Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Sarunas, diskusijas
Kaspars Celmiņš: Krāčūdens braukšana "atslēdz" pasauli!

Ar Kasparu Celmiņu sarunājās Kristaps Liepiņš
Foto: no Kaspara Celmiņa personīgā arhīva
2007. gada jūnijs, Rīga

"Ne jau es esmu tas, kas atklāja straujūdens laivošanas prieku, jā priekš sevis to es esmu atradis un tas manā dzīvē ir ļoti dziļi iesakņojies... Tas palīdz atslēgt visu pārējo pasauli, čik, tās nav. Es un dabas ritums, es kā puteklis… Manuprāt, krāčūdens braukšana ir nobriedušu cilvēku nodarbe!" Tā saka Kaspars Celmiņš, kas ir viens no pieredzējušākajiem straujūdens laivotājiem Latvijā.

Krāčūdens un straujūdens laivošana - kā viens Latvijā dzīvojošs cilvēks var aizdomāties līdz tam, ka airēšana bangojošā baltūdenī ir tas, kas sagādā prieku, gandarījumu un vēlmi airēt atkal un atkal?

Nu un kā tev šķiet, tu taču pats esi nemazāk apsēsts ar kalnos kāpšanu? Ir tā: "Man bija jauna sirds, neievainota stipra, kā tikko iz cepļa izņemta māla krūze, kur piesit tur skan... tēva būdiņas zemie nokvēpušie griesti neļāva man elpot, es pārkāpu pār tās augsto slieksni smagnējās sašķiebtās durvis aizcirtās un manas asinis, kā palu straumes... rāva mani prom pāri laukiem un tīrumiem plašajā pasaulē... vai tas ir Pasaules gals? Nē! Pasaule te tikai sākās." (K.Skalbe)

Ne jau es esmu tas, kas atklāja straujūdens laivošanas prieku, jā priekš sevis to es esmu atradis un tas manā dzīvē ir ļoti dziļi iesakņojies. Kad pirmo reizi redzēju braukšanu pa upi, nodomāju: "Forši, arī es tā gribētu."

Pamēģināju, man patika. Ļoti reti ir tādi gadījumi, kad kāds pamēģina un viņam nu galīgi tas nepatīk, mani tas aizrāva, pat pārāk, ja nebūtu pamēģinājis, varbūt tagad plosītos pa lašupēm vai brauktu medībās, kāptu kalnos - man daba tāda. Foršākais šajā visā ir tas, ka arī pēc tūkstošās reizes braukšana ar laivu ir piedzīvojums, protams, mainās mērķi (destinations), pieaug braucamās upes grūtība, sarežģītība un bīstamība, jāatzīmē - rūpīgi aprēķināta (ar retiem izņēmumiem), tas ir pavisam cits skata leņķis uz dzīvi. Realitāte. Es sēžu laivā, zem manis plūst balti sakulta upe, un no krastā augošās ābeles krīt ābols. Mēs esam atkarīgi no tā, ko mēs darām, savādāk mēs nebūtu mēs. Man tas ir airēt, bet es nesmādēju race&carve snovot, pagāzt ar ričuku, sēņot, vienkārši būt dabā...

Vai atceries, kāda bija pirmā reize, kad mēģināji sēdēt laivā un airēt? Ar kādām emocijām tā nāca? Un vai atceries to pirmo reizi, kad neviļus caur smadzenēm strāvoja: "ja palikšu dzīvs, laivā vairs nekāpšu..."?

Dabiski, ka atceros. Tas bija pirms astoņpadsmit gadiem, pirmo reizi braucienā pa upi mani paņēma līdzi drauga švāģeris ar ģimeni, pašreizējais Bioloģijas fakultātes dekāns, bija super piedzīvojums un kā jau visi tie pasākumi, neiztiku bez gatavošanās - man nekā nebija, pirku telti, jermaku (Savulaik, 80tajos gados, Padomju Savienībā ļoti populāra mugursoma ar ārējo rāmi. Red.), paklājiņus... Šļūcām ar laziņu pa Ogrīti, airējām pāros pa divi uz maiņām, baigi forši bija, atpūtas mirkļos atgulies uz laivas borta uz muguras, skaties debesīs krasta robotos egļu siluetos, jūti kā līgojas laiva, skaties kā pāri slīd mākoņi... Līdz krāčūdenim un kajakingam vēl bija tāls ceļš, tas atnāca tādā dabiskā procesā, neuzspiesti, caur pārgājieniem uz Krievijas kalniem un pašmāju ūdenstūrisma airēšanas tehnikas sacensībām, kur varēja skatīties uz mūsu tā laika asiem pārplūdušā Ogres kartonfabrikas dambī kolbasījoties un taisot "sveces". Skaidrs, ka ir bijuši momenti, kad grūtības un neveiksmes ir rosinājušas uz rūgtām pārdomām, nereti ar spēcīgāku motivāciju kā doma "nu šoreiz pietiks", bet kopumā, kamēr būšu dzīvs un vesels, es izmantošu katru iespēju, lai sēstos savā laivā un airētu pa straumi.



Vai es braucot domāju, vai, ja es šeit palikšu dzīvs, es vairs nebraukšu? Braukšu! Braucot domāju patīkamas domas. Nu labi, vienmēr tā gan nav bijis… Sūdus sev esmu taisījis, braucis viens lāga nemākot ne airēt, ne celties, toties es biju uzbūvējis saliekamo kajaku - kas tas bija par procesu! Braukt ar tādu bija neiespējami, un tajā vēl bija sabāztas visas mantas, telts un katli, tādi maziņi no Nescafe bundžas, fartuku uzšuvu no vecas šturmenes (Tūristu brezenta jaka. Red.), ūdens kajakā gāzās nepārtraukti iekšā ne tikai pa fartuku, bet arī pa visām šuvēm, beņķis spieda pakaļu, kājas tirpa. Bet es braucu ar kajaku! Braucu pa Brāženēm. Nu nekā tur pielietojot šodienas prasmes nav - bet TAD! Akmeņi un krasti skrēja virsū nepārtraukti, kūlos kā tāds kucēns, līdz vienā līkumā, skatos, sagāztās eglēs zaros karājas iemīcīta smaile ar visām mantām, cilvēka neviena, es tā arī vēl šodien nezinu, kas tur bija noticis, baisi… Un tepat Latvijā. No tā mācījos, ka viens braukt nedrīkst… Iesācēja veiksme neveiksmē ar mācību, pēc tam kādu laiciņu vienkārši nebraucu - meklēju komandu, kurā iesaistīties. Atradu NŪTA, tad kayak.lv. Tomēr arī braucot kopā ar draugiem gadās sūdi: Skrīveru pārtikas kombināta dambis uz Dīvajas… Braucām ar draugiem no kayak.lv, tagad organizācijā viss tā paputējis, bet forši un atsaucīgi cilvēki, kas mazliet mainījuši prioritātes, es nez kāpēc toreiz neatskatoties to dambi sasniedzu pirmais, tas dambis ir braucams, tikai ilgus gadus pirms tā bija krājušās siekstas, tām vajadzēja pāršļūkt pāri. Es neatskatoties to arī darīju, bet te kāds baļķis pavēlās, straume uzspieda kā vajag uz laivas kantes un es riņķī, domāju, ka tikai nesagrābj un nepiespiež zem ūdens pie kāda praula - izlīdu gan no laivas, gan no siekstu krāvuma, kājas gan kādu laiku trīcēja, jo vienubrīd sajutu, ko nozīmē būt ūdenszālei straumē, toties mācība bija rokā - ja esi atrāvies no kompānijas apstājies un pagaidi. Toreiz, kad Jānis R. smagi peldēja Argutā, man noveicās, kaut gan arī es biju riņķī ar to pašu kaķi, man izdevās uz tā kaut kā uzlīst atpakaļ visās tajās šausmās un viļņu, mucu haosā, tad es sakoncentrējos, es lēkāju pa apgāzto katamarānu un kāros viļņos saucot "ju-hū" un domāju "žēl, ka nav striķa ko čomam pamest", bet pirms tās krāces bija čujs, ka būs, bet kaut kā tomēr vēl pietrūka, lai to pateiktu vārdos. Draugi saka, ka es esmu kā laboratorijas lakmusa papīrītis - man ir intuīcija, kas palīdz izvairīties no šitādām lietām, vienkārši es draudzējos ar galvu un tā jau ir pieredze. Nu ko darīt ja krāces vidū salūzt airis? Značit sūdīgs airis - jauna pieredze, kas izmantojama novērtējot citas krāces, bet es cīnos, man vēl ir viena aira lāpsta, ja nesanāk iecerētais, pasteidzies vai paļaujies ūdenim - kas tek vienmēr uz leju, pret straumi nekas nesanāks - lien laukā un ķepurojies krastā peldus.

Lielākie ienaidnieki ir steiga, stress, kas pieslēdz bailes un tad ir šoks, neadekvāta rīcība, kā rezultāts ir skumjš iznākums... Esmu domājis par to stulbo tukšuma sajūtu, ko tuvajiem vajadzētu izciest, ja kādreiz tā sasodītā intuīcija un pieredze pievils. Straujūdens laivošana ir riskanta nodarbe, kas var radīt veselības un dzīvības briesmas! Tas tā ir un šis risks ir jāprot novērtēt laikus. Ja nepārvērtē savas spējas, šādās situācijās nonāc ne pārāk bieži un šādām domām galvā vietas vienkārši nav. Varbūt, ka es vienkārši atsakos braukt un es esmu to darījis, bet dažreiz "dabūt iekšās" ir baigi veselīgi! Arī tā man ir gadījies, ka pēc tāda neknapa razkolbasa un peldes nākamās upes aiziet "pučkova".



Kādi būtu Tavi ieteikumi tiem, kas nupat kā pamanījuši, ka tāda straujūdens laivošana ir, sapratuši, ka vēlas mēģināt, bet nezin no kura "gala" un kā?

Tu domā WW kajakings? Pat nezinu no kura gala lai sāk. Nu obligāti jāprot peldēt un nav jāizjūt riebums pret ūdeni. Uzreiz uz ūdenskritumiem "test" nevajag, vajag sākt ar nelielu straumīti vai piemājas dīķi, apgūt vestibilo stāju un "sēžu" kajakā, tās būs pietiekoši spilgtas emocijas tāpat. Tad, kad pēc 100 vai mazāk skaita reižu būs apriebies līst laukā no apgāztas laivas, jāapgūst "pašdrošināšanās" - eskimosu apgrieziens. No šīs prasmes apgūšanas progresa atkarīga nākamā raidera straujūdens karjera, tad ir jāprot lasīt ūdens, tad ir jāapgūst straumes sajūta - un to var dabūt tikai braucot, straumi vajag mācīties straumē. Tagad vasarā labākais rīdziniekiem ir otrdienās un ceturtdienās doties uz Lucavsalu kur airētāju klubs CAMPO pa vakariem rīko airēšanas skolu - raideri tiek nodrošināti ar nepieciešamo ekipējumu, vēl katru otro otrdienu klubā Kroņu ielā 23 notiek sanākšana un patusēšana par nākotnes plāniem, dalīšanās ar ceļojuma iespaidiem, arī šeit var nākt un prasīt padomu, apčamdīt airus un pasēdēt laivā.

Vai mācīties pašmācības ceļā, vai meklēt kādu, kas tev (lai arī par maksu) to visu palīdz apgūt? Divi atšķirīgi ceļi... Tava izvēle?

"Klausi mani, tiksi cietumā, neklausīsi - mūžam laukā netiksi!", un turklāt ir jābeidz kultivēt apmācīšana pēc principa "Tie, kas zina tie māca". Arī mācīt ir jāmāk, tāpēc es gan pagājušogad gan šogad dodos uz straujūdens glābšanas darbu kursiem, kajakinga semināriem, kur manas prasmes tiek novērtētas un par to tiek izsniegts apliecinošs dokuments, bet lai es varētu šādu dokumentu pats kādam izsniegt, man vēl kvalificēties un kvalificēties… Protams, ka var mācīties arī pats, es pats esmu gājis šo ceļu, tas nav ne viegls, ne arī īss, bet ja pašlaik man būtu jāizvēlas, es nezinu ko es darītu, godavārds. Ir rokasgrāmatas, mācību filmas, bet dzīvs cilvēks to parāda "uz sejas", un ir jau forši braukt ar kādu, kas prot glābšanas darbu tehniku, tikt glābtam un mācītam, protams, tas būtu jānovērtē. Bet… Manuprāt ir jāizstrādā kvalifikācijas un apmācīšanas sistēma! Latvijā pagaidām tādās nav, neesmu dzirdējis. Man pašam patīk Britu sistēma un es centīšos to adoptēt, ieviest Latvijā. Katram sava izvēle, vai pāris gadus, vismaz trīs sezonas apgūt laivošanu pašmācībā, vai otrajā gadījumā - doties jau uz Sočas kajakeru semināru ar pārliecību, ka otrais vai trešais kvalifikācijas līmenis ir sasniegts (vispār ir pieci)... Jāņem vērā arī tas, ka vienam pašam būs smagi, kaut arī kajakings ir individuālistu lieta, lai brauktu un mācītos ir vajadzīgi komūnas, diasporas, domubiedru, čomu, sauc kā gribi, tusiņi, kas beigās tomēr saplūst vienā veselumā - klubā, un tādi Latvijā ir, tikai dažkārt to vadības krēslos iejūgti "līdakas, gulbji un vēži", bet tie jau ir citi vēži...

Attieksme un domāšana jāmaina! Nu labi. Pareizi, ka apmācību sistēmu nevienam neuzspiedīsi, bet ir airētāju draugu kopas, kas tusējās un mācās paši, parasti kādam kaut kas pielec fiksāk un tad viņš ar to padalās, un tā ir nenovērtējama informācija, viņš sāk mācīt, bet vai viņš to dara pareizi nezina ne skolotājs, ne skolnieks - vienkārši sanāk. Tāpēc tieši šos skolotājus būtu jāstimulē, jāpadara tos vairāk zinošus, profesionālus. Un tas ir tā vērts. Piemērs ar parastu metamo maisu, glābšanas striķa pamešanai peldošam cilvēkam upē - es ar šo priekšmetu pirmo reizi saskāros 1991. gadā, braucot pirmajā pārgājienā. Tad, lūk, pagājušogad apmeklējot šiftvater tehnikal reskjū kursus, saskaitīju, ka to lietoju ar četrām būtiskām kļūdām, kuras man bija reāli atgadījušās, bet pieredzi es no tā nebiju guvis... Man šo kursu instruktors teica, ka reti kāds piesakās ar tādu pieredzi, kā man, bet mani glābšanas sniegšanas zināšanu robi tagad ir aizpildīti, un stulbākais ir tas, ka ja es nonākšu cietušā statusā, tad manu pieredzi un zināšanas, tie, kas brauc ar mani kopā, nevarēs izmantot. Nav tā, ka es slēptu informāciju un nedalītos pieredzē, man vienkārši iemācīja to, ka tas, kurš prot, nemāca, un tas man ir skaidrs - man ir jābūt attiecīgi sagatavotam, lai kādam ko mācītu!



Par pārgalvību - ja mana komanda nonāk pie grūta šķēršļa upē ko vairākums grib apnest, bet kāds to grib braukt, attiecīgi sakomunicējot mēs liekam drošināšanu, nevienam nav veto tiesību lai pateiktu "tu te nebrauksi", parasti lēmums ir solidārs visai grupai. Besī tas, ka brauc pa kluso! Jā, arī es tā esmu rīkojies, jo pēkšņi ieraugi īsto līniju, bet grupa jau pus krāci ir apnesusi, skriet pakaļ negribas, svilpes nav... Un tu brauc, tas paaugstina nevajadzīgu risku. Nu kuram ir prieks sačakarēt visu braucienu dēļ, štrunts par peldi, dēļ lauztas kājas vai kapitāli pārsistas uzacs, izsista pleca?! Bet sauklis "slīcēju dzīvības ir slīcēju rokās" tiek turēts augstu virs galvas - apzinies ar ko tu riskē. Jā, esmu lamājies un gribējis iemočīt ar dūri sejā, ka neklausa, bet tas nav tā vērts, esmu apvaldījies, pats lamājamais jau ir tāpat šokā, laivu nevalda, rauj gaisu maziem kampieniem un piepūš vaigus, tāda elpošana ir garām, vienkārši sametās žēl, jaut tādu adrenalīnu saķēris… Man uz upes nav vajadzīgas negatīvas emocijas, man tas traucē koncentrēties, bieži pirms ūdenskrituma ir svarīgs tikai viens precīzs īriens, bet sorry, pasprūk reizēm. Nav pieredzes - dari ko liek, uzticies, tāpat kā dulferējoties tev jāpārlaižas pāri karnīzei - ir jāuzticas virvei…

Tomēr, diez vai var prasīt, lai katrs, kas māca kādam nolaisties pa virvi, būtu alpīnisma instruktors, tāpat kā nevar prasīt, lai katrs, kas pamāca kādam "jaunajam", kā pareizi turēt airi, būtu izgājis speciālus kursus... Tu saki, ka "stulbākais ir tas, ka ja es nonākšu cietušā statusā, tad manu pieredzi un zināšanas, tie, kas brauc ar mani kopā, nevarēs izmantot". Vai nav tā, ka Tev pašam jārūpējas par savu grupas biedru izglītību šajā jomā? Galu galā, no tā atkarīga Tava dzīvība!

Nezinu par virvēm un rāpšanos kalnos, neesmu speciālists, bet ir atšķirība starp mācīšanu un draudzīgu padomu sniegšanu. Es runāju par profesionālu apmācību, jautājums ir: kam tas ir vajadzīgs? Pašlaik izskatās, ka man pašam. Bet ies laiks un tautai pieleks, kas ir kā vērts! Ja gribi zināt LV kajakinga nākotni, skaties ko daru es. :) Ambīcijas? Varbūt. Ir jābūt kārtībai un "stingrai spalvainai rokai", kas to tur klusi grožos. Manuprāt, tas, kas Latvijā darās ar jūras kajakiem ir p.... komunikācija, un stratēģija. Es respektēju šo cilvēku drosmi, mani tas jūras ūdens daudzums vienkārši biedē un tas nav mans aicinājums. Bet ja būtu kvalifikācija tad... Par manu dzīvību neuztraucies, jo cilvēki, kuri brauc kopā ar mani ir ar daudz lielāku krāčūdens CV, un ja godīgi, tad paldies viņiem par visām tām reizēm, kad mana pastieptā roka ir satvērusi glābšanas galu. Mani satrauc tas, ka strauji pieaug jauno laivotāju masa un, ja tā pārsniegs kritisko robežu bez atbilstošas apmācības, var šai līknei iestāties lūzums, tas ir neizbēgami… Bet nav ko skriet vilcienam pa priekšu, pagaidām viss ir kārtībā.

Par jūras kajakiem un to p.... - vai Tev ir kāds redzējums, kā šo lietu varētu sakārtot un padarīt mazāk problemātisku (zināmā mērā jau tas pats attiecas uz kajakošanu kā tādu)?

Te ir runa par jūras kajakiem vispār, es nezinu kāpēc (man patīk Grenlande un inuīti, viņu vārds "kajaks", gribās aizbraukt uz šo "mazo kontinentu", Ivars Sīlis, klusums…), bet manu uzmanību ir piesaistījuši marta BCU Canoe Control žurnālā divi raksti par jūras kajakošanu, viens par braucienu apkārt Britu salām, otrs par braucienu gar Grenlandes dienvidu piekrasti. Abos aprakstīti līdzīgi sižeti par to, kā čoms krastā noskatās, kā otrs tiek pūsts iekšā okeānā... Bezcers, droši vien veči uz to arī iet, lai izbaudītu stihiju līdz mielēm. Atšķirībā no WW upju braukšanas, jūrā nav nekādu ideālo līniju, aprēķina, kā kārtis kritīs, tā būs. Tā ir atbilde par p.... Bet arī mani tā gluži neapmierina. Jā, man vienkārši ir bail no tik daudz ūdens, man nepatīk vējš... Un man ir skaudība, ka veči var tā riskēt un rotaļāties ar sevi. WW kajakingā mēz gadīties kļūdas, bet tu esi nodrošinājies, kā klinšu kāpējs ar šlamburiem, vai kā tos verķus sauc, drošības saiti... Jā, protams, ir arī free climbing

Ko mēs varētu darīt lietas labā? Tiem, kas piekopjam laivošanu visās tās izpausmēs, ir jānāk kopā, bet atstājot malā ambīcijas, personīgais ego, iepriekšējie kašķi – tas viss nenāk kopējai lietai par labu, tā ir "politika". To atliekam malā un sakārtojam lietas. Pilnas malas ar nomas kantoriem, ir tādi, kas iznomā tikai inventāru un rūpējas, ka iznomājot laivu, piemēram, vestes īres cenā jau ir iekšā un nerada nevēlamu situāciju par sliktu drošībai uz ūdens, jo kāpēc klientam jāmaksā papildus, ja var braukt bez tās, ietaupot vienam sīvajam, tajā pat laikā, uz riska liekot savējo dzīvības… Ir tādi, kas sniedz instruktoru pakalpojumus, bet tam tomēr ir jābūt stingri kontrolētam procesam! Nesaistīti, bet tomēr jādomā par kvalitāti drošībai uz ūdens, lai arī te nav Amerika, bet Amerikā ir likums, kas nosaka kriminālu atbildību par nekvalitatīvas palīdzības sniegšanu, kuras gadījumā glābjamais tiek "zaudēts" - sauss fakts bez citu nianšu un aspektu daudzšķautņainās prizmas, piemēram - glābēja drošība u.c.



Šādai drošības kvalitātei jābūt katrai laivu specifikai atbilstošai - jūra, upes rafti, kajaki, SOTi, kanoe, pūšļi, katamarāni, smailes, visi... ar visiem to novirzieniem: pārgājieni, race, frīstails (nezinu ko ar slalomu - vēsturiski Latvijas ūdenstūristi no airēšanas slaloma nošķīrās, kad, jāskatās A. Stavro grāmatā un uz ūdenstūrisma atdzimšanas viļņa pēdējos gados ir izveidojies viss šis demokrātiskais bardaks)… Kopā ar bārdainiem un stingriem večiem, uz ozola beņķa uztupinātiem, par katru sīkumu spriežot, jo nez vai kāds var zināt visu par visu. Esmu sekojis diskusijai par MKK reanimēšanu, bet tas nav risinājums, tomēr sistēma, kas "māca" atbildību WW kajakošanā, ūdenstūrismā, jūras kajakošanā, arī citās "ekstrēmās" laivošanās, visās tās izpausmēs, ir vajadzīga, un varbūt pat tik pat drakoniska kā Amerikā. Kaut mans redzējums, ka šīs lietas nav sakārtotas, būtu maldīgs, kaut es kļūdītos… Starp citu, es nemaz negribēju taisīt īpašu uzbraucienu jūra kajaku lietotājiem, man ir cieņa pret to, ko šie cilvēki veic, es tā nevaru!

Kā visas šīs tehniskās un "smago tēmu" lietas iet kopā ar to šķietamā viegluma fīlingu, ar brīvības alkām un mirdzošām acīm, sajūtām, kas pārņem pēc izbraukšanas pa fantastiski skaistu baltūdeni?

Tad par to nedomā, tad ir emocijas! Šādas pārdomas rodas pēcāk analizējot šos piedzīvojumus. Var vienkārši paskatīties bildes un aizmirst, parasti tā arī ir - sliktais aizmirstās, aizmirstās kašķi un sliktais laiks, aizmirstās smagās peldes, un lai tas pēdējais neatkārtotos, nākas domāt ko un kā var uzlabot, un es neesmu viens, mēs esam daudz šo airu un laivu atkarīgo. Jāapvienojas.



Par laivošanu, līdzīgi kā par kalnos kāpšanu, sabiedrībā bieži vien ir priekšstats, ka tas ir ļoti romantisks pasākums - tā vairāk domā pusmūža cilvēki. Jaunajiem laivošana droši vien vairāk saistās ar "extreem" - no tiem video, kas redzēti sporta un mūzikas kanālos. Kā ir Tev? Vai ir viens un otrs un kā tie viens ar otru sadzīvo?

Ar diskomfortu nākas saskarties vairāk - kāda romantika?! Nu labi ir arī romantika. Protams, ka es neeju garām, kā aklais, es redzu kā puķes zied klinšu plaisās, kā no ūdenskrituma aizmugures izlido ūdensputnelis, kā bērzu smagnējās skaras līgojas ielejas pēcpusdienas vēja brīzē - rāmas un nesatricināmas… Tas palīdz atslēgt visu pārējo pasauli, čik, tās nav. Es un dabas ritums, es kā puteklis. Man ir teikuši, ka es bēgu uz kalniem no... es nezinu, no kā, ne ta sabiedrības, ne ta kā tur vēl, bļāviens, tā ir taisnība un tā tas nav, vienlaikus, atšķirībā no kuras puses šim matētajam stiklam skatās. "Tie, kas zina tie saprot, bet tiem kas nē - to izskaidrot nav iespējams", manuprāt, patiesā dzīve ir tur... Un vissgrūtāk to ir sadalīt ar ģimeni, tāpēc mēs braucam kopā pēc iespējas. Nē, bērni un Elīna - mana sieva, pa ūdenskritumiem nelec, viņi mani atbalsta esot turpat līdzās ar savu tuvumu, viņi gan dažkārt nepelnīti paliek aiz kadra. Tas, ka ģimene ir līdzās ir patiess prieks un tādēļ jo sevišķi ir jāapzinās, ar ko es riskēju.



Straujūdens laivošana ir ekstrēma aktivitāte, bet prasmīgi un zinoši rīkojoties risks tiek samazināts līdz minimumam, tomēr tas pastāv. Manuprāt, krāčūdens braukšana ir nobriedušu cilvēku nodarbe! Tas tiesa, ka kalni palīdz nobriest, bet nenobriedušiem tīņiem krāčūdens nav piemērots, pārāk tuvu ir ēnas zona, labāk lai viņi dabu iepazīst staigājot pa drošākām takām.

Kas ir tāds, ko Tu noteikti vēlētos paveikt WW kajakingā? Tādā sapņu un ieceru līmenī?

Realizēt projekta ieceri par straujūdens airēšanas "parka" izbūvi. Mums ir pietiekoši liels ūdensteču dabas resurss, un lai to veiktu, man ir pietiekoša hidrotehnisko zināšanu bagāža, ko es šajā jomā varu pielietot. Šāds parks ir Valmierā, ir projekta hidroloģiskais modelis Doles salai, u.c. Kāpēc gan tādi nevarētu tikt realizēti citur? Kur? Pagaidām, lai paliek neatklāts, vienīgi varu teikt, ka tam jābūt rekreācijas kompleksam pilsētas vidē, ar iespējām pārveidot un mainīt ūdens plūsmas struktūru piemērojot to airēšanas specifikai - gribi vilnis, gribi muca, gribi ūdenskritums. Tas būtu mans "mazais makšķernieku veikaliņš Floridā". Tas nav viegls darbs un es jau vairākus gadus šai idejai lodāju apkārt, nezinu kur sākt, kā apvienot interesentus, kur dabūt finansējumu kaut vai tādas sākotnējās darba grupas darba stundu apmaksai un citiem saistītiem jautājumiem.

Kas attiecas uz laivošanu - man nav tādas sapņu vietas, kur šausmīgi gribētos nokļūt, bet kajakeriem ir savas kulta vietas, kuras tie kā svētceļotāji reizi savā dzīvē apmeklē, bet cik tu ilgi klīdīsi, atrodas aizvien kāda, kas sirdij tuvāka un tā tiek pētīta vairāk. Pēdējos divos gados es pavilkos uz Ziemeļitāliju, Val Sesiu, divos gados mēs apbraukājām labi ja pusi šīs ielejas upju, bet tur tādu ir aiz katra ielejas pagrieziena... nemaz nerunājot par Pienontu kopumā. Esmu reāls, kamēr es neesmu atgriezies no kārtējā ieplānotā brauciena, tālāk nedomāju. Jā, kad esošais brauciens iet uz galu, parādās jauni apvāršņi, mērķi, un tā bez gala. Kur ir šīs kajakeru "mekas"? Argentīna & Čīle - krīkings, Otava, Montreāla - frīstails, Kalifornija - krīkings, Norvēģija - krīkings, Jaunzēlande - krīkings, Uganda & Zambija - frīstails un cita dimensija, ļoti liels ūdens. Ja pilnīgās ilūzijās jāsniedz šī atbilde, tad - es ziemā migrēšu uz Dienvidu puslodi, kur janvārī ir silts un ir ūdens sezona... Un tagad drīkst ierēkt, tā skaļi. :) Ja nopietni: jebkuram fanātam sezona nekad nebeidzas!



www.adventurerace.lv arhīvā publicēti trīs Kaspara Celmiņa raksti:

● Highly recommended! jeb Norge 2004
Latvju kajakeri (arī ūdenstūristi) Norvēģijā viesojušies un Norvēģijas straujupes maluši ne vienreiz vien, un kāpēc to nedarīt vēl un vēl. Jo Norvēģija ir salīdzinoši tuvu, nevajag vīzas, tu joprojām esi cilvēks, nevis "fašist un buržuj, paganij", Norvēģijā var taisīt "wild camp" un upju augšteces ir pieejamas arī ar vieglo automašīnu... >>>

● Ieskaties kaulainajai acīs...
No 2003. gada 9. līdz 12. jūlijam Ziemeļkaukāzā notika Krievijas sezonas ekstrēmākās sacensības nobraucienā pa mežonīgu upi ar kajakiem. Saulainais laiks, kas pastiprināja kalnu ledāju kušanu, radīja patiesi sarežģītus treniņu apstākļus. Upes caurplūdums ap 30 - 40 kub.m/s, ļoti ātra straume, praktiski bez atstraumēm, stāvviļņi un mucas, ūdens līmenis sasniedza krastos augošo koku saknes… >>>

● Džilisu - nepiepildītais sapnis
Jau pietiekoši ilgu laiku mani tirdīja sajūta, ka nepieciešams doties kalnos, lai atpūstos no ikdienas murga. Tikai viena nieka bēda – nav ceļa biedru, kas būtu ar mieru doties uz kādu attālāku zemes nostūri, lai trauktos pa pavasara palu straumēm... Vārds Džilisu vien, vieta ar siltajiem avotiem un ūdenskritumiem, ir tik teiksmains! >>>

www.adventurerace.lv Arhīva sadaļā Sarunas, diskusijas publicētas vēl vairākas sarunas un intervijas ar interesantiem cilvēkiem.

Vēlies pievienot komentāru, atsauksmi? Vēlies ko pajautāt, apspriest? Raksti! [FORUMA TĒMA]



Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar laivošanu, gan dabīgās, gan mākslīgās ūdenstilpnēs, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv