Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Forums
Kaspars Celmiņš: Krāčūdens braukšana "atslēdz" pasauli!
Komentāri: 9; Autors: Šulcs
Tēma izveidota: 14.06.2007 22:37:41; Pēdējās izmaiņas: 03.07.2007 00:08:44

Visu cieņu Kaspičam (intervija ar Kasparu Celmiņu lasāma šeit, red.), kurš ir spilgtākā figūra arī ar "poziķivņiku" :) laivošanas "sociālajā dzīvē" attiecīgās aprindās. Ar aprindām domāti tie, kuri par laivu lietām interesējas kā hobiju, neatkarīgi no "preferencēm". Aizskartā tēma "politika" un "atļaušanās izpildīties": a) kā izvairīties no politikas? b) Instruktoru sertifikācijas būšana. Vai tā nav tā pati politika [kādā līmenī?] un tās sekas uz "jūzeri". Tirgu? Manuprāt pamats diskusijai. (vēlams bez kašķa, par cik neitrālā teritorijā :)



t.i. domāts ka atbilstoši tekstu diskursam iederās par tādām atziņām.

Autors: p.s., 03.07.2007 00:08:44



Kā vairums jūzeru esmu ar aizrāvies ar godājamā Pensijas Līmeņa Jukonas kvestu http://www.yukonriverquest.com/ un šeku vērtīgas atziņas (īpaši tāpēc, ka "neatejot no kases" un uz kā saka, uz karstām oglēm) [citāts no PL postēts Campo webā]: "Vel varu pastastit, ka visparejais uzskats ir tads: sito braucienu var paveikt jebkurs cilveks, kas ir spejigs ciest. Par 90% visu izskir mentalais." Savā ziņā tiesa par reizēm, kad jāiespringst. PS. Diskusiju tēmas uzstādījums jāu pēc 2. komenta uzreiz "pakāsās", tā ka ar offtopiku viss OK :)

Autors: Šulcs, 02.07.2007 23:58:25


Prātuļas
Šo WE sēžot Daugavas krastā, klausoties krāču saņonā un skatoties saulrietā, noformulēju savas domas, ko uzjundīja Dii teiktais. Mēs kaut kur gribam uzreiz ķerties pie "lielām lietām" - lielie kalni, lielie okeāni, krutās ww upes, garas un smagas piedzīvojumu sacenes utt. Un kad nonākam pie tām lielajām lietām, sajēdzam, ka "ņefiga" neesam gatavi izbaudīt šo "lielumu". Ne fiziski, ne morāli. Tāpēc es varu ieteikt tikai sākt ar mazumiņu. Tepat L-jā var izpriecāties pēc sirds patikas. Domāju, ka katrs var piemeklēt savam hobijam kaut cik atbilstošu vietu un apstākļus. Es pirms pāris gadiem tulkoju no vācu valodas kāda vācu kajakotāja/instruktora ieteikumus par šādām tādām laivošanas gudrībām. Un viena no pamata gudrībām - pirms doties veikt "lielos darbus" - ir JĀMĀCĀS. Un viens no mācīšanās variantiem, piemēram, kajakošanā ir tie saucamie "fun nobraucieni", kurus izveic ne pārāk sarežģītās , drošās un labi pārredzamās vietās. Tādās vietās Tu vari bez stresa dzīvoties, mācīties, ampelēties un galu galā - izbaudīt visu to procesu. Un kad būs Tev pārliecība par savu varēšanu, tad - aidā, uz "lielajām smilšu kastēm"!

Autors: Finka, 02.07.2007 21:38:30


Vizma
Es runāju vairāk kā iesācējs. Domāju, ka šai stadījā ar galvu jādraudzējas jo īpaši. Labāk sākumā mazliet piebremzēt, lai būtu turpinājums. Jo visas traumas kuras, piem., man ir bijušas ir bijušas tikai dēļ nemācēšanas un nesaprašanas ko daru. Krastā stāvētāja pieredze ir vienkārši unikāla. ieteiktu to izbaudīt katram iesācējam. Šī pieredze ļauj vairāk novērtēt to, kas notiek uz upes. Mazāk straumi, jo to var iemācīties tikai straumē pašā, bet gan cilvēku rīcību, apskatīties uz kļūdām utt., jo redzi, kā upi nobrauc daudz pieredzējušāks cilvēks un kā to dara ne tik pieredzējis. Viens gan ir nenoliedzami - gaidīšana ir smaga, galvenais tam procesam nepievienot asiņainās vīzijas :)

Autors: , 26.06.2007 15:18:26


Aiz bailju robezhas..
Es laikam ari piederu pie tiem, kas domaa - "zinu ko daru, zinu ar ko riskēju, kad dodos straumē, es pats/i par sevi atbildu". Ar "straumi" gan katrs var saprast, ko nedaudz atskirigu, un tomer iet runa par lielaku vai mazaku risku, kam iespejamas nevelamas sekas. Patiesībā es nezinu, bet varu tikai nojaust, cik gruti ir "krasta palicejiem", tiem, kas gaida majas parnakam.

Autors: Vizma, 20.06.2007 17:11:58


Dii
Dii, lieliski uzrakstīts!:) Šo visu manuprāt var attiecināt arī uz kalniem un uz jebkuru citu "atpūtu", kur liekai pārgalvībai un centieniem ko pierādīt pāri saviem spēkim nav vietas.

Autors: Ilze K., 18.06.2007 15:04:51


...
Labs raksts... Domāju, ka tādiem "gurķiem" kā es būtu jālasa tādi raksti vairāk un jāpārlasa tie pirms katras došanās straujūdenī. Ir jauki noskatīties, kā cilvēki, kuri ir sasnieguši daudz vairāk un zina kaut ko par to visu, kā vieglas pūkas izslīd starp draudīgiem akmeņiem upes gultnē un kā pasaku bruņinieki cīnās ar nežēlīgo straumi, pazūdot zem viļņiem un atkal apsedlojot to virsotni. Straume patiesi ir nežēlīga, ja kā nejēga lien tajā iekšā un dari to, par ko pašam īsti nav sajēgas. Reiz man kāds cilvēks teica - nav jēga nobraukt pa straumes malu un tad teikt, ka esi nobraucis upi, labāk ir iemācīties valdīt pār savu ķermeni un laivu tai mutuļojošajā stihijā un tad gūt patiesu gandarījumu par padarīto. Man ir teikuši, ka trūkst uzņēmības un drosmes, lai dotos pretim tam, kas mani aizrauj, bet… Es esmu nejēga. Kā teica, Kaspars – ir jādraudzējas ar galvu. Gribas jau nežēlīgi mesties iekšā un grābt no visām pusēm. Tomēr es sevi mīlu, man nepatīk jaukos brīžus pavadīt klibojot vai skatīties uz sadauzītajām rokām, kurās nespēj noturēt pat tējas krūzi vai sava vārda uzrakstīšana sagādā nežēlīgas sāpes. Lielākā škrobe par to, ka tas viss iegūts nemācēšanas dēļ, ka bailes par to, ka esi paskrējis visiem garām ir pārņēmušas tavu prātu, un šoks sasaldējis ķermeni, tu esi palicis viens. Visi drošinātāji ir palikuši nemanīti, jo maļoties pa straumi, tu ne tikai neredzi to, kas notiek krastos, bet tu pat nedzirdi kliedzienus no krasta. Tai brīdī nav nekā, esi tikai tu, ai… sitiens pret akmeni. Ak… caurā galva, tevi taču mācīja peldēt ar kājām pa priekšu. Ak, žē… Airis atkal gandrīz iesprūda akmeņos gandrīz izlaužot roku. Kā lai to visu notur un nesasitās. Aaaaaa… Atkal akmenis. Caura vai nē tā galva, bet sitiens var būt liktenīgs. Vai padomāji par apdrošināšanu, ja nu sanāk tā, ka tālāk par krastu neesi spējīgs tikt. Šoka brīdī sāpes nav tik izteiktas, vari izvilkties krastā arī ar sasistiem locekļiem, bet vai tiksi ārā no gravas?! Un tas viss tikai nezināšana. Pat ar mazu peldētāja pieredzi var sākt rakstīt grāmatas, teoriju par peldēšanu upē. Ha ha ha – skaties uz dzīvi no zivs redzes punkta. Domāju, ka visas grāmatas sāktos ar vārdiem par to zināšanu cienīšanu un izmantošanu, kuras tev devuši gudrāki un ne tik zaļi kā esi pats. Ir cilvēki, kas saka, ka es zinu ko daru, zinu ar ko riskēju, kad dodos straumē, es pats/i par sevi atbildu. Vai patiesi tā ir? Vai šie cilvēki apzinās, ar ko būs jādzīvo tam, kurš uzņēmies grupas vadību. Kas notiks tā cilvēka sirsniņā un dzīvē pēc tāda negadījuma, kad mājās jāved līķis un jāpastāsta radiniekiem, ka tā nu sanāca. Kurš gan gribētu kaut ko tādu darīt?! Domāju, ka neviens. Tāpēc nav jāmācās peldēt ar laivu padusē, bet gan jāmācās eskimosa apgrieziens un tai brīdī, kad esi palicis viens domāt ar galvu vēl vairāk kā līdz šim, jo nu esi viens un neviens, kurš ir gudrāks nebrauks tev pa priekšu un nerādīs ceļu, jo tie, kuri palikuši tev aiz muguras, ir ne mazāk satraukti. Tātad apzinoties, ka esi „gurķis” jāapzinās, ka esi divtik atbildīgs par notiekošo. Esmu maz braukusi pa upi, bet muļķību esmu sadarījusi daudz un atalgojumā jutusies kā pēc kautiņa ar mietiem, kurā es esmu sasista lupatās. Tā nu sanāk vairāk sēdēt krastā un braucot līdzi uz upēm ir jāatrunājas ar to, ka nemaz tik ļoti to ūdeni negribas, ka pietiek vien ar to, ka uzbildē kādu miglu bildi ar skarbajiem džekiem un notecini siekalu skatoties kā bruņinieki dodas cīnīties ar viļņu pūķiem. Lai nu kā, arī krastā sēžot var mācīties, var mācīties saprast to, kas notiek uz upes, var mācīties atbildību, jo garām peldošais (bez laivas) draugs ar bailēs pāršķiebtu seju un neprātā mēģinošs elpot, nav patīkamākais skats. Un vienīgais, ko tu vari tai brīdī izdarīt ir to visu nobildēt, jo glābt tu viņu nespēj. Bez ekipējuma aiziet bojā varbūtība ir tuvu, pat ļoti tuvu pie 100%. Var mācīties saskatīt drošināšanas kļūdas un ja pietiek prāta, tad ar to rēķināties esot upē. Nezinu vai tie, kuri brauc pa upi tā īsti saprot, ko jūt tie, kuri sēž krastā un gaida, vai bezspēcīgi noraugās uz to, kā vieglās pūkas ir pārvērtušās par slapjiem vīkšķiem un mirdzošie bruņinieki par dubļos samītām skārdenēm. Lai nu kā jebkura pieredze ir pieredze un lielākā māksla ir no tā visa mācīties. Galvu augšā un kopā ar to uz upi. Ne reiz ir nācies norīt rūgtuma kurkuli, kad kāds mani nosauc par mīksto vai stulbo blondīni, kura neko neprot, jo nemetos uz galvas straumē. Bet… Dzīvība ir par dārgu, lai kādam par prieku vai sevis pierādīšanas dēļ to zaudētu. Pats galvenais ir apzināties, ka esi dzīvs un dzīvība ir dārgākais, ko vari zaudēt. Lai gods un slava tiem, kuri uzdrīkstas uzdrīkstēties!!! Arī es reiz to varēšu, jo tad manai kailajai dzīvībai būs zināšanu glābšanas veste un mugurkauls.

Autors: Dii, 18.06.2007 14:43:08



Ar tiem pavadonjiem un gidiem nav tik vienkaarshi. Arii "pie vinjiem", manaa gadiijumaa, ASV. Ir visaadas asociaacijas, katrai savi noteikumi, savi sertifikaati. Ljoti biezhi tas viss ir tikai "kompetentas personas" imidzha radiishanai, nekam vairaak. Nav arii taadu likumu, kas viennoziimiigi noteiktu, ka kaadai aktivitaatei obligaati vajag sertificeetu gidu, jo nav skaidrs, kas par to sertfikaaciju atbildees. Aktiivajai atpuutai nav savas ministrijas, turklaat tas oficiaalaam iestaadeem uzliek lieku un nevajadziigu atbildiibas slogu. Maksimaalais ir kaut kaadi ierobezhojumi, piemeeram, Kolorado upee ar raftinga pakalpojumu driikst nodarboties tikai speciaalu licenci ieguvushas firmas (tagad arii shis ir atcelshanas stadijaa). Un tas arii taapeec, nevis lai gaadatu par droshiibu, bet gan saudzeetu dabu. Tik un taa, ar jebkuriem gidiem ejot vai laivojot, jaaparaksta papiiri, ka instruktors vai gids ne par ko neatbild un taa patieshaam ir. Nupat bija interesants un plashi publiskots gadiijums - 14 gadiiga meitene nomira tuksnesii no dehidraacijas super-sertficeetu gidu pavadiibaa (Outdoor Bounds, pati lielaakaa, uzticamaakaa, vecaakaa un cita vis, vis, vis shaada tipa firma ASV). Tipisks nelaimes gadiijums, tikai veelaak izraadaas, ka "gidi" uz vairaakaam stundaam atstaajushi nepilngadiigus beernus vienus, kuri 41 (!) graada karstumaa nes 20-25 kg smagas mugursomas, aptuveni 15 km pa tuksnesi dienas viduu, ar litru uudens uz katru. Taa esot vinju paarbaude bijusi un vinjiem pashiem vajadzeeja izdomaat kaa riikoties. Turklaat veelaak izraadaas, ka taa kaa vecaaki parakstiijushi papiirus, tad par visu atbildiigi ir vecaaki. Rezultaataa nesekoja pat oficiaala izmekleeshana (vieteejais sherifs konstateeja faktu - nelaimes gadiijums, jo gidi peec likuma pilniigi ne par ko nebija atbildiigi) ieksheejaa izmekleeshana firmas iekshienee netika un netiks publiskota un viss ir ok, pat iesuudzeet tiesaa nevienu nebija iespeejams. Un shaadi gadiijumi notiek visu laiku, tomeer tiek parasti nokluseeti, lai nesatrauktu sabiedriibu. Turklaat kaa tad vareetu gidu vai pavadoni padariit atbildiigu? Var jau suudzeet tiesaa, bet tik un taa nekas iipashs nesanaak pat ar tiesaam slavenajaa ASV. Tagad izraadaas, ka pat skautu organizaacijaa, vinju instruktori ne par ko neatbild. Pat veel vairaak, vinji pat nav apmaaciiti, jo "tas esot paaraak gruuti". Instruktoriem "tiek ieteikts" izlasiit maciibu graamatas. Ja kaut kas notiek un taa nereti gadaas, par visu, protams, atbild vecaaki. Gadaas gan, ka iipashi stulbos gadiijumos Skautu organizaacija samaksaa kompensaaciju, tachu taas apjomi tiek sleepti un sanjeemeeji apnjemas shiis vienoshanaas nianses neizpaust. Sisteema ideaala. Protams, instruktoru sertfikaacija ir laba lieta, bet tad ir stingri visiem klientiem jaaatgaadina, ka taa sertifikaacija noraada tikai gida kompetences liimeni, nevis jebkaadaa veidaa garantee klienta droshiibu un to, ka kritiskaa mirklii gids klientam paliidzees. To parasti zemaaka limeenja komerciaalie gidi aizmirst piemineet. Biezhi arii citi.

Autors: Atis, 15.06.2007 18:41:56



Piemēram. Ja mums būtu kā "pie viņiem". Skolēnu ekskursijā pa upi dodas klase. Bet likums nosaka, ka jābūt sertificētam pavadonim. Sertificēti pavadoņi būs deficīts un skolēnu grupa nav gatava maksāt, lai nedēļas nogalē pārsistu citus piedāvājumus. Skolotāja viena netiek ar to baru galā. Problēma ir risināma - nav pozīcijas "pavadonis", bet kāds it kā netīšām brauc līdzi, palīdz savākt sīkos, pamāca, kā turēt airi. Diemžēl kanoe apgāžas 2 sīkie un pēc Mērfija likuma vecāki izrādās "jaunie latvieši". Turpmāko viegli iztēloties. Dievzemītē par šādu izpratni nebrīnītos. Piem. pirmsskolas pedagogi. Vispirms visām tantēm paziņo, ka viņas izmetīs no darba, ja nebūs izglītības. Daļu izmet. Pārējās ņem patēriņa kredītu un stājas neklātienē. Pēc tam tie paši vīri, kas to izdomāja, TV žēlojas, ka trūkst pedagogu. Nez vai tantei, kura 15 gadus nostrādājusi baigi palīdz atpiķošana par "augstāko izglītību". Mazie veikali un Rimi, Maksimas u.tt. Visiem riebjas iepirkties lielveikalos, bet mazo veikalu vairs neko diži nav. Manuprāt reāla politika.

Autors: Šulcs, 15.06.2007 10:03:37


Komentāra nosaukums *
Komentārs
Komentāru pievienoja *
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv