu nepieciešamo varēja iznomāt no organizatoriem.


Rainier un mūsu kāpiena maršruts.

Pirmā diena sākas ar iepazīšanos. Mēs esam astoņi klienti, visi apmēram tai pašā, varētu teikt pusmūža vecumā. Šķiet, ka gandrīz katram ir kaut kāda kalnu pieredze – daudzi ir jau iepriekš kāpuši pa klintīm, sniegu vai ledu. Daži ir jau pat uzkāpuši Rainier vai citu Cascade vulkānu virsotnēs gidu vadībā pa vienkāršākiem maršrutiem. Piedaloties šajā seminārā viņi cer nostiprināt zināšanas un gūt pieredzi, lai varētu doties kalnos patstāvīgi bez gidu palīdzības. Es ar savu nelielo pieredzi uz kopējā fona jūtos kā pilnīgs iesācējs, kam vēl daudz jāmācās, bet nu tāpēc jau es šeit arī esmu. Šodien un rīt ar mums nodarbosies divi gidi – John un Tyler. Abi ir pieredzējuši un zinoši Rainier un Denali gidi.

Šodien ir paredzēta "Mountaineering School" – treniņš un nodarbības brīvā dabā. Autobusiņš mūs aizved līdz kalna pakājei, kur pēc apmēram divdesmit minūšu gājiena mēs atrodam ļoti respektējamu "slidkalniņu". Šeit arī sākas mūsu mācības. Sākam ar vienkāršām lietām – kāpšana pa sniegu, īpaši jau uz leju pa stāvo nogāzi. Daudz laika veltījam trenējoties pašdrošināšanos ar leduscirtni (self arrest), krītot dažādās pozīcijās un virzienos. Vēlāk mēs sasienamies virvē un trenējamies pārvietoties pa nogāzi kā sasaite. Izmēģinām arī apturēt sasaites biedru kritienus – daļa no mums pēc komandas lec lejā pa nogāzi pamatīgi paraujot līdzi pārējos, kas tad nu dara ko var, lai apturētu kopējo slīdēšanu uz leju. Ir varen' jautri, un laiks paskrien nemanot. Dienu nobeidzam ar īsu kursu par enkuru izveidošanu sniegā. Pēc atgriešanās bāzes nometnē mēs paņemam pa aukstam alum un vēl stundiņu nodarbojamies ar mezglu siešanu.

Otrā dienā mums ir nodarbības turpat RMI bāzē. Dienas pirmo pusi mēs pavadām apgūstot iemaņas, kas nepieciešamas cilvēku glābšanai no ledāju plaisām. Mēs būvējam virvju sistēmas spēka palielināšanai, lai izvilktu cilvēkus no ledāju plaisām, kā arī trenējamies paši pārvietoties uz augšu pa virvi ar cilpu un mezglu palīdzību. Dienas otrā puse tiek pavadīta apspriežot kāpšanas plānus un līdzi ņemamo inventāru un kārtojot somas. Gidi bez žēlastības liek mums samazināt somu saturu līdz minimumam – līdzi mēs ņemsim tikai piecas virsējās kārtas (dūnu jaku, Goretex jaku, pāris siltos slāņus un plānu apakškreklu) un trīs dažādas bikses. Izņemot zeķes, nekas nedrīkst atkārtoties. Visam apģērbam jābūt lietojamam kopā, viens slānis virs otra. Kā luksūrija tiek atļauts trešais zeķu pāris. Kā vēlāk izrādās, gandrīz katrs pa kluso iebāzis atpakaļ kādu apģērba gabalu. Es paņēmu vēl vienu apakškreklu – negribas visu laiku smirdēt vienā un tajā pašā kreklā un svara ietaupījums šķiet tiešām nenozīmīgs. Toties bija ļoti patīkami uzvilkt tīru kreklu pēc virsotnes dienas.

Kāpiena pirmajā dienā 7:30 no rīta mēs esam autobusiņā ar visām paunām gatavi startam. Pirmais posms ir gājiens pa sniegotu taku, kamēr mēs nonākam līdz Nisqually ledājam. Mūsu komandai ir piebiedrojušies vēl divi gidi – Gabriel un Jake. Diena ir burvīga, debesīs nav neviena mākonīša izņemot baltu "cepurīti", kas karājas virs pašas virsotnes.


Rainier no Glacial Vista skatu punkta, īsi pirms iziešanas uz ledāja.

Pēc apmēram stundas mēs sasniedzam ledāju. Šeit mēs sasienamies virvē pa trīs izveidojot četras sasaites – gids iet pirmais, mēs, divi klienti aiz muguras. Īpaša uzmanība tiek pievērsta lai virve būtu vienmērīgi izstiepta starp gājējiem, tā lai kritiena gadījumā "upuris" uzreiz tiktu bremzēts.


Uzsākot iešanu pa Nisqually ledāju.

Diena tiešām burvīga – pilnīgs kontrasts iepriekšējām dienām, kurās praktiski visu laiku līņāja sīks lietus. Redzamība ļoti laba, un var skaidri redzēt Rainier tuvākos dienvidu kaimiņus, Mount Adams un Mount St. Helens. Tāpat kā Rainier, tie ir aktīvi vulkāni. St. Helens nesenā izvirduma sekas ir labi redzamas šajā bildē.


Mount Adams vulkāna masīvs.


Mount St. Helens nesenā izvirdumā palika bez virsotnes.

Lielākā daļa maršrutu uz Rainier virsotni ir veicami divās dienās. Mūsu četru dienu plāns ietver ne tikai kāpšanu, bet arī vairākas praktiskās nodarbības. Tādēļ šodien mums jāatrod nometnes vieta, kas būtu ne tikai piemērota nakšņošanai, bet arī atrastos tuvu ledāja plaisai, kur varētu trenēties glābšanas darbus. Šādu vietu mums uzreiz atrast neizdodas, tādēļ mēs pirmajā dienā noejam vairāk kā bija plānots. Sākotnēji bija paredzēts, ka pirmā nometne atradīsies stipri zemāk uz Nisqually ledāja. No šejienes mūsu ceļš pagriežas pa kreisi uz Wilson ledāju, kura vienmuļo balto virsmu izdaiļo daudzi nelieli, bet ārkārtīgi skaisti leduskritumi.


Leduskritums uz Wilson ledāja.

Kad esam uzkāpuši apmēram 2500 m augstumā, beidzot mums izdodas atrast piemērotu nakšņošanas vietu. Ātri iekārtojam nometni. Gidi mums parāda kā uzcelt teltis lietojot dažādus priekšmetus kā "deadman" enkurus telts mietiņu vietā. Pēc īsas atpūtas mēs dodamies pie palielāka no leduskrituma atlūzuša ledus bluķa, lai trenētos ledus enkuru izveidošanu. Šeit mēs mācamies kā lietot ledus skrūves un kā izveidot Abalakova enkuru (V thread).


Camp 1 – pirmās nakts nometne.

Diena beidzas ar vakariņu gatavošanu. Gidi ātri un prasmīgi kausē sniegu un uzvāra ūdeni ar ko atšķaidīt mūsu dehidrētas vakariņu paketes. Ūdens vārīšana notiek apmēram 10 litru katlā, kurš novietots uz speciālas pamatnes. Zem katla tiek vienlaicīgi novietotas četras MSR XGK plītiņas (degļus). Šāda konstrukcija acīmredzot izstrādāta ilggadējā pieredzē un tiešām pārvērš sniegu un ledu verdošā ūdenī iespaidīgā ātrumā. Prieks skatīties…


Skats uz Wilson ledāju no Camp 1.

Kāpiena otrā diena sākas ar treniņu ledus plaisā. Mēs sadalāmies divās komandās pa četri. Katra komanda izveido divus enkurus netālu no ledus plaisas. No viena enkura, pirmais kāpējs lietojot Reverso (Petzl Reverso, drošināšanas un nolaišanās ierīce, red.) lēnām nolaiž otru ("upuri") pāri malai iekšā ledus plaisā. Tikmēr pārējie divi izvietojas perpendikulāri plaisai imitējot sasaiti brīdī, kad "upuris" krīt plaisā. Šiem diviem ir jāaptur kritiens un jāveic viss nepieciešamais, lai izvilktu "upuri" ārā no plaisas. Pats kritiens tiek veidots pēc komandas ļaujot virvei vairākus metrus brīvi izskriet caur Reverso. Glābēji tai pašā laikā krīt gar zemi ieņemot enkura pozīcijas un apturot krītošo "upuri". Kad kustība apturēta, "upura" svaru pārvieto uz otro iepriekš izveidoto enkuru (īstā situācijā gan vajadzētu šo enkuru būvēt pēc kritiena) un sākas vinčas veidošana "upura" izvilkšanai. Tiek izveidota 1:3 spēka pastiprināšanas sistēma, ar kuru samērā viegli var vilkt pat vissmagākos "upurus". Kamēr glābēji sarkaniem vaigiem rosās pa augšu, "upuris" relaksēti karājas virvē un priecājas par ledus plaisas skaistumu. Žēl, ka neviens nav paņēmis līdzi fotoaparātu. Ledus veidojumi, sniega tiltiņi un platformas, ledus alas un lāstekas plaisas iekšienē droši vien ir visskaistākie skati, ko redzējām visā pasākumā. Ārkārtīgi iespaidīgi! Komandas lomas tiek mainītas, tā, ka katram iznāk pabūt gan "upurim", gan "glābējam", gan pie Reverso. Aizraujošs pasākums ar veselīgu adrenalīna līmeņa paaugstināšanos gan "upurim", gan "glābējiem", īpaši jau tam, kas atrodas vistuvāk ledus plaisai.


Kāpjot uz augšu caur mākoņiem.

Pēc treniņa savācam nometni un dodamies tālāk uz augšu. Laiks šodien draņķīgs. Mēs esam mākonī. Lai arī tieši virsū nelīst, redzamība ir minimāla, un mitrums ir visapkārt. Pēc apmēram stundas ilga kāpiena debesis pēkšņi noskaidrojas. Tas gan nav tādēļ, ka mākoņi būtu izklīduši. Mēs esam uzkāpuši virs mākoņiem. Drīz vien izveidojam savu otro nometni apmēram 2900 m augstumā, tieši virs mākoņiem. Laiku pa laikam vējš iepūš kādu miglas mākonīti nometnē, bet citādi šķiet, ka visa ieleja ir piepildīta ar pūkainu nekustīgu vati. Ļoti skaisti!


Mēs esam tieši virs mākoņiem.


Skats no nometnes pāri mākoņiem.


Mount Adams teju vai tuvplānā.

Šovakar visus jau pārņēmis viegls satraukums. Rīt virsotnes diena. Laiks pēdējās pāris dienās ir mainījies tik strauji, ka neviens nav drošs, kāds tas būs rīt. Vakariņas tiek paēstas ātrāk kā parasti, un sešos vakarā visi jau esam teltīs. Aizmigt gan tā īsti nevienam neizdodas…

Virsotnes diena sākas divdesmit minūtes pēc pusnakts, kad John, mūsu vadošais gids savā parastajā relaksētajā balsī apvaicājas vai mēs visi joprojām esam augšā. Saņēmis pozitīvu atbildi, viņš pavēsta, ka laiks esot ļoti labs, ja neskaita brāzmaino vēju, un ka esot jāsāk kustēties. Nometni pametam 1:15 un sākam kāpt uz augšu pa Turtle sniega lauku. Sniega virsējā kārta ir praktiski ledus. Vēja brāzmas brīžiem tik stipras, ka šķiet tūlīt zaudēšu līdzsvaru, kas rada ne visai omulīgu sajūtu.

Pēc vairākām stundām mēs nonākam līdz nelielai klinšu korei, kas atdala Turtle sniega lauku no Kautz Ice Chute. Šeit mums jānolaižas lejā uz ledus lauka kādi seši metri pa gandrīz vertikālu klints sienu. Ironiski, ka tieši šī nolaišanās ir man visa kāpiena pats nepatīkamākais moments. Es parasti slikti jūtos situācijās, kad mani laiž ar virvi lejā. Man nepatīk, ka es nevaru pats kontrolēt ātrumu. Šoreiz situācija ir vēl nepatīkamāka kā parasti, jo man nakts tumsā jāmēģina atrast ar dzelkšņiem stabilus atbalsta punktus uz stāvās klints. Rezultātā es sāku minstināties uz klints augšas negribēdams spert drošus soļus lejā. Tikmēr virve atslābst un es sāku slīdēt lejā gar klinti daudz ātrāk nekā es to vēlētos. Viss beidzas ar nelielu izbīli man un lielu uzjautrinājumu tiem, kas jau bija nolaisti lejā. Pēc aculiecinieku vārdiem, dzelkšņi esot šķīluši vareni lustīgas dzirksteles gar klintīm, kamēr es izmisīgi mēģināju atrast atbalsta punktus. Situācija gan nav bīstama, jo apakšā ir relatīvi mīksts un līdzens sniegs, kurā es ātri atgūstu līdzsvaru. Jūtos gan gaužām neērti par savām bailēm un neveiklību šajā relatīvi vienkāršajā manevrā, nu ko, jāmācas, jāmācas… :)

Visā šajā jezgā mēs pat nepamanām kā uzlēkusi saule. Zem mums joprojām ir bieza mākoņu sega, kas slīpajos saules staros krāsojas ļoti skaistos rozā toņos. Perfekti bildēm, bet diemžēl laika fotografēšanai mums praktiski nav. Gidi uztur ātru tempu. Retajos un īsajos atpūtas brīžos laika knapi pietiek lai nedaudz ieēstu, padzertos un pieregulētu apģērbu.

Tūlīt zem klintīm sākas maršruta stāvais posms, Kautz Ice Chute. Spriežot pēc maršruta apraksta, šeit jābūt diviem stāviem posmiem (50-60º, katrs gandrīz virves garumā) ar lēzenāku īsu posmu vidū, kur veidot drošināšanas staciju. Virs šī grūtākā gabala jābūt stāvam sniega posmam, kas drīz pārietu relatīvi lēzenajā Kautz ledājā. Reāli pašreizējos apstākļos mums ir jāpārvar vienmērīgi stāvs posms trīs virvju garumā pirms mēs nonākam līdz ledājam. Pirmā un pēdējā virve ir samērā vienkārša kāpšana uz apmēram 40º sasaluša sniega. Vidēja virve ir uz apmēram 50º ledus, kur mēs pilnībā pārejam uz kāpšanu lietojot dzelkšņu priekšējos zobus. Šos posmus mēs joprojām kāpjam kā trīs cilvēku sasaites – gids kāpj pirmais, izveido staciju, un tad mēs, abi klienti. sekojam kopā iesieti vienā virvē lietojot tā saucamo cow’s tail. Pati kāpšana nav tehniski grūta vai bīstama, par ko liecina arī fakts, ka gidi kāpj pirmie praktiski solo, bez mūsu drošināšanas.


Pirmie soļi uz Kautz ledāja, apakšā gar klinšu sienu sākas Kautz Ice Chute.

Posms pēc Kautz Ice Chute ir samērā lēzens. Galvenās grūtības šeit rada pieaugošais augstums, kas pastiprina mūsu vispārējo nogurumu. Virsotnes dienā mums ir jāuzkāpj vairāk kā 1500 m vertikāli uz augšu no otrās nometnes (2900 m). Principā zināms, ka lielākā daļa no kāpējiem uz Rainier izjutīs augstuma slimības vieglus simptomus. Man nepatīkamas sajūtas rodas Kautz Glacier sākumā, apmēram 3700 m augstumā. Sāk trūkt elpa, katrs solis šķiet ļoti grūts par spīti acīmredzami lēzenajam ledājam un kļuva tā kā nelāgi ap dūšu. Man pat kļūst bail, ka ja šie simptomi pasliktināsies (mēs esam tikai pusceļā uz augšu!!!) es nevarēšu tikt līdz galam. Man radās pamatotas aizdomas, ka daļēji manā nespēkā vainojama retā ēšana un dzeršana, īpaši jau kāpjot pa stāvo posmu caur Kautz Ice Chute. Lai mēģinātu atkopties, es nākošajā atpūtas pauzē piespiežu sevi apēst PowerBar un divus GU gēlus to visu noskalojot lejā ar gandrīz litru sporta dzēriena. Man gribas ticēt, ka šīs izdarības palīdz, jo mani simptomi nepasliktinās, un es varu turpināt ceļu uz augšu bez īpašām problēmām. Lai gan jāatdzīstas, ka pilnīgi es atkopjos tikai kāpjot lejā.

Rainier virsotne, kā jau tas raksturīgi vulkānam, nav smaile, bet krāteris, kura malu mēs sasniedzam īsi pirms vienpadsmitiem. Šeit mēs nometam savas somas, un katrs var izvēlēties vai nu doties uz augstāko punktu, Columbia Crest (4392 m), vai arī atpūsties aizvējā un sakrāt spēkus kāpienam lejā. Daudzi izvēlas atpūtu un līdz pašam augstākajam punktam tā arī neaiziet, lai arī jāpieveic tikai pārsimts metru gara taciņa, kas ved nedaudz uz augšu līdz nelielam laukumam. Par spīti savai joprojām pašvakajai pašsajūtai, nolemju, ka līdz pašai augšai aiziet ir goda lieta. Tā mūsu sasaite, Alex un es (bildē pa labi) sasniedzam augstāko punktu 11:15. Šeit ir nežēlīgi vējains un brutāli auksts. Mēs uztaisām pāris bildes un mūkam atpakaļ uz atpūtas vietu aizvējā.


Columbia Crest. Taciņa, kas bija jāpieveic līdz virsotnei, ir redzama mums aiz muguras.

Kāpiens lejā līdz Kautz Ice Chute risinās samēra viegli un bez ievērības cienīgiem notikumiem. Mākoņi apakšā pa šo laiku ir daļēji izklīduši atklājot skaistus skatus uz apkārtni, un arī gidi ir pietiekoši atslābinājušies, lai ļautu mums šad un tad apstāties un uzņemt pa bildei. Jāteic gan, ka ja būtu teikšana man, es būtu sabildējis trīs reizes vairāk. Laiks tiešām perfekts un uz visām pusēm ir tik daudz brīnišķīgu skatu. Kalni ir ārkārtīgi skaisti!


Mount Adams no Rainier virsotnes.

Interesantas izdarības sākas, kad mēs sasniedzam stāvo ledus nogāzi. Droši vien visātrākais veids kā nokļūt lejā būtu nolaisties vienam pēc otra pa trīs virvēm. Tomēr gidi to negrib darīt, acīmredzot neesot droši par mūsu spējām. Semināra pirmajā dienā mēs veicām pāris vienkāršus nolaišanās treniņus, bet tas droši vien nebija gana, lai apgūtu visas nepieciešamās nianses reālai situācijai kalnos. Beigu beigās mēs laižamies lejā visa sasaite kopā, gids kontrolē virves un bremzi parastajā veidā, kamēr abi klienti ir piesieti pie bremzes īsās palīgvirvēs. Uz sniega šāda sistēma strādā tīri labi. Sasniedzot stāvo ledu nākas mainīt tehniku. Ledus nav gluds, bet ar daudziem veidojumiem, kas neļauj trīs vīriem tuvu vienam pie otra vienmērīgi iet uz leju. Šajā posmā gids turpina laisties lejā lietojot bremzi, kamēr klienti var izklaidēties katrs savā pusē ar leduskāpšanu uz leju (downclimbing). Drošības nolūkos mēs joprojām esam piesieti palīgvirvēs. Gidi gan atdzīstas, ka šī sistēma ir nedaudz paglupa, bet acīmredzot viņi negrib riskēt, ka kāds noguris klients varētu zaudēt kontroli pār bremzi vai uztaisīt kādu citu negadījumu.


Laižoties lejā caur Kautz Ice Chute.

Pēc nolaišanās pa virvēm mēs nonākam pie klinšu kores, kur es naktī šķīlu dzirksteles lejā laižoties. Atpakaļceļā šis posms tiek veikts kā neliels kāpiens ar vienu kāju uz ledus, ar otru uz klints. Lai arī ledus sākumā ir gandrīz vertikāls, uz augšu jāveic tikai kādi pieci metri un klintī ir daudz ērtu atbalsta punktu gan rokām, gan dzelkšņiem. Pēdējais posms, Turtle sniega lauks tiek veikts slidinoties lejā uz dibena. Amizanti, ka šo posmu, ko mēs naktī kāpām gandrīz trīs stundas, mēs nošļūcam lejā nepilnās piecpadsmit minūtēs.

Atgriežoties nometnē pēc kopumā 16 stundu garās virsotnes dienas sākas parastā vakara rutīna. Lai arī visi ir noguruši, prieks par veiksmīgo kāpienu un joprojām brīnišķīgais laiks vēl kādu brīdi uztur mūs možus. Tomēr jau ap astoņiem visi salīduši teltīs un saldi krāc…


Turtle sniega lauks virs otrās nometnes.

Ceturtā un pēdējā kāpiena diena mūs sagaida ar sliktu laiku. Mēs ātri nojaucam nometni un dodamies lejā brienot pa slapju un mīkstu sniegu cauri vatei līdzīgam mākonim. Siltais un slapjais laiks padara mūsu lejā kāpienu diezgan nožēlojamu. Gidi uztur ātru tempu (nav vairs kam tos klientus taupīt), un mēs drīz sākam labi iesvīst. Mitrums no ārpuses, lietus un sniega veidā, un mitrums no iekšpuses, mums intensīvi strādājot, padara brilles pilnīgi necaurredzamas. Tā nu mēs klupdami krizdami, virvē iesieti raustoties, noskrienam lejā pa Wilson un Nisqually ledājiem nepilnās divās stundās. Šeit mēs atpūšamies un pēdējo posmu pa sniegoto taku jau veicam ar lepni paceltām galvām.

RMI bāzes nometnē tūlīt tiek uzsaukts aliņš un pica. Pirms katrs dosies savos ceļos, mēs vēl pāris stundas pasēžam visi kopā pārrunājot pavadītās dienas, nākotnes plānus, vai vienkārši kas nu kuram labpatīk. Kopumā jāsecina, ka pasākums izdevās ļoti labi. Par spīti straujajām laika izmaiņām, mums vienmēr veicās ar labu laiku grūtajos un kritiskajos brīžos, piemēram, virsotnes dienā. Kāpiens no otrās nometnes līdz virsotnei mums prasīja desmit stundas. Tā kā maršruta aprakstā minētas 5-10 stundas, atkarībā no nometnes vietas (mūsu bija zemu), tad mēs nebijām ātri kāpēji, bet normālajā laikā iekļāvāmies. Nu esam iesācēji, nav vēl tā īsti ne prasmes, ne ātruma, ne izturības. No otras puses, mēs visi uzkāpām, neviens nepadevās un "neatlūza" pusceļā. Statistika liecina, ka Rainier virsotni sasniedz tikai apmēram divi no trim gribētājiem. Gidu servisam ir vairāk kā 70% veiksmīgu klientu, kamēr individuāli kāpēji uzkāpj vidēji 50%. Kopā ņemot pasākums mums izdevās ļoti labi.

Šī bija ļoti jauka un noderīga "pirmā reize" kalnos. Mēs daudz ko iemācījāmies, lai arī, manuprāt, ne gana, lai patstāvīgi dotos kalnos. Piemēram, mēs praktiski neko nedarījām, lai iemācītos atpazīt lavīnu briesmas un kā rīkoties šādos nelaimes gadījumos. Lai arī tas bija paredzēts programmā, acīmredzot nepietika laika. Tā gan nav liela problēma, jo praktiski visas slēpotāju un alpīnistu skolas piedāvā labus vienas dienas lavīnu drošības kursus. Mēs visi uzkāpām, bez nevienas bīstamas situācijas, par nelaimes gadījumiem nemaz nerunājot. No savas puses varu bez vismazākajām šaubām ieteikt visiem, kas gatavojas doties kalnos pirmo reizi – izvēlieties kalnu skolas ar nodarbībām un treniņiem! Tas ir daudz noderīgāk kā populārākie "summit and plummet" pasākumi, kur gidu vienīgā rūpe ir dabūt klientus veiksmīgi augšā un lejā. Veiksmi visiem!

Resursi internetā:
● Mount Rainier National Park – www.nps.gov/mora/
● RMI mājas lapa (www.rmiguides.com) – detalizēti programmu apraksti, izcenojumi, gidu CV un cita informācija par to ko viņi dara.
● Kāpšana ASV ziemeļaustrumos – EMS gidi (www.emsclimb.com), detalizēti klinšu un ledus maršrutu apraksti un patreizējie apstākļi atrodami www.neclimbs.com.

Vērtīgas grāmatas:
Mark F. Twight, James Martin "Extreme Alpinism: Climbing Light, Fast, and High" Mountaineers Books, 1999. – ļoti iedvesmojoša grāmata, kas satur vērtīgus padomus un, manuprāt, ļoti labu treniņu programmu.
Craig Connally "The Mountaineering Handbook" International Marine/Ragged Mountain Press, 2004 – daudz vērtīgu praktisku padomu dažādos alpīnisma aspektos.
Clyde Soles "Climbing: Training for Peak Performance" Mountaineers Books, 2002. – satur vērtīgus padomus treniņiem.
Mike Gauthier "Mount Rainier: A Climbing Guide" Mountaineers Books, 2nd Edition, 2005. – viens no labākajiem Rainier maršrutu aprakstiem.


www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā "Treniņi, pieredze" lasāmi vēl vairāki raksti par pirmo pieredzi kalnos.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv