Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Kanjonā iešana: loterija, izpriecas un "rīkļurāvējs"

Autors: Atis Rektiņš [ AUTORS?]
Foto: Atis Rektiņš un Bart Carrig
2007. gada jūnijs, ASV

Lielākajā daļā pasaules kanjonings parasti tiek saistīts ar nolaišanos ūdenskritumos vai vismaz staigāšanu pa izteiktiem straujūdens kanjoniem. ASV, pateicoties tās dažu reģionu ģeogrāfiskajām īpatnībām, tiek izdalīts divu veidu kanjonings: ar canyoning apzīmē nolaišanos un staigāšanu pa ūdeņainiem kanjoniem un ūdenskritumiem, savukārt termins canyoneering attiecas uz staigāšanu pa sausiem kanjoniem tuksnešainos apgabalos, kur ūdens parādās tikai pēkšņu plūdu rezultātā.



Ar pēdējā veida kanjoningu parasti nodarbojas tikai vienā reģionā – Kolorado plato, kas atrodas Jūta, Arizonā, Kolorado un Ņūmeksikā. Tas ir samērā līdzens (no 300 m līdz 4 km v.j.l.) un plašs, ļoti pamatīgi erozijā cietis plato. Samērā unikāls ar to, ka sastāv tikai no smilškamens, tādēļ erozijai pakļāvies īpaši labi. Lielākā daļa cilvēku ir dzirdējuši tikai par vienu šī apgabala ievērojamu objektu – Lielo Kanjonu, īsti nemaz nenojaušot, ka tā apkaimē ir tūkstošiem mazu un šauru kanjonu, kuri pelnījuši ne mazāku ievērību. Nerunājot par skaistajiem tuksnešiem, vairākiem tūkstošiem un desmitiem tūkstošu potenciālu kāpšanas un bolderinga vietu, kalnu upēm un citām izpriecām…



Arī mēs par šauro kanjonu eksistenci nemaz nenojautām, bet pagājušā gada beigās, gatavojoties pārgājienam Kalifornijā un nedaudz Lielā Kanjona apkaimē, netīšām piedzīvojumu žurnālā uzdūros nelielam rakstiņam par smukajiem skatiem mazajos kanjonos Jūtā, kuri nav visai populāri ļoti plašu tautas masu vidū. Nedaudz parakājoties internetā "āķis lūpā" bija dažos acumirkļos – plāns divas nedēļas staigāt pa tūristiem pārpilno Lielo Kanjonu un Kaliforniju tika nomainīts ar plānu divas nedēļas staigāt un kāpt pa mazajiem kanjoniem. Katrā ziņā, jau apraksti vien, ka iespējams vairākus kilometru garumā spraukties pa 20 - 40 cm platu spraugu ar desmitus vai simtus metru augstām sienām, daudziem stāviem kritumiem un akmeņu aizsprostojumiem, radīja vēlmi apmeklēt šos kanjonus. Kanjonus parasti iedala tehniskajos un netehniskajos – t.i. tādos, kuros drošināšana un virves ir nepieciešamas un tādos, kuros var iztikt ar plikām rokām. Tas gan ir visai subjektīvs iedalījums, kā vēlāk paši pārliecinājāmies, tomēr iesākumam prātīgi izvēlējāmies netehniskos kanjonus.

Neatkarīgi no tehniskuma un netehniskuma arī kanjoniem ir grūtības pakāpes, kuras sastāv no vairākām daļām. Pagaidām pasaulē vienīgo kanjoninga skalu ir izstrādājusi ASV Kanjoninga Asociācija. Citur vienkārši izmanto tehniskās kāpšanas skalu.

Tehniskās grūtības (1-4)
1 – Kanjona pārgājiens bez virves
2 – Pamata kanjonings – ar virvi un drošināšanu* īsos posmos, piem. mugursomu pasniegšanai
3 – Vidējs kanjonings – iekļauj tehnisko kāpšanu ar drošināšanu
4 – Grūts kanjonings – jāizmanto kompleksas drošināšanas sistēmas, maz dabisko aizķeru, ļoti šauras spraugas, riskanta nolaišanās

Ūdens daudzums (A – C)
A – Kanjons ir sauss vai ūdens ir, maksimums, līdz viduklim
B – Mierīgs ūdens, iespējamas peldes, bez ūdenskritumiem
C – Ūdens ar stipru straumi, ūdenskritumi

Papildus risks
R – iespējams papildus risks, nepieciešamas labas tehniskās prasmes
X – ekstrēms, vairāki riska faktori, kļūdas noteikti beigsies ar nopietniem ievainojumiem. Garas peldes, kustīgi akmeņi uc. Sīkāks apraksts parasti tiek pievienots.

Nepieciešamais laiks
I (dažas stundas) – VI (vairāk kā divas dienas). Ja vairāk nekā 2 dienas, tad papildus norāda dienu skaitu

Skaistums, kvalitāte
Dažādi subjektīvi apzīmējumi, katram novērtētājam savi, pārsvarā 0 līdz 3 zvaigznītes

* Papildus iespējams kāpšanas posmu novērtējums izmantojot kāpšanas grūtības pakāpes (ASV sistēmā no 5.6 līdz 5.14)

Interesanti, ka pirms vispārējās centralizācijas, ASV kanjoninga grūtības klases bija daudz aptuvenākas, taču interesantākiem apzīmējumiem, piemēram, 5 NTB (Not Too Bad) vai 5 PDH (Pretty Damn Hard).

Vidēja grūta kanjona novērtējums būtu aptuveni šāds:
Choprock Slot - 3B IV 3 zvaigznes, pēc lietus 4B IV R 3 zvaigznes
Nereti katrai kanjona daļai ir savs reitings, taču tikai tad, ja iespējams katru no daļām iet atsevišķi.

Mēs izvēlējāmies kanjonus aptuveni šādās robežās: 1–3 A/B I–V ar trijām zvaigznītēm.

Lai ieietu atsevišķos kanjonos ir nepieciešamas atļaujas, kuras izsniedz tikai dažiem desmitiem cilveku dienā. Vistrakāk ir ar Briežādu (Bucskin Gulč), kurš ir lielākais un garākais šāda tipa kanjons pasaulē – 20 kilometrus garš, vienu līdz piecus metrus plats un ar 10 – 300 m augstām sienām. Tajā atļauju doties (ar nakšņošanu) var saņemt tikai 20 cilvēki dienā, bet pretendentu ir neskaitāmas reizes vairāk. Īpaši populārs šis kanjons kļuva pēc tam, kad National Geographic to 2005. gadā ierindoja pasaules 11 labāko pārgājienu vidū, blakus Patagonijas Fitz Roy masīvam, gājienam uz Everesta bāzes nometni u.c. klasiskiem gājieniem. Tā nu 1. februārī ar trīcošiem pirkstiem sēdēju rezervāciju servera mājas lapā internetā, lai pirmais pieteiktos maija atļaujām. Kad pienāca apsolītais laiks – 12.00, kā jau varēja iepriekš paredzēt, serveri pārslogoja pretendentu simti. Tomēr pēc četrām izmisīgām Refresh taustiņa spaidīšanas stundām (!) izdevās dabūt pārnakšņošanas atļauju 3 cilvēkiem. Tas nekas ka divas nedēļas vēlāk kā plānots, pēc stundas vairs nebija nevienas atļaujas. Otru atļauju uz tā saucamo Metro (Subway) kanjonu daudz mierīgāk un bez stresa laimējām loterijā…

Staigāšana pa kanjoniem nav vienkārša pastaiga, bet prasa zināmas kāpšanas iemaņas. Savam pasākumam nopirkām jaunu un vieglu 60 m sauso virvi, jo varēja nākties nolaisties ūdenī, kas pamatīgi palielinātu virves svaru. Sistēmas to svara dēļ līdzi neņēmām, jo pareizi izdomājām, ka nolaisties līdz kādu desmit metru augstumam viegli varēs arī ar improvizētām sistēmām no neilona stropēm (neilona stropes cilpu apmetot ap abām kājām un vidukli, un savelkot kopā ar karabīni – pietiekoši droši un briesmīgi neērti (īpaši vīriešiem), bet dažas minūtēs varēja iztikt). Tāpat mums bija līdzi ķiveres, kuras tā arī neizmantojām. Viens no iemesliem – ķiveres bija pārāk platas, lai ar tām izsprauktos cauri dažiem kanjoniem un tās tāpat vajadzētu noņemt, turklāt akmeņi no augšas krīt tikai slapjā laikā. Vēl līdzi ņēmām veselu lērumu neilona stropu cilpas, ar kurām, dažādi kombinējot, viens otram palīdzējām uzvilkties augšā un nolaisties lejā grūtākās vietā, kā arī lai drošinātu pamatvirvi. Nolaišanās ierīce bija tikai viena uz visiem, tomēr to, salīdzinoši nelielo augstumu dēļ viegli varēja iesiet virvē un padot uz augšu.

Pašas lielākās briesmas šaurajos kanjonos ir nevis krītošie akmeņi (tādēļ - īsti kanjonisti ķiveres nenēsā :) ), bet gan pēkšņie plūdi. Šajos tuksneša reģionos pērkona negaiss saceļas dažu minūšu laikā, nolīstot vismaz pusei no mēneša normas, kas kanjonos rada briesmīgus plūdus, ūdens līmenim paceļoties no viena līdz pat 15 vai 20 metriem. Ja arī izdotos no plūdiem izvairīties, palienot pa kanjona sienām uz augšu, akmeņi, kuri parasti birst lietus laikā, kā arī koki un citas drazas, kas ar briesmīgi spēku tiek nesti pa kanjonu, ātri vien noslaucītu jebkuru dzīvo būtni. Vispār tiek uzskatīts, ka atrodoties šaurajā kanjonā lietus laikā, izdzīvošanas iespējas ir minimālas. Pēdējā lielākā traģēdija notika 1997. gadā, kad Antilopes kanjonā vienlaicīgi aizgāja bojā 12 cilvēku grupa (gida vadībā), pie tam, vētra notika 20 kilometrus augšup pa upi, virs kanjona esot vienīgi mākoņainām debesīm. 45 minūtes pēc negaisa lietus ūdens sasniedza kanjonu un ūdens līmenis strauji pacēlās vairāk nekā trīs metru augstumā, neatstājot nekādas iespējas izglābties.

Arī izrāpties nav īpašu cerību, izņemot dažas vietas, jo pārsvarā kanjonu sienas ir stāvas un augstas, turklāt šads pasākums pa slapju un glumu smilšakmens klinti var neizdoties arī pašiem labākajiem kāpējiem. Tādēļ iegādājāmies speciālu laika ziņu radio uztvērēju (pa visu ASV ir izvietoti īssviļņu raidītāji, kuri 24 h diennaktī raida attiecīgā reģiona laika prognozes visai nedēļai) un pie izdevības iegriezāmies reindžeru stacijās uzzināt jaunākās prognozes. Katrā ziņā, ja apkaimē būtu kas vairāk kā 0-10% lietus iespējamība, kanjonā mēs noteiktu nekāptu.

Man arī nedaudz bija bail no klaburčūskām, kas tur teorētiski sastopamas lielā skaitā, tomēr nomierināja paziņas – Kolorado upes raftinga gida teiktais, ka tās cilvēku sabiedrību īpaši nemeklē. Viņš tikai zināja notikumu, kas norisinājās pagājušā gada vasarā, kad viņa grupā lietuvieši, stipri piedzērušies, noķēra divas klaburčūskas un pēc nometnes pavāra atteikuma tās pagatavot, paši čūskas uz iesma izcepa un gardu muti apēda.

Protams, dažas dienas pirms izlidošanas bija jauki uzzināt, ka Jūtā gaidāmi spēcīgi pērkona negaisi un sniega vētras (vairāk nekā 30 grādu karstumā!) tūlīt pēc mūsu ierašanās. Tādēļ lidojot nācās pārplānot visu ceļojumu, paredzētās atpūtas dienas nacionālajos parkos izmantojot jau brauciena sākumā, kur nokrišņi briesmas neradīja.

Savu pasākumu sākām Lasvegasā, kuras spožumu izbaudījām tikai dažas stundas, izīrējām mašīnu (mazu, baltu, tomēr galvenais - lētu Pontiaku, ar kuru divu nedēļu laikā pieveicām ap 2500 km, no tiem vairākus simtus pa briesmīgiem un kratīgiem grants ceļiem. Bremzes gaudoja un pārkarsa, motors arī nebija veselīgs, bet tikām galā labi; vien palika aizdomas, ka pēc mūsu brauciena tai būs nepieciešams pamatīgs remonts). Katrā ziņā, amerikāņi pa tādiem ceļiem braukā ar traktorveidīgiem džipiem.



Vispirms sākām ar Zionas nacionālo parku, kur pa ērtām tūristu takām pārstaigājām Mormoņu vēsturiskās gaitas. Naktī, kā plānots, sagaidījām sniegu, dienā – temperatūru virs 35 grādiem. Nebijām aizdomājušies, ka esam tuksnesī un pamatīgas temperatūras svārstības tam piedien. Tāpat nebijām īsti iedomājušies, ka saule pa dienu atradīsies gandrīz zenītā, kokiem nebūs ēnas un iespēja saulē sacepties dažu minūšu laikā būs ievērojama, tādēļ neviens līdzpaņemtais T-krekls vai šorti netika uzvilkti – pārgājienos vilkām garās bikses, garo roku kreklus (kurus papildus iepirkām Jūtā) un zem cepurēm sējām lakatus, lai kakls un ausis neapdeg.



Nākamajā dienā, kad īpaši nekādu slikto laiku nesolīja, sākām ar pirmo šauro kanjonu. Gan nācās izbaudīt neceļus vairāku kilometru garumā ar vidējo ātrumu ap 1,5 km/h, tomēr gājiens bija pūļu vērts, jo vairākus simtus metru garā posmā Kreisā Atzara (Left Fork) upe ir izgrauzusi klintī kanjonu, kas līdzinās platam tunelim, kurš ieguvis Metro (Subway) vārdu.

Te arī apjaušam pirmās maršrutu aprakstu nesakritības ar realitātes skarbumu – tas, kas grāmatā ir neliels pakāpiens, patiesībā nozīmē vismaz 3 - 5 metru augstas, bet pilnīgi gludas un slapjas klints pārvarēšanu. Turklāt jāstāv līdz viduklim dziļā, stindzinoši augstā ūdenī, zem neliela ūdenskritumiņa, aptuveni 2 metrus platā spraugā. Tā nu rīkojamies atbilstoši tam padomam, kuru iesaka grāmata šādās situācijās - kaut kā nostājos Kārlim uz pleciem, sataustu aizķeres rokām, uzvelkos (rokas slapjumā slīd, bet doma par atmugurisku kritienu ūdenī ir pamatīgs stimuls censties) un ar striķi uzvelku pārējos. Nedaudz arī apjaušam to, ka laikam izcili viegli nebūs – citos kanjonos šādi pakāpieni ir ļoti daudz, turklāt vietām pat "samērā grūti". Pārdomas par "samērā grūts" nozīmi gan atliekam uz vēlāku laiku, jo Metro ir patiešām smuks.



Inesei bija ļoti bail no melnajiem lāčiem, kuri šajos apgabalos teorētiski ir iespējami, turklāt pirmajā naktī pēc pieraduma bijām atstājuši visas ēdiena bļodas apkārt mētājoties (lai lietū izskalojas un nav jāmazgā) un bija slinkums naktī celties tās vākt kopā. "Lācis", kas pirmajā naktī čabinājās apkārt, bija gan pamanījies izēst visas ēdienu paliekas no katla un īpaši liela ērkšķu krūma vidū ievilkt degļa pamatni. Tāpat lielā skaitā satikām dažādu sugu zemes vāveres, kuras izlikās par savvaļas dzīvniekiem, kuri tikai brīvajos brīžos diedelē ēdienu.

Pa nakti slējām savu telti kaut kur ceļa malā, jo Jūtā ap 80% zemes pieder valstij, tādēļ var telšoties, kur vien sagribas. Ūdeni ņēmām līdzi divas lielās kannās un mazgāties sanāca tikai kempingos, kuri gan bija visai bieži sastopami. Katrā ziņā, brauciens bija komfortabls un varējām atļauties ņemt nejēdzīgi daudz mantu, zinot, ka pa dienu būs jānes tikai virves un ūdens. Tomēr konstatējām, ka klasiskais pārgājiens nedēļām ilgi prom no civilizācijas nav iespējams – kanjoni viens no otra ir, minimums, vairāku desmitu vai simtu kilometru attālumā, bet dienā pa tuksnesi var noiet ap 15 km, turklāt viss ūdens jānes līdzi.

Karšu vietā mums bija pietiekoši precīzas shēmas no kanjoninga grāmatām, kas sagādāja jautrus brīžus orientējoties, īpaši tāpēc, ka augstuma līknes nebija iezīmētas. Ir patīkami apjaust, ka paredzēto 20 minūšu laikā kilometrs netiks noiets, jo jārāpjas pāri vismaz 300 metrus augstam pakalnam. Kartes nebija, jo nejaudājām finansiāli pavilkt šādu pasākumu. Lietošanā izcili detalizēts Jūtas štata autoceļu atlass vien, kuram ir ap 90 lapu A3 formātā, mērogs ir 1 cm = 3 km, nenormāli attālumi…. Lai iegādātos nepieciešamās maza mēroga kartes vai karšu datorprogrammas mēs izdotu vairākus simtus dolāru. Katrā ziņā, orientēties ir arī interesantāk. Kanjonus arī ne vienmēr ir viegli atrast, jo no augšas tie ne pēc kā īpaša neizskatās, parasti tie pamanāmi tikai no dažu metru attāluma. Attēlā redzamais ir tipisks piemērs - sprauga ir necila, tomēr šeit ir vismaz 15 metrus dziļš šaurā kanjona sākums.



Interesantus brīžus sagādāja arī citu, neierastu instrumentu izmantošana – tā sauktās "kaku lāpstas" un kaku maisi. Šajā klimatā nekas nepūst, jo ir maz šim procesam nepieciešamo baktēriju. Tādēļ visi organiskie materiāli, kas tiek atstāti aiz sevis, rūpīgi jāaprok, galvenokārt estētisku iemeslu dēļ, jo ir garantija, ka tie uzskatāmi žūs vismaz vairākus gadus. Biežāk izmantotajos kanjonos aizliegts pat jebko aprakt (lielā cilvēku daudzuma dēļ, kas pa tiem staigā), tādēļ viss "labums" jānes līdzi smuki čaukstošos folijas maisos, kuri gan bija atjautīgi konstruēti un pietiekoši izturīgi.

Kad iestājās saulains laiks, braucam uz Eskalantes upes baseinu, kuram abās pusēs ir simtiem šauro kanjonu. Uz to jābrauc pa ievērības cienīgu ceļu – Hole-in-the-Rock Road. Šis ceļš ir ievērības cienīgs, jo pa to 1879. gadā Jūtā ieradās Mormoņu ieceļotāji un Soltleksitijā apmetās uz dzīvi pavisam. Līdz tam, briesmīgi karstā klimata un neauglīgā tuksneša dēļ pat indiāņi īpaši nebija iekārojuši šos apgabalus, tādēļ Mormoņi pareizi sprieda, ka te viņus kādu laiku liks mierā. Grantētais ceļš ap 120 km garumā sākumā bija labs un jau sākām apsmiet amerikāņus, kas pa šādu ceļu iesaka braukt tikai ar džipu, jo Latvijā tādu ir simtiem, tomēr vēlāk ceļš pārvērtās aizvien baisākā veļas dēlī, atstājot kaunā jebkuru, pat nesakoptāko Latvijas pagastu. Pašā tā galā, līdz kuram gan neaizbraucam, ir ceļa lielākā atrakcija – ap 45 grādus stāva klinšu spraugā izcirsta taka, kas šķērso aptuveni divsimt metrus augsto Kolorado upes kanjonu (tagad šis kanjons ir aizdambēts), pa kuru Mormoņi spēja izdabūt cauri 150 ratus ar visiem zirgiem. Mūsu mašīnīte ar parkarsušām bremzēm un viegli trīcošiem braucējiem tika apturēta pirmajā vietā, kur bija iespejams nakšņot.



Mūsu pirmie kanjoni Eskalantē bija Tunelis un Zebra. Abi ir īsi, toties lieliski katrs savā veidā – Tunelis ir 35 m garš smilšakmens tunelis ar aukstu ūdeni līdz viduklim, Zebra – kanjons ar īpaši kontrastainām un svītrainām sienām.



Šajā dienā paspējām apstaigāt vēl divus kanjonus – Pek-a-Boo un Spooky Gulch, kuros jau sakās patīkama spraukšanās vairāku simtu metru garumā. Pirmo reizi piedzīvojām to, ko vēlāk nosaucām par "Gatves deju" – spraukšanos cauri kanjonam sāniski tādā kā galopa solī, ar somu vienā rokā. Īpaši elegantos gadījumos siena kļūst negatīva, vai arī kritums uz leju ir lielāks par 45 grādiem. Somas piedzīvoja pirmās skrambas, tāpat arī mūsu drēbes. Pēc šiem kanjoniem, lai dienas plāns būtu izpildīts, plānojām ieiet arī netālajā Brimstone Gulch – kur sienas paliekot vēl šaurākas kā 20 cm, un pirms dažiem gadiem kāds censonis, pārvērtējot savus spēkus, iesprūda vairāku metru augstumā no zemes un šaurībā pavadīja tur astoņas dienas (laikam notievēja šo dienu laikā un tika ārā). Mēs paši pēc vairākiem kilometriem baisā karstumā un smiltīs, griezāmies atpakaļ – gājiens bija pārāk nogurdinošs un ūdens mums bija pārāk maz.



Stāvvietā arī citi pastāstīja, ka griezušies atpakaļ, kanjonu nesasnieguši – uz kartes tas izskatās krietni vien tuvāk.

Nekādas labās fotogrāfijas kanjonos gan nesanāk, jo lielo spilgtas gaismas un ēnu kontrastu dēļ, sakarīgas bildes šaurajos kanjonos ar vienkāršu amatieru fotoaparātu uzņemt nevar. Par to brīdina arī kanjoninga grāmatās, vienīgā izeja ir apmeklēt kanjonus vai nu agri no rīta vai vēlu vakarā, kad atkal ir cita veida problēmas.



Nākamajā dienā, pēc džipu poligona cienīga ceļa pārvarēšanas (12 km braucām vismaz pusotru stundu) plānojam iet kanjonu kas saucās Ēģipte 3. Ēģipte 2 un 4 (iepriekšējā attēlā redzams ir Ēģipte 4 sākums, pie kura uzslējām savu telti) ir domāta tikai pārliecinātiem kanjoninga maniakiem, jo iesākas ar 85 m nolaišanos pa klinti, kas biezā slānī klāta ar pusnokritušiem un kustīgiem klintsgabaliem. Citas izpriecas vēl seko, ja nemaldos, zemūdens peldēšanu ieskaitot. Aptuveno apkārtnes izskatu diezgan precīzi ataino šī Google Earth bilde – viss ir aptuveni tik sarkans.



Pie kanjona sākuma satiekam grupu, kura norāda uz kanjona ieeju (mūsu karte ir pārāk aptuvena, lai izšķirtu tādus sīkumus).



Stundu šļūcam, brienam pa ūdeni un citādi ložņājam, līdz aptveram, ka šo neērto un visai neinteresanto sākuma posmu viegli varēja apiet pa augšu un mūsu satiktā grupa pa to iet, lai iepazītos ar kanjoninga pamatiem. Ēģiptes 3 specifika ir tā šaurums, kurš vietām (vairāku desmitu metru garumā, ne tikai īsos posmos) nepārsniedz 20 cm un stāvie kritumi, kuros pa 3-8 metrus augstām ūdens izgrauztām renēm jāšļūc ar aukstiem dubļiem un ūdeni pildītos caurumos. Kaut arī šļūkšana nav grūta, tomēr tā lieliski noberž gan drēbes, gan ādu. Arī caurumi nav patīkami, jo nekad nevar zināt cik dziļi tie būs un pēkšņi var attapties līdz kaklam dziļā, aptuveni 6 grādus siltā ūdenī.



Caurumiem ir īpaša specifika, jo vairāki no tiem ir pārāk augstu, lai varētu izrāpties bez citu palīdzības, tādēļ šādos kanjonos neiesaka doties vienatnē. Tā nu ejam vairākas stundas, "gatves deja" 2 kilometru garumā jau ir pietiekoši apnikusi un rokas sāp no somas turēšanas, jo tajā ir ne tikai ūdens, bet arī virve un citas mantas, kad sasniedzam šauro posmu. Ap 15 - 20 metrus augstas sienas, ļoti šaura (20-25 cm) eja ar asiem izvirzījumiem ir kā saldais ēdiens.

Nepatīkamas gan ir sajūtas, ka Vinnija Pūka cienīgs pilnīgs un neatgriezenisks iesprūšanas akts notiks kuru katru brīdi, turklāt somu sev vilkt līdzi šādā šaurībā ir vēl grūtāk kā iepriekš. Lai arī ļoti labs, tomēr arī saldo nevar pārāk ilgi ēst - pēc pārdesmit minūtēm esam priecīgi, ka tiekam laukā.

Atlicis vien pēdējais posms – 6 metri pa šļūcamo reni uz leju caurumā ar divmetrīgām sienām (kur tiek rekomendēta, minimums, divu cilvēku klātbūtne, obligāti izmantojot drošināšanas virvi), aiz cauruma 8 m nolaišanās un pārdesmit metru pelde ūdenī pāri galvai pa šauru plecu platuma kanālu.

Un jā, tur valda samērā liela tumsa. Kārlis ir ne visai pārliecināts par savu peldēt prasmi, īpaši izcili aukstā ūdenī, tādēļ no labuma atsakās, tomēr es šo posmu izeju ar pa ceļam sastapto grupu. Sajūtas, pēc visa tā izejot siltā saulītē (kas pēc 10 minūtēm pārtop par neciešamu karstumu) ir neaprakstāmi labas.



Pēc tam divas dienas atpūšamies kempingā un izbaudām dušas piedāvātos labumus, kā arī apmeklējam Vērša Ielejas (Bull Valley Gorge) kanjonu.

Tas ir skaists, dziļš un citādi labs, tomēr tā ievērojamākais objekts ir kanjona augšdaļā, kurā aptuveni 30 metrus no zemes iesprūdusi automašīna. Tā tur atrodas jau kopš 1954. gadā un visi trīs automašīnas pasažieri gāja bojā. Pēc avārijas mašīna nav izvilkta, bet apbērta ar mēsliem un akmeņiem un pāri uztaisīts ceļš – tā vismaz kaut kāds labums no automašīnas vraka.



Kā vienmēr, atpakaļceļš no kanjona ir labākais, jo šoreiz netrūkst dzelkšņainu krūmu, turklāt jākāpelē ir pa stāvām nogāzēm, kuras biezā slānī pārklātas ar biezu, tādu kā sadauzītu šīfera un flīžu kārtu un kājas nemitīgi slīd. Kārlis šo vietu nosauc par izdemolēto vannas istabu.



Vēlāk braucam ap 350 kilometrus attālo Zilā Jāņa (Blue John) kanjonu, kurš atrodas Laupītāju Midzeņa (Robbers Roost) apgabalā. Šeit 1900. gadu sākumā slēpās ASV slavenākie vilcienu laupītāji un citi krimināli elementi, pie tam tik sekmīgi, ka neviens no viņiem netika noķerts, jo nebija iespējams apsekot vairākus tūkstošus kilometru šauru un dziļu kanjonu. Patiesībā jau nebija arī vajadzība, jo laupītāji dažu gadu laikā sekmīgi apšāva viens otru paši saviem spēkiem… Divdesmitajos gados, sausā likuma laikā, šis reģions bija iecienīta kandžas tecinātāju bāze, tajā pat vairāki strauti vēl aizvien nes kandžas vārdu un ir palikušas kandžas rūpnīciņu paliekas un citas iestrādnes.

Zilais Jānis ir viens no skaistajiem kanjoniem ne tikai visā Laupītāju Midzenī, bet Kolorado plato vispār. Stāvs un smuks. Priecājāmies, ka mums ir līdzi virves un viss pārējais, jo kanjoninga absolūtā "guru" Kelsija grāmatā teikts, ka Zilajā Jānī ir "a litle bit of difficult downclimbing", protams, drošināšana neesot nepieciešama. Tas, kas vienam ir tikai grūta lejupkāpšana, citiem ir vismaz 5.8 kāpšana (pēc Franču sistēmas varētu būt 5c) trīs posmos vairāku desmitu metru augstumā.



Tā nu vismaz divas stundas laižamies lejup, jo kanjona sienas ir šauras, tādēļ nolaisties ir pietiekoši grūti, īpaši, ja jālien pāri akmeņiem, turklāt kājas un rokas tiek apdauzītas lielā daudzumā.



Vēlāk izejam šauru un ļoti skaistu posmu, tad kanjons atveras, bet karstuma dēļ atsakāmies no iespējas apmeklēt Ārona Ralstona iesprūšanas vietu (2004. gadā viņam, vienatnē kāpjot, roku iespieda izkustējies akmens bluķis; pēc piecu dienu sēdēšanas kanjonā viņš ar kabatas nazi amputēja sev roku un tādējādi izglābās) - tā vieta ir pāris kilometrus tālāk pa smiltīm. Mums pietiek ar sešu kilometru atpakaļceļu pa bezceļiem, vismaz 35 grādu saulē, smiltīs un kaktusos.



Nākošajām reizēm paliek Zilā Jāņa grūtākās vietas, kur pat Kelsijs iesaka lietot virvi. :)

Pēdēja vēl palikusi Briežāda, uz kuru tik grūti bija dabūt atļaujas. Pa ceļam vēl apmeklējam Sarkanās Alas (Red Cave) kanjonu, kurš nav nekas īpaši grūts, toties ļoti skaists.



Te ir kā vienmēr – piecas stundas ejam uz, un nākam no kanjona, pašā kanjonā pavadot labi ja pusstundu. Par šiem piegājieniem, arī citos kanjonos, visas grāmatas kautri klusē; daļēji gan pie vainas ir mūsu ne-apvidus automašīna, jo citi savus traktorveidīgos monstrus novieto pie pašas kanjona ieejas, pārvarot 30 un vairāk procentīgus kāpumus un vairākus desmitus centimetrus augstus klinstbluķus un milzīgus smilšu laukus uz "ceļa".

Telts vietā satiekam īpaši retu un izcili aizsargājamu eksemplāru, jo dabā to ir tikai ap 200 - Kalifornijas kondoru, Andu kondora (kurš aiznesa Robertu Kapteiņa Granta Bērnos) radinieku un ir lielākais Ziemeļamerikas putns ar 3 metru spārnu izpletumu.



Mūsu sastaptais kondors, tā vietā lai meklētu gardas maitas un barotos, parūpējās, lai mums būtu interesanti – ilgi stāvot un pētot viņš nolēma, ka zilās teltis (Kārļa) laikam ir gardākas kā zaļās (mana un Ineses) un devās uzbrukumā... Kārlis savukārt devās aizstāvēt savu īpašumu, bet kondors bija nedaudz manīgāks – rezultātā nedaudz saplēsta telts un izrauti vairāki telts mietiņi. Neko citu, kā cītīgi, vairākas stundas no vietas, gaiņāt prom mēs nevaram iesākt, kaut gan Kārlis iesaka diedelniekam uzšaut ar akmeni – par šādu pasākumu mums draudētu vismaz vairāku tūkstošu dolāru sods…

Esam nedaudz nobažījušies arī par laika apstākļiem, jo debesis ir nomākušās un dažos rajonos sola 30% lietus iespējas (gan kādus 150 km tālāk, bet gribas būt piesardzīgiem), bet atļaujas nav iespējams pārcelt, pat slikta laika dēļ. Reindžeru stacijā gan izkārta optimistiski saulaina prognoze un nākamajā rītā saule patiešām ir, un mākoņus tā arī neieraugām. Šis ir mūsu vienīgais divu dienu pārgājiens un tā kā nav nekādas garantijas, ka telts vietā ūdens patiešām būs, ņemam līdzi arī 6 litrus ūdens nākamajai dienai. Esam jau atraduši nest ko vairāk par dažiem litriem ūdens, tādēļ desmit kilogrami uz muguras liek sevi manīt. Tomēr drīz daudz lielāku uzmanību pievēršam pāris jaukiem bridieniem un majestātiskajām kanjona sienām, kas ātri vien sasniedz 50 un vairāk metru augstumu.





Visu laiku apstājos, lai fotografētu, bet arī šeit nekas prātīgs nesanāk, turklāt objektīvā neielien pat desmitā daļa no redzamā. Kad esam 8 stundās nogājuši 20 km un jūtamies stipri paguruši, klāt ir telšu vieta, kur klinšu sienas jau sasniedz 250 - 300 metru augstumu. Vieta ir pietiekoši augstu virs strauta, tā, ka pat lielākajos plūdos briesmas nedraud. Nākošajā dienā ātri noejam atlikušos 15 km. Tomēr mēs neesam amerikāņi, kuri pie kanjona izejas nolikuši otru džipu un var atgriezties sākumposmā ātri un vienkārši. Tāpat nevēlamies maksāt aptuveni 50 dolārus par transportu. Tā vietā izkrāmējam somas, paturot tikai ūdens sistēmas un kopā ar Kārli dodamies ātrā 20 km pastaigā uz kanjona sākumu un automašīnu. Gan ne pa kanjonu, bet grants ceļu, precīzāk, džipa sliedēm. Visu to vieglāku nepadara fakts, ka pa ceļam jāpārvar aptuveni 400 augstuma metri. Ejam ātri, tomēr ūdens no sistēmām plok vēl ātrāk un kalnā, arī pa ceļu kāpjot, nākas atpūsties ik pēc maza laiciņa. Vēl vairāk tracina baltās smiltis, kas spilgtajā saulē ārkārtīgi žilbina acis, pat nedaudz bail, ka iestāsies "sniega aklums". Pie reindžeru stacijas termometrs rādīja 28 grādus ēnā, tomēr jūtam, ka saule silda vēl pamatīgāk, turklāt arī akmeņi un smiltis ir uzkarsuši. Kā Kārlis izsakās – tikai šādi pārgājienu pa tuksnesi var izbaudīt līdz aknām. Kad esam izbaudījuši visu "līdz aknām" un vēl krietni dziļāk, nonākam uz normālāka ceļa, kur Kārlis nostopē mašīnu.

Pēc šodienas 30 kilometriem esam pārguruši, bet priecīgi, jo ceļojuma laikā ir izdevies, par spīti nesmukumam ar laika prognozēm, iziet katra reģiona labākos kanjonus. Tagad divas dienas gulšņājam pie ūdens, pagūstam izbaudīt smilšu vētru un degustējam reģiona labākos alus ar tādiem daiļskanīgiem nosaukumiem kā "Poligāmijas porteris", "Beigtais zirgs" vai "Rīkļurāvējs".



Nākošajām reizēm paliek vēl pāris simti kanjonu un ir skaidrs, ka jāatgriežas pēc iespējas drīzāk. Lielo Kanjonu tā arī nemaz neapskatām, kaut esam dzīvojušies no tā divu stundu brauciena attālumā. Laikam to arī nenožēlojam.

P.S. Šīs un papildus bildes labā kvalitātē pieejamas šeit, mana foto albūma sadaļā "Jūtas Brauciens".



* * *

Nelielas pārdomas un ieteikumi, ja plānots kanjoninga pasākums Kolorado plato (katram reģionam ir sava specifika):

Uzticams laika prognožu uzzināšanas mehānisms - mobilo sakaru pārklājums visā ASV ir ļoti slikts, tuksnešos tā nav vispār, pat lielāko šoseju tuvumā, turklāt vairāki tīkli raida mistiskā CDMA frekvencē (nevis GSM). Arī internets parasti nav. Labākais ir par dažiem desmitiem dolāru nopirkt NOAA (Valsts Meteoroloģiskais birojs) laika ziņu radio. Vēl viena iespēja ir apmeklēt reindžeru stacijas, bet tās ne visur ir, turklāt braukt līdz stacijai papildus 2 stundas pa sliktu ceļu ne vienmēr ir labs pasākums.
Garās drēbes – labāk lai tiek plēstas drēbes, nevis āda.
Ja paredzēta pelde – iespējami vairāk neoprēna! Lielākā daļa mūsu satikto, līdzīgi kā mēs, gan aprobežojās ar neoprēna zeķēm.
Labas orientēšanās prasmes, jo GPS spējas kanjonos ir ierobežotas, tas gan atkarīgs arī no modeļa.
Kāpšanas, drošināšanas un mezglu siešanas iemaņas, pat ejot visvienkāršākajos kanjonos (pirmās tehniskās klases, kas "skaitās" vienkāršs tūristu pārgājiens) ir noderīgas. Neuzskatām sevi par neprašām, tomēr daudzviet bija nepieciešama vismaz 3 - 5 metru virve, lai palīdzētu viens otram pārrāpties pāri šķēršļiem. Parasti šādas vietas grāmatās pat nepiemin.
Shēmas, kartes un apraksti internetā pieejami par brīvu, tomēr stipri iesaku iegādāties Kelsija (Kelsey) grāmatas, kurās ir sīkas instrukcijas un labas shēmas (Amazonā var nopirkt). Tās viennozīmīgi būs labākās.



Mazā grupiņā lienot sarežģītākajos kanjonos, jāatceras, ka atsevišķus kanjonus neviens neapmeklē pat nedēļām ilgi. Arī satelīttelefoni, par parastajiem nemaz nerunājot, tur nestrādās. Drošības nolūkā labākais - automašīnas logā atstāt lapu ar visu cilvēku vārdiem, datumu un kanjona nosaukumu, kuru plānots apmeklēt.

Ceļojums jāplāno atbilstošā gada laikā - aprīlī, maijā, jūnijā vai septembrī. Pārējā laikā ir īpaši auksts ūdens, savukārt no jūlija vidus līdz septembrim Jūtā ir aktīva negaisu sezona, kad kanjoninga cienītājiem iesaka labāk palikt mājās. Tad negaisi uznāk īpaši negaidīti un ir īpaši spēcīgi. Aprīļa beigas un maija sākums ir labākais laiks, jo tad vēl nav pārāk karsti (vasarā gaisa temperatūra regulāri pārsniedz 40 grādus ēnā).

Atļaujas jākārto savlaicīgi, vismaz 4 – 6 mēnešus iepriekš. Visas var iegādāties internetā, tomēr nekas nav garantēts. Aizvien vairāk kanjonos tās tiek ieviestas, turklāt iespējams, ka atļaujas tiks izlozētas loterijā.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv