Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Treniņi, pieredze
Glābšana, glābēji un glābjamie

Autors: Atis Rektiņš [ AUTORS?]
Foto: no Wasdale Mountain Rescue Team arhīva, ar Richard Warren atļauju
2007. gada jūnijs, ASV

Dodoties kalnos, pietiekoši liela daļa kāpēju kaut nedaudz piedomā par glābšanas iespējām, ja ne ņemot līdzi signālraķetes, tad vismaz pierakstot vietējā glābšanas dienesta telefonu. Kaut arī var likties, ka glābšanas darbi visā pasaulē ir organizēti aptuveni vienādi, pastāv pietiekoši lielas atšķirības starp glābšanu Eiropas un Jaunzēlandes Alpos – ja Šveicē pēc laimīgās izglābšanas tiks paspiesta roka un pierakstīta adresīte, uz kuru nosūtīt rēķinu dažu tūkstošu latu apmērā, Jaunzēlandē roka tiks paspiesta bez adreses pierakstīšanas un sarunām par maksas iekasēšanu.

Vispirms gan ir jāpiemin, ka organizētā glābšana tāda līmenī, lai kāpējs būtu pārliecināts, ka pēc saprotama palīdzības signāla noraidīšanas uzreiz notiks glābšanas pasākumi, ir tikai Ziemeļamerikas, Rietumeiropas, Austrālijas un Jaunzēlandes kalnos. Pārējos pasaules kalnu rajonos tas vairāk atkarīgs no dažādiem apstākļiem un nosacījumiem.

Visus kalnu glābšanas dienestus var iedalīt trīs lielās grupās:

- Lielākajā daļā Eiropas valstu (izņemot Lielbritāniju un Skandināviju), kalnu glābšanas darbus koordinē un veic par valsts un pašvaldību līdzekļiem uzturēti profesionāli kalnu glābšanas dienesti, kuri pēc glābšanas darbu veikšanas parasti no izglābtajiem iekasē daļējas vai pilnas glābšanas darbu izmaksas. To segšanai gan parasti var iegādāties apdrošināšanas polises.

- Angliski runājošās Rietumvalstīs - ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā un Jaunzēlandē, kā arī daļēji Skandināvijā eksistē cits modelis – glābšanas darbus koordinē policija, bet veic no brīvprātīgajiem sastāvošas glābšanas organizācijas. Jebkuri glābšanas darbi kalnos tiek veikti bez maksas, pat gadījumos, kad kāpēji rīkojušies izteikti pārgalvīgi. Tad gan iespējams relatīvi neliels sods, kuru tomēr ne vienmēr piemēro.

- Jaunattīstības valstīs glābšana kalnos ir ļoti dažāda un bieži ir vairāk pašu glābjamo ziņā, jo atkarīga no iepriekš veiktajiem piesardzības pasākumiem, kā arī personīgiem kontaktiem ar iestādēm, kuras var veikt glābšanas operācijas. Tomēr lielākoties, tai ir nosliece uz Eiropas modeli, pieprasot samaksu par glābšanas pakalpojumiem gan oficiāli, gan neoficiāli.



Brīvprātīgo glābšanas pakalpojumu modeļa aizstāvji parasti nekautrējas uzsvērt savu dienestu pārākumu, argumentējot, ka cilvēki nebaidās laicīgi saukt glābējus, kas rada lielākas iespējamas sekmīgi veikt glābšanas darbus. Tam pretstatā vienmēr tiek nostādīti Viduseiropas valstu glābšanas dienesti, kuri, veicot savus pienākumus, uzsver arī to, ka pakalpojums nav bezmaksas, tādējādi, iespējams, radot stresu kāpējos, kuri nav iegādājušies apdrošināšanas polises, un iespējams šī iemesla pēc glābšanas dienesti tiek saukti palīgā ar novēlošanos, dziļa izmisuma gadījumos.

Katrā ziņā, atkarībā no glābšanas darbu organizācijas veida, parasti notiek diskusijas par to lietderību – tur, kur glābšana ir maksas pakalpojums, tiek diskutēts par to, vai gaidāmā samaksa neliks atteikties no glābšanas iespējas izmantošanas, savukārt tur, kur glābšana ir bezmaksas – vai tā netiek izmantota bezatbildīgi, un vai šādos gadījumos nevajadzētu no "izglābtajiem" iekasēt vismaz daļu izmaksu, vai uzlikt kaut nelielu sodu.

Kaut arī "vidējam" (no kalniem un kāpšanas attālam) iedzīvotājam varētu likties loģiski, ka glābšanas darbi būtu jāveic par izglābtās personas vai viņa radinieku naudu, jo "pats taču tur līda un zināja, ka tas ir bīstami", būtu jāatceras, ka mūsdienās kalnu rajonu valstu vietējo pašvaldību ekonomika lielā mērā balstās uz kalnu tūrismu (t.sk. ekskursijas, trekings, kāpšana, alpīnisms, slēpošana un citi kalnu sporta veidi) kurš parasti ienes nesalīdzināmi lielākus ienākumus, nekā dažu kāpēju izglābšana. Turklāt kāpēji bieži maksā arī dažādas speciālas nodevas un nodokļus, tādēļ būtu loģiski, ja viņi varētu rēķināties ar iespēju tikt izglābtiem bez papildus maksas. Galu galā – tikai niecīgai daļai kāpēju šādi pakalpojumi vispār ir nepieciešami...

Tāpat liela daļa "vienkāršo" iedzīvotāju ne visai pievērš uzmanību faktam, ka kaut arī liela daļa attiecīgo dienestu nes kalnu glābšanas dienestu vārdu, tā saucamie "kalnu glābēji" nemaz īpaši daudz nenodarbojas ar kāpēju nocelšanu no kalna – šādas aktivitātes attiecīgajām organizācijām aizņem ne vairāk kā 10% resursu (gan laika, gan naudas izteiksmē). Tikai ļoti, ļoti šauri specializētajām kalnu glābšanas iestādēm, glābšanas darbi kalnos sastāda aptuveni 30% no visām veicamajām aktivitātēm, un atsevišķām, uz vienas rokas pirkstiem skaitāmam organizācijām - 60-65% no visiem resursiem. Pārējā laikā tiek palīdzēts citiem - transportējot vietējos iedzīvotājus uz un no slimnīcām dažādās neatliekamās situācijās, tāpat glābēji tiek iesaistīti pazudušo bērnu un citu ļaužu meklējumos. Atšķirībā no salīdzinoši "vienkāršākiem" kāpēju glābšanas darbiem (lielākoties zināma vieta, mazs cilvēku skaits) šādas operācijas ir nesalīdzināmi plašākas, jo lai atrastu no mājām aizgājušus bērnus vai cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem, ilgstoši tiek pārmeklēta plaša apkārtne...

Maksas kalnu glābšanas dienesti cietušajiem piestādītos lielos rēķinus parasti pamato ar lielajām organizācijas uzturēšanas izmaksām (Šveices Rega ir rekordists ar 40 miljoniem gadā!), turklāt parasti norāda, ka modelis, kad glābšanu veiktu brīvprātīgie nav īstenojams, jo izsaukumu skaits ir pārāk liels, turklāt Alpos nav nekādas brīvprātīgo darbu tradīcijas. Nedaudz sīkāk analizējot nelaimes gadījumu skaitu (tas pats Rega par 2005. gadu, par kuru pieejamas pēdējās atskaites), ir uzskaitīti "tikai" 657 nelaimes gadījumi kalnos (kāpienu vai pārgājienu laikā) un 59 nelaimes gadījumi, saistīti ar lavīnām, kas kopā ir 9% no visiem glābšanas gadījumiem ar helikoptera izmantošanu gada laikā. (Reālais izsaukumu skaits ir daudz lielāks, tomēr lielā daļā gadījumu pietiek tikai ar padomu sniegšanu pa telefonu!) Šis skaits nav īpaši lielāks par glābšanas darbu skaitu kalnos, kurus veic brīvprātīgie Skotijas kalnu glābšanas dienesti Skotijas kalnainajā teritorijā, kuras izmēri ir aptuveni līdzīgi Šveicei.



Ievērojami atšķiras to valstu glābēju izmaksas, kuri izmanto brīvprātīgo darbaspēku, piemēram, Jaunzēlandes glābēji no valsts un pašvaldību budžeta 2006. gadā saņēma aptuveni 300 000 Jaunzēlandes dolāru, Lielbritānijā – aptuveni pusmiljonu eiro, ASV – tikai 30 000 USD. Šos līdzekļus parasti iztērē dažādu komunikācijas iekārtu iegādei. Protams, šīs organizācijas papildus saņem arī ziedojumus, taču arī tie nav milzīgi un bieži ir dažāda ekipējuma veidā. Visu glābšanas darbos lietojamo īpašo tehniku bez maksas parasti nodrošina vai nu policija vai militārie dienesti, kuriem tas ne vienmēr nozīmē papildus izmaksas – glābšanas darbi visbiežāk tiek noformēti kā obligātie prakses un treniņpasākumi, īpaši lidaparātu pilotiem un to apkalpēm.



Iespējams, ka gadu desmitiem ilgstošajām brīvprātīgo darbu tradīcijām kalnos nelaimē nonākušu kāpēju glābšanā ir vislielākā nozīme, jo jau kopš pietiekoši seniem laikiem palīdzības dienesti (ugunsdzēsēji, kuri pilda arī pirmās palīdzības funkcijas) nomaļos apvidos augstākminētajās valstīs bieži ir tieši brīvprātīgo ziņā, kamēr Viduseiropas valstīs šīs funkcijas veic gandrīz tikai apmaksāti profesionāļi...

Mēģināt kaut vai nedaudz ieviest brīvprātīgo praksi profesionālās organizācijas nesteidzas vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, tas attiektos lielākoties tikai uz kāpēju glābšanas darbiem, jo nezin vai atrastos pietiekoši daudzi brīvprātīgie parastiem un ikdienišķiem "ātrās palīdzības" darbiem. Tāpat kalnu glābšanas darbi (par spīti pietiekoši mazajam īpatsvaram izsaukumu skaitā) šādām organizācijām ir ļoti nozīmīgi publicitātes vairošanai, jo kas gan var būt labāks reklāmas tēlam par skatiem uz bukletiem, kuros ar helikopteriem noceļ ievainotus kāpējus uz majestātisku kalnu fona? Kāpēji ir arī tā grupa, no kuras visvieglāk atgūt iztērētos līdzekļus – lielākā daļa alpīnistu tomēr ir pietiekoši labi materiāli situēti un godprātīgi, lai apmaksātu piestādītos lielos rēķinus. Turklāt viņi cītīgi iegādājas apdrošināšanas polises, tādēļ repatriāciju un citu ārkārtīgi dārgu pasākumu gadījumos, ir pietiekoši lielas cerības atgūt iztērēto naudu. No nelegāli nodarbinātajiem afgāņu vai citu "trešo" valstu bēgļiem, kuri cietuši nelaimes gadījumā darbavietā, šādas summas piedzīt ir praktiski neiespējami... Tātad – zaudējot iespēju glābt kalnos kāpējus, glābšanas dienests zaudē arī samērā droši garantētus ienākumus!



Jāmin, ka ir vēl kāds brīvprātīgo organizāciju pluss – šādas organizācijas parasti daudz lielākā mērā cenšas atvieglot savu dzīvi, organizējot iespējami daudz un dažādus bezmaksas vai pazeminātas maksas kursus potenciālajiem "klientiem". Lielākās un bagātākās iestādēs turpretim ir daudz birokrātiskākas, neelastīgākas un piedāvā salīdzinoši mazākas apmācību iespējas, kuras var būt visai dārgas, jo arī apmācītāji vēlas saņemt lielas algas.

Jāteic gan, ka pašreizējā tendence ir tāda, ka lielākā daļu valstu orientējas uz glābšanu ar minimālas maksas pieprasīšanu un sodu uzlikšanu gadījumos, kad kāpēji rīkojušies pārgalvīgi un neapdomīgi. Tomēr līdz laikam, kad vismaz Rietumvalstīs pastāvēs viens, daudzmaz līdzīgs kalnu glābšanas dienesta modelis ar kopīgām iezīmēm, vēl ilgs ceļš ir ejams. Galu galā, nedaudz pasekojot līdzi dalībnieku sastāvam dažādos starptautiskos kalnu glābšanas darbu semināros un konferencēs – tās parasti notiek atsevišķi vai nu brīvprātīgo glābēju vai profesionālo glābēju vidū un eksistē apbrīnojami maz pētījumu, kur šo sistēmu priekšrocības vai trūkumi tiktu objektīvi analizēti – katra modeļa piekritēji tomēr pastāv uz savu taisnību.

* * *
Lūk, neliels fragments no interesantas intervijas ar vienu no ASV kalnu glābējiem, kura notika pēc 2006. gada decembra notikumiem ASV, kad Huda kalnā gāja bojā 3 kāpēji, izraisot plašas diskusijas par to, vai tērēt nodokļu maksātāju naudu glābšanas operācijām ir lietderīgi (publicēta National Geographic Adventure šī gada februāra numurā, kur lasāms intervijas pilns teksts).

Stīvs Rollins (Steve Rollins, 31, Search and Rescue veterāns ar 10 gadu pieredzi) četras dienas vadīja Portlandes Kalnu Glābēju komandas, mēģinot atrast trīs kāpējus. Intervijā viņš apstrīd vairākus mītus par šo procesu un tā izmaksām. Atbildot uz jautājumi, vai kāpēji, kuri nokļuvuši briesmās neapdraud glābēju dzīvības, Stīvs Rollins saka: "Cilvēki bieži man saka: "Man ir vienalga, ja kāpēji vēlas izniekot savas dzīvības, bet kādēļ viņi vēlas apdraudēt glābēju dzīvības?" Galvenais, ko vajadzētu saprast ir tas, ka neviens nespiež SAR komandas biedriem glābt kāpējus. Tāpat kā kāpēji zina un akceptē kāpšanas riskus, glābēji apzinās un akceptē glābšanas riskus. Mēs to izvēlamies darīt; mēs uzņemamies atbildību par saviem darbiem. Man kalnu glābšana ir tāds pats sports kā kāpšana."

Uz Adventure jautājumu, vai kāpēji kādreiz izvairās saukt pēc palīdzības, baidoties, ka par to būs jāmaksā, Stīvs Rollins atbild: "Jā, tā ir viena no galvenajiem meklēšanas un glābšanas dienestu rūpēm. Mēs esam satraukušies, ka cilvēki var novilcināt palīdzības pieprasīšanu, baidoties no izmaksām un rēķiniem, kas viņus var novest lielākās briesmās un radīt daudz grūtākas situācijas glābējiem. Mēs atbalstām kāpēju izglītošanu par drošas prakses pielietošanu, pretēji samaksas prasīšanai par saviem pakalpojumiem."

Vai ir vēl kādi maldīgi pieņēmumi par SAR? "Cilvēki domā, ka glābšanas darbi ir spožuma un slavas apvīti. Mēs neatbalstām šādu cilvēku pievienošanos glābšanas komandai. Patiesībā lielākā daļa glābšanas darbu ir ļoti grūti, grūtos un relatīvi bīstamos apstākļos. Dažreiz jāpavada visa diena ledainā lietū, meklējot mežā - vietā, kur tu pat nedomā, ka pazudušo būs iespējams atrast. Tu esi slapjš, tev ir auksti un tad tu dzirdi pa radio, ka cilvēks ir atrasts jūdzēm tālu no tevis… Ja tu pievienojies glābšanas grupai tādēļ, ka meklē iespēju tikt atzītam vai vēlies, lai kāds tev pateicas, labāk būtu pameklēt citas aktivitātes, kurām nav jātērē tik daudz laika, piepūles un kura nepieprasa personīgu iedziļināšanos."

Intervijas beigās Stīvs Rollins saka: "Man liekas, ka sabiedrība uzskata, ka ir iespējams padarīt pasauli drošāku ar likumu un tehnoloģiju palīdzību. Patiesībā ir tā, ka daba būs vienmēr lielāka un spēcīgāka par cilvēku. Kad cilvēki dodas dabā, viņiem jānovērtē, ka viņi saskaras ar dabas likumiem, kuri vienmēr triumfēs pār jebkuru likumdošanu..."

* * *
Piezīme: Stīva Rollina kritiskos izteikumus par elektroniskajiem lokatoriem (kurus lieto lielākoties slēpotāji) nedaudz varētu sašķobīt gadījums šī gada 21. februārī, kad uz Huda kalna nogāzēm tika izglābti 3 kāpēji, iespējams tieši tāpēc, ka bija paņēmuši līdzi elektroniskos lokatorus. Tomēr arī pēc šī gadījuma, vairāki zināmi alpīnisti publiski izteicās pret šādu ierīču obligātas lietošanas likuma pieņemšanu, jo tas varētu novest pie situācijas, kad tā vietā, lai kāpēji glābtu sevi paši, viņi truli gaidīs palīdzību. Turklāt šāds likums mudinās cilvēkus bez pieredzes kāpt nedrošos apstākļos, cerot, ka glābēji uzradīsies pāris minūšu laikā pēc pogas nospiešanas. Katrā ziņā, debates turpinās.

Vēlies pievienot komentāru par rakstu? Vēlies ko jautāt autoram? Raksti! [DISKUSIJU FORUMS]


Kalni Alpīnisms Klinšu kāpšana Ledus kāpšana Kāpšana kalnos Ekipējums kalniem Piedzīvojumi

Brīdinājums! Šī vortāla veidotāji Jūs brīdina par to, ka aktivitātes, kuras ir saistītas ar kāpšanu un nolaišanos pa virvēm, dabīgu un mākslīgi veidotu klinšu vai ledus reljefu, kā arī atrašanos kalnu zonā, ir potenciāli bīstamas Jūsu veselībai un dzīvībai! Šo bīstamību var novērtēt tikai balstoties uz pieredzi. Savukārt pieredzi var iegūt tikai apgūstot zināšanas un praktiskās iemaņas. Mēs rekomendējam šo pieredzi iegūt zinošu un kvalificētu instruktoru klātbūtnē! Vortāla veidotāji neuzņemas nekādu atbildību par sekām, kuras var rasties izmantojot publicēto informāciju.

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv