Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Komanda

Autors: Normans Graustiņš [ AUTORS?]
2007. gada jūnijs, Rīga

Sestdienas rīts 5.00. Miegs vairs nenāk, kaut arī gulēt iets pavēlu. Nevaru saprast vai censties aizmigt, vai taisīties braucienam ar jahtu. Ar īstu jahtu. Pirmo reizi mūžā. Tomēr pieceļos, jo vēl jāiemet acis Windguru laika prognozē un jāizdomā ko vilkt mugurā.

5.30. Zvana Ivars un saka, ka jahtas īpašnieks Dens šo dienu akceptē kā burājamu. Sarunājam pēc iespējas ātrāk tikt Andrejostā, tas nozīmē, ka ēšanai vairs laiks atvēlēts netiks. Modinu dēlus – Dāvi un Gati, šie galīgi samiegojušies, turklāt Gatis pamatīgi aizsmacis. Ar zīmēm atbild, ka kakls nesāpot un nolemju viņu ņemt līdzi. Īsi pēc 6.00 esam Andrejostā. Ejam starp daudzām jahtām un minam, kura būs mūsējā.



Te no vienas baltas jaunas jahtas atskan sveiciens angļu valodā un parādās Denisa galva. Deniss jahtu nopirka Igaunijā, aprīkoja un taisās braukt ar to uz savu dzimteni - Ameriku. Gandrīz kā Kolumbs. Jahtai pat vēl nosaukums nav uzkrāsots uz sāna. Mēs šodien būsim Kolumba kuģapuikas, kuri palīdzēs jahtu pārbaudīt vidēji stiprā vējā.



Atāķējamies no piestātnes un pēc brīža mūsu kapteinis Dens jau veikli stūrē pa Daugavu jūras virzienā. Aiz muguras paliek osta, Vanšu tikts un visilgāk redzamais [reklāma :)]bankas nams.



Ejam (tā jūrnieki sauc braukšanu ar kādu peldamrīku) ar motoru pa gludo Daugavas ūdeni un tikai reizumis jāizvairās no makšķernieku gumijas laiviņām. Esam tikuši starp lielajām kravas ostām, un sākam iejusties. Dāvis ar Gati, kuri mājās no trauku lupatas baidās, kā velns no krusta, pēkšņi piesakās sakopt virtuvi.



Esam nodomājuši tikt līdz jūrai, tad lēnā garā Dens paskaidrotu, kā uzvelkamas buras, bet kā zināms visu labo nodomu realizēšana izpaliek. Dāvis tai brīdī bija ticis galā ar virtuvi un trinās ap stūres vietu, bet Ivars lejā rakājās pa navigācijas datoru. Pēkšņi iestājās pilnīgs klusums un jahta palēnināja gaitu. Mēs ar Denu dusmīgi skatāmies uz Dāvi, bet šis noraidoši purina galvu. No kajītes izskrien Ivars jau savlaicīgi saukdams: "Tas nebiju es! Es neko neaiztiku!" Dens mēģina iedarbināt dzinēju, bet veltīgi. Atstājis stūres ratu man, viņš aizskrien uz motortelpu meklēt nedarbošanās iemeslu. Uznācis augšā viņš saka, ka tur kaut kas aizdomīgi ož. Es atmiņā ātri pāršķirstu lasītos stāstus par ugunsgrēkiem uz kuģa, bet jahta pa to laiku ir apstājusies un stūrei vairs nav nozīmes. Jahta stiprajā sānvējā, kā tukša konservu bundža sāk dreifēt ostas virzienā…

"Pacelt buras!" nokomandē Dens, bet starp visiem kuģapuikām es laikam vienīgais reiz esmu buru turējis rokā. Dens sauc visas virves un kloķus angļu valodā, es daļēji to saprotu, tikai tādēļ, ka esmu drusku burājis ar tādu ļoti mazu katamarānu. Cenšos teiktos vārtus pārtulkot pārējiem un visi ķeramies raisīt vaļā čupas ar virvēm un galiem. Drudžainā steigā haotiski skraidām pa jahtu, buru ceļam un laižam atkal zemē, rezultātā tiekam skaidrībā ar vienu buru, ar ko arī pietiek, lai jahta uzņemtu ātrumu. Nu tā atkal ir vadāma un es tieku pie stūres rata, kamēr kapteinis iet skaidroties ar motoru.



Atelpas brīdī atsienam atlikušos virvju saišķus un sakārtojam, kā tas redzēts bildēs. Pa to laiku parādās Dena smaidīgā seja un viņš paziņo, ka esot no rīta aizmirsis atvērt kaut kādu ventili, kā dēļ motoram pietrūkusi degviela. Motoru iedarbināt var, bet nu jau mēs ejam ar burām.



Metam nostalģiskus skatienus uz mola pusi, no kura mani ar Ivaru reiz vētras laikā teju noskaloja viļņi. Sākam just pirmo jūras vēstnesi – viļņus. Šķērsojam krasta līniju un tūliņ sajūtam, ka jahtai ir pievienojušās vēl dažas kustības. Te augšā, te lejā un arī uz vienu un otru sānu. Gatim tūlīt paliek slikti. Pārējiem drusku jocīgi, bet var iztikt. No virtuves atskan krītoša termosa un plīstošu trauktu skaņa. Tūlīt parādās Dāvis, kurš ar nevainīgu smaidu paziņo: "Tas nebiju es..." Tas kļuva par viņa regulāro teicienu tiklīdz kā izdzirdējām kajītē kaut ko gāžamies. Vējš ir pareizais, jahtai labs ātrums un Dens atkal ir smaidīgs pa visu seju.



Nekad nebiju domājis, ka tik grūti iet pa jahtas klāju. Tā šūpojas visos iespējamajos virzienos, turklāt dažreiz vispār pazūd pamats zem kājām. Ivars gan paskaidro, ka lietot mazmājiņu esot stipri grūtāk. Gita kārto virves tāda domīga un nesaprot, vai pievienoties jautrajiem vai vēmējiem.



Gatim ir ļoti slikti un mums viņa žēl, taču neko nevaram darīt lietas labā. Es viņu mierinu, ka no jūras slimības nemirst, taču viņš īsti netic. Dāvis ir optimistiskāks – viņš pār bortu pabaro zivis, noskalo muti un atkal smaidīgs skraida pa jahtu. Gatis tikmēr sakņupis sēž cieši apkampis spaini. Es viņam skaidroju, ka šodien būsim krastā, bet Denam tā jāšūpojas kādi divi mēneši, kamēr tiks savās mājās. Domāju, ka esmu pamatīgi pārspīlējis, tādēļ jāuzzina patiesais ceļošanas laiks uz Ameriku. Izrādās, ka 6 mēneši! Secinu, ka tur jābūt patiesi ķertam, lai šitā šūpotos pus gadu.

Ivars atradis labu vietu pašā jahtas priekšgalā, kurš šūpojas visvairāk, tomēr tur ir patīkamāk, kā lejā, kajītē. Tiklīdz kā nokāpju lejā, arī mani piemeklē slikta dūša. Paspēju nofočēt Daci, kura nakti pavadījusi diskotēkā un man tas paceļ atmiņā ainiņu, kurā Mr.Bīns aizmiga amerikāņu kalniņos...



Pievienojos Ivaram jahtas priekšgalā un kāds lielāks vilnis tūdaļ aplaimo manu pēcpusi ar ūdens šalti, jo jahtas deguns nedaudz ieduras vilnī.



Kādu brīdi burājuši un mācījušies mainīt halzes (virzienu pret vēju), kuras, protams, angliski sauc pavisam dīvaini, stūrējam uz krastu. Īsi pirms ieiešanas starp moliem jūtam, ka mūs tieši šaurākajā vietā apdzīs igauņu pasažieru prāmis. Dens atkal kļūst nopietnāks, taču azarta pilns ieslēdz motoru un palielina ātrumu, tomēr kuģis ir pārāks un drīz mēs kūļājamies tā atstātajos viļņos.



Daugavā burā vairākas jahtas un viena no tām grozās visos virzienos, un jahta brīžiem sasveras tā, ka ķīli var redzēt. Nevar saprast vai tur burā pilnīgi nemākuļi vai īsti profi, bet skats baigs.

Andrejostā pilns ar cilvēkiem, jo tieši šodien kādi burāšanas svētki. Pa moliņiem klīst ziņkārīgie un jautā vai mēs esam tie, kuri šodien vizina ar jahtu. Mēs jūtamies pagodināti, jo acīmredzot pēc notikumiem pilnās dienas izskatamies baigi nopietnā komanda.



Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv